Andris Keišs: par mīlestību, bērniem, bailēm un Ojāra Vācieša dzeju

Šis laiks māca pielāgoties. Tikko Andris bija ierauts mēģinājumu un filmēšanās darbu gūzmā, knapi pagūstot aizskriet no vienas vietas uz otru, bet te – Jaunā Rīgas teātra aktieriem jādodas pašizolācijā, un desmit dienas viņš mācās dzīvot viens. Kā vienmēr bravūrīgs un jūtīgs, viņš šajā īpašajā novembrī mums nes Ojāra Vācieša dzeju. Tas ir tik smalks grieziens, ka vari arī nepamanīt, tikai jūti – aizgājis līdz kaulam…

Pēkšņi gribas sadedzināties

– Droši vien, strādājot pie kādas izrādes, tev katru reizi uzbūvējas cita iekšējā sajūta. Kā ir šoreiz?

– Lieta tāda, ka atšķirībā no tuvajiem es ar dzeju gandrīz nekad neesmu bijis kontaktā. Iestājeksāmeniem sagatavoju vienu dzejoli, vēlāk, pateicoties Čārlza Bukovska brīnišķīgajiem romāniem Jāņa Elsberga atdzejojumā, man arī viņa dzeja ļoti iepatikās. Bet vispār man par dzeju vienmēr ir bijusi sajūta – nu, tā sākas un beidzas... Grūti ielauzties lasīšanā, jo vairāk esmu gargabalnieks.

Kad ar Radio kori strādājām pie Rīgas gredzena, kur bija Vācietis, Čaks, Maskats un Stabulnieks, pamatteksts bija Vācieša Koncerts balsij bez pavadījuma – gardzejolis, ja nemaldos, vairāk nekā desmit gadu nogulējis atvilktnē. Tas mani ļoti uzrunāja, likās tik… sadzīviski. Nav daudznozīmīgu vārdu savirknējumu, ir ļoti vieliski. Tad sāku Vācieti lasīt. Vienlaikus mūsu milzīgais kultūras dzinulis Raimonds Pauls, kurš pusi Latvijas ir pamodinājis, ne vienu vien dziedātāju padarījis stipru, kurš vienmēr provocē, ir atvērts, tā kā ieminējās, ka varētu kaut ko kopā padarīt. Skaidrs, ka Vācietis uzprasījās arī tā iemesla dēļ, ka Maestro ir ļoti maz dziesmu ar viņa tekstiem. Un pēkšņi viņam radās dziesma pēc dziesmas, man atlasījās dzejoļi, darbs iet jau pusgada garumā. Pirmajā daļā būs dzīves laikā nepublicētā dzeja…

– Tātad kaut kādu iemeslu dēļ tā padomju laikos nav nokļuvusi nevienā krājumā.

– Jā, un tā pat nav sociāla. Tā ir spridzinoša mirkļa izjūtas dzeja. Un tas ir mirklis, kas stiepjas pāri laikiem. Kad tā formulēju, uzreiz izklausās ļoti patētiski, bet Vācietis raksta ļoti vieliski. Viņa dzīves laikā nepublicētā dzeja ir divas biezas grāmatas kopotajos rakstos. Otrā daļa ir Maestro sakomponētais. Beidzot – Paula satikšanās ar Vācieti. Ko vēl es par to varētu teikt… Ir saglabājušies daudzi ieraksti ar Vācieša balsi, kā viņš runā savu dzeju, gan audio, gan video formātā.

Viskliedzošāk tas parādās viņa 50 gadu dzimšanas dienā, kad Pēteris Lūcis, atbraucis no Valmieras, patētiski nodundina Nolemtību: kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries… Un pēc tam pats Ojārs norunā, arī bišķi izsists no sliedēm, patētiskāk nekā parasti. Skaidrs, ka viņš savus dzejoļus runāja vispareizāk un skatītājam uztveramāk. Ja Vācieša dzeju runā viņa paša manierē, tā, manuprāt, ir visiedarbīgākā. Ko es gribētu – pārmiesoties. Lai uz skatuves ir Ojārs Vācietis, nevis es.

