Fitnesa treneris Gints Valdmanis: "Šķiršanās bija pareizā izvēle"

Pēdējā laikā tev pievērsta liela uzmanība.

Jā, arī manai bijušajai sievai, mūsu attiecībām, kuras beigušās... Man vienalga.

Kādreiz rakstīji sekotājiem, ka liksiet arvien vairāk bilžu no ceļojumiem, receptēm, dzīvesveida...

Jā, ceļojām daudz, cilvēkiem patika, atsauksmes labas. Tagad ir pilnīgi vienalga. Ne tāpēc, ka attiecības beigušās, bet nav vairs vēlmes. Man ir izveidojusies pašapziņa.

Bildēs, kuras liec internetā, redzams cits cilvēks, nevis tas, ar kuru tagad runāju.

Visi tā saka. Nezinu, kāpēc radies priekšstats, ka esmu iedomīgs. Nāku no fitnesa pasaules, bet negribas būt saistītam tikai ar to, tas man šķiet kroplīgi.

Pie tava vārda vienmēr būs piebilde, ka esi populārs fitnesa treneris. Kas vēl tu esi?

Treniņš nav visa dzīve, tam pat nevajag motivāciju. Tas ir kā zobu tīrīšana – izdarām, jo tā vajag, un aizmirstam. Pirms padsmit gadiem sāku mācīties psiholoģiju, bet smadzenes nebija ieprogrammētas to pareizi uztvert. Savā ziņā es atkārtoju savu tēvu. Viņš bija jaudīgs sportā, tāpēc gāju uz to. Viņš bija labs mūzikā, es klausos roku un rokenrolu. Kad tēvs sāka mācīties psiholoģiju, pavilkos arī es, tagad viņš strādā par sporta psihologu. Kad sāc ieklausīties pats sevī, tad arī sāc likt visu pa plauktiem.

Viegli teikt – es vienkārši tāds esmu, pieņemiet. Bērnības traumas un pārdzīvojumi, ko mēģinām slēpt, izraisa pretreakciju, reizēm agresiju – arī man tā lēca ārā, īsti nesapratu, kāpēc tā reaģēju. Tas kamoliņš jāritina, es daudz daru, izglītojos. Ne jau lasot grāmatas, nedomāju, ka tā ir pareizā pieeja. Esmu atradis citas metodes. Nezinu, kā cilvēki uztvers to, ko tagad teikšu – man daudz ko ir atklājušas psihodēliskās vielas. Arī tēvs ir palīdzējis. Uzskatu, ka cilvēks var mainīties. Esmu tikai sākuma stadijā. Kaut kas sanāk, kaut ko met atpakaļ, nesaprotu, kāpēc. Šķiet, ka esmu kādu problēmu atrisinājis, tad uzrodas kairinātājs, un tu reaģē...

Ar agresiju?

Piemēram. Kāds cilvēks traucē, iekšā baigās dusmas, vari izbļaut, vari paturēt sevī. Ir ļoti maz tādu, ar kuriem varu runāt. Lielākā daļa sevi neanalizē, nedomā līdzi. Daudz ko esmu sapratis ceļojot. Ar bijušo sievu pēdējos piecus gadus aktīvi ceļojām, iepazinām kultūras, cilvēkus, vietas, kas ar prātu nav aptveramas. Tā vairs nav latviskā domāšana. Ikdienišķas lietas man nav aktuālas, jo esmu redzējis stipri vairāk par mazo kastīti, kurā dzīvojam.

Kā piepildi dzīvi, kas tevi interesē ārpus darba?

Komunikācijā ar klientiem lielākoties funkcionēju kā psihologs. Normālam trenerim tādam jābūt, jo cilvēks, nākot uz zāli, risina daudz problēmu. Ir tuvi cilvēki, ar kuriem esmu uz viena viļņa, nevienam no viņiem nav nekāda sakara ar sportu. Hokeju es neskatos, man patīk cīņas sports, interesē tetovēšanas kultūra. Kā redzams, man ir diezgan daudz tetovējumu. Pagājušogad realizēju vienu no bērnības sapņiem – iegādājos Harley Davidson moci, tagad ar pāris draugiem to pārbūvējam.

