Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: unsplash.com

Mans kaķītis beidza pamatskolu... Vai dzīvnieku mīlestība var būt pārspīlēta?

Attiecības
3. oktobrī 05:09 2020. gada 3. oktobrī 05:09
  Dagnija Millere-Balandīna | "Patiesā Dzīve"
Kad runājam par mājdzīvniekiem, bieži atsaucamies uz Antuāna de Sent-Ekziperī teikto: “Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.” Taču ko katrs no mums saprot ar vārdu "atbildība"? Un par ko galu galā ir stāsts, kad cenšamies savus uzticamos draugus pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības, mazinot viņu uz instinktiem balstīto mežonīgo dabu? Kas visbiežāk slēpjas aiz hiperaprūpes, agresijas vai pat fanātiskas dzīvnieku aizstāvības?

Starp cilvēkiem un dzīvniekiem vērojama sava veida simbioze, taču ne vienmēr tā ir veselīgi līdzsvarota. Lai saprastu disbalansa cēloņus, uz sarunu par reizēm visai pretrunīgajām cilvēku un dzīvnieku attiecībām aicinājām ārstu psihoterapeitu Artūru Miksonu, kurš piekrīt atziņai, ka tas, kādās attiecībās esam ar dzīvniekiem, spilgti iezīmē arī to, kādas ir mūsu attiecības pašiem ar sevi un pasauli kopumā.

Ar bioloģiski kodētu draivu

– Lai gan cilvēku un dzīvnieku uzvedībā var manīt dažādas līdzības, atgādiniet, kas ir nozīmīgākās atšķirības, sevišķi, ja runājam par jūtu un emociju pasauli?

– Lielākā atšķirība, par ko tiek veikti arī pētījumi, ir  saistībā ar apziņu. Mēs, cilvēki, tā īsti līdz galam nemaz nesaprotam, kāpēc mums ir apziņa un no kurienes tā rodas. Ir tikai idejas, kuros smadzeņu centros un kā tas notiek.

Lai kaut cik nodalītu, kā jūt, pieredz emocijas cilvēks un kā – dzīvnieks, ir noderīgi ieskicēt atšķirības starp afektu un emocijām. Afekts ir neirofizioloģiska reakcija smadzenēs uz kādu stimulu – iekšēju vai ārēju. Tas ir automātisks un neapzināts process. Emocija (izjūta) ir afekta daļa, kuru mēs varam apzināties. Prefrontālā smadzeņu garoza – tā, kas atbild par plānošanu, lēmumu pieņemšanu, dažādu kognitīvi sarežģītu uzdevumu izpildi – un citi smadzeņu centri dod mums iespēju atšķirt, piemēram – jā, tās ir bailes, bēdas, kauns, prieks, interese, riebums, vainas izjūta vai dusmas, kas šobrīd mūs pārņēmušas, un attiecīgi pieņemt lēmumu, ko ar tām darīt. Emocijas vienmēr ir saistītas ar atmiņām, domām, uzskatiem un iepriekšējām personiskām pieredzēm.

Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons (Foto: Rojs Maizītis)

– Vai dzīvnieki spēj just emocijas?

– Afektīvā daļa dzīvniekos ir, bet, vai viņiem piemīt arī emocionālā daļa – tas ir strīdīgs jautājums. Piemēram, bailes dzīvnieks jūt, taču diez vai viņš apzinās, ka tās jūt. Reakcija notiek instinktīvi – parādās afekts, un dzīvnieks balstās uz bioloģiski kodētu draivu jeb dzinuli. Tāpēc tajā brīdī, kad pārņem bailes, viņš parasti reaģē divos veidos – vai nu mūk, vai arī uzbrūk/cīnās.

Te prātā nāk salīdzinājums ar cilvēkiem, kuri cieš no aleksitīmijas – nespēj atpazīt, izprast un aprakstīt savas emocijas, nesaprot, ka tās viņiem ir. Šiem cilvēkiem ir grūti regulēt un būt kontaktā ar savu emocionālo pasauli. Dzīvniekiem ir līdzīgi. Jā, smadzenes kā tādas noreaģē, arī dzīvnieks spēj sajusties ieinteresēts, priecīgs vai dusmīgs, taču – vai viņš skaidri apzinās, kas ar viņu notiek? Diez vai.