– Tev nebūtu bail?

– Nē, no kā?! Viņš taču ir mūsējais.

– Viņš sadedzinājās.

– Ā, tas, protams… Redz, es jau esmu aktieris, man nav jāraksta. Ja man būtu jārada tādi dzejoļi kā viņam, tad man arī būtu jāsadedzinās un jāpārdedzinās. Bet aktieris katru vakaru nerada jaunas lomas. Ir tādas, kas tevi iedzen, kurās varbūt arī vajag sevi dedzināt. Varbūt… Varbūt tas ir labi. Bet tīšām nekad tas nestrādā. Pēkšņi tev gribas, prasās sadedzināties, un tad to vajag darīt.

Labi, ka aktiera profesijā tas ir divas nedēļas pirms pirmizrādes. Pēc tam mizanscēnas ir kārtībā, un miers. Sadedzini sevi pirms Vācieša dzejoļa Pūt, vējiņi… tad ieliec to repertuārā un spēlē. Viņam jau katru dienu bija pa tādai pirmizrādei, ko viņš ar saviem dzejoļiem deva ārā. Mums tās labākajā gadījumā ir piecas lomas sezonā. Tāpēc var teikt – mēs esam pataupīti. Man bail nav, jūtu tikai trīsas un laimi, ka varu saskarties ar viņu. Ar Ojāru Vācieti.

– Pēc gadiem esi diezgan tuvu tam, kā viņu atceramies no ierakstiem.

– Galvenais, ka man frizūra ir kā viņam, tā ka viss kārtībā! (Smejas.) Nē, nē, taisnība. Bet, ja runājam par dzīves laikā neiespiesto dzeju, jau septiņdesmito gadu vidū ir dzejoļi – sajūta, ka tas Vācietis ir nokritis no citas planētas. Kā viņš apraksta mūsu dzīvi, mūsu Rīgu, mūsu būšanu laikā… Neticami, kā tāds teksts var iznākt no cilvēka. No jauna, trīsdesmitgadnieka. Septiņdesmitajos viņš bija manā vecumā, ap 45, varbūt mazliet jaunāks, un no tā laika es tos dzejoļus izvēlos.

Bruģakmens mīlestība

– Vācietis nāca no Gaujienas puses un savās atmiņās ir teicis, ka viņam vajadzēja Rīgu iemīlēt. Tu ienāci no Jelgavas…

– Es Rīgu iemīlēju caur Uldi Stabulnieku, Ojāru Vācieti, Aleksandru Čaku. Tramvaji, ielas… daudz kas ir staigāšanas lieta. Bet, godīgi sakot, man tūlīt būs jau 46, bet tā pilsētas iemīlēšana ir notikusi tikai pēdējo piecu gadu laikā.

– Tikai?!

– Jā. Maniem bērniem tagad ir 13, pirmos divus gadus ar ratiem daudz devos, dzīvojām Čaka un Matīsa ielas stūrī. Grīziņkalns, Vārnu iela, Zaķu iela, Lauku iela – to visu esmu izstaigājis stūru stūriem. Tā ka ļoti labi pazīstu Rīgu, bet tad vēl nebija… nezinu, vai tā ir jaunības sevī iekšā skatīšanās… Tā ārā skatīšanās manī ir pamodusies nesen, tāpēc Rīga kļuvusi tik mīļa. Bet tas, ka no Jelgavas… Es no visurienes esmu. Tiešām, gan no Jelgavas, gan Smiltenes, gan Baltinavas, gan Jaunpils…

