Silvija Tetere, murkšķu audzētavas saimniece, noraizējusies par nākotni
Alsundzniece Silvija Tetere, murkšķu audzētavas Jaunstuči saimniece, jau 15 gadus darbojas ar šiem dzīvniekiem – vienīgā visā Baltijā. Tomēr, ja nebūtu daudz labu palīgu, diez vai audzētava pastāvētu līdz pat šim laikam, un Silvija ir noraizējusies par tās nākotni.
Visu mūžu viņa ir dzīvojusi laukos, dzimtā puse ir Medzē netālu no Liepājas, bet 1960. gadā pārcēlās uz Alsungu. "2004. gada sākumā televīzijā redzēju kalnus, un tur stāstīja, ka šie dzīvnieki pusgadu guļ. Tas ieinteresēja un uzrunāja. Citi dzīvnieki jākopj visu gadu, bet beidzot ir kāds, kurš pusgadu tev liek mieru," par aizraušanās pirmsākumiem pasmaida murkšķu audzētāja.
Ne gluži mīļdzīvnieki
Jau nākamajā pavasarī saimniecībā ieklāts betons, uzcelts žogs un tapušas sešas primitīvas būdiņas. Stepes murkšķi jeb baibaki atvesti no Slovākijas audzētavas, Tatru kalniem. Iesākumā bija tieši ducis – seši pāri, tagad to skaits izaudzis līdz 36.
Šie dzīvnieki nav prasīgi, toties ļoti stipri. Tiem, kuri gribētu mājās turēt murkšķus, saimniece saka: naudu nav kur likt? "Visiem viņi aizbēg vai suņi apēd. Sietus sakož ar saviem asajiem zobiem kā papīru, viņiem ir ļoti spēcīgi žokļi un priekšķepas. Ja redzēs kastes vāku pabīdītu vai būri paplēstu, ja galva ies cauri, murkšķis izstiepsies un izlīdīs laukā. Noķert – tā jau ir problēma. Šie dzīvnieki ir grauzēji un ļoti spēcīgi, rok arī alas," savus kopjamos raksturo Silvija. Un ne velti pie būriem ir brīdinājums – sargiet pirkstus!
Nauda jau gāja uz beigām
Murkšķu saimniecība iekārtota pamazām, cik bija naudas, tik darīts. Vienīgie ienākumi ir no ekskursantiem, bet šogad tūristu bijis maz. “Piebrauc lepni džipi, apskatās ieejas maksu un aizbrauc. Atbrauc ciemiņi ar grabošu auto un atstāj pāris eiro barībai,” tādus pretstatus novērojusi saimniece.
“Kad es televīzijas sižetā sacīju, ka murkšķiem draud likvidācija, cilvēki brauca šurp un pat sargāja, lai tikai nenolikvidē. Ierobežojumu laikā 1800 eiro murkšķi jau bija noēduši, vienu mēnesi es vēl varēju pavilkt – no apmeklējumiem vēl bija palikuši 300 eiro. Tas ir dzīvnieks, kam vajag barību un aprūpi. Covid-19 laikā 25 cilvēki atbrauca un man palīdzēja, tīrīja būrus un apkārtni,” priecājas saimniece. Pilnīgi sveši talcinieki braukuši palīgā arī agrāk gadiem ilgi.
Izrauti nāvei no zobiem
Lielākais trakums piedzīvots 2006. gada maijā, kad visi murkšķi saindējušies. Izrādās, kombinētajā lopbarībā bija nonācis glifosāts un citas indes. Toreiz masveidā daudziem aizgājuši bojā dzīvnieki, bet Silvijas mīluļiem paveicās – lūgusi palīdzību veterinārārstiem un zāles atradusi.
Visi murkšķi jau bijuši pie miršanas, asiņojušas zarnas, tomēr saimniece saārstējusi, nolikusi gulēt, un nabadziņi nogulējuši vairāk nekā pusgadu. Piecēlušies kā skeleti – no ķermeņa viss taukumiņš bija pazudis, taču izdzīvoja.
“Otrajā gadā viņi atkopās un sāka ražot pēcnācējus. Bija daudz mazuļu – pa sešiem, septiņiem, astoņiem. Pārdevām zoodārziem, arī Rīgas zooloģiskajam dārzam,” stāsta Silvija. Reizēm vienā metienā bijuši pat 16 mazuļi.
Čau&Rasma, Dons un Lilly
Murkšķis sasniedz brieduma vecumu trīs līdz četros gados. Tagad saimē vecākajiem ir deviņi un desmit gadi, un tas jau ir daudz.
Nekāds bizness ar šo rūpalu gan nesanāk. “Murkšķu vērtība ir tauki, un, piemēram, Austrijā no tiem ražo izcilu kosmētiku. Bet tad jau vajag tūkstošus, ar pāris murkšķiem nenoslēgsi nevienu līgumu ar ārzemniekiem,” saka Silvija.
Turklāt viņa savus mīluļus audzē tikai savam un citu priekam, nevis kaušanai, Alsungas murkšķi uz mūžīgajām kalnu pļavām dodas tikai no vecuma. Un kā gan iesi ar tuteni pie Čau&Rasmas, Dona un Lilly vai Ervīna un Žanetes – katram murkšķim ir vārds, kas lasāms arī uz plāksnītēm pie būra.