Interesants piemērs ir par kauna izjūtu. No vienas puses, pastāv uzskats, ka kauns ir iedzimts, jo ļoti maziem bērniem, pirms vēl viņiem iemāca kauna konceptu, var novērot dabisku sakautrēšanos. No otras puses, mēdz uzskatīt, ka kauns nav iedzimts, ka to iemāca. Taču no kurienes un kā to iemācās dzīvnieki? Īpaši tas redzams dažādos video ar suņiem, piemēram, kad mīlulis sagrauzis saimnieka čību. Lai gan tur ir klātesošs arī baiļu elements, suņa sejas izteiksme, izdarot ko neatļautu, tomēr ir pilna kauna.

– Jā, bet kā zināt, ka grimase, kas mums, cilvēkiem, asociējas ar kaunu, arī dzīvniekā nes to pašu jēgu?

– Pat zinātne uz to vēl nespēj skaidri atbildēt. Varētu mēģināt vilkt paralēles ar kādiem smadzeņu centriem, bet cilvēkiem un dzīvniekiem tomēr ir atšķirīga smadzeņu uzbūve. Bet tu aizskāri ļoti svarīgu punktu – kā zināt, vai tas, ko mēs pamanām dzīvniekā, tiešām ir viņa izjūta? Jo tikpat labi tā var būt mūsu, cilvēku, jūtu projekcija.  Dzīvnieks jau nekad nevar pateikt, ko jūt. Tādējādi daudz kas, ko mēs par dzīvniekiem zinām vai nezinām, var būt tikai mūsu pieņēmumi.

– Kādreiz mājdzīvniekus turēja vairāk ekonomisku iemeslu dēļ, tad pamazām cilvēku un dzīvnieku starpā uzplauka draudzība. Kuram šī draudzība bija vairāk nepieciešama?

– Domāju, ka cilvēkam, jo viņš jau bija tas, kurš pieradināja. Tīri tehniski dzīvnieks var izdzīvot arī bez cilvēka. Taču arī mīlulis šajās attiecībās kaut ko gūst – bioloģija diezgan ātri adaptējas komfortablai dzīvei, kur tiek nodrošināts siltums, barība, mīlestība un tā tālāk. Ja skatāmies vairāk cilvēciskajā kontekstā, tad neviens jau nav izslēdzis, ka dažādas emocijas, ieskaitot kaunu, vainas izjūtu, greizsirdību, skaudību, vientulību, dusmas – cilvēku starpā bijušas vienmēr. Tās ir pietiekami sarežģītas attiecību interakcijas. Uz tā fona komunicēt ar dzīvnieku ir daudz vienkāršāk, turklāt, pieņemot, ka dzīvniekam nav apziņas (vai arī tā ir ļoti zemu attīstīta), ir mazāka iespējamība, ka viņš varētu savu saimnieku nodot. Tādējādi radās iespēja attīstīties lielākai uzticībai.

Foto: Shutterstock

Varbūt liela daļa dzīvnieku tajā laikā kalpoja pat kā terapeitisks elements, jo grūtos brīžos bija kāds, kurš uzklausa, ar ko pabūt kopā. Cilvēks juta, ka ir kādam vajadzīgs. Abpusēja simbioze – dzīvniekam ēdiens, siltums, drošība (pieņemot, ka saimnieks viņu labi aprūpē); cilvēkam tuvība, atbalsts, arī drošība (jo dzīvnieks viņu aizsargā), beznosacījumu mīlestība.

– Nešķiramā simbioze, kad ar laiku viens bez otra vairs nespēj?

– Dabiskā atlase pastāvējusi vienmēr, bet daudzi no mums, savu individuālo izjūtu vadīti, labprātāk rada vidi, kur šķiet, ka bez mūsu – cilvēku – klātbūtnes un rūpēm dzīvnieciņš izdzīvot nespēs. Protams, ir dzīvnieku šķirnes (mazie klēpju sunīši un tamlīdzīgi), kuriem bez cilvēciskā atbalsta būtu grūti, bet, ja runājam par pielāgoties spējīgākiem dzīvniekiem, piemēram, haskijiem vai vilku suņiem, viņi, visticamāk, izdzīvos.

