Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

Pabeigt augstskolu un... karjeras vietā dzīvot komūnā pēc dabas likumiem. Saruna ar Emīliju Legzdiņu

Intervijas
11. septembrī 04:45 2020. gada 11. septembrī 04:45
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Sešus pēdējos gadus pēc augstskolas beigšanas Emīlija Legzdiņa ir pavadījusi dažādos kemphilos – sociāli terapeitiskas ievirzes brīvprātīgā darba komūnās. Cilvēki tajās mācās mīlēt un cienīt citam citu krietni sarežģītākos apstākļos, nekā ierasts mūsu komforta nogurdinātajā pasaulē.

Mūsu sabiedrībā vairāk vajadzētu rēķināties ar cilvēka tiesībām būt pašam. Ļaut uzmirdzēt katram savā varavīksnes krāsā, nevis par varītēm pludināt tās kopā. Runājot ar Emīliju, ik pa brīdim to atcerējos. Viņa ir idejas cilvēks, tāds, kuram ideja par ikviena pienākumu padarīt pasauli kaut nedaudz labāku ir apzināti izraudzīts dzīvesveids.

Apmetne kalnā, kur visiem labi

– Kāds mans radinieks skolas gados izpelnījās piezīmes par grāmatu saķēpāšanu – attēliem, kas saistījās ar tālām zemēm, pierakstīja: “Derētu apskatīt.” Kļuva par jūrnieku. Vai arī tavs dzīvesveids ir izsapņots kopš bērnības?

– Esmu mācījusies Valdorfa skolā, kur piezīmes nerakstīja, tomēr man vienmēr gribējies izprast, kā cilvēks mijiedarbojas ar visu, kas viņam apkārt. Izstaigājies pa pļavu, pēc tam racionāli analizē: tāda flora un fauna, tik daudz siena varētu nopļaut. Bet pļava taču ir kaut kas vairāk nekā tikai zāle, krūmi, iegūstamā produkcija! Tā ir arī sajūta, ko rada basas kājas pieskāriens zemei, bites dzēliens. Pārdomas, ko raisījusi pastaiga. Rīcība, uz ko vedinājušas šīs pārdomas. Meklēt iespējas to visu aptvert un savienot – man tas ir svarīgi joprojām.

– Profesionālā ievirze bija skaidra jau uzreiz pēc vidusskolas? 

– Jutu, ka alkstu pēc dzīvām zināšanām, taču neviena studiju programma īsti nesaistīja, tāpēc beigās paliku pie vides zinātņu studijām Latvijas Universitātē. Mācības bija pietiekami interesantas. Saņemtais diploms ļāva strādāt gan par vides inspektoru, gan skolotāju, ja papildus apgūtu pedagoģiju, tomēr iekšā gruzdēja sajūta, ka atbildēm uz man vissvarīgākajiem jautājumiem šo iegūto zināšanu ir par maz.

Tieši tolaik Latvijā atgriezās skolas gadu draudzene, kura kādu laiku bija pavadījusi Amerikā, vienā no brīvprātīgo darba komūnām, sauktām par kemphiliem. Viņas stāsti par šo starptautisko kustību mani ļoti iedvesmoja, un nolēmām kopā izmēģināt kaut ko līdzīgu. WWOOF platformā internetā izpētījušas piedāvājumus, devāmies uz kādu saimniecību Francijā.

– Kemphils – ko tas īsti nozīmē?

– Šis apzīmējums (tulkojumā camphill nozīmē apmetne kalnā) parasti tiek piemērots vietai – namam vai ciematam –, kur dzīvo noteiktas pārliecības apvienota ļaužu kopa. Visbiežāk tas sakņojas antropozofiskajā pasaules redzējumā, kas katru cilvēku ļauj apzināties kā vērtību. Ar antropozofijas ideju pagājušā gadsimta sākumā cilvēci iepazīstināja austriešu zinātnieks, publicists un humānists Rūdolfs Šteiners. Viņa dedzīgajiem centieniem arī zinātniski pierādīt, ka “cilvēks ir triju pasauļu iemītnieks – ar miesu pieder šai pasaulei, ar dvēseli uzceļ pašpasauli, taču garā tam atklājas vēl cita pasaule, kas ir cildenāka par abām iepriekšminētajām”, bija daudz sekotāju.

