Izmeklētāja Kormorana Straika uzvaras. Kāpēc Džoanna Roulinga no rakstnieces kļuva par... rakstnieku?

Ģimene. Sākums

Rakstnieces vecāki bija londonieši. Viņi satikās vilcienā, kad abiem bija astoņpadsmit. Tēvs devās pievienoties Karaliskajai kara flotei, māte – flotes sieviešu daļai. Mamma teikusi, ka viņai salst, un tēvs piedāvājis pusi sava mēteļa. Kad viņiem bija deviņpadsmit, viņi apprecējās. Džoanna nāca pasaulē Jeitā Glosteršīras grāfistē 1965. gada 31. jūlijā. “Es piedzimu, kad mammai bija divdesmit,” stāsta rakstniece.

“Biju apaļīgs mazulis, un apraksts Filozofu akmenī, kur minēta pludmales bumba ar dažādas krāsas zīdaiņu cepurītēm, atbilst maniem bērnības gadiem.” Jaunākā māsa Daiena bijusi – un, pēc Roulingas teiktā, joprojām esot – daudz glītāka par Džoannu, un vecāki nolēmuši, ka vecākajai māsai savukārt jābūt prātīgākajai. “Mēs abas šīs birkas ņēmām ļaunā – es tiešām negribēju būt vasarraibumaina un līdzināties pludmales bumbai, savukārt Daienu kaitināja, ka neviens nepamana, ka viņa ir kaut kas vairāk par pievilcīgu sejiņu. Lielāko bērnības daļu mēs dzīvojām kā divas mežakaķes, kas ieslodzītas pārāk mazā sprostā.”

Savu ģimeni rakstniece dēvē par ne sevišķi labvēlīgu un par pusaudža gadiem stāsta, ka tie neesot bijuši laimīgi: “Manuprāt, tas ir šausmīgs dzīves posms! Vissliktākais, kas notika manos tīņa gados – saslima mamma. Kad man bija piecpadsmit, viņai diagnosticēja izkaisīto sklerozi. Viņai lēni, bet nenovēršami kļuva sliktāk.

Manuprāt, gandrīz visi domā, ka viņu mātes ir nemirstīgas. Kad uzzināju, ka mammas slimība ir nedziedināma, biju šokā, tomēr pilnībā neaptvēru, ko tas nozīmē.” It kā ar to vēl nebūtu gana, sarežģītas bijušas arī Džoannas attiecības ar tēvu (apsteidzot notikumus – kopš 2003. gada viņa pilnībā pārstājusi ar tēvu kontaktēties. Pēdējais piliens bijis tas, ka Pīters Roulings izlicis pārdošanā savu Harijs Poters un uguns biķeris pirmizdevuma eksemplāru, kuru Roulinga 2000. gadā uzdāvinājusi viņam Tēva dienā. Džoanna grāmatā ierakstījusi veltījumu “Ar mīlestību no tavas pirmdzimtās” un blakus uzzīmējusi roku, kas sniedzas pēc rūķīša. Pīters Roulings meitas dāvanu pārdeva par 48 000 dolāru).

No Truša līdz Potera dzimšanai

Jau agrā bērnībā Džoanna sagudroja fantastiskus stāstus, kurus stāstīja jaunākajai māsai. “Joprojām atceros, kā stāstīju viņai par truša alu, kurā viņa iekrita un kur trušu ģimene viņu baroja ar zemenēm. Skaidri zinu, ka pats pirmais stāsts, kuru sacerēju piecu vai sešu gadu vecumā, bija par trusi, vārdā Trusis. Trusis saslima ar masalām, draugi nāca viņu apraudzīt, arī milzīga bite – mis Bite.” Devītajā dzimšanas dienā vectante Džoannai uzdāvināja vecu rakstnieces Džesikas Mitfordas autobiogrāfijas izdevumu. Mitforda kļuva par Roulingas elku.