Agrāk, ja gribēju kaut ko nopirkt dzīvoklim, fotografēju un sūtīju bijušajai sievai, prasīju, ko viņa par to domā. Tagad, ja veikalā kaut ko ieraugu, ir tā – paga, man taču nevienam nav jājautā! Mums bija pilnīgi pretstati – Jutai patika viss balts, man šausmīgi patīk melns. Tagad viss pārtop melnā – man ir melna mašīna, ritenis, būs arī mocis, 90% drēbju ir melnas, tā ir mana laimīgā krāsa.

Man ir daudz kontaktu, tāpēc vajag laiku vienam. Sēžu mājās, braucu ar riteni vai mašīnu, neviens neko nejautā... Ir vīkendi, kad neaiztieku telefonu. Cilvēki – o, nevarēju sazvanīt! Bet es nekad vairs nelikšu citu vajadzības augstāk par savām. Ja apdedzināšos, tā būs mana izvēle. Pirms gadiem aizgāju no biroja darba, tas man nebija pieņemams. Daudzi domā – kā tā var? Man nav prasību pēc villām vai mersedesiem. Skumji skatīties uz cilvēciņiem, kuri dzenas pēc materiālā, jo bērnībā tā iemācīja. Neteica: “Galvenais, lai esi laimīgs”, lietoja vārdu “veiksmīgs”. Tu redzi, ka cilvēciņš nopircis kredītā dzīvoklīti, divas mašīnas, bet tukšums iekšā nav aizpildīts.

Vari atbildēt uz galveno jautājumu – kas notika ar jūsu attiecībām?

Nē. Cilvēki nesaprot, kādā līmenī mēs ar Jutu domājam. Visi uzskata – tur noteikti kaut kas bija... Meklē kaut ko netīru, grūti pieņemt, ka var būt citādi. Esmu par Jutu sešus gadus vecāks. Sagājām kopā, kad viņai bija divdesmit viens – jauna un pilnīgi citādāka. Esam izauguši. Gan abi kopā, gan katrs atsevišķi, un pēdējos gados aizgājām katrs savā virzienā. Tas, kas interesē mani, viņai nav aktuāli, un otrādi. Mēs ļoti atsvešinājāmies. Ja man jautā, kas notika – es nezinu. Runājām, ka būtu varējuši palikt kopā un dzīvot tāpat tālāk, bet...

Daudzi pāri dzīvo ķeksīša pēc.

Lielākā daļa! Viņi var apgalvot pretējo, bet laimi es tur neredzu. Ir pieradums, bailes, nedrošība. Ar Jutu nekad neesam bijuši viens no otra atkarīgi, tāpēc izšķirties bija vienkārši. Latvieši vai nu domā, ka dzīvos mūžīgi, vai arī ka šī ir izmēģinājuma versija un kaut kad būs īstā dzīve. Kad cilvēks saka: “Es gribētu dzīvot tur, kur ir silts”, prasu: “Tad kāpēc to nedari?!”Cilvēkiem Latvijā patīk būt cietējiem, arī par darbu saka “nauda grūti jānopelna” – jo tā audzināja vecāki.

Ja kādam kaut kas ir, uz viņu rāda ar pirkstu kā uz slikto un tā sevi attaisno. Kas tas par murgu! Skaties, kas dara laimīgu tevi, uz savu maku, nevis nosodi citus. Es no klientiem iemācos vairāk nekā augstskolā. Redzēju sižetu – miljonārs Marks Kjūbans apmeklēja jauno uzņēmēju saietu, kurā kāds no jaunajiem viņam izklāstīja savu ideju un pēc tam lielījās kolēģim: “Šo mega uzņēmēju ieinteresēja mans domu gājiens!”

Kolēģis saka: “Labi, bet ko tu ieguvi no šīs sarunas? Atstāstīji to, ko jau zināji. Bet viņš savāca jaunas idejas, no nākamā paņems vēl kaut ko un uztaisīs kaut ko savu.” Tāpēc es mācos no cilvēkiem, visu laiku klausos. Nekad nepieņemšu kritiku no kāda, pie kura nevērstos pēc padoma. Šis ir veltījums tiem, kuriem patīk par mani izteikties – lai viņi turpina sevi ēst, lai dzīvo tajā duļķainajā purvā. Mani tas neskar.