Tracina vēja ģeneratori
Tēriņu netrūkst, vasarā ar visu zāles pļaušanu mēnesī vajagot apmēram 500 eiro. Jauna ģimene varētu visu izdarīt paši, bet Silvijai par visu jāmaksā, lai savāktu sienu, apstrādātu dārzu un labības lauku, vajag stipras vīriešu rokas. Viņai, pēc pašas vārdiem, alga ir zemāka nekā veļas mazgātājai.
Vēl viena nelaime esot apkaimē uzstādītie vēja ģeneratori. Saimniece spriež, ka tie rada ultraskaņu, kas murkšķus tracinot. Varbūt viņi jūt arī kādas vibrācijas, jo dabā taču dzīvo alās pusotru līdz divus metrus zem zemes.
“Līdzko te uzcēla vēja ģeneratorus, mēs ar vetārsti nesapratām, kas notiek. Neviens mazulis nedzima. Nopriecājos, jo nevajag – redz, divgadīgi vēl ir būros! Nākamajā gadā vienai mammai trīs vēl bija, bet trešajā gadā parādījās vēzis,” šausminās Silvija. Tagad ap šo rajonu daudz cilvēku arī slimojot, bet neko pierādīt nevarot.
Kaut arī jaunus murkšķus viņa vairs neņems un nav kam atdot saimniecību, joprojām ir sapnis aplokam uztaisīt slīpu jumtu ar lampiņām iekšā un dienvidu galu vaļā. Ja lietus līst, tas neiztraucēs ekskursiju. Varētu rakstīt projektu valsts atbalstam, taču vispirms tas jumts esot jāuzbūvē, tikai tad 80% atgūšot.
Murkšķi vēlāk iet gulēt, agrāk ceļas
No 15. oktobra ekskursijas neuzņem – murkšķi sāk posties ziemas guļai. Migu gulēšanai viņi iekārto paši, aizbāžot mājiņas ieejas caurumu ar sienu – izslēdz apgaismojumu. Kad pavasarī dzirdama rosība, ir skaidrs, ka būrus var atziemot, noņemot ieejas aizbāžņus.
Saimniece gan ievērojusi, ka klimata pārmaiņu dēļ tagad murkšķi guļ tikai četrus līdz četrarpus mēnešus. Piemēram, pērn novembrī, kad jau bija jāguļ, viņi vēl staigājuši. Silvija visus caurumus aiztaisījusi ciet, ieziemojusi dzīvniekus, bet 20. janvārī draugi jau bijuši augšā – pārāk silts.
“Es atvēru visas ejas vaļā, viņi izstreipuļoja. Murkšķi neēd uzreiz, līdzko pieceļas – staigā kā apreibuši un apjukuši. Tāpēc dabūju trīs mēnešus ilgāk barot,” saka Silvija. Tas nozīmē arī izmaksas, un saimniece ir atklāta: “Domāju, kad es vairs nevarēšu, viņi vienkārši iznīks. Man jau ir pieklājīgs vecums, un veselība neļauj kaut ko vairāk darīt.”
Nu jau ir 77 gadi, un kļūst aizvien grūtāk rūpēties par saimniecību. “Viss izjuks, kad es vairs nevarēšu – man ir locītavu problēmas, jo savus ilgos darba gadus esmu nostrādājusi caurvējā, mitrās vietās. Tāda ir lauku dzīve,” nopūšas Silvija.
Kas ir murkšķis
Kopumā ir 14 murkšķu sugas, šie grauzēji pieder vāveru dzimtas zemes vāveru apakšdzimtai. Tie dzīvo gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, gan Āzijā. Visbiežāk murkšķi mīt kalnainos apvidos, piemēram, Eiropā tie dzīvo Alpos, Karpatos, Tatros un Pirenejos. Stepes murkšķis jeb baibaks dzīvo Krievijas un Centrālāzijas stepēs, bet vietumis sastopams arī Ukrainā un Baltkrievijā. Krievijā murkšķus audzē kā kažokzvērus, gaļu lieto pārtikā, taukus izmanto tautas medicīnā locītavu slimību ārstēšanai.
Ieradumi
Murkšķi ir sociāli aktīvi dzīvnieki, brīvā dabā dzīvo ģimeņu grupās, no diviem līdz pieciem pieaugušajiem un diviem līdz sešiem mazuļiem. Vienā kvadrātkilometrā var dzīvot līdz 15 ģimeņu kolonija. Audzētavā tur pārī pa diviem metāla sieta krātiņos, kuriem ir atklātā un slēgtā daļa. Slēgtajā daļā atrodas murkšķa miga.
Virtuve
Murkšķi pamatā barojas ar zālaugiem. Iecienītākie ir savvaļas auzas, kviešzāle, cigoriņi, baltais āboliņš, tīruma tītenis. Nesmādē arī kukurūzu, saulespuķes, kviešus, kartupeļus. Īpaši intensīvi murkšķi barojas pirms ziemas, uzkrājot ievērojamas tauku rezerves. Aizejot gulēt, murkšķis ir apvēlies apaļš un resns, bet pavasarī, izlienot no alas, jau notievējis pavisam kārns.