Labi, es neēdīšu gaļu – pat tad ne, ja dzīvnieks ganījies meža ielokā. Piena produktus aizvietošu ar sojas izstrādājumiem. Bet tā taču es izlikšos nezinām, ka sojas audzēšanai tiek izcirsti meži, iet bojā orangutani, insekti un viss cits, kas veido un nodrošina augsnē dzīvību.

Embrioloģijas studentam Karlam Kēnigam radās ideja par Rūdolfa Šteinera atziņu iedzīvināšanu terapeitiskajā praksē, strādājot ar īpašu vajadzību bērniem, kuri visos laikos tikuši no sabiedrības izstumti. Sākoties karam, Kēnigs nokļuva Anglijā, kur kopā ar domubiedriem izveidoja pirmo humānisma idejās sakņotu komūnu jeb kemphilu. Pierādīja, ka tas ir iespējams – gan apgūt viņu valodu, gan palīdzēt uztvert pārējās pasaules komunicēšanās veidu. Bet galvenais – mudināja sabiedrību saprast, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vienmēr ir sūtība un karmiskais vēstījums, ko viņi ar savu klātbūtni pauž citiem.

– Kemphils kā gandrīz ideāli organizēta pansionāta variants?

– Pansionāts tas noteikti nav. Tā nav arī nometne vai rehabilitācijas centrs – tā vienkārši ir dzīva dzīve. Mūsdienās kemphilu kustība ir attīstījusies, pārveidojusies un pilnveidojusies daudzveidībā, taču šādas kopā dzīvošanas pamatmērķis joprojām palicis nemainīgs – cilvēcība. Un patiess nesavtīgums, kura principus savulaik jau formulējis Karls Kēnigs, uzsverot, ka cilvēku individuālais ieguldījums tādās komūnās nav saistāms ar privātās labklājības vairošanu, bet sakņojas vēlmē dot vairāk labuma citiem.

Foto: Rojs Maizītis

Kemphilos cilvēki tiecas pēc iespējami pašpietiekamāka dzīvesveida, bieži veidojot ekociematus ar dažādām pašapgādē svarīgām ražotnēm – biodinamiskajām lauku saimniecībām, maiznīcām, pienotavām, austuvēm, kokapstrādes vai rokdarbu darbnīcām, grāmatu spiestuvēm. Katram kemphilam ir savs profils, un tajos var pieteikties konkrētajā ievirzē ieinteresēti brīvprātīgie.

Algu viņiem nemaksā, bet dod pajumti, ēdienu un kabatas naudu. Un izpratni, ka komūna ir vienots organisms, kurā katrai tā sastāvdaļai – cilvēkam, govij, sunim, aitai, dārzenim – ir sava loma, kas pakļauta virsuzdevumam šo sistēmu iekopt, sakopt un uzturēt veselu. Cilvēks nav visvarens virsmenedžeris, bet tas, kurš šo veselumu pārskata, izprot, veido, tajā iekļaujas. Atbalsta iespēju burkānam būt burkānam un govij – govij, nevis no visa un visiem mēģina izdabūt lielāku pienesumu savam labumam. Ciešanas, ko sagādājam dabai – augiem un jo īpaši dzīvniekiem – ir neaptveramas. Ja mēs to apzinātos, laikam sajuktu prātā.

– Tas nozīmē, ka kemphilos cilvēki, tevi ieskaitot, ir vegāni vai vismaz veģetārieši?

– Uzskatu, ka kategorismā iekrāsotam vegānismam vai veģetārismam ir par maz loģikas. Labi, es neēdīšu gaļu – pat tad ne, ja dzīvnieks ganījies meža ielokā. Piena produktus aizvietošu ar sojas izstrādājumiem. Bet tā taču es izlikšos nezinām, ka sojas audzēšanai tiek izcirsti meži, iet bojā orangutani, insekti un viss cits, kas veido un nodrošina augsnē dzīvību, un dažkārt daba tiek postīta vēl brutālāk, nekā to dara tad, ja uzturā lieto gaļu.

