Viņu nevar nemīlēt. Franču kino šarmantais ļaundaris Vensāns Kasels

Pēdējos gados viņa dzīvē iestājies mierīgāks periods – pēc plaši iztirzātās šķiršanās no itāļu aktrises Monikas Beluči Kasels apprecējies ar krietni jaunāko modeli Tīnu Konakeju, pērn viņš kļuva par jau trešās meitas tēvu un ielēca šobrīd tik modernajā televīzijas pasaulē – zinātniskās fantastikas seriālā Mežonīgo rietumu pasaule.

Tēva cīņa

Jau nākamgad Vensāns Kasels uz savas dzimšanas dienas tortes nopūtīs 55 svecītes, un, neskatoties uz grumbu izvagoto, nebūt ne glīto seju un viņa sirmajiem matiem, aktiera lomu piedāvājums neapsīkst ar garlaicīgiem tipāžiem, jo franču Oskara brālēna Cēzara ieguvējs kaut ko tādu nemaz nepieļautu. Jau karjeras sākumā viņam bija skaidrs, ka jāstrādā ar jaunajiem, ne klasiķiem. Taču pirms tam bija dzīve tēva ēnā, un tikai ar gadiem Kasels saprata, ka – jo tālāk mēģinās aizbēgt no tēva, jo tālāk būs pats no sevis. Tāpēc pieņēma abu līdzību. Taču pirms daudziem gadiem lietas nemaz tik gludi negāja.

Operdziedātājas Luīzes Margaritas un ārsta Žorža Krošona dēlu Žanu Pjēru pamanīja amerikāņu mūziklu zvaigzne Džīns Kellijs, kad, filmēdamies Francijā, apmeklēja kādu no šoviem ar viņa uzstāšanos. Piedāvājis lomu savā filmā, viņš lika pamatus francūža karjerai, kurā lielu ietekmi atstājuši kino dzimtenes režijas grandi Klods Šabrols, Luiss Bunjuels, kā arī starptautiskās kinoarēnas spīdekļi Sidnijs Lumets, Džozefs Louzijs un citi. Nodēvēts par franču Fredu Astēru, – Astērs ir viens no slavenākajiem amerikāņu mūziklu dejotājiem, bieži strādāja tandēmā ar Džindžeru Rodžersu –, Žans Pjērs Kasels daudz filmējās vieglās komēdijās un cīnījās ar abu dēlu uzvedību, kas nudien neietilpa novērtējumā “normāla”.

Ielu mākslinieks

Žana Pjēra un žurnālistes Sabīnes Litikas vecākais dēls Vensāns piedzima 1966. gada 23. novembrī, trīs gadus vēlāk ģimenei piepulcējās Matiass, kurš, palicis tēva oriģinālajā uzvārdā, kļuva par franču repa grupas Asassin līderi un ir pazīstams ar pseidonīmu Rockin’ Squat. Citās attiecībās Žans Pjērs kļuva arī par Sesīles Kaselas tēvu – 1982. gadā dzimusī sieviete strādā gan kino, gan mūzikas industrijā.

Kad Vensānam apritēja 13, vecāki nolēma iet šķirtus ceļus, un viņš citu pēc citas mainīja skolas – arī dārgas privātskolas, turklāt 16 gadu vecumā dumpinieku atskaitīja pat no ļoti liberālas mācību iestādes. Sapratis, ka no mācīšanās nekas neiznāks, Kasels pierunāja tēvu, lai viņš to nosūta uz cirka akadēmiju, un attapās uz ielas kā ielu mākslinieks, kas vēlāk gan ļāva kļūt par aktieri. Oficiāli mācījies aktiermākslu Kasels nav nekur, taču uzauga viņš aizskatuvē un teātros, tāpēc, kad nolēma kļūt par savas dzīves īsto saimnieku, pirmais, kas viņam ienāca prātā, – un tas bija vieglākais ceļš –, bija nostāties uz skatuves.

