Oskars Vailds - kāpēc viņu uzskata par asprātīgāko cilvēku Lielbritānijas vēsturē

Tiesas prāva vienā mirklī apgrieza kājām gaisā Oskara Vailda dzīvi. Pirms tiesas viņš bija atzīts rakstnieks un Londonas radošās sabiedrības zvaigzne, viņš tika cienīts un respektēts. Vailda rakstītajam piemita asprātības un skandāla piegarša, viņa izteiktās frāzes tika citētas un kļuva par aforismiem. Rakstnieka dzīve gāja uz augšu, viņa lugas kļuva arvien populārākas. Vailds smalki ģērbās – bija īsts dendijs un modes noteicējs. Viņu pavadīja veiksme un atzinība. Arī Vailda biseksualitāte viņam pašam nekādas problēmas neradīja. Viņš bija dzīves baudītājs, smalks estēts un sajūtu mākslinieks.

Tagad Oskaru Vaildu uzskata par asprātīgāko cilvēku Lielbritānijas vēsturē. Diemžēl asprātība rakstnieku nepaglāba no cietuma, kurā viņš nokļuva netradicionālās orientācijas dēļ. 1895. gadā notikusī tiesa uzskatāma par tā laika paraugprāvu, kas ne tikai skaidri norādīja, bet pat uzsvēra, ka Anglijā par homoseksuāliem sakariem liek cietumā.

Godkārīgs un ekscentrisks

Oskars Vailds bija ne vien talantīgs, bet arī labi izglītots. Līdz deviņu gadu vecumam viņš mācījās mājās, bet vecāki vēlējās, lai viņu dēls, kas bija cēlies no privileģētas īru dzimtas, iegūtu pienācīgu izglītību. Pēc Portoras skolas beigšanas viņš ieguva stipendiju un turpināja mācības universitātes vidē – Dublinas Trīsvienības koledžā. Vailds nopelnīja šīs mācību iestādes augstāko apbalvojumu – Bērklija zelta medaļu. Pēc tam viņš studēja Oksfordas Svētās Magdalēnas koledžā, kuru pabeidza ar izcilību.

Oksfordā viņš ieguva ne tikai dendija un estēta reputāciju, bet arī klasiskās literatūras pētnieka un talantīga dzejnieka slavu. Viņa talantu novērtēja arī literatūras pasniedzēji. Īru Karaliskās akadēmijas profesors Megafijs, ar kuru kopā Vailds bija ceļojumā pa Grieķiju un Itāliju, sava darba priekšvārdā ierakstīja pateicību Vaildam par palīdzību tā tapšanā. Jau Oksfordas gados Oskars izcēlās ar brīvdomību un nevērīgo attieksmi pret tā laika dogmām. Nenoliedzami, viņam piemita dīvainības – jauneklis ģērbās ļoti koši un ekscentriski, kolekcionēja zilo porcelānu un pāva spalvas.

Pabeidzis Oksfordas koledžu un ieguvis bakalaura grādu, 1878. gadā Vailds pārcēlās uz dzīvi Londonā, kur nepilnu gadu strādāja par mākslas apskatnieku. Jau vēlāk rakstnieka paziņas norādīja, ka pēc rakstura Oskars bijis ļoti godkārīgs, tāpēc lielā mērā bijis atkarīgs no pūļa viedokļa. Viņš alcis pēc sabiedrības atzinības un tās meklējumos devies pāri okeānam, kur Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā lasījis lekcijas. Vailds savas uzstāšanās laikā nereti teicis: “Man nav, ko jums piedāvāt, kā vien savu ģenialitāti.”

Amerikāņu uzmanību viņš pievērsis ne tikai ar savām asprātībām, bet arī ar ekstravaganto apģērbu. Viņš bija tērpies tumši violetā samta žaketē ar mežģīņu aprocēm, pusgarās biksēs, kas iebāztas melnās zīda getrās, un zābakos ar spīdīgām sprādzēm, bet pogcaurumā bija iesprausts angļu estētisma simbols – saulespuķes zieds.