Varbūt, īsti neprotot pieņemt atšķirīgo, nobijušies esam mēs visi, tāpēc nespējam sajust tās gaismas būtnes un citus augstākos spēkus, kas vienmēr ir blakus gatavībā palīdzēt?

Komūnās tiek meklēti dažādi veidi, kā draudzēties ar vidi, turklāt saprotot, ka neesam svētie, bet atrodamies uz Zemes, kur funkcionēt nozīmē arī patērēt. Tomēr redzēt, cik tālu mēs kā sabiedrība esam aizgājuši ekstrēmajā patēriņā – nevajadzīgā, bezgalīgā, destruktīvā a– ir ļoti nomācoši.

 Nav buršanās un manipulēšanas

– Kāda bija saimniecība, ko abas ar draudzeni izraudzījāties?

– Neliela saimniecība Francijā, kuru vadīja divi beļģu mākslinieki, vīrs un sieva. Viņi savā zemē bija pametuši visu, kas saistīts ar iepriekšējo dzīvi, ierīkojuši permakultūras dārzu (permakultūra nozīmē viedu un ilgtspējīgu saimniekošanu), nopirkuši sešus zirgus un nodarbojās ar zirgu vārdošanu.

– Zirgu vārdošana – skan gandrīz maģiski.

– Pāris bija ļoti piesardzīgs, rādot, ko šajā jomā dara, jo tādas lietas viegli pārprast. Galvenais, ko apjautu – tā nav buršanās vai manipulēšana, bet ļoti nopietna fokusēšanās uz to, ko dari. Tev jāapzinās, ka esi ar dzīvnieku. Jāsaprot, ka tieši tāpat, kā tu vēro un izzini viņu, viņš pēta un izsvaro tevi. Uzaicinot viņu uz dialogu, tev jārēķinās, ka nediktēsi tikai savas prasības, jo arī viņš izvirzīs nosacījumus.

Cilvēka rokās ir visi iespējamie rīki jebkuras dzīvas radības piespiešanai izpildīt pat nejēdzīgāko pavēli, kā tas redzams cirkā, delfinārijos, taču tad tā ir dresūra, nevis sadarbība. Līdzvērtīgā dialogā, kas ir vārdošana, dzīvnieku nevis pārvērš par cilvēka iegribu izpildītāju, bet dod tam iespēju sadarbībā nezaudēt savu patieso būtību. Lai zirgs ir un paliek zirgs, bet suns – suns.

– Tev izdevās panākt tādu sadarbību?

– Daži īsi brīži bija. Visu laiku atrodoties blakus saviem skolotājiem, mēs no viņiem mācījāmies. Piemēram, kā manēžā iet bez pavadas. To, kas no zirga tiek gaidīts, jāspēj paskaidrot tikai ar koncentrēšanos uz sava ķermeņa kustībām. Jāmāk sevi prezentēt tā, lai zirgs saprot: ejam! Skrienam! Tagad ātrāk, tagad lēnāk, tagad apstāties. Bet vienlaikus jāapzinās, ka zirgs neko nedara tālab, lai kādu iepriecinātu, bet tāpēc, ka no paša sākuma ir piekritis aicinājumam strādāt kopā. Var arī nepiekrist.

Sajust, ka kontakts noticis, ka dzīva būtne ar mani sadarbojas, ir milzu gandarījums, bet tas ļāva skaidrāk apjaust, ka man darboties ar dzīvo nozīmē strādāt ar zemi. Iemācīties veidot ar to tādu pašu sadarbību kā ar zirgu – nevis pakļaujot, bet izprotot. Pārliecībā, ka arī tādā mijiedarbībā fiziskās lietas ir tikpat svarīgas kā garīgais un emocionālais stāvoklis. Ar tādu sajūtu no Francijas atgriezāmies mājās.

Draudzene atkal aizbrauca uz Ameriku, bet es devos uz saviem laukiem. Esmu rīdziniece, bet mums netālu no Rojas ir īpašums. Izsvarojot gūtos iespaidus, vienatnē ķēros pie primitīvām dobītēm – sēt un stādīt, aprūpēt un izjust. Mācījos sadarbošanos ar katru uzdīgušo stādu.