Taču pirmo skolu viņš kopā ar kādu draugu guva uz ielas, un ne jau naudu abiem vajadzēja, bet gan praksi un pierei. Kā daudz vēlāk kādā no intervijām Kasels atzīsies, nemaz jau nav tā, ka garāmgājēji apstājas un arī skatās, visbiežāk viņi paiet garām, ielu māksliniekus neievērojot. Un tas ir gan sāpīgi, gan liek domāt par priekšnesuma kvalitāti.

Naudā viņš nepeldējās, taču Vensānam bija vairāk nekā draugiem, dzīvokļa īrei pietika, kā arī ceļošanai – protams, ne biznesa, bet budžeta klasē. Astoņdesmito gadu vidū viņš atgriezās Parīzē un sapņoja par itāļu un amerikāņu kino no iepriekšējās desmitgades. Tas bija drūms, un tieši šo drūmumu Vensāns Kasels arī meklēja. Viņa aktieru ideāli bija itālis Džans Marija Volonte un Roberts De Niro – superjaukus varoņus viņi nekad nav spēlējuši, un tieši tas piesaistīja Vensāna uzmanību. Viņa acīs tie abi bija fascinējoši.

Negaidīta pļauka

Parīze bija mainījusies, taču, kaut arī Vensānam piemita kaut kas no augstākas sabiedrības tikumiem un netikumiem, viņš bija savējais un devās uz tām pašām ballītēm, kur brālis. Jā, “atšķirības bija, taču es nebraucu ar Porsche”, un Parīzes 19. rajona klubos Le Blobo un Le Bobino pats savām acīm redzēja, kā dzimst franču hiphops. Visur citur valdīja pops un baltādainie parīzieši, bet “mēs bijām citādāki, mēs arī ģērbāmies citādāk.”

Vensāns vienmēr fanojis par šo mūzikas stilu, viņa elku vidū bijuši arī Scholly D un astoņdesmito gadu darboņi, taču, “ja esi reperis, tev tādam jābūt visu laiku. Aktiera dzīvē ir labi tas, ka tev reālajā dzīvē nav jābūt tādam, kādi ir tavi varoņi”. Un 1996. gadā jaunais aktieris, kuru jau pavadīja septiņu gadu pieredze gan kino, gan televīzijā, protams, ne jau pirmā plāna lomās, nospēlēja Vincu.

Matjē Kasovica melnbaltā filma Naids beidzot atkal savienoja franču kino pasauli ar dzīvi uz ielas, un tā ir klasisks stāsts par nabagiem no ielas, kuri cīnās pret valdību. “Šādi stāsti vienmēr strādā un nekad nenoveco,” Kasels ir pārliecināts arī pēc tik daudz gadiem. Filma ir stilīga, tās dialogi veidoti neoreālisma itāļu komēdijas tradīcijās, un, kaut arī netrūkst komisko elementu, Naids ir drāma.

Kā atzinis Kasels, tās stāsts skatītājus kutina, kutina, bet tad iecērt negaidītu, ļoti sāpīgu pļauku. “Šī recepte darbojas vēl joprojām,” viņš secina par stāvovācijām, ko filma saņēma Kannās un ne tikai.

Cita medija skavās

Arī no tēva Vensāns aktiermākslu nav mācījies, taču “es izskatos kā viņš. Mana balss ir līdzīga viņa balsij”, aktieris atzīst. Un, tagad pārskatot filmas ar tēva piedalīšanos, viņš redz, kur nostrādājusi ģenētika, kaut arī “mēs vienmēr uz lietām skatījāmies dažādi, viņš vienmēr bija no citas paaudzes”. Vensāna tēvs nomira 2007. gadā. “Tajā brīdī, kad vecāki mirst, tu pārtrauc ar viņiem cīnīties.” Viņš arī sapratis, ka savu seju lomu vajadzībām mainījis, lai attālinātos no tēva izskata, ka vienmēr slēpies, lai aizbēgtu no viņa tēla. Taču “tam nav nekādas jēgas. Tu nevari aizbēgt no sevis”.