Māksla mākslas dēļ

Pavadījis gadu Ziemeļamerikā, Vailds atgriezās dzimtenē un ceļoja pa visu Apvienoto Karalisti, uzstājoties ar lekcijām par dzīvi ASV un Kanādā. Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū viņš sāka publicēt savus garadarbus žurnālos Pall Mall Gazette un Dramatic View.

Rakstnieka privātā dzīve meta dažādus līkločus. Pēc Oksfordas Svētās Magdalēnas koledžas pabeigšanas Vailds atgriezās Dublinā, kur iepazinās un iemīlējās Florencē Balkombā, taču meitene noraidīja viņa mīlas apliecinājumus un apprecējās ar rakstnieku, slavenā romāna Drakula autoru Bremu Stokeru. Kad Vailds uzzināja par Florences un Brema laulībām, viņš uzrakstīja neuzticīgajai meitenei vēstuli, kurā paziņoja, ka nolēmis uz visiem laikiem pamest Īriju.

1884. gada sākumā rakstnieks iepazinās ar ietekmīga Londonas advokāta Horācija Loida meitu Konstanci. Tā paša gada 29. maijā viņi salaulājās un devās uz Parīzi pavadīt medusmēnesi. Pēc gada ģimenē piedzima dēls Sirils, vēl pēc gada – otrs dēls Vivjens. Lai uzturētu ģimeni, 1887. gadā Vailds sāka strādāt par redaktoru žurnālā Woman’s World, bet nākamajā gadā klajā nāca viņa grāmata Laimīgais princis un citi stāsti. Tās bija pasakas, kuras viņš rakstīja un lasīja saviem dēliem pirms gulētiešanas. 1890. gadā iznāca Vailda slavenais romāns Doriana Greja ģīmetne, izraisot manāmu viļņošanos literārajās aprindās. Vairāki kritiķi to nodēvēja ne tikai par amorālu un netikumīgu, bet pat par sātanisku.  

Romāns vēsta par jauno un skaisto Dorianu Greju, kura portretu uzgleznojis talantīgais mākslinieks Bazils Holvards. Jauneklis vēlas neiespējamo: “Lai noveco portrets, bet es lai palieku jauns! Tā dēļ esmu gatavs pat sātanam dvēseli pārdot!” Un tā arī notiek. Dorians nonāk izvirtušā ciniķa lorda Henrija iespaidā un grēcīgajā kaislē pārspēj pat savu skolotāju. Kaut arī brīnišķajā Doriana sejā uzdzīves pēdas nebija manāmas, viņa dvēseles atspulgs sātaniskajā portretā ieguva aizvien briesmīgākus vaibstus.

Oskara Vailda dzīves stils un asprātīgā atjautība ātri vien padarīja viņu par Anglijas estētu kustības idejisko līderi. Estētisms, ko pārstāvēja Vailds, sludināja mākslu mākslas dēļ. Veiksmīga izvērtās arī Vailda dramaturga karjera – publikas atzinību izpelnījās vairākas viņa lugas. Lielus panākumus guva komēdija Lēdijas Vindermīras vēdeklis, kas tika uzvesta 1892. gadā. Iecienītas bija arī citas komēdijas, kas izcēlās ar paradoksālām asprātībām: Sieviete, kas nebija uzmanības vērta, Ideālais vīrs un Cik svarīgi būt nopietnam. Vailda priekšā atvērās augstmaņu salonu durvis, daudzas augstdzimušas dāmas aicināja viņu ciemos – rakstnieks bija skaists, apburošs un asprātīgs, viņam piemita harisma, un cilvēki tiecās pēc viņa sabiedrības.

Tajā laikā Vailds rakstīja arī esejas, no kurām daudzas tika publicētas anonīmi. Viņa divi ievērojamākie literatūras teorijas darbi bija dialogi Melu trūdēšana un Kritiķis kā mākslinieks. Vailds apgalvoja, ka kritika ir daiļrades augstākā virsotne, kritiķis nedrīkst būt godīgs un racionāls, viņam jābūt izsmalcināti jūtīgam pret skaistumu.

