"Titānika" bāreņi - brālīši, kuri izdzīvoja kuģa katastrofā. Kāds bija viņu dzīvesstāsts

Tajā laikā Mišelam Marselam Navratilam bija vien četri, bet viņa brālim Edmonam Rodžeram Navratilam - divi gadi. Puikas palika dzīvi, jo viņiem atradās vieta pēdējā glābšanas laivā, kas tika izmesta no grimstošā kuģa, vēstīts publikācijā vietnē thevintagenews.com. Abus zēnus glābšanas laivā ielika viņu tēvs Mišels Navratils. Tā bija pēdējā reize, kad puisēni redzēja savu tēvu - vīrietim nācās palikt uz grimstošā kuģa, jo glābšanas laivās uzņemti tika vien bērni un sievietes.

Vēlāk abi brāļi ieguva iesauku - "Titānika" bāreņi. Bērni nesaprata angļu valodu, viņi mācēja vien franciski un varēja nosaukt savus mīļvārdiņus - Lolo un Momons. Viņi bija vienīgie izdzīvojušie bērni, kurus pēc nelaimes nemeklēja neviens aizbildnis.  

Kamēr uzradīsies radinieki, Ņujorkā puisēnus pie sevis paņēma sieviete, kura arī izdzīvoja "Titānika" katastrofā. Viņa zināja franču valodu, tāpēc varēja ar zēniem sarunāties. Pagāja mēnesis, līdz pēc vairāku sludinājumu ar Lolo un Momona fotogrāfijām publicēšanas laikrakstos pieteicās viņu māte. 

Itāliete Marsela Kareto (Marcelle Caretto) dzīvoja Nicā, Francijā. 1912. gada 16. maijā viņa ar kuģi ieradās Ņujorkā. Kāpēc abi zēni ceļoja tikai kopā ar tēvu? Kāpēc māte nebrauca viņiem līdzi? Kareto pat nenojauta, ka dēli nokļūs Amerikā - neko tādu viņa savam bijušajam vīram, bērnu tēvam nebija atļāvusi. Sievietei tiesa bija piešķīrusi pilnīgu aizbildnību pār dēliem. Mišelam Navratilam viņa atļāva ar bērniem tikties vien nedēļas nogalēs un brīvdienās. Tā nu Lieldienu brīvdienām Mišels bija izdomājis slepenu plānu - paņemt dēlus un sākt jaunu dzīvi Amerikā. 1912. gada 5. aprīlī, Lielajā piektdienā, viņš paņēma puikas pie sevis. Bija atlikušas vien dažas dienas līdz "Titānika" pirmajam reisam. 

Mišels no Francijas aizbrauca uz Angliju un tur, izmantojot svešu uzvārdu - Hofmans, nopirka trīs biļetes otrajā klasē. 1912. gada 10. aprīlī viņš ar dēliem Sauthemptonā iekāpa kuģī. Tur Navratils gandrīz ne mirkli neizlaida puikas no acīm - droši vien baidījās, ka kāds uzzinās, kas viņi ir. 

Māte, visticamāk, bija šokēta, kad saprata, ka dēli ir pazuduši, taču viņai nenāca ne prātā, ka bijušais vīrs var viņus aizvest tik tālu.

Mišela Navratila mirstīgās atliekas kopā ar citiem mirušajiem izcēla no okeāna. Tā kā pēc pasažieru saraksta viņš tika atšifrēts kā ebrejiska uzvārda īpašnieks, vīrietis tika apglabāts Barona de Hirša kapsētā Halifaksā (Lielbritānijā).

Abiem brāļiem par ceļojumu palikušas vien skaistas atmiņas. Vēlāk jau pieaugušais Mišels Marsels stāstīja, ka "Titāniks" bija lielisks kuģis. Viņš atcerējās, kā ar brāli spēlējušies, ka visapkārt bijis okeāns, un ka no rīta viņš brokastīs ēdis olas. Tobrīd četrus gadus vecais zēns neatcerējās, ka būtu jutis bailes, viņš tikai atminas, ka pēc iecelšanas glābšanas laivā viņš drīz vien aizmidzis. 

Mišels Martins Navratils nomira 2001. gadā 92 gadu vecumā. Kā ziņo "Titānika" vēstures pētnieki, viņš bija pēdējais dzīvais vīriešu dzimuma "Titānika" pasažieris. Par viņu ilgāk nodzīvoja dažas sievietes, kuras arī izglābās "Titānika" katastrofā.

Mišels Martins Navratils pieaugušā vecumā dzīvoja Monpeljē (Francijā), bija psiholoģijas profesors, pasniedza lekcijas universitātē. 

Viņa jaunākais brālis Edmons Rodžers karoja Francijas armijā Otrajā pasaules karā. Kara laikā tika paņemts gūstā, taču viņam izdevās izbēgt. Edmonam neizdevās nodzīvot tik ilgu mūžu kā vecākajam brālim - pēc kara viņa veselība pasliktinājās, un Edmons Rodžers Navratils 43 gadu vecumā nomira.