– Plaša ģeogrāfija…

– Jā. Un tikpat labi jūtos arī, teiksim, Valgalciemā. Ar vienu kinodarbu esmu tur ļoti iesakņojies – vietā un cilvēkos. Kāds cilvēks stāstīja, ka viņi ar čomu upes krastā pie ugunskura sēdējuši, runājušies, un pēkšņi no brikšņiem izbridis cilvēks tādā plašķī un gumijniekos, paskatījies un aizgājis tālāk. Viņi sēž, un tikai pēc laika pielec – johaidī, bet tas bija Ojārs Vācietis! Viņa Rīgas izjūtu esmu iekļāvis arī izrādē – viņam tā ir arī laukakmens, kas guļ bruģī un sapņo par savu Smilteni vai Jaunpili, kur tas ticis savākts un tad ielikts Tērbatas ielas segumā. Rīga jau nav tikai pilsēta, bet visa Latvija, un Ojārs to ļoti spēcīgi apraksta. Vieliski.

– Rīgā ir saplūdušas personības ar savām atmiņām, saknēm un mīlestību uz pārējo Latviju. Arī Ojārs visu mūžu atzinās mīlestībā Gaujai un Palsai – savām upēm un pļavām.

– Tieši mīlestībā, jā.

– Vai tev, strādājot pie šā materiāla, ir gribējies pastaigāt pa viņa vietām Pārdaugavā? Esi bijis viņa mājā?

– Es to vien daru! Pārsvarā kājām pārvietojos, ik pa laikam Ojāra švītīgajā, nedaudz bravūrīgajā gaitā pastaigāju. Protams, esmu bijis Vācieša muzejā pie tā lieliskajiem darbiniekiem, pie vadītājas Ievas Ķīses, kas ir neizsakāmi atsaucīga, priecīga, ja kāds dziļāk painteresējas. Ir kāda liela šķautne, kāpēc vispār runāju par Ojāru. Viņš, protams, ir tautas balss izteicējs, Gaujas apdziedātājs, un viņa mīlas lirika ir neticami skaista, bet šķautne, kuru es viņa dzejā paceļu… Domāju, līdz šim tā nekur nav bijusi.

– Proti…

– Negribētu atklāt visas kārtis, jānāk un jāskatās.

– Vai tā ir drastiskā puse?

– Jā un nē. Drastiskā… Es tomēr nāku no Jaunā Rīgas teātra, un, protams, bez tās nevar. Vajag arī izklaidēt un pasmieties. Bet ir vēl kāda šķautne. Kā stāstīja Ieva Ķīse, Ojāra Vācieša piemiņas vakarā Imants Ziedonis sēdējis ar kafijas tasīti, un viņa lūgusi – panāc, es tev ko parādīšu. Ziedonis teicis – beidz, ko tu man par Oju parādīsi tādu, ko es vēl nezinu… Kad viņa parādīja, Ziedonim kafijas tase izkrita no rokām.

– Lūk, tā ir intriga!

– Jā, būs tāds pārsteigums mūsu izrādē. Tas pierāda, ka viņš ir pāri laikiem dzīvojis un redzējis kaut kā… Baidos kļūt patosīgs un banāls. Raustos. Ja iedomājos, kā Ojārs uz to skatītos, ar dzēlīgu ironiju komentētu, pavīpsnātu. Viņš bija arī šerps cilvēks, nebija nekāda švammīte.

– Tev Ieva Ķīse ir atļāvusi pie viņa rakstāmgalda uzpīpēt?

– Nē (smejas). Bet zinu, ka pīpēšana viņam, protams… Arī to es apspēlēju izrādē. Ieva stāsta – pirms tikšanās ar skatītājiem un arī pēc bijis smēķis pēc smēķa.

– Pelnutrauks vēl stāv uz viņa galda.

– Jā, bet mūsdienās viņam būtu grūti, baigi reti kur var smēķēt. Tikai mājās varētu… Bet tur jau viņš pārsvarā arī atradās.