Taču Kasels nolēma, ka aktieru darbu vajag izpētīt, un 10 gadus savas dzīves, jau būdams pazīstams aktieris, veltīja rūpīgai dažādu aktiertehniku izpētīšanai. Izlodājies pa visiem iespējamiem aktieru talantu un to izpausmju pakšiem un grāmatām, viņš konstatēja, ka “visgrūtākais ir pieņemt, ka tēlošana ir viegla. Es teiktu, ka ar to var nodarboties jebkurš”. Jo, pieņemot, ka tas nav nekas dižs, ir iespējams no procesa gūt baudu, un Kaselam svarīgākais darbā ir tas, lai viņam būtu jautri. Tieši tāpēc viņš ir noraidījis vairākus Holivudas projektus, jo “dzīve ir īsa, un es nevēlos laiku izlietot lietās, ko neizbaudu”.

Arī par Holivudas supervaroņu filmām Vensāns ir skarbs. “Tās ir filmas bērniem,” viņš uzskata, kaut arī bērnībā bija komiksu fans un žanra mūsdienu attīstības sākumā ar interesi sekojis, kā attīstījies šo filmu vizuālais izpildījums, taču nu tas ir tik pierasts, ka nekādu sajūsmu neizraisa. Ja arī saņemtu piedāvājumu kādā no tām piedalīties, Kasels atteiktos – pat par spīti tam bērnam, kas viņā mīt. Un, visticamāk, arī iespaidīgajam honorāram, ko viņš varētu saņemt.
 

Taču bez ilgas domāšanas Vensāns piekrita spēlēt seriāla Mežonīgo rietumu pasaule 3. sezonas notikumos, un tā ir viņa pirmā pieredze televīzijā. “Es sapratu, ka šis ir patiešām interesants medijs,” kādā no intervijām Seraka lomas atveidotājs stāstīja. Piedāvājums iesaistīties šajā projektā viņam šķita interesants, jo Kasels bija noskatījies filmu, kas ir šā seriāla scenārija pamatā, – 1973. gadā uzņemtā filma tika pieteikta kā kosmosa trilleris/vesterns, un galveno lomu tajā atveidoja Juls Brinners –, tāpēc viņš, ļaudamies bērnības atmiņām, kļuvis par seriāla skatītāju. Negaidītie sižeta pavērsieni un stāsta daudzslāņainība kā uz adatas tur tūkstošiem skatītāju, un arī par neatslābstošu komandas interesi rūpējas tā scenāristi. Piemēram, to, ka Seraks 3. sezonas beigās tiks pilnībā pakļauts datora kontrolei, Kasels izlasīja pēdējā scenārija variantā, kad ar miesu un asinīm, un domām bija apaudzējis savu varoni.

Starptautiskā karjera

“Kad tēlo,” uzskata Vensāns Kasels, “tam nav nekādas saistības ar intelektu.” Viņš ir kategorisks – darba gaitā domāšana jāizslēdz, bet jāpieslēdz emocijas un jāļauj visam vaļa, nebaidoties izskatīties smieklīgam un nevērtējot, netiesājot sevi. “Kad esi laba režisora rokās, ir vieglāk,” Kasels saka un, turpinot tēmu, uzsver, ka filmēšanas laukumā režisors ir galvenais, ka tieši viņam jāuzņemas visa atbildība par notiekošo. Un vislabāk, ja norādījumus viņš izsaka lakoniski un skaidri, nevis slīgst vārdu plūdos. Ne tik nopietni Kasels izturas pret savu personu – viņaprāt, sevi nevajag uztvert pārāk nopietni, un tā ir viena no atslēgām, lai nesajuktu prātā, darbojoties izklaides industrijā.