Pat ja ne, daba darīs savu – tāda ir dzīve. Prakse gan rāda, ka cilvēkiem nav viegli akceptēt šo neizbēgamo realitāti. Varbūt tādēļ, ka nespējam līdz galam pieņemt zaudējumus un nāvi? Rezultātā uzņemam uz sevi šo rūpi, un, ja tā pārklājas ar iekšēju tukšuma izjūtu un nepieciešamību par kādu rūpēties, tad kaķu tantei vai suņu onkulim tā ir ļoti laba augsne.

“Viņš bez manis neizdzīvos”

– Kaķu tantes daudzi nosoda. Piemēram, redzot, ka tantiņa uzņēmusies rūpi par neskaitāmiem ielas kaķiem, bet kontakta ar ģimeni – bērniem, mazbērniem – viņai nav. Ja tomēr cenšamies izprast, nevis nosodīt – kur meklējams šā fenomena iedīglis? Attieksmē pret dzīvniekiem vai individuālajās nesaskaņās ar ģimeni?

– Es teiktu, ka sākums ir nevis kaķi, bet gan otrādi. Kaut kas veicinājis šīs specifiskās manieres attīstību. Turklāt sākums jau reti kad ir uzreiz ar astoņiem kaķiem. Parasti tas notiek pakāpeniski, paralēli citiem dzīves notikumiem. Varbūt bijušas kādas problēmas ar vīru, bērniem, veselību, savu identitāti, un mājās vienkārši bija kaķis.

Vai arī kaut kas sagājis grīstē attiecību jomā, un kundze paņēmusi kaķi, lai nebūtu tik vientuļi. Pamodusies vēlme būt noderīgai, vajadzīgai, aprūpējošai – nostrādājis mātes instinkts pseido līmenī. Sākumā tas varbūt pat bija gana veselīgi, kā terapeitisks elements, bet, manierei pārņemot visu ikdienu un radot pašai sievietei apzinātas vai neapzinātas ciešanas, tas jau pārvēršas par emocionālu konfliktu.

Protams, visu laiku turot pastiprinātu rūpi par mīluļiem, arī tuvinieki vienā brīdī noreaģē – sāk pārmest, komentēt, atdalīties, attālināties. Un tas savukārt veicina vēl ciešāku satuvināšanos ar kaķi, varbūt jau diviem, trim, un attiecības ar ģimeni kļūst arvien distancētākas.

– Gados veciem cilvēkiem novērojama vēl kāda tendence – viņi ir gatavi atdot pēdējo centu par mājdzīvnieka barību, savas vajadzības atstājot otrajā plānā.

– Mana ome, kad vēl bija dzīva, bija tieši tāda pati. Viņai neko nevajadzēja – ne jaunu kreklu, ne svārkus, ne ko garšīgu no veikala. Galvenais, lai kaķītim atvedam barību un kādu našķi. Savas vajadzības nebija prioritāras.       

– Ar ko tas skaidrojams?

– Tur vērojama kombinācija, bet pamatā tas sakņojas tajā, ka savas vēlmes ir nācies nolikt otrajā vietā. Visbiežāk tā ir ģimenes vide, kuru var ietekmēt gan individuāli faktori, gan reliģiski uzskati, valsts iekārta vai kultūras vērtības. Un, lai justos kaut mazliet labāk, tu vismaz piepildi otra vēlmes. Ir gana daudz cilvēku, kuri tā dzīvo.

– Sarunas sākumā ieminējāties par cilvēku jūtu projekciju attiecībā uz dzīvnieku. Varbūt varat minēt kādu praktisku piemēru?

– Reti kad dzirdēsim, ka cilvēks, aizbraucot ceļojumā, teiks: “ Kā es skumstu pēc sava kaķa!” Vai: “Ak, kā man pietrūkst sava sunīša, kā es gribu viņu samīļot, sabužināt!” Lielākoties tomēr pārdzīvojam par to, kā dzīvnieciņš bez mums jūtas. Un tā ir projekcija. Ir pat situācijas, kad saimnieks trauksmaini saka: “Viņš bez manis nespēj izdzīvot!” Īstenībā, ko tādu pasakot, cilvēks spilgti ataino to, kas notiek viņā pašā. Visticamāk, nevis dzīvnieks bez viņa nespēj izdzīvot, bet gan viņš bez sava mīluļa.