– Cilvēkam kabatā augstskolas diploms, taču tā vietā, lai veidotu karjeru, viņš apmierināti rušinās pa piemājas dobītēm?

– Tā nebija tikai rušināšanās, bet neviena nesteidzināta argumentēšana, kāpēc vērts iet tieši biodinamiskās saimniekošanas virzienā. Mans mācību un izmēģinājumu lauks, kurā auga salāti, bišu augi, burkāni, bietes, ķirbji, cukīni, tomāti un gurķi, atradās tuvu jūrai, palsā smiltī, tomēr raža bija lieliska. Jo es par šo kultūru audzēšanu gan daudz mācījos un lasīju, gan centos praksē pārliecināties, kāpēc jāievēro sējas laiki un Mēness dienas, kāpēc jāņem vērā planētu iedarbība. Kāpēc vienā augā kādas planētas ietekmes ir vairāk, bet otrā dominē cita. Kā šāds augs vēlāk ietekmēs manu veselību vai pašsajūtu. Tajā brīdī un tādā lietu kārtībā jutos patiesi laimīga.

Laimei jāstaro, laimē jādalās

– Vienpate, kura var atļauties darīt tikai to, kas pašai patīk?

– Ne tik cimperlīgi. Drīzāk cilvēks, kurš agrāk vai vēlāk spiests nonākt pie pārliecības, ka pat skaistākajiem piepildījuma mirkļiem allaž pretī stājas iekšējs nemiers. Vai tiešām tas ir viss, kas man vajadzīgs – tikai audzēt galdā liekamo? Tad jau tas būs vienīgi mans fiziskais darbs. Taču man šķita svarīgi, lai visa dzīve balstās uz izpratni, ka fiziskais burkāns, ko izaudzēju un apēdu, vienlaikus ļauj apzināties, ka no tā, ko daru, iekšēji augu un attīstos arī es pati.

Ka šo strāvojumu jūt arī tie, kas man svarīgi, jo manā darbā iekļautas ne vien materiāli tveramās lietas, bet arī garīgais impulss, ko katrs izstaro. Tāda starojuma pastāvēšanu taču nav iespējams apšaubīt! Pietiek aiziet uz jebkuru saimniecību tepat Latvijā – katra ir citāda, pat konvencionālās un industriālās, pēc vienādiem principiem veidotās.

Atšķirību nosaka tieši individuālā izpratne par vērtībām, ko cilvēks izkopis sevī un tad pārlicis visā, kas ap viņu. Nāca apjausma, ka mēs neesam radīti būt vieni, lai cik laimīgi arī justos. Laimei jāstaro, laime jādala. Kur to vislabāk iemācīties īstenot? Kopā ar līdzīgi domājošajiem komūnā! Tā nonācu Camphill Village Botton komūnā Anglijā.

– Lai to, ko darīji savā mazajā dārziņā, īstenotu lielākos apjomos?  

– Jāatzīst, ka toreiz laukos, darbojoties ar pašmācības ceļā iegūtajām zināšanām, es durvis uz to pasauli, kas ir biodinamika, biju pavērusi tikai mazā spraudziņā. Uzreiz pēc ierašanās Botonā mani iekļāva sešu cilvēku komandā, kas aprūpē apmēram 80 hektāru lielu saimniecību, kurā audzē arī govis. Sākumā to bija divpadsmit, tad divdesmit sešas. Neko no tā darba nejēdzu, bet ātri apguvu.

Līdzvērtīgā dialogā, kas ir vārdošana, dzīvnieku nevis pārvērš par cilvēka iegribu izpildītāju, bet dod tam iespēju sadarbībā nezaudēt savu patieso būtību. Lai zirgs ir un paliek zirgs, bet suns – suns.

Ļoti iemīlēju šos dzīvniekus. Ar aizrautību mācījos saprast, kā izpaužas katras gotiņas raksturs, kā viņa jūtas viena, kā – grupas hierarhijā. Ejam no ganībām, un viss ganāmpulks man seko. Skaisti. Pirmos trīs mēnešus no rītiem strādāju fermā, pēcpusdienā dārzā, bet vēlāk darbs ar govīm kļuva pastāvīgs.