Jaunu geju sabiedrībā

Atklājot rakstnieka privāto dzīvi, biogrāfi norāda, ka viņa pirmais homoseksuālais sakars bijis jau 16 gadu vecumā. 1882. gadā, kad Vailds uzstājies ar lekcijām ASV, viņam bijušas intīmas attiecības ar rakstnieku Voltu Vitmenu. “Es joprojām jūtu Volta skūpstu uz savām lūpām,” kādā vēstulē savam draugam rakstīja Vailds.

1886. gadā Vailds iepazinās ar 17 gadus veco Oksfordas studentu Robertu Rosu, ar kuru uzplauka īslaicīgs romāns. Vailds sāka dzīvot dubultu dzīvi, turot slepenībā no sievas un respektablajiem draugiem to, ka pavada laiku jaunu geju sabiedrībā.

Par viņa dzīves vislielāko kaisles objektu kļuva divdesmit gadus vecais lords Alfrēds Duglass, ar kuru rakstnieks iepazinās 1891. gadā. “Vienīgais veids, kā atbrīvoties no kārdinājuma, ir ļaut tam vaļu,” atzina Vailds. Interesanti, ka viņi iepazinās, pateicoties romānam Doriana Greja ģīmetne. Vailda skandalozais romāns bija viena no Duglasa iemīļotākajām grāmatām, viņš to bija pārlasījis vairākkārt. Tā kā Duglass rakstīja dzeju un pastiprināti interesējās par literatūru, viņš alka iepazīties ar rakstnieku, un draugi viņam šādu tikšanos arī noorganizēja. 

Kad abi iepazinās, Vaildam bija 37, Duglasam – 21 gads. Biogrāfi uzsver, ka jaunais Duglass bijis pietiekami samaitāts jaunietis, tāpēc neesot ne mazākā pieļāvuma, ka Vailds būtu viņu pavedis. Duglasam imponēja draudzība ar slaveno rakstnieku, viņš uztvēra Vaildu kā savu skolotāju, bija rakstnieka daiļrades apburts. Savukārt Vailds no šā aristokrāta, kas bija 16 gadus jaunāks, smēlās dzirkstošo jaunību un dzīvesprieku. Kaut viņu starpā valdīja uzticēšanās, abu attiecības nepavisam nebija monogāmas.

Viņi abi bija dzīves baudītāji, kas atļāva viens otram sānsoļus. Draugi apmeklēja dārgus restorānus un ceļoja pa ārzemēm, iztērējot kaudzēm naudas. Vēlāk tika izvirzīta versija, ka jaunais Duglass šādi izmantojis Oskaru Vaildu, lai gan izteiktas pamatotas iebildes, ka tolaik jaunais lords pats bijis pietiekami labi nodrošināts. Lai vai kā, bet neapmierināta par abu vīriešu attiecībām bija Oskara Vailda sieva Konstance. Viņa regulāri draudēja aiziet no vīra, taču nekādi nespēja saņemties.

Nebija ilgi jāgaida, kad par abu mīlnieku attiecībām uzzināja Duglasa tēvs – Kvīnsberijas marķīzs Džons Duglass. Kāds bija nodevis marķīzam vienu no mīlestības vēstulēm, kuras Vailds bija sūtījis Duglasam. Nekā briesmīgi nepieklājīga gan tur nebija, tā bija visnotaļ liriska, piemēram: “Tava no zelta austā dvēsele klejo starp kaisli un poēziju. Es ticu, ka tavs iemiesojums antīkajā laikmetā bija Apolona maigi mīlētais Hiacints.”

