Krustceles, krustojumi un to maģiskā enerģija. Latviešu ticējumi par krustcelēm
Pasaulē ir miljoniem krustceļu, un cilvēki, ik dienas tās šķērsojot, pat neiedomājas, cik maģiska ir ceļu krustošanās vieta. Kopš senseniem laikiem krustojumu uzskata par portālu starp redzamo un neredzamo pasauli, par vietu ne šeit, ne tur, kurai piemīt varens spēks.
* 1730. gadā vācu ceļotājs Vēbers novēroja: “Latvieši sanāk kopā pie krustceļa, sakur tur lielu uguni un iemet no vaskiem taisītus mājas lopus iekšā. Tas nav nekas cits kā upurēšana no pagānu laikiem.”
* Naktī ejot pa krustceļu, nevajag skatīties atpakaļ, jo citādi ieraudzīs vellu.
* Krustceļos raganas apmetas un bieži maldina ļaudis.
* Krustceļos nedrīkst apstāties; ja apstājas divi cilvēki un tad izšķiras, tad tam, kas iet uz kreiso pusi, gadās nelaime.
* Ja uz krustceļa sasveicinās, tad sastrīdēsies tie, kuri tā dara.
* Ziemassvētku naktī meitenes stāv krustcelēs un, domājot par savu nākamo līgavaini, sev apkārt ar plūškoka zaru apvelk apli. Tad nostājas un uzmanīgi klausās. Ja dzird smieklus un dziesmas – drīz būs kāzas, ja raudāšanu un vaimanas – sēdēs meitās vēl gadu.
* Jauna gada vakarā stāv uz krustceļiem, lai nauda būtu.
* Kūķu naktī pulksten divpadsmitos iznes un izber uz krustceļiem istabā saslaucītos netīrumus, bet meita pati nostājas uz tiem virsū un klausās, kurā pusē ries suns. Ja suns ieriesies trīs reizes austrumos, tad jauniķis jeb vīrs ieradīsies no austrumu puses;
ja dienvidos, tad no dienvidiem utt. To pašu var darīt arī Jaungada naktī.
