Krustceles, krustojumi un to maģiskā enerģija. Latviešu ticējumi par krustcelēm
Pasaulē ir miljoniem krustceļu, un cilvēki, ik dienas tās šķērsojot, pat neiedomājas, cik maģiska ir ceļu krustošanās vieta. Kopš senseniem laikiem krustojumu uzskata par portālu starp redzamo un neredzamo pasauli, par vietu ne šeit, ne tur, kurai piemīt varens spēks.
Kopš seniem laikiem ļaudis izstrādājuši maģisko drošības tehniku, ko ievērot krustcelēs, lai nesagādātu sev lielas nepatikšanas. Šos tautas ticējumus var uzskatīt par māņticību, tomēr līdzīgas to variācijas ir izplatītas visā pasaulē, un tas vedina domāt, ka savs patiesības grauds tajos atrodams. Turklāt vairums ekstrasensu atzīst, ka, pārejot krustojumu, jūt kāda neredzama spēka klātbūtni. Ko tad neiesaka darīt krustcelēs?
Nedrīkst neko pacelt no zemes, pat ja tās ir zelta vai sudraba lietas un nauda; visbiežāk tās ir sudraba dakšiņas vai karotes, spožas rotaslietas, monētas. Šis ir pamata noteikums krustcelēs, jo tādā veidā ir atstāta kāda cita cilvēka problēma vai slimība. Ja kāds atradumu paceļ, viņš šo problēmu piesaista sev, turklāt vēl smagākā mērā. Uzskata – jo dārgāku lietu paceļ, jo lielāku nelaimi sev piesaista.
Nedrīkst žāvāties un ēst. Krustcelēs cilvēkā pa atvērtu muti var viegli iekļūt ļaunie gari, kuri pēc tam nodara milzīgu ļaunumu gan fiziskā, gan psihiskā, gan sociālā līmenī. Un izdzīt šos astrālos parazītus ir ļoti sarežģīti. Pat zinātne ir pierādījusi, ka žāvāšanās laikā cilvēkam ir mikro-samaņas zudums vai kaut kas līdzīgs transam. Tādā stāvoklī, atverot muti, nelabais var viegli ieperināties cilvēka ķermenī. Savukārt ēdot vienlaikus ar barību tiek apēsta arī tās enerģētika, kurai var pieķerties krustojumā mītošie zemākā līmeņa gari. Tie pēc iekļūšanas cilvēkā bojās tam dzīvi.
Neskaitīt naudu, jo krustcelēm ir tieksme iesūkt visu cilvēka naudas enerģiju, un pēc tam viņa, trūks naudas. Nereti ļaudis, steidzoties uz sabiedrisko transportu, pa ceļam sameklē naudu biļetei, nemaz nemanot, ka atver maku tieši krustojumā.
Nedrīkst spļaudīties – tā var arī izspļautsavu dzīvību. Mūsdienās to var izskaidrot pat zinātniski – spļāviens saglabā DNS, kam var viegli pieķerties nelabie gari. Jebkurā gadījumā visā, ko cilvēks atstāj aiz sevis spļāvienā, pēdas nospiedumā un tamlīdzīgi, glabājas daļa viņa enerģētikas. Nospļaujoties viņš turklāt atstāj tiešu saikni ar savu ķermeni un zemapziņu. Izmantojot šo saikni, ļaunums var iedarboties uz cilvēku pat no attāluma un novest līdz stāvoklim, kad cilvēks zaudē dzīvību – iespējams, pat tajā pašā krustojumā, kur kādreiz nospļāvās.
Nedrīkst šķērsot krustceļu centru. Centrā satiekas četru debess pušu spēki, tas ir unikāls punkts. Nostājoties tajā un pasakot īpašus buramvārdus, var piesaistīt sev laimi, veiksmi un pārticību no visām pusēm. Taču, ja šajā punktā nonāk, nezinot īstos vārdus, tad, gluži otrādi, var palaist savu laimi uz visām četrām pusēm. Protams, vienreiz šķērsojot krustojuma centru, cilvēks visu nepazaudēs, taču, ja tas kļūst par ieradumu, viņš pa drusciņai vien var zaudēt visas labās lietas dzīvē.
Ir vēl daudzi citi noteikumi, ko nedrīkst darīt krustcelēs: nedrīkst domāt par kaut ko svarīgu, arī par finansēm, nedrīkst runāt pa telefonu, sapņot par nākotni, piesmēķēt no kāda, apdzīt citus. Ja krustcelēs kāds sauc jūsu vārdu, nekad nevajag atskatīties – arī ļaunie gari zina jūsu vārdu...