– Liktu dūmu detektoru…

– Jā, jā, tas viss būtu… Nevaru iztēloties Ojāru, kurš ietinas mētelītī, iet ārā priekštelpā, uzvelk dūmu un nāk atpakaļ pie dzejoļa.

Līdzīgs trompetei

– Viņam bija svarīgi arī putni aiz loga.

– Bija saraksti, kādus putnus un cik viņš katru dienu ir redzējis. Tas pierāda, cik viņš ir bijis acīgs, kā sevi trenējis redzēšanai. Ne ieslīgt komā, bet precīzi, detaļās vērot apkārt notiekošo.

– Arī par sevi to vari teikt – ja nebūtu jāskrien uz darbu, tev patiktu mājās būt?

– Es nevaru mierā nosēdēt. Nevarētu kā Ojārs, noteikti. Esmu sapratis, ka nespēju viens radīt. Es varu tikai sarunā. Vāļājot, veidojot, rodas tēls. Ojārs bija pilnībā viens pats, tad viņā viss dzima, vārījās un veidojās. Pēc tam viņš sabiedrībai uz galda nolika nākamo dzejoļu krājumu. Es galīgi tā nevaru. Tieši tāpēc esmu teātrī, jo esmu laimīgs kopā radīt.

– Kāda tev ir sadarbība ar Maestro – cilvēciskā saskaņa, sarunas, atziņas?

– Domāju, ka neesmu tāds vienīgais, kurš raugās uz viņu un saprot, cik svarīgi ir saglabāt humoru, svaigu, ironisku skatu, neiestrēgt padarītajā. Tas ir ideālākais veids, kā neierūsēt un nekļūt par vecu piepi. Maestro to vistiešākajā veidā parāda. Tikpat labi viņš varētu ar savām septiņdesmito un astoņdesmito gadu dziesmām sēdēt savās mājās pie Baltezera, bet viņš, redz, ir nemiera gars.

Maestro visu laiku meklē dzirdīgas ausis, cilvēku, kurš atspersies, un atkal būs kāda radīšanas reize. Paldies dievam, viņš piecieš manu… par dziedāšanu to nevar saukt… melodeklamāciju. Paldies par toleranci! Bez mums diviem uz skatuves būs trešais – Oskars Ozoliņš, lielisks, ļoti radošs cilvēks, trompetists, kuru esam uzaicinājuši. Tas Vācieša tiešums un nepastarpinātība ir ļoti līdzīgs trompetei.

– Tīra skaņa?

– Jā, tīri skan – tāds es esmu, tas ir tas, ko daru. Tāds ir Ojārs.

– Dzejnieks Toms Treibergs neērtu apgalvojumu izteica – viņš Imantu Ziedoni salīdzināja ar sviesta nazīti, bet Ojāru Vācieti ar žileti. Es pilnībā piekrītu, bet…

– …es arī, absolūti! Es ieeju sevī – labi, vari iet, bet: sekundes startē, uz priekšu, tev jāpaspēj līdz! Aiziet, un nekādu šņurdzīgu brīžu, tikai uz priekšu! Tas, protams, ir nesalīdzināmi. Vācieša sprāgstamība – viņam daudz mazsvarīgāk bija, kas notiek ārpus viņa dzejas. Ziedonim viss bija daudzmaz labklājīgi – vasarnīca, mašīna. Vācietis Altonovas ielā ar saviem dzejoļiem ar vilcienu brauc pie dēla vedējiem uz māju pie jūras.

Sasmērē sviestmaizītes, un abi ar sievu ar kādu no Rīgas tramvajiem brauc līdz gala pieturai, un tā ir viņu izklaide, ekskursija. Protams, viņš bija daudz maksimālistiskāks. Ziedonis ir izcils ar savu publicistiku, viņš arī aizgāja citādi. Ojārs dzīvoja tikai savā dzejā, Ziedonis – saglabātajos ozolos, vairāk kā sabiedriska personība. Bet, ja par dzeju runājam, tad, protams, Ojārs… Jāatzīst gan, ka es Ziedoni vairāk pazīstu caur Kasparu Znotiņu, viņa izrādi mūsu teātrī. Tāpēc saku – es latviešu dzejai tikai tagad skaros klāt. Man uz naktsgaldiņa ir Leons Briedis, Vizma Belševica, bet Ojārs – visur.