Tāpat esmu pamanījis, ka reizēm dzīvnieciņa šķietamās vajadzības tiek izmantotas kā ļoti jauks attaisnojums, un pat gados jaunu cilvēku vidū. Piemēram: “Nē, mēs nevaram braukt ciemos uz divām dienām, jo mums jārūpējas par kaķi, viņš bez mums nevar.” Te ietverta gan projekcija, apgalvojot, ka dzīvnieks ir tas, kurš bez manis netiks galā, u arī racionalizācija – kāpēc nebraucam ciemos. Jautājums – vai tas tiešām ir patiesais iemesls? Varbūt vienkārši ir vēlme pabūt mājās, taču grūti atteikt piedāvājumam? Bet te, redz, kaķis jāpieskata… Uzreiz labāks arguments!

– Kādi varētu būt biežāk sastopamie iemesli tam, ka cilvēks vairs nespēj izdzīvot bez dzīvnieka?

–  Varbūt aktualizējušies kādi iepriekšēji zaudējumi, vilšanās, nedrošība, pārņēmusi bezcerība, trauksme, arī kropļota realitātes izjūta, ka nav iespējams tikt galā ar situāciju. Sajūtas mēdz būt līdzīgas kā tad, kad mazs bērns uz brītiņu pazaudē mammu, vai arī, kad tiek pazaudēta mīļākā rotaļlieta. Tie ir droši objekti, kas rada mieru un mazina trauksmi.

Tāpēc tajā brīdī, kad dzīvnieks tiek zaudēts, pārņem gan trauksme, gan sēras, gan arī neizpratne – ko gan tagad darīšu bez sava mīluļa? Jo attiecībām ar mājdzīvnieku parasti ir pakārtota vesela rituālu, režīma un uzvedības hierarhija. Tāpēc es kā ārsts psihoterapeits šo jautājumu uztveru ļoti nopietni un vienmēr saviem pacientiem vaicāju, vai viņiem ir bijuši mājdzīvnieki un kāda bijusi viņu nozīme cilvēka dzīvē.

Piemēram, kādai pacientei, kura vērsās pie manis ar tādiem simptomiem kā panikas lēkmes un slikts miegs, emocionālie cēloņi bija saistīti tieši ar kaķa nāvi. Kādam var šķist – kā no kaķa zaudējuma var sākties panikas lēkmes? Taču, atsaucoties uz viņas vārdiem, ka “runcītis ar mani beidza pamatskolu, vidusskolu, universitāti, kopā mēs nolikām tiesības”, var noprast, ka kaķis viņai bija daudz vairāk nekā tikai mājdzīvnieks.

Ņemot vērā, ka vecāki nebija emocionāli klātesoši meitas dzīvē, kaķītis bija vienīgais, kurš viņu uzklausīja, kad bija grūti, kad viņa gatavojās eksāmeniem, kad bija attiecībās. Meitene dzīvoja ar sajūtu, ka runčuks pilnībā uztver viņas emocionālo pusi, tādējādi aizpildot kaut kā trūkumu. Rezultātā, mīlulim nomirstot, viņai bija milzīga trauma. Uzticības objekts vairs nebija klātesošs. Turklāt pieķeršanās kaķim bija tik stipra, ka ar līdzcilvēkiem viņa par šīm sērām runāt nespēja, tāpēc pasliktinājās miegs un attīstījās panikas lēkmes.

Foto: Shutterstock

– Lai gan šajā gadījumā kaķa zaudējums izrādījās visai traumatisks, nereti mājdzīvnieks patiešām spēj savam saimniekam palīdzēt tikt pāri kādiem spēcīgiem pārdzīvojumiem.