Gribi teikt, ka šķiršanās tev neko nenozīmēja?

Neesmu egoists. Ja apzinos, ka nevaru otru darīt laimīgu un, iespējams, viņa nevar darīt laimīgu mani, tad šķirties ir tikai normāli.

Bet ir jūtas...

Tur jau tā lieta – cilvēki grib, lai tās būtu. Bet nav. Ja es cilvēku tādā vai citādā veidā mīlu, tad atlaižu viņu un novēlu visu to labāko. Tiešām ceru, ka Juta būs laimīga. Viņa ir labs cilvēks. Man ir bijušas vairākas attiecības, bet šī bija mana pirmā laulība. Bērnībā solījos, ka precēšos tikai vienreiz. Iespējams, tā arī būs. Bet šis posms ir beidzies, nekas nav noticis, neviens nav nomiris. Gandrīz katru dienu tiekamies, Juta nāk uz šo zāli trenēties. Nav tā, ka viens otru ignorējam. Mēs sarakstāmies, varu viņai jautāt jebko, piemēram, viņa labāk pārzina lidojumus. Mūsu attiecības ir okei. Zinu, ka cilvēki grib to melnumiņu, bet tāda nav.

Esat stipri cilvēki, ja spējat redzēties katru dienu...

Jā, mēs esam stipri cilvēki. Nedzīvojam ciešanās, neapmierināti. Ir pagājis laiks, un es saprotu – tā bija pareizā izvēle.

Kādu brīdi tam iekšēji pretojies?

Šaubas, protams, bija. Tas ir nopietns solis. Ja būtu kāds iemesls... Bet nebija. Mēs viens otru ne gluži smacējām, tomēr... Mums ir atšķirīgs dzīvesveids.

Kas ir tas atšķirīgais?

Gribēju aizceļot uz Īriju, tagad to izdarīju. Ar čomu plānojam maukt uz Islandi, neko nerezervēt, kā saka, na hodu. Ja sanāks – labi, ja ne, gulēsim teltī, mašīnā vai negulēsim vispār. Juta uz to neparakstītos. Ne jau tāpēc, ka viņa ir kāda princese, bet sieviete, kurai ir prasības.

Es gribu piedzīvojumu, diskomfortu, tad būs foršāki stāsti un atmiņas. Ja jāizvēlas – restorānā malkot vīnu vai garāžā ar čomiem dzert alu, mans variants ir otrais, bet Jutu tas neinteresē. Ir meitenes, kurām tas patīk. Juta labprātāk restorānā ar draudzenēm malkotu Prosecco. Esmu šausmīgi vienkāršs, man nevajag smalkumus, uzrakstus uz krekliņiem. Gribu kaifot par dzīvi.

Varbūt atšķirībā no citiem labi saprotu, ka mēs drīz nomirsim. Visi. Labs teiciens – ja tev kaut kas pieder, tev ir ko atņemt. Jāinvestē tajā, ko nevar atņemt. zināšanās, emocijās, sajūtās. Man galvā ir skaitlis 80, visticamāk, tad arī nomiršu. Manā ģimenē nav ilgdzīvotāju. Kad vecumdienās atskatīšos uz nodzīvoto laiku, vai mani interesēs, kāda mašīna man bija trīsdesmit piecu gadu vecumā? Kādas drēbes un pulkstenis? Uz kādu restorānu gāju? Statuss? Kas tas vispār ir? Es visam piešķiru savu vērtību. Gribu iepazīt pasauli, redzēt pēc iespējas vairāk. Gribu sakārtot sevi, lai būtu mierā pats un patīkams apkārtējiem. Ja es iepazītos pats ar sevi, vai varētu teikt, ka esmu foršs? Pie tā es strādāju – lai man būtu ko stāstīt, lai es būtu interesants cilvēks, nevis tikai ārējā čaula un fitness.

Tādu iespaidu tu internetā par sevi radi – glancēts puisis, kurš bildē sevi spogulī.