Sākumskolā Džoanna gāja Vinterburnā, kurp ģimene pārvācās, kad meitenei apritēja četri gadi. Pieņem, ka sākumskolas direktors Alfrēds Danns ir Cūkkārpas direktora Albusa Dumidora prototips. Savukārt viņas vidusskolas laika draugs Šons Hariss daudzos aspektos līdzinās Ronam Vīzlijam. “Vaidīnas vidusskolā, kurā iestājos vienpadsmit gadu vecumā, es sadraudzējos ar Šonu Harisu. Viņam ir veltīts Noslēpumu kambaris. Šonam piederēja oriģinālais Ford Anglia, un viņš pirmais no draugiem iemācījās braukt. Man šis tirkīzkrāsas auto nozīmēja atpestīšanu – vairs nebija jālūdzas, lai tētis mani aizved. Šons bija pirmais cilvēks, ar kuru apspriedu savu vēlmi kļūt par rakstnieci, un vienīgais, kurš bija pārliecināts, ka gūšu panākumus. Tobrīd tas man nozīmēja daudz vairāk, nekā es izrādīju.”

Savukārt Hermioni rakstniece dēvē par savu atspulgu: “Viņa ir mana karikatūra vienpadsmit gadu vecumā. Es ar to sevišķi nelepojos.” Interesanti, ka Hagrida tēlu ierosinājis milzīga auguma baikeris, kuru Džoanna ievērojusi kādā bārā. Kad viņš ienācis pa durvīm, cilvēki esot pašķīduši uz visām pusēm. Lielais vīrs pasūtījis kausu alus, apsēdies un lēnīgi bildis: “Petūnijas šogad nav padevušās.” Viņš izrādījies dārznieks – ar mīkstu sirdi un dūrēm kā veseriem.

Vēl pirms iestāšanās universitātē, vecāku mudināta, Džoanna padziļināti apguva ne tikai angļu, bet arī vācu un franču valodu. Tomēr viņa 1982. gadā neizturēja iestājpārbaudījumus Oksfordā un iestājās Ekseteras universitātē, kuru pabeidza kā franču valodas un klasiskās filoloģijas bakalaurs. Franču valodas pasniedzējs Džoannu atceras kā “klusu, bet zinošu meiteni džinsu jakā, kura no akadēmiskā viedokļa pildīja visu, kas studentei pienākas”, savukārt pati rakstniece atzīst, ka studiju gados viņa neesot darījusi neko citu, kā tikai uzkrītoši krāsojusi acis, klausījusies The Smiths un lasījusi Dikensu un Tolkīnu.

Pēc universitātes beigšanas 1986. gadā Roulinga pārvācās uz Londonu, tomēr ilgi tur neaizkavējās – pēc dažiem gadiem abi ar draugu nolēma pārcelties uz Mančesteru.

Liktenīgā aizkavēšanās

1990. gadā vilciens, ar kuru Džoanna devās no Mančesteras uz Londonu, aizkavējās par četrām stundām. Šo stundu laikā viņai prātā ienāca jau gatavs sižets par zēnu, kurš mācās burvju skolā. “Es tiešām nevaru pateikt, kā šī ideja radās. Pirmā doma bija par Hariju, un uzreiz pēc tam manu galvu pārņēma visi pārējie personāži un notikumi. Esmu rakstījusi faktiski bez pārtraukuma jau kopš sešpadsmit gadu vecuma, bet vēl nekad neviena ideja mani tik ļoti nebija satraukusi. Diemžēl man nebija pildspalvas, un es biju pārāk kautrīga, lai to kādam palūgtu. Iespējams, tas pat bija labāk. Visas četras stundas es vienkārši sēdēju un domāju; detaļas manās smadzenēs burtiski mutuļoja. Kalsnais melnmatainais briļļainais puisēns, kurš pats nenojauta, ka ir burvis, ieguva arvien reālākas aprises. Filozofu akmeni sāku rakstīt jau tajā pašā vakarā, lai gan šīm pirmajām lappusēm ar uzrakstīto grāmatu nav nekā kopīga.