– Brauci taču uz turieni ar domu par strādāšanu ar zemi. Kāpēc ferma?

– Botonā sapratu, ka tas, kā saistos ar zemi – fermā vai dārzā –, man vairs nav tik svarīgi. Rokas bija izsalkušas pēc kaut kā īsta – tāda, ko tikai darot var iemācīties. Gribējās arī pārbaudīt sevi, iepazīstot dzīvi vienā no pasaules lielākajām komūnām, kurā ir gan dārzi, gan darbs ar lopiņiem.

Foto: Rojs Maizītis

Līdz tam nebiju īsti aptvērusi, ka šīs jomas – dārzs, kur tiek audzēta pārtika, un ferma, kas piegādā dārzam mēslojumu – nav jānošķir. Protams, liela nozīme bija arī piedāvātajai iespējai mācīties. Reizi mēnesī braucu uz nedēļas nogales biodinamiskajiem semināriem, ik pa četriem mēnešiem bija nedēļu ilgi kursi. Minerāli, augi, dzīvnieki. Planētas. Cilvēks antropozofijas ieskatā. Mācību kursa beigās (tas vēl nav galā) – biodinamiskās lauksaimniecības speciālista diploms.

Ritms, kas kļūst par dzīvi

– Cik ātri iejuties jaunajā realitātē?   

– Sajūta, ka strādā pa īstam, apzinoties sava darba jēgu, ir brīnišķīga. Caur biodinamiku visus šķietami pazīstamos mājdzīvniekus it kā ieraugi no jauna, jo saproti – katrs no tiem ar savu īpašo kvalitāti dod pienesumu visai komūnai. Cūka nav domāta tikai pārtikai, tā dod mēslojumu, uzar zemi un vienlaikus atspoguļo vairākas cilvēkiem raksturīgās īpašības – visu gribu, visu daru ar patiku: ēdu, vārtos, pat rokot ielieku šajā procesā degsmi un aizrautību.

Aita – pēdējais mājdzīvnieks, kas vēl nav attālinājies no saviem pirmsākumiem, tāpēc spējis saglabāt astrālu tramīgumu. Aita ēd zāli, bet rada vilnu – gaismas un siltuma produktu. Spēt gaismu pārvērst siltumā – ģeniāli! Govs kvalitāte – mātišķums, bezgalīgā piedošana, pakļaušanās, pieķeršanās. Viņa atgādina, ka nevis nafta ir melnais zelts, bet uz lauka auglībai likti govs mēsli.

Tā var turpināt par katru fermas iemītnieku. Turklāt nav tā – man patīk aitas. Vai govis. Biodinamiskajā saimniecībā saproti, ka veselā organismā viss ir vienlīdz svarīgs un vajadzīgs. Ne tikai dzīvnieki – arī krūmi un koki, kur putniņiem dzīvot. Lai ir apputeksnētājiem nepieciešamie augi. Organisms komūnas aspektā nozīmē vienlīdz līdzsvarotu vajadzību kā pēc ekonomikas, tā kultūras un vides, tostarp cilvēkvides sakārtošanas. T

āpēc brīvprātīgie ir līdzās cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām – darbā, svētkos. Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos, kopā mācoties gan priecāties, gan saskatīt, kā mūs ietekmē dabas ritmi. Ne vien kā fiziskas būtnes, bet galvenokārt ar pieskārienu dvēselei.

– Vai vide, kur tik dažādas pieredzes un sociālo slāņu brīvprātīgie pastāvīgi ir kopā ar īpašu vajadzību cilvēkiem, pamazām tomēr nesaplacina katra individuālo es?

– Tas ir atkarīgs no cilvēka, tomēr šķiet, ka tieši tādos apstākļos individualitāte spēj uzplaukt un augt vislabāk. Sajūta, ka, veicot sev vispiemērotāko funkciju, esi daļa no kopējā organisma, drošina un dod spēku. Cilvēks var būt grāmatvedis, kurš sakārto dokumentāciju, lai pārējiem labi darboties, vai mākslinieks, taču visi strādā kaut kā lielāka vārdā.