Jā, tas ir labākais, jo parādu, ka vari kaifot par dzīvi un vienlaikus būt ļoti labā formā. Visiem ir atrunas, kāpēc viņi tādi nav. Mēdz teikt: “Kad piedzims bērni, tad redzēsiet!” Kas tad notiks – vai sākšu ēst sūdus, vai pārstāšu sportot? Cilvēki treniņus uztver kā ekstru, bet tā ir nepieciešamība. Fitnesa kultūra tiek pasniegta kā kaut kas smagnējs. Kāds Stradiņa universitātes mega pedagogs man stāstīs, kā vajag? Bet kurš var parādīt praktisku rezultātu? Es varu.

Esi beidzis augstskolu?

Man ir trenera sertifikāts. Pēc vidusskolas Latvijas Universitātē mācījos ekonomiku un vadību. Astoņus gadus strādāju IT jomā, divdesmit trīs gadu vecumā kļuvu par Bite Latvija nodaļas vadītāju. Etiopijā ieviesu maksājumu kartes, POS termināļus, bankomātus. Bija pagrūti, jo tā ir vienīgā valsts Āfrikā, kas nav kolonizēta, tāpēc pieraduši slinkot. Projektam ir termiņi, ja neiet uz priekšu, jābrauc un jābīda uz vietas. Dzīvoju tur. Bet esmu bijis daudz interesantākās valstīs, kopā kādās piecdesmit.

Kā izlēmi iziet rituālu ajavasku?

Nenobriedušiem prātiem tur nav ko...

Nebija bail dzert tropu džungļu sulas?

Ņemot vērā tādu sīkumu, ka vari nomirt fiziski? Cilvēks var sajukt prātā, viss var notikt. Tā ir earth medicine (zemes medicīna, zāles), vistrakākais un reizē labākais, ko dzīvē esmu darījis. Nekas uz šīs planētas tam nestāv ne tuvu. Rituāls ilgst 5–7 stundas, bet tajā iekšā paliec gadu, varbūt vairākus. Tā ir neforša vieta, ļoti tumša...

Kādā dokumentālajā filmā sieviete labi pateica: “Ja tu domā, ka zini, ko nozīmē bailes, tad tev nav pat nojausmas, ko tās nozīmē.” Pēc tā viss pārējais liekas sīkums. Tāpēc tagad bieži lietoju vārdu “vienalga”. Cilvēki sabijušies skraida pa pasauli kā mazas aitas, apauguši ar lietām, kuras var atņemt. Ajavaskas beigās nomirsti ļoti mokošā, ilgā nāvē. Tevi lauž tik ilgi, līdz tu to pieņem.

Iekšēji cilvēks pretojas...

Pretojas mūsu ego. Vienā brīdī to fiziski nevar izturēt, iestājas agonija, ko nevar salīdzināt ne ar ko, un tu pieņem, ka viss, tu ej prom no šīs pasaules. Tad nāk foršas vīzijas – ko dzīvē vienmēr esmu gribējis darīt, bet esmu atlicis. Gribēju moci, bet mani atrunāja: “Tu nositīsies!” Sievietēm ir pretestība. Iedomājos – vecumdienās apjēgšu, ka neesmu izdarījis to, ko esmu visvairāk gribējis, jo klausīju, ko saka citi. Sapratu, kāda muļķība tā ir. Vēl es gribētu iemācīties spēlēt ģitāru, montēt un apstrādāt video.

Tad sākas cita tēma – skaistais tavā dzīvē. Man ir (tolaik bija) skaista sieva. Daru to, kas patīk. Labi jūtos, izskatos, kā gribu izskatīties – to reti kurš par sevi var teikt. Man viss ir kārtībā, ceļoju, baudu. Jo vairāk tajā malies, jo vieglāk kļūst, tu it kā izej no ūdens. Vienā brīdī “televizors” izslēdzas, sēdi tajā telpā... Tik mierīgs vēl savā mūžā nebiju juties. Tagad es pēc tā tiecos. Kad iznāc no šausmu kambara, kurā biji sevi ievedis... Visticamāk, tur dzīvo 99,9% latviešu.