Konflikts un tiesa

Kā vēlāk liecināja Džona Duglasa paziņas, marķīzs pēc rakstura bijis nenosvērts un kašķīgs, tāpēc, izlasot vēstuli, kļuvis vai traks aiz dusmām. Viņš traucies pa Londonas restorāniem un viesnīcām, lai pieķertu abus mīlniekus. Marķīzs bija pārliecināts, ka Vailds ļoti slikti ietekmē viņa dēlu, tāpēc alka izrēķināties ar rakstnieku. Reiz viņš pat centās iekļūt Vailda mājā, bet tika padzīts. Brieda pamatīgs konflikts, kas prasīja atrisinājumu.

Jau pirms tam attiecības starp tēvu un dēlu bija ļoti saspīlētas, un nu marķīzs sabiedrībā sāka aizvainojoši runāt par Oskaru Vaildu. Kādudien viņš aizsūtīja dēlam šādu telegrammu: “Tu, reptili, neesi mans dēls, un es domāju, tāds nekad neesi bijis.” Alfrēds atbildēja, ka Vailds apsver iespēju sūdzēt marķīzu tiesā par apmelošanu, jo viņš sabiedrībā izplatījis apmelojošu informāciju par rakstnieku. 

Situācija saasinājās, kad Vailds kādā klubā saņēma marķīza sūtītu atklātni, kurā rakstnieks bija nosaukts par sodomītu. Jaunākā Duglasa pierunāts, Vailds beidzot nolēma marķīzu sūdzēt tiesā. Vēlāk draugi atcerējās, ka jaunā Duglasa raksturā bijis kaut kas graujošs un fatāls. Viņš bieži uzvedies kā kaprīzs bērns, un viņa sabiedrībā Oskars Vailds kļuvis vājš un neizlēmīgs. Bija acīm redzams, ka rakstnieks bija iemīlējies jauneklī un viņam pakļāvās.  

Kaut gan draugi un paziņas centās atrunāt Vaildu no prasības iesniegšanas tiesā, rakstnieks palika pie sava. Par viņa aizstāvi tiesā kļuva Londonā labi zināmais advokāts Eduards Klārks, savukārt marķīzu aizstāvēja advokāts Eduards Kārsons. Tiesas sākumā nekas neliecināja, ka Oskaram Vaildam draud briesmas. Uz marķīza advokāta jautājumiem rakstnieks atbildēja pietiekami asprātīgi, izraisot jautrību tiesas zālē. Marķīza advokāts Eduards Kārsons sāka ar Oskara Vailda daiļliteratūras izvērtēšanu, pārmetot tai netikumību un nepiedienīgumu. Uz to Vailds atbildēja, ka nemaz nezina tādu jēdzienu netikumīga literatūra, jo, viņaprāt, literatūra var būt tikai laba vai slikta.

Vēlāk marķīza advokāts norādīja, ka Vailds aizdomīgi daudz laika pavadījis jaunu vīriešu sabiedrībā, un jautāja: “Vai pats kādreiz esat bezprātīgi sajūsminājies par kādu jaunu cilvēku?” Vailds atbildēja: “Bezprātīgi – nekad. Es priekšroku dodu mīlestībai – daudz augstākām jūtām.” Cenšoties atklāt rakstnieka netradicionālo seksuālo orientāciju, Kārsons nolasīja kādu fragmentu no Vailda vēstules un painteresējās: “Kā noprotu, to esat rakstījis jūs?” Vailds ieturēja pauzi un atbildēja: “Nē, šīs rindas pieder Šekspīram.” Kārsons apjuka un nolasīja citu fragmentu. “Vai arī to sarakstīja Šekspīrs?” tincināja advokāts. “Jūsu lasījumā no Šekspīra maz kas paliek pāri,” secināja Vailds.

Pie kauna staba

Tiesas procesa gaitā atklājās, ka marķīzs bija sagatavojies daudz labāk, nekā tas sākumā šķita. Izrādījās, viņš bija nolīdzis privātdetektīvus, lai tie sarūpētu pēc iespējas vairāk informācijas par Oskara Vailda homoseksuālajiem sakariem. Un viņi bija atraduši vairākus jauniešus, kas šajā lietā bija gatavi liecināt. Tās bija beigas... Advokāts Eduards Klārks ieteica Vaildam atsaukt savu prasību pret Duglasu, jo diez vai viņiem izdosies pārliecināt tiesas piesēdētājus atzīt marķīzu par vainīgu rakstnieka apmelošanā.