Diemžēl 1990. gada 30. decembrī gan mana, gan Harija pasaule mainījās uz visiem laikiem – nomira mana mamma. Viņai bija tikai 45 gadi. Tas bija šausmīgs laiks. Tētis, Daiena un es bijām izmisumā. Man burtiski sāpēja sirds. Es izmisīgi vēlējos uz kādu laiku tikt prom un pēc deviņiem mēnešiem devos uz Portugāli, lai pasniegtu angļu valodu. Harija Potera manuskriptu paņēmu līdzi, jo cerēju, ka mans darbs (Roulinga strādāja pēcpusdienās un vakaros, bet pa dienu klausījās Čaikovski un rakstīja – Red.) ļaus nodoties romānam, kas pēc mammas nāves bija stipri mainījies. Harija izjūtas par mirušajiem vecākiem bija kļuvušas daudz dziļākas un patiesākas. Pirmajās nedēļās, ko pavadīju Portugālē, es uzrakstīju savu mīļāko Filozofu akmens nodaļu par Sagli spoguli.”

Portu Džoanna iepazinās ar televīzijas žurnālistu Žorži Arantesu. Viņu laulība tika noslēgta 1992. gada rudenī, un 1993. gada jūlijā piedzima meita Džesika (par godu Džesikai Mitfordai). Taču jau novembrī – tieši trīspadsmit mēnešus pēc kāzām – pāris izšķīrās. Roulinga, neraugoties uz sarežģītajām attiecībām un greizsirdības scēnām, esot pūlējusies ģimeni saglabāt. Vēlāk viņa atzina, ka laulībā piedzīvojusi vardarbību, ko nenoliedza arī Arantess; viņš apstiprināja, ka pēc abu pēdējās kopīgi pavadītās nakts esot Džoannu piekāvis un abas ar meitu piecos no rīta izmetis no mājām. Tā nu 1993. gada decembrī Roulinga ar meitu un trim Harija Potera nodaļām čemodānā ieradās Edinburgā, lai apmestos māsas tuvumā.

Izdzīvotāja

Tā brīža bilance bija šāda: septiņus gadus pēc universitātes beigšanas Roulinga sevi uzskatīja par “vislielāko neveiksminieci, kādu jelkad pazinusi”. Viņas laulība bija cietusi krahu, viņa bija bez darba un ar bērnu uz rokām. Tomēr vēlāk viņa šo neveiksmju sēriju nodēvēja par atbrīvošanos no visa maznozīmīgā. “Es pārstāju pati savā priekšā izlikties, ka būtu citādāka, nekā esmu patiesībā, un novirzīju visu enerģiju vienīgajam darbam, kas man kaut ko nozīmēja. Ja man būtu veicies kādā citā nozarē, es nekad neuzdrīkstētos mēģināt gūt panākumus jomā, kas man ir tiešām tuva. Es kļuvu brīva; bija piepildījušās manas lielākās bailes, taču es joprojām biju dzīva. Man joprojām bija meita, kuru es dievināju, man bija veca rakstāmmašīna un liela ideja. Tā nu bedres dibens kļuva par stipru pamatu, uz kura es pilnībā pārbūvēju savu dzīvi.”

Taču to, kā jau minēts, rakstniece teiks vēlāk, kad melnā strīpa jau būs aiz muguras. Līdz tam Roulinga saņēma sociālo pabalstu 70 mārciņu apmērā, kas bija viņas vienīgie ienākumi, un pati par sevi teica, ka esot bijusi “tik nabadzīga, cik vien mūsdienu Lielbritānijā var būt nabadzīgs cilvēks, kurš vēl nav bezpajumtnieks”. Šajā laikā rakstniece arī saslima ar klīnisko depresiju un nonāca specializētā klīnikā.