– Tu atklāj sev ko jaunu.

– Jā, nevis tīņa vecumā, bet jau pieauguša vīrieša briedumā pieskaros šai skaistajai pļavai, kas ir pilna ar brīnišķīgiem dzejniekiem.

– Reizēm ir sajūta, ka Ojārs rakstīja ar asinīm. Viņam, šķiet, bija dzejas rindas, ka ik pa sekundei vairāk plīst kapilāri. Kad viņš sēdās rakstīt, zināja, ka tie plīsīs un, iespējams, viņš ilgi neizvilks. Tā ir ziedošanās, misija.

– Domāju, viņš bija cilvēks, kurš atdeva dzīvību par dzejoļiem latviešu valodā.

– Viņš zināja, ko dara…

– Jānis Stradiņš teica, ka mēs, latviešu tauta, varam būt laimīgi, ka mums ir tik milzīgs dzejnieks kā Ojārs Vācietis. Tiešām – tiem diviem miljoniem, kuri runā šajā valodā, viņš atdeva visu. Tas, protams, skan patosīgi, bet vienkārši ir fakts. Kapilāri, jā, bet viņš iet pa piesnigušu liedagu, alkšņi met uz sniega ēnas, un viņš tās sauc par vēnām.

– Mazliet lauztas, kā anatomiskos zīmējumos.

– Jā, kā vēnas sazarojas – un viņš to redz! Kas tas ir? Kur viņš ir? Kā uz ko tādu ir spējīgs? Domā un nesaproti, kā cilvēks var panākt tādu apziņas stāvokli, lai uzrakstītu tādas rindas. Tik organiski, tieši tādiem vārdiem. Rakstīju mūsu eksemplāru tekstus, un autokorektors tik bieži saka, ka tāda vārda nav, kā Ojārs uzrakstījis, piedāvā citu. Ja runājam, kurš lielākais latviešiem – Rainis ir ļoti veidojis latviešu valodu, bet arī Ojārs. Viņš ļoti meistarīgi mācēja to lietot.

Vai atļaus satikties?

– Esi domājis, kura tev ir bijusi tāda – suni ārā nedzenama nakts?

– Nu, ik pa laikam. Visiem ik pa laikam. Tas tā intīmi… man par to dzejolis būtu jāraksta. Bet jēga tāda, ka tai dzejolī par suni ārā nedzenamo nakti – pie Ojāra neviens nevar atnākt. Un tad iet viņš. Tāpēc arī izrādei tāds nosaukums, jo mēs pie Ojāra vairs nevaram aiziet… Labi, varam caur dzeju. Bet te jau atkal es par daudz atklāju, man gribas, lai jūs nākat. Neraugoties uz visu šo slimošanu. Neviens skatītājs vēl nav saslimis. Veikalā var iet, bet uz teātri nevar? Cerams, ka neaizliegs un mūsu satikšanās notiks.

– Tev kaut kā iespēra situācija, ka teātra cilvēkiem atkal bija jāiet pašizolācijā?

– Nē, iekrita tā, ka man atcēlās tikai četras izrādes. Bet mums bija paredzēta pirmizrāde, arī studentiem izrāde. Tā bija – kolēģis neuzmanīgi, neizvērtējot riskus, atnāca uz mēģinājumu. Viņš gan nebija megaslims, ja reiz varēja ierasties. Tagad desmit dienas bija jāpavada vienam pašam… Es nekad mūžā neesmu bijis viens! Pat viesizrādēs vai ar filmēšanas grupu, lai arī viens dzīvo viesnīcas numuriņā, tomēr tiecies ar kolēģiem, dodaties kaut kur paēst. Tagad biju viens, ģimene Rīgā, es laukos – tas ir tik neticami! Tāda suni ārā nedzenama nakts iestājas.