– Jā, dzīvnieks var būt kā labs pārejas objekts. Ko ar to domāju? Piemēram, bērns aiziet ar savu mīļāko rotaļlietu uz bērnudārzu, nešķiras no tās, bet, kad sāk justies drošāk, ir spējīgs spert nākamo soli – pieķerties audzinātājai, un mantiņa vairs nav tik izmisīgi nepieciešama. Tāpat arī pieaugušajiem. Ja tu paņem dzīvnieku, lai grūtā brīdī justos mazliet labāk, drošāk, un pēc kāda laika esi jau atkal gatavs veidot pilnvērtīgas un uzticības pilnas attiecības ar līdzcilvēkiem. Super! Turklāt tas nenozīmē, ka no dzīvnieka tajā brīdī ir jāatsakās.

Kad pārņem vēlme visu kontrolēt

– Dzīvnieki tomēr ir ļoti tendēti uz fizisko klātbūtni, ķermenisko kontaktu, šī vilkme viņos izpaužas dabiski un nepiespiesti. Ko dzīvnieku atvērtība šajā ziņā var aktivizēt mūsos?

–  Zinu cilvēkus, kuri ir gana rezervēti ar pieaugušajiem, bet ļoti iesaistoši ar bērniem. Velkot paralēles starp bērniem un dzīvniekiem – lai gan zinātniski tas nav pierādīts, bērni līdz noteiktam vecumam (diviem trim gadiem) izpaužas instinktu līmenī,  bāziski, preverbāli; viņu prefrontālā garoza vēl tikai lēnām, lēnām attīstās.

Tāpat arī dzīvnieki balstās uz instinktiem. Īstenībā preverbālās attiecības ar dzīvnieku, bērnam augot, ir ļoti vērtīgas, jo tajās ietverta dinamiska attiecību interakcija. Bērns mācās nolasīt dzīvnieka izpausmes, atbildes reakcijas, sajūt piesaisti, drošību, nedrošību, atraidījumu, ilgas, un tas viss tiek izreaģēts. Un, jo plašāks iepazīto dzīvnieku spektrs (mājdzīvnieki, lopi, putni utt.), jo bērns pieredz arī apjomīgāku izjūtu spektru.

Runājot par fizisko kontaktu – diezgan bieži redzu gadījumus, kad ar citiem cilvēkiem tiek ievērota fiziska distance, bet ar dzīvniekiem ne. Klasika – kad sievai attiecībās ar vīru vērojamas problēmas, visu mīļumu saņem mājās mīlulis sunītis. Tas nozīmē, ka iekšējā vajadzība un vēlme pēc fiziskā kontakta ir, bet kādu citu – pretēju – izjūtu dēļ (aizvainojums, dusmas, riebums) tā attiecībā pret vīru tiek apspiesta.

– Pēc idejas, ja dzīvojam emocionāli veselīgi, mums visiem vajadzētu būt dzīvniekmīļiem?

–  Ja cilvēks bijis tam atvērts, tad jā. Respektīvi, ja jau kopš bērnības esam bijuši pakļauti šim kairinājumam – kā tas ir, kad pieskaramies kaķītim, sunītim, kā tas ir, kad viņš pieglaužas, rej vai ņaud, dusmojas, priecājas –, tad jā. Jo vairāk tas tiek veicināts, sevišķi no vecāku puses, jo mazāka bijība un lielāka atvērtība attiecībā pret dzīvniekiem. Vecāku ietekme šajā ziņā ir visai izšķiroša, jo daudz ko viņi mums iemāca pat ar skatienu un ķermeņa valodu vien. Piemēram, man jau instinktīvi, ieraugot fotogrāfiju ar čūsku, uzreiz iestājas bloks. Pieļauju, tas ir tāpēc, ka manai mammai arī ir paniskas bailes no čūskām, un viņa man to ir nodevusi.

– Lai gan cilvēkus vilina dzīvnieku primitīvā un mežonīgā daba, arvien populārāka kļūst dažādu šķirņu dzīvnieku selekcionēšana. Iegādājoties noteiktas šķirnes mājdzīvnieku, mēs zinām, kāds būs tā izskats, raksturs, fiziskās īpašības. Uz ko šī tendence norāda? Uz to, ka vēlamies, lai viss būtu pēc iespējas paredzamāk, tā izvairoties no trauksmes?