Vēlāk viņa žurnālistiem atzina, ka tieši neizsakāmās skumjas un bezizejas sajūta, kas viņu pārņēmusi slimības laikā, radīja ideju par atprātotājiem – būtnēm, kuras izsūc cilvēka dvēseli. “Runa nav par to, ka es žēlotos par savām nelaimēm. Viss bija daudz sliktāk, parādījās domas par pašnāvību. Starp manas dzīves 20 un 30 gadiem apstākļi bija ļoti smagi, es gandrīz nonācu bedres dibenā.” Otra depresijas epizode rakstnieci piemeklēja, kad pār viņu nogruva popularitātes lavīna.

Džoannu gaidīja vēl kāds nepatīkams piedzīvojums – uzradās Arantess, lai uzmeklētu savu sievu un meitu, taču Roulinga pieprasīja orderi par netuvošanos, un viņam nācās atgriezties Portugālē. 1994. gada augustā rakstniece iesniedza šķiršanās pieteikumu. Rūgtās pieredzes dēļ Džoanna par atkārtotu ģimenes veidošanu pat nedomāja; visu laiku viņa veltīja meitai un rakstīšanai.

Jāpiebilst, ka rakstīšanai viņa pārsvarā izvēlējās dažādas kafejnīcas. Baumas par to, ka kafejnīcās viņa rakstījusi tāpēc, ka dzīvoklī neesot bijis apkures, viņa noliedza. “Neesmu tik dumja, lai Edinburgā ziemā īrētu neapkurināmu mitekli.” Viens no iemesliem, kādēļ viņa darbam izvēlējusies kafejnīcas, – Džesika vislabāk esot aizmigusi pastaigas laikā. “Kolīdz Džesika ratiņos aizmiga, es traucos uz tuvāko kafejnīcu un rakstīju kā traka. Es rakstīju gandrīz katru vakaru. Pēc tam viss bija jāpārraksta ar rakstāmmašīnu. Dažreiz es šo grāmatu ienīdu – par spīti tam, ka mīlēju.”

Pēc pirmā romāna pabeigšanas, joprojām pārtikdama no sociālā pabalsta, Roulinga iestājās Edinburgas universitātes pedagoģiskajā skolā. 1995. gadā grāmatas Harijs Poters un filozofu akmens manuskripts tika nosūtīts divpadsmit izdevniecībām. Visas divpadsmit grāmatu noraidīja. Bija jāpaiet vēl gadam, līdz beidzot Londonas izdevniecības Bloomsbury redaktors Barijs Kaningems nolēma ļaut Poteram ieraudzīt dienasgaismu un samaksāja autorei 1500 mārciņu avansa. Visticamāk, Roulinga ir parādā lielu pateicību Bloomsbury šefa tolaik astoņgadīgajai meitai Alisei Ņūtonai, kura, izlasījusi grāmatas pirmo nodaļu, nekavējoties pieprasīja nākamo.

Kaningems ieteica Roulingai sameklēt kādu darbu, jo esot maz ticams, ka viņa spēšot izdzīvot ar bērnu grāmatu rakstīšanu (piebildīsim, ka neilgi pēc tam Scottish Arts Council Roulingai samaksāja 8000 mārciņu, lai viņa turpinātu rakstīt, bet šobrīd Harijs Poters ir globāls zīmols, kas novērtēts par 15 miljardiem dolāru).

Pirmās grāmatas sākumtirāža bija 1000 eksemplāru, no kuriem puse nonāca bibliotēkās (šodien šie eksemplāri maksā no 16 līdz 25 tūkstošiem mārciņu). Pēc pieciem mēnešiem sāka birt apbalvojumi un prēmijas. Maisam gals bija vaļā. Turpmākajos gados Roulinga regulāri tika raksturota ar epitetiem “pirmais cilvēks, kurš saņēmis N balvu trīs reizes pēc kārtas”, “visvairāk pelnošā rakstniece”, “pārspēti visi pārdošanas rekordi”, “viena no ietekmīgākajām sievietēm Anglijā” utt.