– Gāji uz sliekšņa skatīties tumsā?

– Nē, nē (smejas).

– Lasīji Vācieti?

– Apkopoju. Tā nopietnā, šokējošā tikšanās jau bija notikusi.

– Diriģents Račevskis stāstīja, ka viņi ar Belševicu braukuši pie Vācieša, pats bija uzaicinājis, bet viņa nav. Gaida, gaida, līdzi šņabis un asinsdesa, bet šis mājās nenāk. Tad viņi ar laivu braukājuši pa Māras dīķi un notiesājuši to, kas līdzi paņemts

– Jā, viņš varēja neierasties uz tikšanos, viņš drīkstēja jebko. Belševicai palika atmiņā asinsdesa laivā, varbūt kāda tikšanās ar Oju… Viņus sien kopā, likteņi daudz vairāk pārkrustojušies nekā ar Ziedoni. Viņiem tomēr ir bijis komunisma posms – īstenībā lieliska dzeja. Zinot Ojāra sekunde ir startējusi, skrien līdzi!, ir pašsaprotami, ka viņš bija komjaunietis. Mani tiešām pārsteidza – labā nozīmē – tā stāšanās komjaunatnē. Gunārs, viņa jaunības draugs, apraksta, kā abi braukuši uz stāšanos. Pieputināts ceļš, rakušies ārā, līdz beigās, spēkiem izsīkstot, nokļuvuši. Dzejolis vienkārši apraksta situāciju.

– Tā tiešām ir noticis?

– Jā. Es ar viņa vislielāko aizstāvi un draugu, dēla vedējtēvu, 50 gadu jubilejas organizētāju Jāni Peteru daudz esmu runājis un, domāju, vēl runāšu. Viņš ir tiešām izcils mūsu kultūras darbonis, dzejnieks. Labi, ka viņš ar tādu prieku dalās, ļoti daudz man palīdzēja, iedvesmoja. Abi ar kundzi.

– Lai gan varētu likties, ka viņi ar Ojāru bija pilnīgi dažādi cilvēki.

– Jā, bet, redz, ka draugi. Dažādi, bet Jānis ar Baibu bija uzaicināti Žaņa kāzās. Tas nozīmē, ka starp viņiem tomēr bija saite, viņš bija vajadzīgs. Tas mani iedvesmoja, ka Ojāra dzimšanas dienā, kad visi kori un kolhozi viņu sveica, viņš saņēma to milzīgo, dzīvo atgriezenisko saiti. Mēs, aktieri, to katru vakaru saņemam ar aplausiem, bet dzejnieks, sēdot savā Altonovas ielas dzīvoklī, to nedabū.

Ojārs teica: esmu jūsu parādnieks, un es jums to atdošu dzīvs vai miris. Saprotu, ka varam būt daļa no parāda atdevējiem; tā varam viņam palīdzēt. Mani tas iedvesmoja – kāpēc ne?! Viņa megalielās daiļrades vēl vienu šķautni atvērt. Ja kādam ir iekāriens, var uztaisīt par viņa komjaunatnes posmu. Tās dienas acīm būtu lieliski. Brīnišķīgs literārs darbs par pārliecinātu komjaunieti, kurš cietis no fašisma, no Hitlera armijas un sarkanos uzskata par dzimtenes atbrīvotājiem, bet pēkšņi tie viņa klasesbiedreni un mīlestību aizsūta uz Sibīriju… Kurā plauktā to likt? Mums tādu darbu gandrīz nav.

Mēs bijām pārgalvīgi

– Studentiem Kultūras akadēmijā liek analizēt Tās dienas acīm.