Daudzi šūmējās, kad teici, ka negribi bērnus.

Tā to pagrieza prese. Es teicu, ka ne visiem vajag bērnus. Tas tiek uztiepts – tiklīdz apprecējāmies, uzreiz – kad būs bērni? Pag’, mēs gribam pakaifot divatā. Varbūt bērni atnāks, varbūt ne. Gribas jautāt pretī – kāpēc tu nesporto? Kad sāksi? Bet kāda man darīšana! Un kāda citiem darīšana – varbūt mēs negribam bērnus. Starp mammu un tēti, māti un tēvu ir liela atšķirība.

Uztaisīt bērnu, atdot auklītēm, iemest rokās planšeti, bet pašam skriet, pelnīt lielo rubli... Sīkais izaug pats par sevi. Un šie cilvēki man stāstīs par bērnu audzināšanu? Nejūtos pārliecināts un drošs, kā te viss notiks, kā pasaule izskatīsies pēc Covid. Cilvēki saka – ai, gan jau kaut kā... Bet es negribu laist pasaulē dzīvu būtni ar tekstu – ai, gan jau kaut kā. Turklāt es vēl neesmu sevi sakārtojis. Bet mana bērnība bija perfekta, es tajā nemainītu neko.

Augi šķirtā ģimenē...

Biju pietiekami liels, kad vecāki izšķīrās, divpadsmit gadi. Tā man bija pat vieglāk, jo bija liels saspīlējums un daudz strīdu. Biju noslogots ar sportu un draugiem – tā bija mana izeja. Līdz tam bija forši apstākļi, vecāki spēja to nodrošināt. Ja apzinos, ka nevaru to pašu dot savam bērnam, varbūt nav īstais laiks. Tās ir muļķības, ko runā – ka trīsdesmit gadi un vairāk jau ir riska grupa. Varbūt kādam ir, bet es sevi uzskatu par vienu no veselīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Arī Juta ir tāda. Ja mēs būtu kopā, tad radītu bērnus arī četrdesmit gadu vecumā. Ceru, cilvēki piekritīs – es neesmu standarts. Protams, arī ne unikāls. Bet man mēģina teikt – beidziet kaifot, taisiet bērnu! Kāpēc tik ļoti gribas līst iekšā citu attiecībās?

Jūs paši provocējāt – nebūtu demonstrējuši attiecību glancēto pusi, neviens nepievērstu uzmanību tam, ka šķiraties.

Okei... Kā būtu, ja mēs apsēstos pie galda ar jebkuru no šiem cilvēkiem un parunātu par dzīvi? Esmu pietiekami stiprs, man nav bail. Visi rāda ar pirkstu, bet atnāc un pasaki man sejā! Fiziskas skaidrošanās nebūs, ne jau par to ir runa, bet, ja gribi po dušam, parunāsim arī par to, cik laimīgs un vesels tu pats esi. Liksim kārtis galdā! Nez kāpēc tie gudrinieki kaut kur pazūd. Visi runā par pelēko masu un neuzskata, ka paši ir daļa no tās. Jā, mēs abi ar Jutu esam ļoti ārišķīgi cilvēki un no tā nekaunamies! Kāpēc man staigāt kartupeļu maisā? Es jau neplātos ar tēta mersedesu. Esmu ļoti smagi strādājis, lai tā izskatītos.

Ko tu domā par mākslīgo skaistumu?

Pats svarīgākais, lai cilvēks ir komfortā ar sevi. Kā to panāk, man ir pilnīgi vienalga. Ja meitenei nav krūšu un viņai tāpēc ir kompleksi, lai ieliek!

Pieļauju, sieva pirms tādas operācijas pajautāja...

Nekad! Man tās šķiet slimas attiecības. Ja es, piemēram, teiktu, ka gribu tetovējumu, bet viņa – nē. Kā?! Tas ir mans ķermenis.Viņa pati var nopelnīt. Ja varu palīdzēt – lūdzu. Manuprāt, viņa ļoti labi izskatās. Kas runā – mākslīgi... Lai iet ellē! Lai paskatās uz sevi. Viņa taču uz citiem nerāda – kāpēc tu tāds un šitāds? Viņa skatās uz sevi, kas nepatīk, to uzlabo. Galvenais – būt harmonijā.