Nākamajā rītā rakstnieks atsauca savu prasību, taču bija jau par vēlu. Lielbritānijas justīcijas ritenis bija sācis griezties pretējā virzienā, Skotlendjarda pārstāvji pieprasīja tiesai izdot Oskara Vailda aresta orderi, taču tiesa nesteidzās ar lēmumu, tādējādi dodot rakstniekam pietiekami daudz laika, lai atstātu Angliju. Taču Vailds to neizmantoja – viņš palika Londonā un tika arestēts.         

Otrā tiesas prāva sākās 1895. gada 25. aprīlī. Tiesas priekšā stājās Oskars Vailds un Alfrēds Teilors, kas tika vainots sutenerismā. Kad Vaildam lūdza izskaidrot frāzi “mīlestība, kas neuzdrošinās saukt sevi vārdā” no viņa vēstules, rakstnieks sacīja: “Mīlestība, kas neuzdrošinās saukt sevi vārdā, ir vecāka vīrieša spēcīga pieķeršanās jaunākajam, kāda tā bija starp Dāvidu un Jonatānu, kādu Platons lika savas filozofijas pamatos, bet Mikelandželo un Šekspīrs apdziedāja savos sonetos. Tā ir dziļa garīga kaisle, kas ir tīra un pilnīga.

Tā rada un piepilda mākslas šedevrus. Mūsu laikmetā šīs jūtas paliek nesaprastas – tik nesaprastas, ka tās jāsauc par mīlestību, kas neuzdrošinās saukt sevi vārdā. Un tieši šī mīlestība mani noveda tur, kur atrodos šobrīd. Tā ir gaiša un ar savu cēlumu pārspēj citas cilvēku pieķeršanās formas. Tajā nav nekā nedabiska. Tā ir intelektuāla, un reižu reizēm tā uzliesmo starp vecākiem un jaunākiem vīriešiem, kad dzīves pieredze un gudrība savienojas ar dzīvesprieku, cerībām un romantisku burvību. Tomēr pasaule nesaprot šīs jūtas. Pasaule smejas par tām un naglo cilvēkus pie kauna staba.”

Jāatzīst gan, ka Vailda runa neguva panākumus tiesā; tā tikai nostiprināja apsūdzības pozīciju, vainojot rakstnieku homoseksuālos sakaros. Taču Vailds izvēlējās būt principiāls. Viņam galvenais bija izteikt un aizstāvēt savu pozīciju, nevis lavierēt starp likumu pantiem. Nākamajā dienā Oskara Vailda vārdus nopublicēja teju visi Londonas laikraksti.

Šodien vēsturnieki norāda, ka Oskara Vailda dzīves laikā britu augstākajā sabiedrībā homoseksuālas attiecības nepavisam nebija svešas, tām bija bagātas vēsturiskas tradīcijas. Taču 19. gadsimta otrajā pusē Anglijā vadījās nevis pēc vecās aristokrātijas, bet drīzāk pēc jaunās buržuāzijas morāles principiem. Lai ierobežotu izlaidību, 1885. gadā tika papildināts krimināllikums, paredzot sodu par nepieklājīgām attiecībām starp pieaugušiem vīriešiem. Augstdzimušas personas tam nepievērsa daudz uzmanības, kamēr nenozvanīja brīdinājuma zvans – Oskara Vailda tiesas prāva.