– Forši! Ko raksta Ojārs – viņš tiešām tā jutās. Tās dienas acīm viņš visu ir izraudājis, izsāpējis vēlreiz. Mēģinājis kaut kā citādi ietekmēt to stāstu, bet varoņi likuši rakstīt tieši, kā ir. Tā ka tas nav manierīgi, apsēsti, “Lai dzīvo PSRS!”, tās ir viena jauna cilvēka sajūtas pēckara laikā. Skolas starpbrīdī bērni ieskrien mežā un neatgriežas, jo ir uzdūrušies mīnai, kas palikusi no kara… Mums nesaprast, kā bija toreiz. Jo tālāk, jo vairāk nesaprast. Mūsu vecāki ir Ojāra vienaudži, vismaz esam dzirdējuši vecvecāku stāstus par Otro karu, bet mūsu bērniem… vispār to nesaprast.

– Tev gribējās kādu dzejoli saviem trīspadsmitgadniekiem nolasīt?

– Es ik pa laikam lasu, bet viņiem… Par Vācieti ir stāsts. Viņam prasa – kā audzini savu dēlu? Ojārs saka – nekā. Varu pateikt, ka rakstniecība viņu neinteresē, bet mēs esam draugi. Man ir tāpat – sliecos uz to, ka bērnus… nezinu, kā es viņus varētu audzināt. Viņi ir tādi, kādi ir, nezinu, ko var aizliegt. Viņi vienkārši dzīvo. Savu dzīvi. Par aktierēšanu un tādām lietām Ādams neinteresējas, bet draugi mēs esam. Teātris? Piedodiet, netraucē mani ar tādām lietām… Diemžēl tā tas ir. Diemžēl.

– Nelabprāt iet uz teātri?

– Agrāk, kad bija bērniņš, es ik pa laikam aizvedu, bet pusaudža gadi diktē savus noteikumus. Šodien uz Vācieša mēģinājumu viņus uzaicināju. Labi, kaut kā ar zobu sāpēm izturēja. Nesen man atnāca atziņa, sajutu, kā Staņislavskis saka – sapratu un sajutu –, ka nevari aizliegt bērnam spēlēt telefonu vai smēķēt. Vienkārši nevari, jo, ja viņam tas ir vajadzīgs, viņš atradīs veidu, kā to darīt. Vari teikt – lūdzu, te nē vai tā ne…

– Vari nepirkt cigaretes.

– Tas jā, protams. Paldies dievam, mūsu bērni ir daudz veselīgāki par mums, deviņdesmitajos gados augušajiem. Mēs bijām trakāki, pārgalvīgāki, mūsdienu bērni tomēr ir daudz mērķtiecīgāki. Nu, katrai paaudzei savs.

– Tas Jelgava’94 uz tevi arī mazliet attiecas?

– Mēs aizbraucām 1993. Man skolā bija Kārlis Vērdiņš – atceros viņu kā pašu par sevi cilvēku. Jau trešajā ceturtajā klasē bija skaidrs, ka ir visi un ir viņš. Visa klase skrien pa gaiteni, stūrī stāv Kārlis un uz to visu skatās – to atceros kā šodien. Mums ar Artūru Skrastiņu Jelgavas ballītes bija astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā – teātra spēlēšana, dziedāšana, Halles diskotēkas, Jumpravas koncerti rajona kultūras namā, Linga…

– Kārlis Vērdiņš droši vien tajā pašā sajūtā kā Vācietis – savu iekšējo dzīvi dzīvoja.

– Jā, neesmu vēl…

– …pieķēries viņa daiļradei?

– Jā. Ir tikai sākums, pusgads dzejā, lēnām tiksim arī līdz Kārlim.

– Brīnos, kā var iziet cauri bohēmai, neskaitot dzeju.