Cilvēki, kuri organiski iestājas par dabisko skaistumu, par to nerunā. Baksta tie, kuri nevar atļauties – psiholoģiski vai pārsvarā finansiāli. Cilvēki par mums runā, ķēmojas, izliekas, ka nezina, kas mēs esam, visi tie komentāri... Ja neinteresē, kāpēc raksta? Pie pirmā raksta par mani bija 400 komentāru – nodirš krustām šķērsām līdz pēdējam! It kā es būtu publiski izvarojis mazu bērnu. Nolīdzina tikai par to, ka esi tāds, kāds esi, un dari to, kas tev patīk.

Man ir attiecīgs dzīvesveids, es trenējos, skatos, ko ēdu. Latvijā vīriešiem vajadzētu vairāk par sevi rūpēties – visi tie puncīši, čīkstēšana un pīkstēšana. Nekādas vīrišķības. Nez kāpēc, runājot par vīrieti, ārējais veidols tiek nostumts tālu prom. Ko nozīmē vīrišķīgs vīrietis, ja nerunā par rakstura iezīmēm, bet ārieni – vai džeki ar lieliem vēderiem? Kādreiz spriež – ja cilvēks trenējas, vai tāpēc viņš būs gudrāks, izglītotāks, interesantāks... Bet kāpēc nevar gribēt abus? Visi zina, kas jāēd! Bet, ja tu ar ēdiena palīdzību risini problēmas, tad jāskatās, kas tev ir iekšā. Tad nebūs jārāda ar pirkstu uz tādiem kā mēs ar Jutu kā uz sliktajiem.

Vai izlasīji interviju ar Jutu?

Protams! Interesanti, ka Juta vārds vārdā pateica to, ko biju teicis es – ja mēs satiktos šodien, tad nebūtu kopā. Tā ir. Tikai cilvēki sazin kāpēc grib to melno. Nu ja – ja pats esi tur (rāda pie grīdas) un skaties uz tiem, kas ir te (rāda virs galvas), loģiski, ka neko nesaproti. Ajavaska mums atvēra acis. Kā Juta teica – sliktais zēns ar labo meiteni ilgstoši nevar būt kopā.

Piekrīti, ka esi sliktais zēns?

Ēēē... jā. Kā nu kurš to interpretē, bet daudz kas atbilst – attieksme, uzvedība, tas, kā es vadu automašīnu, attiecības ar alkoholu, sievietēm.

Reizēm noraujies?

Man ir ļoti labas attiecības ar alkoholu, cilvēkam tas jāmācās. Ja nelieto vispār, tur ir kāds suns aprakts.

Teici, ka lieto arī psihodēliskās vielas...

Visi zina, kas ir sēnes. Kā var būt, ka baravikas un gailenes ir okei, bet halucinogēnās sēnes aizliegtas ar likumu? Kā var aizliegt to, kas nāk no dabas? Tās varbūt paver to, ko nevajag, sakārto to, ko nevajag sakārtot. Sistēma to negrib! Kāpēc ajavaska ir aizliegta ar likumu? Ja visi sāks lietot, pasaulē ļoti daudz kas mainīsies. Tādi kā es sistēmai nav labvēlīgi. Sintētiskās narkotikas ir kaut kas cits, bet tās nav manas.

Mani neinteresē palidot sviestā. Var paskatīties Džo Rogana podkāstā, tur viens džeks stāsta par sēnēm – cilvēks, kurš visu mūžu raustījis valodu, vienu vakaru saēdās halucinogēnās sēnes, un viņam atvērās visa pasaule, kosmoss un Dievs, ja tā var teikt. Nākamajā dienā viņš pamostas – un valodu vairs nerausta. Sāka pētīt – cilvēks rausta valodu, ja ir bojāti smadzeņu kanāli. Tad neaiziet signāls. Bet halucinogēnās sēnes tos kanālus atjauno, noņem blokus.