Nāca apjausma, ka mēs neesam radīti būt vieni, lai cik laimīgi arī justos. Laimei jāstaro, laime jādala. Kur to vislabāk iemācīties īstenot? Kopā ar līdzīgi domājošajiem komūnā!

Kopīgs darbs, mājas, lauki, lopi – visi piedalāmies dzīvības procesā, kas nes augļus un mūs baro. Komūnas dzīvotspējas pamatā ir ritms. Tu radi un saredzi jēgu tam, kas atkārtojas. Caur ritmu aicini un atļauj dzīvības spēkiem ienākt arī ikdienišķās lietās. Govis slauksim piecos no rīta, bet paši brokastis ēdīsim septiņos. Tas palīdz dzīvot vieglāk un harmoniskāk. Ritms, kas vienlīdz svarīgs visiem, kļūst par dzīvi.

Atnāc tāds, kāds vēlies būt

– Bet esam tā ieprogrammēti, ka dzīve ir arī nebeidzamu sadursmju lauks: es, mans ritms, mana taisnība…

– Darbojoties kāda lielāka mērķa vārdā, šī dominante zūd, jo visi lielie lēmumi kemphilā tiek pieņemti grupās, kas izveidotas katrai darbošanās jomai. Tajās vienlīdz iesaistīti gan komūnas ilgtermiņa līdzstrādnieki, gan īstermiņa brīvprātīgie, gan cilvēki ar īpašajām vajadzībām. Ļaudis nepārtraukti mācās kopdzīvi, saprotot, ka ego nav vienīgā cilvēka programmas sastāvdaļa.

Palīdz nodarbībās studētie Šteinera, Kēniga un citu antropozofijas autoritāšu darbi, kas ļauj iepazīt cilvēka dabu no visdažādākajiem rakursiem, mācot gan aktīvi un dziļi ieklausīties citam citā, gan saskatīt sevi visas komūnas kontekstā. Nokļuvuši atbilstīgā grupā, arī cilvēki ar īpašām vajadzībām ir vajadzīgi un noderīgi, un šī sajūta ir ļoti svarīga visiem. Vienkāršojot – ja man vislabāk padodas braukšana ar traktoru, man to uztic, un es par to uzņemos atbildību. Jānis varbūt prot visveiklāk slaukt govis, un tas tiek uzticēts viņam. Taču katram no mums jātiek pāri sajūtai, ka visu vislabāk zinu es. Es esmu te tāpēc, lai, strādājot kopā, ļautu izpausties un uzziedēt katra individuālajām spējām – gan citu, gan savām.

Man cilvēks līdzās jāiedrošina un jārada viņā pārliecība, ka palīdzēšu, tiklīdz vajadzēs, taču ar savu kontrolēšanu viņu neparalizēšu. Taču man kā brīvprātīgajai šajā kopdarbā jāierauga arī robeža, aiz kuras vairs neļaušu turpināt to, kas kādam varētu būt bīstams. Tur jau ir tas skaistums – nevis otru piespiest uz noteiktu rīcību, bet visiem kopā atklāt un saprast darāmā virsuzdevumu. Nonākt pie izpratnes, ka jebkurā jēgpilnā darbā dzīvo kaut kas lielāks par mums.

– Tas neapgrūtina, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām dažreiz diagnoze tomēr pieļauj pavājinātu spēju gan pārredzēt situāciju, gan vadīt savas emocijas un saskatīt virsuzdevumus? 

– Cilvēki ar pavisam smagiem psihes traucējumiem kemphilos parasti nenonāk. Nevienu, kas šeit dzīvo, cenšamies neklasificēt pēc diagnozēm. Tas ir ļoti svarīgi – atļaut cilvēkam ienākt savā pasaulē tādam, kāds viņš vēlētos tikt uztverts, nevis ielikt viņu stereotipos, balstoties uz iepriekš iegūtu informāciju. Cik brīnišķīgas lietas tā var atklāt, lai pēc tam mēģinātu saprast, kāpēc, piemēram, cilvēki ar Dauna sindromu spēj būt tik laimīgi.

