foto: Shutterstock
Krustceles, krustojumi un to maģiskā enerģija. Latviešu ticējumi par krustcelēm
Krustceles ir vieta, kur mūs sagaida visādas varbūtības. Kas zina, kur nogriezīsies, ko satiksi, ko izdarīsi vai pateiksi…
Cita pasaule
2020. gada 7. novembris, 05:03

Krustceles, krustojumi un to maģiskā enerģija. Latviešu ticējumi par krustcelēm

Inguna Mukāne

"Patiesā Dzīve"

Pasaulē ir miljoniem krustceļu, un cilvēki, ik dienas tās šķērsojot, pat neiedomājas, cik maģiska ir ceļu krustošanās vieta. Kopš senseniem laikiem krustojumu uzskata par portālu starp redzamo un neredzamo pasauli, par vietu ne šeit, ne tur, kurai piemīt varens spēks.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

No okultisma viedokļa krustceles iemieso vietu, kur tiekas laiks ar telpu, kā arī tiek saglabāts savdabīgs līdzsvars starp pretpoliem – labo un ļauno, savu un svešu, dienu un nakti, svētumu un grēcīgumu, dzīvi un nāvi.

Ar krustcelēm cieši saistīts sengrieķu dievietes Hekates kults. Tiek uzskatīts, ka tas radies jau daudz agrāk trāķiešu ciltī. Hekate bija mēnessgaismas, nakts, noslēpumu, maģijas un buršanās dieviete, raganu un burvju aizbildne. Saskaņā ar grieķu mītiem pazemes dievietei Hekatei – trīsgalvainai sievietei ar melniem matiem – naktīs patika doties mežonīgās medībās elles suņu pavadībā un krustcelēs sarīkot jautras izklaides ar spokiem un citiem gariem. Tāpēc grieķi krustcelēs uzstādīja Hekates statuju un upurēja tai suņus.

Savukārt senajiem romiešiem krustceļu un pazemes dieviete bija Trīvija, kā sākumā dēvēja Diānu – vienu no galvenajām romiešu panteona dievībām. Šis vārds bija atvasināts no latīņu trivium, kas nozīmē trīskāršs ceļš un simbolizē Diānas aizbildniecību pār ceļiem, it sevišķi Y veida jeb trīs ceļu krustojumiem. Krustceļu simbols ir būtisks aspekts Diānas, kas bija arī medību dieviete, varas sfērā – tas atspoguļo ceļus, pa kuriem mednieki staigā mežos un ko apgaismo tikai pilnmēness. Tas arī simbolizē izvēles veikšanu tumsā – bez kādas vaduguns.

Arī vairākām citām pagānu tautām bija dievības, kas valdīja tieši pār krustcelēm. Piemēram, senajiem slāviem par tādu uzskata Velesu – otru svarīgāko dievu pēc Peruna, mājlopu aizbildni un viņpasaules pārzini. Veless zināja citu pasauļu noslēpumus un sargāja robežu starp pazemes un mūsu pasauli. Bieži vien viņš palīdzēja izvēlēties pareizo ceļu, parādoties īstajā vietā un īstajā laikā. Tāpēc Velesa koka elkus nereti uzstādīja trīs meža ceļu krustojumos.

Krustojumu maģiju godāja ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē. Vudū, hudū un citās afroamerikāņu praksēs krustceles izmanto maģiskos rituālos, lai cilvēks iegūtu dažādas fiziskas prasmes, piemēram, mūzikas instrumenta spēli vai dejošanu. Šajā nolūkā jādodas uz krustcelēm noteiktu skaitu reižu vai nu pusnaktī, vai pirms ausmas un tur jāsatiekas ar melno vīru, kā pieņemts dēvēt velnu, kurš tad dāvās šīs spējas. Vudū reliģijā krustceles pārvalda Papa Legba – Krustceļu kungs, kurš nav ne ļauns, ne labs gars, bet ir taisnīgs. Ja pie viņa vēršas pēc palīdzības ar visu cieņu un pēc noteikumiem, tas palīdzēs sasniegt mērķus, izpildīs vēlēšanās un reizēm pat izmainīs likteni.

Kristietības laikmetā krustceles tika pilnībā demonizētas – tās uzskatīja par vietu, kur var izsaukt sātanu un noslēgt ar viņu kādu līgumu. Tā kā baznīcas kristītajā zemē bija aizliegts apbedīt ar nāvi sodītus noziedzniekus un pašnāvniekus, krustceles kļuva par vietu, kur apglabāja šo cilvēku mirstīgās atliekas; sevišķi izplatīts tas bija Anglijā. Faktiski viduslaikos krustceles bija otra lielākā apbedīšanas vieta pēc kapsētām.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Nākamā lapa: Krustceļu dievi