Skolā tev nesaka, ka vari nemācīties un kļūt par tetovētāju vai mūziķi. Sistēmai vajag, lai tu ej augstskolā, tevi bīda uz labi apmaksātu darbu, tātad – strādāt zem kāda. Lai kļūtu par sistēmas bateriju. Ja sāc lietot halucinogēnās vielas, saproti – man to nafig nevajag! Varbūt gribu kļūt zemnieks, nevis raust naudu. Vai sistēmai būtu izdevīgi, ja tā domātu visi? Nē, tāpēc aizliegsim ar likumu! Forši, ka var ceļot uz vietām, kur tas ir legāli, un noraut jumtu. Un tas ir jādara. Amsterdama, Peru...

Jaunām attiecībām vēl neesi gatavs?

Es par to nedomāju. Man prasa, kādas meitenes man patīk... Ja paskatās manas bijušās draudzenes, vienīgais kopsaucējs – vizuāli ļoti skaistas. Tam piekritīs visi. Ja uzradīsies cilvēciņš... Taču jāmācās būt vienam. Sievietes varbūt cer uz princi, foršo cilvēku blakus – tas būs risinājums, brauksim, iesim, darīsim. Bet tu nekad nebūsi laimīgs, ja nespēj tāds būt pats ar sevi.

Laimi nevar dabūt caur citiem. Tāpēc arī nedrīkst ziedoties, vienmēr jāliek sevi priekšplānā, jāklausās, jāanalizē. Lai nebūtu tā, ka otrs ienāk tavā dzīvē, bet tu esi čaula, kas grib ar viņu aizpildīt savu tukšumu. Es mierīgi tiekos ar meitenēm, viņām tikai jāsaprot...

Ka neesi gatavs nopietnām, monogāmām attiecībām?

Nē, nē, esmu gatavs. Lai saprot, kāds esmu, nevis iztēlojas, kādu grib mani redzēt. Un kā dzīvoju – vai tas ies kopā. Man atsūtīja teicienu – paskaties uz sevi un paskaties uz mani. Varbūt es tev deru, bet vai tu man derēsi? Ir interese iepazīties, parunāt... Par latviešu sievietēm, meitenēm ir garš stāsts. Es tāds baigi tipiskais latviešu džeks neesmu, drusciņ kosmosā lidoju.

Neesmu tas, kurš vedīs uz restorāniem vai dāvinās ziedus. Kad biju jaunāks – o, smuka seja, ar to pilnīgi pietiek, bams, var veidot attiecības. Man visās attiecībās ļoti ātri sākās kopdzīve. Arī ar Jutu. Uzskatu, ka mums izdevās. Tagad ļoti labi zinu, ko gribu un – pats svarīgākais – ko negribu. Satiekos ar cilvēku – smuka seja, viss kārtībā, bet... es esmu ļoti pašpietiekams. Man jāsaprot, kāda jēga būs no tā, ka ielaižu viņu savā dzīvē. Man nav vajadzīga sieviete kā saimniece. Deviņu gadu laikā Juta man ir gatavojusi ēst uz pirkstiem skaitāmas reizes. Man nepatīk, ka man taisa ēst, nepatīk, ka man mazgā veļu. Es visu daru pats.

Ja vīrietis pilnībā apgādā, bet sieviete sēž mājās, tad uzdevumus sadala citādāk. Bet, ja abi strādā, kāpēc sievietei jādara vairāk? Vienīgais, par ko vienojāmies, kad vakarā atbraucam – kurš pirmais sev taisīs ēst. Arī finanses bija katram savas, ļoti neatkarīgi dzīvojām. Ir attiecību modeļi – bērns ar bērnu, bērns ar vecākiem, vecāki savā starpā. Pārsvarā ir bērns ar vecākiem – vīrs nemāk ieslēgt veļasmašīnu, sieva gatavo... Tas nekas, ka viņš ir baigais vecis un nopelna naudu. Viņš viens nespēj pilnvērtīgi funkcionēt. Mums toties pēc izšķiršanās nav problēmu dzīvot tālāk.

Viņa gan saka, ka trūkstot kopdzīves, nepietiekot ar kaķi mājās.