Vai, pateicoties savai stūrgalvībai, tik nelaimīgi. Mani fascinē arī autisms, īpaši pēdējos gados, kad bijusi iespēja šos cilvēkus iepazīt dziļāk. Kā tas iespējams – prāts ir programmatūra, un tu redzi pasauli pavisam citādi? Cilvēks tiek tverts kā kastē iesprostots. Bet ja nu iesprostoti esam mēs, visi pārējie?

Aita ēd zāli, bet rada vilnu – gaismas un siltuma produktu. Spēt gaismu pārvērst siltumā – ģeniāli! Govs kvalitāte – mātišķums, bezgalīgā piedošana, pakļaušanās, pieķeršanās. Viņa atgādina, ka nevis nafta ir melnais zelts, bet uz lauka auglībai likti govs mēsli.

Uzskatu, ka tā ir liela dāvana – šādi izzināt cilvēkus un cilvēcību. Tieši dzīvošana šādiem ļaudīm līdzās akcentē nepieciešamību pārveidot arī savu ikdienas cilvēkvidi, lai nevienam tajā nevajadzētu justies iesprostotam vai izstumtam dzīves pažobelē. Nevienā variantā nedrīkst būt tā, ka cilvēciska būtne nav nekā vērta. 

– Vai atrašanās tik emocionāli blīvā vidē dažbrīd nevar kļūt par sprostu arī pašai?

– Tā var notikt. Un notiek. Man visgrūtāk apgūstamā mācība ir nepieciešamība novilkt veselīgas robežas un pateikt nē. Ļoti viegli kādu padarīt atkarīgu no citu palīdzības. Arī kontrole ir sava veida atkarība. Taču kemphila dzīvē mērķis ir pavisam cits – veicināt rīcībspējā neatkarīga cilvēka izaugsmi visos komūnas iemītniekos.

Bauda un prieks – bez tā nevar

– Vai, visās situācijās lūkojot tikai pēc garīgajiem risinājumiem, apzināti neapspied sevī to būtības sadaļu, kam vajadzīga gan materiālā piesaiste, gan jaunībai atbilstoša bezrūpība?

– Līdz 21 gada vecumam reizēm tiešām bija sajūta, ka šajā ziņā ar mani viss nav kārtībā, tāpēc jāmēģina piemēroties vairākumam. Taču pamazām sapratu, ka tā ir vardarbība pašai pret sevi. Tagad ir tā – ja tuvs draugs pasauks līdzi uz tusiņu, aiziešu, lai būtu ar viņu kopā, jo cilvēciskais kontakts man ir ļoti svarīgs. Ja viņam šķitīs interesanti, labprāt došos pastaigā, iebaudīšu labu maltīti vai kopā kaut kur aizbrauksim, tomēr skaidri apzinoties, ka man, tāpat kā jebkuram citam, ir tiesības uz savu attieksmi pret itin visu. Strādāt un izjust zemi, turklāt ne tikai fiziskajā nozīmē  – vismaz pagaidām tas man sagādā patiesu baudu un prieku.

– Arī atrodoties Latvijā, nevis Botonas kemphilā?

– Iespējams, ka vīrusa laikā, sastopoties ar ilgām pēc dzīves komūnā, šīs lietas ir nācies pārdomāt. Jau pirms vairākiem gadiem komūnā izcēlās konflikts, kura dēļ visiem bija jāizlemj kemphila turpmākās attīstības virziens. Valdība centās panākt, ka šādas komūnas tiek iekļautas valsts pārraudzītā sociālās aprūpes sistēmā, kur viss, arī darbinieku darbalaiks, alga un pienākumi, sadalīts pēc ierēdņu izstrādātiem noteikumiem.