Runājot par ceturto grāmatu, Harijs Poters un uguns biķeris, Roulinga atzīst, ka romāna vidū iestājusies krīze. Tikusi līdz pusei, viņa atklājusi sižetā nopietnu kļūdu. “Ar šo grāmatu saistās daži no maniem tumšākajiem brīžiem. Vienu nodaļu es pārrakstīju trīspadsmit reižu, bet neviens lasītājs nespēs nedz atklāt, kura tā ir, nedz nojaust, kādas ciešanas tā man sagādāja.”

Septītā un pēdējā sērijas grāmata Harijs Poters un nāves dāvesti tika izdota 2007. gada 11. jūlijā un pārspēja visus iepriekšējos rekordus kā visu laiku visātrāk izpārdotā grāmata.

Kad Roulinga vēl strādāja pie pēdējās grāmatas, par viņu tika uzņemta dokumentāla filma J K Rouling... A Year In The Life. Tajā rakstniece nofilmēta sava vecā Edinburgas dzīvokļa apmeklējuma laikā. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem tajā atgriezusies, viņa bija aizkustināta līdz asarām, teikdama, ka tieši šeit viņa pilnībā pagriezusi dzīvi citā virzienā.

Savukārt pagrieziens Roulingas personīgajā dzīvē notika 2001. gada beigās, kad viņa apprecējās ar anesteziologu Nilu Maiklu Mureju, kurš par rakstnieci ir piecus gadus jaunāks. Abiem tā bija otrā laulība. Par kuriozu izvērtās līgavas kleitas iegāde – Roulinga savas neaptveramās popularitātes dēļ bija spiesta pamatīgi nomaskēties, lai neviens neatskārstu, ka zīmīgais pirkums attiecas uz viņu.

2003. gada martā pārim piedzima dēls Deivids Gordons Roulings Murejs. Roulinga jau bija sākusi rakstīt grāmatu Harijs Poters un jauktasiņu princis, taču pārtrauca darbu, lai veltītu laiku bērnam. Roulingas jaunākā meita, Makenzija Džīna Raulinga Mureja, piedzima 2005. gada janvārī. Jauktasiņu princi rakstniece veltīja viņai. Pirmajā intervijā pēc meitas piedzimšanas Džoanna paziņoja, ka esot bezgala laimīga un viņas neizsīkstošā prieka avots esot bērni un patiesi mīlošs vīrs.

Un tad nāca Kormorans

Pirmā Roulingas grāmata pieaugušajiem Nejaušā vakance iznāca 2012. gadā, un pirmo trīs nedēļu laikā pasaulē tika pārdots vairāk nekā miljons eksemplāru, tomēr tās panākumi nav salīdzināmi ar detektīvromānu par Kormoranu Straiku radīto ažiotāžu.

Roulinga jau pasen tika apsvērusi domu par detektīvu rakstīšanu, bet 2012. gadā arī The Gardian izteica minējumu, ka nākamā rakstnieces grāmata būšot detektīvromāns. 2005. gadā rakstniece sacīja, ka nākamos darbus gribētu rakstīt ar pseidonīmu, taču vienlaikus atzina, ka prese tik un tā to uzzināšot dažu sekunžu laikā.

2013. gada aprīlī iznāca nezināma autora Roberta Galbraita debijas romāns Dzeguzes sauciens, kura galvenais varonis bija privātdetektīvs Kormorans Straiks, impozants vīrišķības iemiesojums (kuram nu jau ir pašam savs Vikipēdijas šķirklis). Neviens pat nenojauta, ka ar šo vārdu detektīvžanrā debitē pasaulslavena rakstniece.