Tas ir loģiski. Nepilnu deviņu gadu laikā viens bez otra esam bijuši varbūt dažas nedēļas. Man jau arī sākumā bija grūti gulēt vienam, biju pieradis, ka blakus ir cilvēks. Pie daudz kā bija pierasts – kopā darījām, braucām... Saprotu, ka Juta tam nekāps pāri, drīzāk kodīs sev elkoņos, bet esmu teicis: “Ja gribi satikties, parunāties vai ko citu – mierīgi, darām! Zvani, raksti.” Man apkārt ir labi cilvēki, daudz foršu draugu, tēvs, klienti.

Kad šķīros, daudzi nez kāpēc to uztvēra – o, man ļoti žēl... Stulbums. Ielikām Instagram postu, ka šķiramies, ar piebildi – nejautājiet, kas notika! Mēs cienīsim, ja nelīdīsiet tur iekšā. Kāds treneris uzrakstīja: “Ja ko vajag, gribi parunāt – droši, esmu te.” Forši. Viens klients teica: “Vecīt, nezinu, kas notika, bet saprotu, ka dzīvē ir pārmaiņas. Es tev došu dzīvokli, būs jāmaksā tikai komunālie.” Lūk, tas ir atbalsts! Bet citi nelūgti lien mūsu darīšanās, to pamatodami ar: “Jūs paši likāt bildes!” So fuckin what? Lielākā daļa liek! Mēs tikai atainojām kādus momentus.

Ne visiem ir saprotams, kādā līmenī mēs domājam. Tipiskais latvietis var skriet uz darbu, pēc tam sēdēt hoķī, tad mājās ēst vakariņas un žēloties, sist pa apaļo vēderu un rādīt ar pirkstu, ka visi ir slikti. Pašam jau gribētos gan kaut ko krutāku, bet neko taču nedara, turpina vilkt savu vienmuļo dzīvi un tikai čīkst. Mēs nekad tā neesam dzīvojuši. Tu dzīvo vienreiz, tāpēc sakārto visu tā, lai tu dienas beigās jūties labi.

Man vienmēr bijis svarīgākais moments, kad iekāpju gultā un nedaru neko, nedomāju. Apsēžos, varbūt nav ieslēgts televizors... Ja jūtos labi, tad viss kārtībā. Ja slikti, ieklausos un analizēju – kas tā par trauksmi? Kas iekšā notiek? Sāc domāt – vai kāds ir kaut ko uzkrāvis vai pateicis, ka man par to jādomā? Nevajag lasīt ziņas un klausīties politiķos. Lai iet ellē! Viņi nekad nebūs laimīgi. Var zagt, shēmot un pērties... Kādēļ? Lai nopirktu dārgu kreklu? Nu, nezinu.

Tu esi laimīgs?

Šobrīd nē. Teiksim... esmu daļēji laimīgs. Svarīgākais ir strādāt pie savas personības. Galvenais nav laime, bet harmonija. Kā ajavaskas beigās – pilnīgs miers, nekas neuztrauc. Tā gribu justies ikdienā. Nav nekur jāmūk, jāskrien uz mežu vai jākļūst par mūku – to var dabūt tepat. Pirmais, ko iesaku, – pacietību mazajās lietās.

Vakar biju Spicē, tur skriešana, ņemšanās... Iedegas zaļais, kāds stāv – nu, nevajag taurēt! Pagaidi. Nekas nenotiks. Jysk stāvēju ar tepiķi – kasiere ņemas ar lapiņu, cilvēki rindā jau burkšķ: “Nu, cik var!...” Gribas pagriezties un pateikt...

Arī pats kādreiz tāds biju, tad sapratu – pagaidi, paņem telefonu, paskaties e-pastu, tikmēr pienāks tava kārta. Tu pats sevi uzvelc. No tā, ka nervozē, nebūs ātrāk, bet saspīlētāk. Labāk pabrīdini “sorry, nokavēšu”, nevis nervozē, kraties, izpīpē paciņu cigarešu. Tas ir vienkāršākais, ar ko sākt. Mēģini sevi sakārtot kā Lego konstruktoru – vismaz pacenties!