– Trauksme te ir atslēgvārds! Tā patiešām ir nespēja tikt galā ar trauksmi – tādā ļoti plašā kontekstā. Pēc būtības kontroles nepieciešamība parādās brīdī, kad cilvēks nespēj tikt galā ar neprognozējamību. Lai no tās izvairītos, viņam vajag visu izkontrolēt – kā dzīvnieks izskatās, ko ēd, kā rej, kā izturas, guļ...

Diemžēl to pašu var novērot arī attiecībās starp vecākiem un bērniem. Arī atvases nereti tiek pilnībā kontrolētas – tu ģērbsies tā, mācīsies tā, iesi tur, teiksi to... Protams, nevajadzētu postulēt visatļautību, taču, kamēr bērns ir mazs, jāpieņem, ka māja vienkārši būs cūku kūts. Ja vide, kur dzīvo mazi bērni, visu laiku ir sterila, tad – tas ir pilnīgi noteikti – pēc dažiem gadiem gaidu šo bērnu pie sevis terapijā. Tā ir dzīvošana pretrunās, domājot – vai, es gribu bērnu, viss būs tik forši un maģiski, bet lai viņš vienmēr ir tīrs un nekad neraud! Tā domājot, netiek pieņemta realitātes otra puse, tas, ka bērns ik pa brīdim būs netīrs, ka būs negulētas naktis, ka kaut kas nesanāks. Ar dzīvniekiem ir līdzīgi – es gribu dzīvnieciņu, mums būs sunītis, viss būs forši, bet lai viņš neskrāpē, nemet spalvu un pārāk skaļi nerej.

– Cilvēki paredzamības dēļ ir gatavi uz daudz ko, arī ļaut izraut dzīvnieciņiem nagus, zobus, lai tikai viņi nevarētu iekost vai saskrāpēt mēbeles. Kā mājdzīvnieki viņi kļūst cilvēkiem ērti, bet mīluļu dabiskās vajadzības un instinkti tiek notušēti. Sanāk tāda kā pseidomīlestība.

– Jā, mājdzīvnieki tiek padarīti par kaut ko mums ļoti izdevīgu. Par kaut ko pretdabisku. Atgriežoties pie jautājuma par dzīvnieku šķirņu radīšanu un cilvēku alkām pēc kontroles, es domāju – ja tas būtu legāli iespējams, daudzi to pašu darītu arī ar bērniem. Klonēšana notiktu uz urā. Topošie vecāki atvērtu katalogu un izvēlētos sev bērnu: mazāk temperamentīgu, vairāk temperamentīgu, būdīgāku, smalkāku, mākslinieku, zinātnieku, sportistu, celtnieku, bez radziņiem un nadziņiem, ar klusu balsi un tā tālāk. Tas ir baisi.

Foto: unsplash.com

– Lai gan pastāv uzskats, ka mīluļa turēšana dzīvoklī ir dzīvnieka mocīšana, esmu redzējusi pietiekami daudz piemēru, kad arī plašā privātmājas vai lauku vidē dzīvnieka vajadzības īsti netiek ņemtas vērā, teiksim, suns 24 stundas diennaktī tiek turēts pie ķēdes un netiek staidzināts.

–  Skumji. Te mēs redzam, ka vide ir viens, bet daudz lielāka nozīme ir paša cilvēka attieksmei pret savu mīluli. Tāpēc, izejot no veselā saprāta, pirms ņemt dzīvnieku, vajadzētu aiziet pie kinologa, pie veterinārārsta un noskaidrot konkrētā dzīvnieka vajadzības.

Tāpat es nekad negribētu nonākt situācijā, kad man ir jājūt dusmas un nepatika pret savu dzīvnieku, jo viņa dēļ es nevaru realizēt savus plānus. Nevēlos, lai viņam būtu jāpielāgojas manam režīmam, tāpat kā man – viņa. Droši vien tur ir daļa arī manas projekcijas, jo es negribētu, lai tāda būtu mana dzīve – bez personīgās brīvības. Taču savu viedokli citiem neuzspiežu. Zinu daudzus sunīšus un kaķīšus, kuri, pat dzīvojot dzīvoklī, ir visnotaļ apmierināti, par viņiem labi rūpējas.