Tika pārdots 1500 eksemplāru, romāns guva lasītāju un kritiķu atzinību – to nodēvēja gan par “zvaigžņu debiju”, gan “mēneša debiju”.

Tad nāca zibens spēriens. Laikraksta The Suday Times kritiķe un grāmatu apskatniece Indija Naita tviterī ierakstīja, ka romāns Dzeguzes sauciens debijas darbam esot pārāk labs. Viņai atbildēja kāda Džūda Kallegarija, kura uzrakstīja, ka patiesībā tas esot Roulingas darbs (vēlāk pavīdēja baumas, ka Kallegarija esot pati Roulinga vai viņas draudzene). Naita par to paziņoja laikraksta redaktoram, kurš sāka privātu izmeklēšanu. Noskaidrojis, ka Roulingai un Galbraitam ir viens un tas pats aģents un izdevējs, viņš nosūtīja grāmatu uz lingvistisko analīzi. Tā uzrādīja līdzību.

Tad redaktors sazinājās ar Roulingas aģentu, kurš apstiprināja, ka Galbraits ir Roulingas pseidonīms. Dažu dienu laikā pieprasījums pēc grāmatas pieauga par 4000 procentiem. Savukārt Roulinga paziņoja, ka viņai esot sagādājis prieku publicēt grāmatu bez apziņas, ka jāattaisno lasītāju gaidas, un saņemt objektīvu vērtējumu, kā arī apstiprināja, ka nolēmusi turpināt rakstīt par Kormoranu Straiku un šīs grāmatas izdot ar pseidonīmu. Rakstniece ir arī paziņojusi, ka gribot detektīvromānu sērijā sarakstīt vairāk grāmatu nekā par Hariju Poteru. Vēl jāpiebilst, ka romāni par Kormoranu Straiku ir arī ekranizēti; seriāla Straiks pirmizrāde notika jau 2017. gadā.

Labdarība

Nevar apiet faktu, ka milzīgas summas – desmitiem miljonu dolāru – Roulinga ziedo labdarībai, kā dēļ pat izkrita no Forbes miljardieru saraksta. 2000. gadā viņa nodibināja fondu cīņai ar trūkumu un sociālo nevienlīdzību, kā arī vada fondu nepilno ģimeņu atbalstam, jo pati ir piedzīvojusi vientuļās mātes likteni. 2003. gadā rakstniece atzina, ka vienu dienu nedēļā pilnībā velta labdarības projektiem.

Saprotamu iemeslu dēļ rakstniece lielus līdzekļus ieguldījusi arī izkaisītās sklerozes pētījumu un ārstēšanas veicināšanā. 2006. gadā viņa ziedoja prāvu summu jauna Reģeneratīvās medicīnas centra izveidei, kas vēlāk tika nosaukts Ennas Roulingas vārdā (jāpiebilst, ka nezināmu cēloņu dēļ Skotijā ir pasaulē augstākais procents saslimstībā ar izkaisīto sklerozi).

2001. gadā britu organizācija, kas cīnās pret nabadzību, palūdza trim britu rakstniecēm, kuru darbi ir vislabāk pārdoti, – pavārgrāmatu autorei un televīzijas raidījumu vadītājai Delijai Smitai, Bridžitas Džounsas radītājai Helēnai Fīldingai un Džoannai Roulingai –, uzrakstīt nelielus darbus, kas tematiski sasauktos ar viņu labākajām grāmatām. Roulinga uzrakstīja divus darbus – Fantastiskas būtnes, un kur tās meklēt un Kalambols laiku lokos, šķietami Cūkkārpas bibliotēkas grāmatu faksimilizdevumus. Abu grāmatu pārdošanas rezultāti papildināja fondu par 15,7 miljoniem mārciņu.