– Mums bija dziedāšana – galvenokārt. Sākot ar Imantu Kalniņu, beidzot ar Borisu Grebenščikovu. Pārsvarā mūzika. Lielu daļu mūsu bohēmas aizņēma režisoru sarunas, kurām mēs, aktieri, vienā mirklī kļuvām par klausītājiem. Mūsu kurss bija kopā – aktieri, režisori. Viņi, protams, bija daudz erudītāki, intelektuālāki. Katram pa šņabim ar ananasu sulu – šausmīgie deviņdesmito gadu dzērieni – un sarunas, kurās salīdzināja Čehovu ar Staņislavski. Tas bija tik interesanti! Kaut kādā ziņā tas ir atstājis iespaidu – dziesmas, sarunas… Bet dzeja galīgi nebija mūsu. Vismaz manā apkārtnē ne.

Par balto kreklu

– Novembris ir arī patriotisma mēnesis. No 11. līdz 18. ir oficiālā Patriotu nedēļa, un tieši tai pa vidu būs pirmizrāde ar Vācieti.

– Jā, tieši viņa dzimšanas dienā. Sudraba novembrī. Lai gan tas sen vairs nav sudraba, viss ir atkāpies – salnas un sals… Jā, pa vidu, nezinu, kā saslēgt. (Ārkārtējā situācija valstī gan pirmizrādes plānus izjauca. - Red.) 

– Ausīs skan viņa kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries un mīla ir kā uguns. Viņš ir tautas asinsritē iegājis, citu patosu un vārdus nemaz nevajag.

– Ceru, ka mūsu brīnišķīgie literatūras skolotāji vai arī mēs, mākslinieki, saslimdināsim jauniešus ar viņu. Gribētos, lai tas neapraujas. Raidījumā Gudrs, vēl gudrāks bija brīnišķīgs jautājums par dziesmu Div’ pļaviņas es nopļāvu, tad nu palūdz tautu dēlu, lai samet kaudzītē. Jautājums – ko uzdāvina tautumeita par palīdzību. Ko nu kurš teica – naudu, kažokādu… Neviens nesaprata, ka balto kreklu. Liekas – ārprāts, it kā visi to dziedam, bet jaunajai paaudzei ir pavisam kas cits: labi, jūs dziedat, bet mums ir citas!

Gribas, lai tie kodi, kādas pamatatslēgas, kas mūs vieno kā tautu, tomēr saglabājas. Tāpēc ik pa laikam tam jāskan. Tāpēc arī Vācieti izvēlējos, jo viņš ilgi nav skanējis. Ja ieiesiet grāmatveikalā – nav Vācieša grāmatu! Pusgadu pa antikvariātiem meklēju kopotos rakstus. Nav atkārtoti izdoti, ik pa laikam vien mazas dzeju izlasītes. Protams, es viņam nenovēlu fondu kā Ziedonim (smejas), negribētos viņu tā mastiražēt, bet nedrīkstētu būt arī tā, ka nevar nopirkt.

– Mana pieredze ar Vācieša atklāšanu ir tāda, ka skolotāja paņēma no plaukta Antracītu un deva pa klasi – katram vienu dzejoli izlasīt. Man trāpījās Pie visa, kā eju, es eju kājām – tas mani saslimdināja uz mūžu.

– Jā, arī manam dēlam bija jāizvēlas dzejolis, viņš nolika visus kopotos rakstus uz galda, bet beigās laikam izvēlējās ko citu.

– Daudzi bērni caur Astoņiem kustoņiem iepazina Vācieti, caur multeni…

– Jā, Mušas dzīve pušu ira, lielā, zaļā muša mira – to mēs skaitījām. Tādā ziņā viņš varētu pielīdzināties kultūras varonim, jo pārklāj visu… Rainim gan bija arī lugas, Vācietim nav.

– Vācietis iztulkoja Meistaru un Margaritu.

– Nujā, Rainis Faustu.