Vienas medaļas divas puses

–  Kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk dzīvniekus cilvēciskot – no multiplikācijas filmās redzamajiem cilvēku valodā runājošajiem mīluļiem līdz pat mājdzīvnieku ģērbšanai kleitiņās? Kāpēc līdz galam nepieņemam dzīvniekus tādus, kādi viņi ir?

–  Filmas, kurās dzīvnieki runā, ir cilvēku dzīves atspoguļojums infantilākā veidā. Tā ir daudz primitīvākā veidā pasniegta informācija. Ja paskatāmies, vairumā reklāmu ir dzīvnieki. Kāpēc? Jo šāda veida informāciju smadzenes uztver daudz ātrāk. Arī bērni daudz vieglāk uztver pasakas par dzīvniekiem, kur ir klātesošs tas pats cilvēciskais elements, tikai pasniegts viņiem saprotamākā veidā.

Cilvēku interakcijas un attiecību kompleksie modeļi bērniem ir par sarežģītu. Turklāt, kad bērns iedomājas, ko varētu domāt kaķītis vai sunītis, kas ar viņiem varētu notikt, tā ir gana reāla fantāzija, bet ne tik reāla, lai no tās sabītos. Ja šo pašu attiecību modeli viņš izfantazē ar vecākiem, tas ir daudz biedējošāk, jo – ja nu kaut kas ar viņiem notiek? Ar dzīvniekiem ir drošāk.

– Bet kāpēc pieaugušie tik ļoti tiecas pēc šā infantilisma?

– Kas zina, iespējams, tā jau atkal ir dziļa nevēlēšanās samierināties ar novecošanu un nāvi, kā iespaidā pārņem vēlme saglabāt jaunību – ar visu tai zīmīgo bērnišķīgumu un svaigumu.

– Un kā ar teicienu – kāds suns, tāds saimnieks? Tajā ir daļa patiesības?

– Ir, jo dzīvnieks spoguļo savu saimnieku. Ja saimnieks konstanti ir depresijā, trauksmē un uzvilktībā, dzīvnieks to instinktīvi jūt, un konkrētais afekts pēc tam manifestējas jeb izpaužas uz āru. Piemēram, ja saimnieks visu laiku ir agresīvi noskaņots, pastāv divi varianti – vai nu dzīvnieks arī top salīdzinoši agresīvs, vai arī ļoti bijīgs, jo būs ticis iebiedēts.

– Runājot par agresiju – kā tiek skaidrota bērna vardarbība pret dzīvniekiem? Kur meklējami cēloņi?

–  Ja bērns dara pāri dzīvniekiem, tas uzreiz nenozīmē, ka viņš ir cietsirdīgs vai tos ienīst. Piemēram, mazam bērnam (līdz trīs gadu vecumam) empātija vēl tikai formējas, tāpēc viņam vēl nav izpratnes, ka kaķītim vai sunītim var sāpēt, ja viņu rauj aiz astes vai ausīm. Tāpat viņš vēl nespēj tik labi koordinēt savas kustības un pieskārienus, tādējādi ar neveiklām kustībām var netīšām sanākt nodarīt mīlulim pāri (lai gan nodoms ir bijis cits, piemēram, samīļot).

Nereti vardarbīga reakcija pret dzīvnieku tobrīd ir vienīgais veids, kā bērns tiek galā ar to, kā jūtas, piemēram, augot ģimenē, kur vērojama fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība. Turklāt, ja bērns jau agrīnā vecumā pieredz, ka vecāki, brāļi un māsas sit un dara pāri dzīvniekiem, ir liela iespējamība, ka viņš šo uzvedību pārņems. Savukārt, ja bērns ar vardarbību saskaras vēlākā vecumā, tas, uz ko viņš noslieksies – vardarbību pret citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, vardarbību pret sevi, vai, tieši otrādi, izvēlēsies aizstāvēt citus –, būs atkarīgs no bērna personības īpatnībām.

– Arī aizstāvēt citus var ļoti dažādi. Kā jūs komentētu karojoši noskaņotus dzīvnieku aizstāvjus? Kāpēc viņiem nereti ir tik grūti pieņemt atšķirīgus uzskatus?