Kritiens no pjedestāla

Pirms pāris mēnešiem Roulingas dzīves ceļā atkal jo lekni sazēla ērkšķi – viņa izpelnījās ilgstošus uzbrukumus par saviem uzskatiem transseksuālisma jautājumos, jo paziņoja, ka atbalsta transseksuāļu tiesības, bet neatbalsta ideju par bioloģiskā dzimuma izskaušanu (Roulinga turas pie tā, ka dzimums ir bioloģiski noteikts un pastāv divi bioloģiskie dzimumi), kas, pēc oponentu domām, ir nepiedodama atpakaļrāpulība. Kāds rakstnieci pat nodēvējis par fašistu odzi. Kaislības uzkurināja tas, ka Roulinga 7. jūnijā tviterī paironizēja par rakstu Padarīsim postkovida pasauli līdztiesīgāku menstruējošajiem cilvēkiem: “Menstruējošie cilvēki. Man šķiet, tādus apzīmēja ar noteiktu vārdu. Varbūt jūs varat man palīdzēt... Sivites? Sivietes? Seiveites?"

Ieraksts izraisīja milzīgu skandālu, no Roulingas novērsās izdevniecības, viņu nosodīja Deniels Redklifs, Emma Votsone un Ruperts Grīns. Kādas skolas vadība informēja audzēkņu vecākus ar oficiālu vēstuli, ka esot izlemts jauno korpusu tomēr nesaukt rakstnieces vārdā, jo “Roulinga vairs nevar būt atdarināšanas cienīgs paraugs”.

Neraugoties uz Roulingas paskaidrojumiem, viņu uz līdzenas vietas pasludināja par transfobu jeb transpersonu nīdēju. Lai izpelnītos šādu apzīmējumu, nav jāizrāda nepatika pret transpersonām. Viņus var pat atbalstīt (un Roulinga to dara), tomēr, ja atbalsts ir nepilnīgs, sekas ir briesmīgas. Roulingas “nepareizums” un tolerances “trūkums” izpaužas tā, ka viņa neuzskata transpersonas par tādām pašām sievietēm kā bioloģiskās sievietes un neatbalsta dzimuma maiņu bērniem.

Par laimi, ir pamats cerēt, ka, pateicoties stingrajam raksturam, Roulinga izturēs arī šo naida vilni, jo šī nav pirmā reize, kad viņa viena stājas pretī ievērojamiem spēkiem. Proti, tikpat ciešu apņēmību, ar kādu viņa izcīnījās no bedres deviņdesmito gadu pirmajā pusē, rakstniece ne reizi vien nodemonstrējusi arī slavas gados – piemēram, Roulinga spēra bezprecedenta soli, pieprasīdama, lai Coca-Cola, kas uzvarēja filmu par Poteru sponsorētāju konkursā, ziedotu 18 miljonus dolāru organizācijai Reading is Fundamental (un vēl citām programmām).

Kad Universal Studious 2010. gadā atvērtajā parkā Harija Potera burvju pasaule studijas pārstāvji bija nodomājuši piedāvāt šādiem izklaides centriem raksturīgu ēdienu – picas, hamburgerus un kokakolu, Roulinga, kura visus parka būvniecības gadus bija stingri kontrolējusi projekta radošo daļu, pret to kategoriski iebilda. Viņa paziņoja, ka ēdienam jāatbilst grāmatā aprakstītajam. Tā nu kafejnīcu un restorānu ēdienkartē parādījās sviestalus, zivs ar čipsiem un ganu pīrāgs ar nierēm.

Šobrīd ap rakstnieci radīta nesamērīga ažiotāža, kas daudzu – arī līdz šim uzticamu līdzgaitnieku – acīs vienā rāvienā aizslaucījusi gan Roulingas radošos panākumus, gan nepārvērtējamo ieguldījumu labdarībā. Šajā situācijā iederētos divi bieži citēti Roulingas pašas izteikumi: “Stāties pretī ienaidniekiem – tas prasa lielu drosmi, bet vēl lielāku drosmi prasa stāšanās pretī draugiem.” Un: “Mums visiem priekšā ir grūti laiki, un reiz mums būs jāizdara izvēle starp to, kā ir pareizi, un to, kā ir vieglāk.”