Maksimālais sods

Vailda advokāts savā noslēdzošajā runā lūdza tiesas piesēdētājus atbrīvot no kauna traipa vienu no zināmākajiem un izsmalcinātākajiem sava laikmeta rakstniekiem un līdz ar to attīrīt no kauna visu sabiedrību. Beidzoties tiesas sēdei, piesēdētāji ļoti ilgi kavējās ar sava verdikta paziņošanu. Viņi vairākas stundas centās pieņemt kopīgu un vienotu lēmumu, bet tas neizdevās. 1895. gada 7. maijā Oskars Vailds līdz sprieduma paziņošanai tika atbrīvots no apcietinājuma.

Tā paša gada 25. maijā viņam tika piespriesti divi gadi ieslodzījumā; tas bija maksimālais iespējamais sods. Pasludinot spriedumu, tiesnesis Alfrēds Vilss noteica: “Tas bija pats nepatīkamākais tiesas process, kādā es esmu piedalījies.” Uz to Vailds atbildēja ar pretjautājumu: “Un es?” Smalkajam estētam un baudu māksliniekam, frantam un dendijam, brīvību mīlošajam asprātim Oskaram Vaildam divi gadi ieslodzījumā izvērtās par ļoti smagu pārbaudījumu. Faktiski tas pat nebija pārbaudījums – cietums rakstnieku salauza. Ieslodzījumā Vailds secināja: “Manā dzīvē bija divi būtiski pagrieziena punkti – kad tēvs aizsūtīja mani uz Oksfordu un kad sabiedrība ieslodzīja mani cietumā.”

Ieslodzījums daudz ko lika pārskatīt. Viņa uzskati par cilvēces virzību uz perfekciju bija radikāli mainījušies. Cietumā tapa Vailda dramatiskais monologs un autobiogrāfija De profundis, kas tika izdots jau pēc viņa nāves – 1905. gadā. Atrodoties ieslodzījumā, Vailds rakstīja: “Ciešanas un viss, ko tās spēj iemācīt, – tā ir mana jaunā pasaule. Agrāk es dzīvoju baudās. Es izvairījos no skumjām un ciešanām, lai kādas tās arī būtu. Toties tagad es redzu, ka ciešanas – tās ir pašas augstākās no jūtām, kuras pieejamas cilvēkam.”

Pēc tiesas prāvas liela daļa sabiedrības no rakstnieka novērsās, taču daži draugi viņam palika. Saites nesarāva arī viņa sieva Konstance, kas apciemoja vīru cietumā un solīja viņu nenošķirt no dēliem, kaut arī to noteica tiesas lēmums. Taču 1898. gadā viņa saslima ar tuberkulozi un nomira. Dēlus pie sevis pieņēma radi, un Vaildam zuda iespēja tikties ar saviem bērniem.  

1897. gadā, nokļuvis brīvībā, viņš atstāja Lielbritāniju un apmetās Parīzē. Tas vairs nebija agrāk tik iznesīgais, humorā dzirkstošais Vailds, kas ģērbās pēc pēdējās modes. Tas bija pavisam cits cilvēks. Rakstnieks stipri dzēra, strīdējās ar draugiem, aizņēmās naudu un pēc tam slēpās no kreditoriem. Uzturoties Itālijā, viņš kādu pusgadu pavadīja kopā ar jauno Duglasu, līdz tas viņu atstāja.

Vailds atgriezās Francijā, kur uzrakstīja savu slaveno poēmu Redingas cietuma balāde – dzejojumu, kurā atklājas viņa dramatiskās izjūtas ieslodzījuma gados. To viņš parakstīja ar pseidonīmu C.3.3. – tāds bija Vailda cietuma numurs (C bloks, 3. stāvs, 3. kamera). Rakstnieks prognozēja, ka viņš nepārdzīvos 19. gadsimtu. Vailds skumji jokoja, ka angļi nespēj izturēt viņa eksistenci, tāpēc viņam jāaiziet. Oskars Vailds nomira 46 gadu vecumā 1900. gada 30. novembrī kādā lētā Parīzes viesnīcā no cerebrālā meningīta. Viņu apglabāja Banjo kapsētā, bet vēlāk pārapbedīja Perlašēza kapsētā.