– Empīriski esmu novērojis – tur, kur ir stāsts par dogmatiskiem vegāniem un salīdzinoši fanātiskiem dzīvnieku aizstāvjiem, cilvēkiem visbiežāk ir problēmas ar iekšējo agresiju un iekšējām dusmām. Tām parasti nav veselīga vieta, kur izpausties, un nav arī telpas, kur tās izprast. Ēdiens (vegānu gadījumā) bieži ir tas, aiz kā tiek slēptas grūtības tikt galā ar kādu noteiktu izjūtu spektru. Ja tas parādītos tikai pusaudžu gados, man tas šķistu normāli, jo tas ir veids, kā gāzt vecākus no troņa, opozīcija, un tā ir sava veida norma. Bet, ja tas saglabājas arī pieaugušā vecumā, tas liek aizdomāties – kur gan ir šo indivīdu pilnais izjūtu spektrs?

Piemēram, ja cilvēks, kurš fanātiski glābj suņus, kādam, kurš viņa izpausmes neizprot, saka: “Tu neko nesaproti, sunīši taču cieš!” – tas, ko viņš īstenībā pasaka, ir, ka tam otram nav ne mazākās nojausmas, kā viņš pats ir cietis. Nevis sunītis, bet viņš pats. Un tagad viņš šo izjūtu ieliek dzīvniekā, redz sevi tajā neaizsargātajā mazajā radībā, kuru vēlas pasargāt. Taču vārdos tas gandrīz nekad netiek pateikts.

Es piekrītu, ka dzīvniekiem gana daudz tiek darīts pāri. Bet pāridarītājiem un aizstāvjiem ir daudz kas kopīgs, tikai katrs no viņiem atrodas savā medaļas pusē. Pāridarītājs, visticamāk, arī ir pieredzējis sāpes un pazemojumu, tikai izvēlējies aiziet tālāk citu ceļu. Tāpat kā rūdītie noziedznieki un policisti-detektīvi. Abos virmo gana daudz netaisnības, dusmu un apdraudējuma izjūtas. Viens to iespaidā ķer kādu, kurš dara citiem pāri, bet otrs savukārt kaitē citiem. Taču pēc būtības viņi abi sākotnēji ir smagi cietuši.

– Visu laiku dzīvojot ar šādu dzinuli jeb draivu (ka jāglābj pasaule), pats karojošais no tā necieš?

– Protams, ka cieš. Viņš cīnās ar vējdzirnavām. Tā ir fanātiska pārliecība savu pašu sāpju dēļ. Eventuāli beigās viņš nodara pāri pats sev.

– Kāds varētu būt risinājums?

– Saskatīt veselīgo tajā, ko var darīt. No tiem, kuri nonāk līdz atziņai, kas īsti ar viņiem notiek, daļa atsakās iet tālāk šo ceļu, jo saprot, ka to darīja, lai kaut ko kompensētu. Bet daļa apjauš, ka aicinājums vienalga nemainās. Vienkārši draivs kļūst citāds. Viņi joprojām palīdz, iesaistās organizācijās, kas glābj dzīvniekus, ir mērķtiecīgi, neatlaidīgi, bet nav vairs tik agresīvi un karojoši noskaņoti pret citiem. Viņi saprot un pieņem, ka tas var nebūt citu izvēlētais ceļš. Ka tas ir viņu personīgais ceļš.

Saistītās ziņas

Palīdzi savam sunim - atstāj viņu vienu. Kā sociālā izolācija ietekmē mājdzīvniekus
9 pazīmes, ka bērns ir gatavs uzņemties rūpes par mājdzīvnieku
Karantīnas laiks nav viegls arī mūsu mājdzīvniekiem. Kā palīdzēt viņiem justies labi?

Citi šobrīd lasa

Zobu sāpes 28 gadus vecai amerikānietei izrādās vēža simptomi, un viņa zaudē gandrīz visus zobus
Kā klājas "Kuldīgas tekstila" darbiniekiem, kuri inficējās ar Covid-19? Uzņēmumam tāds saslimušo daudzums bija šoks
Izdodot rīkojumu visiem "palikt mājās", pirmā Eiropas Savienības valsts atjaunos Covid-19 karantīnu
Pievienot komentāru

18 лет назад: Галкин опубликовал архивное фото с Пугачевой

Соседи Меган и Гарри заподозрили серьезный кризис в их браке