Notika ilga tiesāšanās, mēģinot pierādīt, ka iespējama arī strādāšana dvēseles aicinājuma, nevis algas dēļ. Ka visi šeit iesaistītie to dara brīvprātīgi, kaut arī vairāk par kabatas naudu, kuras daudzumu katrs nosaka pats, neviens nesaņem. Visi ienākošie līdzekļi un sociālās aprūpes pensijas ieplūst kopējā katlā, ko apsaimnieko grupa, kurai komūna uzticas. Tiesa mums atļāva turpināt darboties kā kemphilam, tomēr tika norīkota starpniekorganizācija Avalon, kas mūsu komūnas, kuru nosauca par Esk Valley Camphill, darbību pārformulētu oficiāli apstiprinātos rāmjos. Tā pirms 60 gadiem nodibinātā organizācija Camphill Village Trust sašķēlās.

Tur jau ir tas skaistums – nevis otru piespiest uz noteiktu rīcību, bet visiem kopā atklāt un saprast darāmā virsuzdevumu. Nonākt pie izpratnes, ka jebkurā jēgpilnā darbā dzīvo kaut kas lielāks par mums.

Vieni piekrita konvencionālajam darbošanās režīmam, citi izvēlējās nosacīto palikšanu iepriekšējā variantā, taču pielāgojoties Avalon ieteiktajām reformām. Tieši lielo pārmaiņu laikā dziļi personisku iemeslu dēļ, par kuriem stāstīt negribu, es uz pusotru gadu biju no komūnas prom. Atgriezusies iekļāvos Esk Valley. Pagājušajā oktobrī atbraucu uz Latviju sadakterēt senu ceļgala traumu. Te sagaidīju pandēmiju un tās diktētajās pārmaiņas. Tagad, līdzīgi kā pirms septiņiem gadiem, stāvu izvēles priekšā par tālāko ceļu.

– Kādi ir varianti?

– Galvenais – gribu strādāt jēgpilnu darbu. Pagaidām šķiet, ka tas iespējams, tikai fokusējoties uz biodinamisko lauksaimniecību. Vislabāk – kemphila apstākļos. Gribētu iemācīties arī vēl kādu amatu, lai nākotnē ar savu pienesumu varētu pilnvērtīgāk iekļauties jebkurā komūnā. Mani urda vēlme iepazīt biškopību un apgūt lauku apstrādi ar zirgu vai citiem dzīvniekiem. Zirgs velk arklu, nevis naktī dzied, kā teikts populārajā dziesmā… Tas būtu pūļu vērts.

– Tepat Latvijā arī ir kemphils – nodibinājums Rožkalni, kas dod iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi daudziem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 

– Šī vieta man tuva jau kopš Valdorfa skolas laikiem, kad bieži turp braucām. Šovasar Rožkalnos esmu bijusi vairākkārt, taču palikšanai Latvijā pavisam laikam neesmu gatava. Pat saprotot, ka mani vārdi varbūt kādu aizvaino, te īsti savā ādā nejūtos. Varbūt cilvēkos par maz siltuma, varbūt manī pašā? Varbūt esmu pārāk nobijusies? Varbūt, īsti neprotot pieņemt atšķirīgo, nobijušies esam mēs visi, tāpēc nespējam sajust tās gaismas būtnes un citus augstākos spēkus, kas vienmēr ir blakus gatavībā palīdzēt? Jā, Latvijā ir manas saknes, arī mājas. Bet domāju, ka mājas var sameklēt jebkur, kur ir sirds un dvēsele.

Saistītās ziņas

"Es biju 18 gadu veca meitene, kas aizbēgusi no mājām" - rakstniece Kristīne Ulberga stāsta par dzīvi komūnā
"Neskaitāmas reizes gribēju aizbēgt" - piedzīvoto Bruknas kopienā atklāj bijušais dalībnieks 35
Rīdzinieki nav tik viesmīlīgi, kā cerēja Tezē kopienas jaunieši. Situācija ir kritiska!

Citi šobrīd lasa

Britnija Spīrsa un viņas draugs šokējuši fanus 1
Svarīga informācija visiem Lielbritānijā dzīvojošajiem Latvijas valstspiederīgajiem
Uz tualeti normāli aiziet nevar, citi velk pamperus - Stradiņa slimnīcas ārsts par mediķu darbu karantīnas nodaļā 3

«Я не хочу обниматься с другими мужиками»: Седокову преобразил брак с Тиммой

«Самая красивая девочка» выросла: Кристина Пименова в бикини снялась на пляже