Interesanti fakti

* Patiesībā Džoannas Roulingas vārdā “K” burta nav. Izdevēji domāja, ka zēni negribēs lasīt grāmatu, kuru sarakstījusi sieviete, un ieteica pilnā vārda vietā izmantot divus iniciāļus, lai autora dzimums nebūtu nosakāms. Viņa izvēlējās vecmāmiņas Ketlīnas vārdu. Pati rakstniece sevi sauc par Džo un teic, ka jaunībā par Džoannu neesot saukta – vienīgi tad, ja uz viņu kāds dusmojās.

* Iedvesmai rakstniece klausās Pētera Čaikovska liriskos koncertus.

* Roulinga raksta ar roku, un tikai pēc melnraksta tapšanas tekstu ievada datorā.

* Reiz daļu pasakas Roulingai gadījies uzrakstīt uz vakarkleitas, kas bija paredzēta viņas 50. jubilejai. Kleita joprojām karājoties skapī un gaidot, kad Roulinga turpinās iesākto.

* Rakstnieces iecienītākais dzēriens ir džins ar toniku.

* Par oficiālu medicīnisku terminu kļuvis apzīmējums Cūkkārpas galvassāpes (Hogwarts headache) – tādas rodoties, ja izlasa ļoti lielu apjomu, piemēram, Harija Potera grāmatas. Šīs sāpes ilgst 1–2 dienas pēc tam, kad cilvēks pārtraucis lasīt.

* 2016. gadā Roulingas krēsls izsolē pārdots par 390 tūkstošiem ASV dolāru. Uz necilā koka krēsla uzrakstīts: “Iespējams, es tev nešķitīšu glīts, bet nespried par mani pēc izskata!”, kā arī “Es sarakstīju Hariju Poteru, sēžot uz šā krēsla” un autores paraksts.

* 2010. gadā Roulingu un izdevniecību Bloomsbury par iespējamu plaģiātismu iesūdzējuši tiesā rakstnieka Adriāna Džeikobsa mantinieki, kuri apgalvo, ka grāmatā Harijs Poters un Uguns biķeris vairākas epizodes esot identiskas Džeikobsa grāmatas The Adventures of Willy the Wizard epizodēm. Roulinga to nodēvējusi par absurdu: “Es nebiju pat dzirdējusi ne par šo autoru, ne viņa grāmatu. Šo grāmatu joprojām neesmu izlasījusi.”

* Pēc izdevuma Forbes datiem, 2008. gadā Džoanna Roulinga nopelnīja 5 sterliņu mārciņas sekundē (kopā nopelnījusi 300 miljonus ASV dolāru).

* 2020. gada 26. maijā vietnē www.theickabog.com sāk publicēt Roulingas jauno grāmatu bērniem Ikabogs.

Džoannas Roulingas citāti:

* “Patiesība ir gan skaista, gan briesmīga, tāpēc pret to jāizturas ar īpašu piesardzību.”

* “Vai kļūt resnam ir tiešām sliktākais, kas ar cilvēku var notikt? Vai tauki ir sliktāki par atriebību, dusmām, iedomību, garlaicību vai nežēlību? Manuprāt, ne.”

* “Ja gribat zināt, kāds ir cilvēks, paskatieties, kā viņš izturas pret saviem padotajiem.”

* “Vienaldzība un nevērība bieži vien nodara daudz lielāku kaitējumu nekā atklāta nepatika.”

* “Tu sāc domāt, ka patiesībā viss ir iespējams, ja vien tev ir stipra nervu sistēma.”

* “Es neticu maģijai manās grāmatās. Bet es ticu, ka kaut kas īpašs un maģisks var notikt, kad tu lasi labu grāmatu.”