Francija vēl joprojām piedāvā ideālu platformu aktierim, kurš vēlas atklāt savus dažādos talantus, un Vensāns Kasels ir starp tiem, kurš to izmanto. Viņš strādā arī angliski runājošajā pasaulē, un viņa filmu režisori ir Stīvens Soderbergs, Deivids Kronenbergs, Denijs Boils, Darens Aronovskis, Pols Grīngrāss. Viņš filmējas visur, kur vien ir darbs. Francijā, Spānijā, Itālijā, ASV, Austrālijā, Brazīlijā. Šo valsti Vensāns Kasels vairākus gadus dēvēja par savām mājām, turklāt “protu valodu. Esmu uz Brazīliju devies vairāk nekā 30 gadus, un es būtu idiots, ja nerunātu turienes valodā”.

Viņa valodu prasme ir iespaidīga: franču, angļu (pieļauj starptautisku karjeru), krievu (iemācījās lomai krimināldrāmā Austrumu solījumi) un Brazīlijas portugāļu. Viņam un Monikai tur piederēja māja, izpelnoties franču nosodījumu, ka tā abi izvairās no krietni lielākas nodokļu nomaksas, un Vensāns Riodežaneiro nodzīvoja piecus gadus, pat ieguva pilsonību, bet 2018. gadā atgriezās Parīzē. Krietni veselīgāks nekā iepriekš, jo Rio ir ar ķermeņa kultu apsēsta pilsēta, tāpēc Kasels samazinājis nopīpēto cigarešu skaitu, iemācījies mazāk izdzert un sērfot un, pēc rīta treniņa mājās dodoties, iešmaucis tirgū, lai iegādātos svaigu zivi un augļus.

Izbēgt no tiesas un cietuma

Kasela varoņi ir nevaldāmi, bieži – nesimpātiski, taču, kā aktieris pats atzīst, tie ļauj pavērt durvis uz viņa personību. Šīs bīstamās durvis Kasels nekad neaizver pavisam, maza spraudziņa paliek atvērta, lai nākamajā lomā viņš turpinātu sevis izziņas procesu. Viņa nejauceņi nu liekami blakus Žana Gabēna un Žana Pola Belmondo varoņiem – nezvēri, mačo, antivaroņi, kuriem līdziniekus Holivudā neatrast. Ja nu vienīgi Toms Hārdijs, taču arī viņš visiem spēkiem izvairās tapt padarīts pārāk glamūrīgs.

Naidā Vensāns ir pusaudzis, kurš grib nogalēt policistu, Gaspāra Noē filmā Neatgriezeniskais – atriebes pārņemts vīrs, kura sieva ir izvarota un pamatīgi piekauta, Austrumu solījumos viņa Kirils ne tikai izvaro 14 gadus vecu meiteni, bet vēl arī iemet viņu prostitūcijas tīklā.

Viņš ir Francijas vēsturē slavenākais gangsteris Mesrins (lai uzaudzētu svaru, Kasels katru dienu izdzēra divus 1500 kalorijām bagātus piena kokteiļus un par lomu saņēma karjeras pagaidām vienīgo Cēzaru) un dzīvnieciskais, kaislīgais Džordžio drāmā Mans karalis, ko izrādīja Kannās un kas aizsāka “perversā narcisma” komentāru sēriju. Vensāns smej, ka spēlējis tik daudzus nelaimīgus, uz visu pasauli niknus varoņus, taču “var jau būt, ka kādu dienu iejutīšos arī Budas lomā”. Tomēr viņš uzsver, ka ir jānodala aktieris no viņa lomām, jo citādi viņš sēdētu cietumā vai arī regulāri stātos tiesas priekšā!

Viņš neuzsver, ka ļauno varoņu spēlēšana ir interesantāka nekā iejušanās labo varoņu lomās, taču, kamēr tos iedzīvina, ir krietni jautrāk. “Viņi ir daudz patiesāki nekā tiešām krietni cilvēki,” ir pārliecināts Kasels. “Un es nesatieku šos patiesi labos cilvēkus reālajā dzīvē. Cilvēki nav veidoti tik vienkārši. Labie puiši vienmēr ir garlaicīgāki.” Viņam patīk lobīt nost daudzās šķautnes, un “dažreiz es jūtos kā jaguārs un dažreiz – kā balodis. Būt jaguāram ir cool, bet mēs taču vienmēr nevaram būt cool”.

Kaselam lomas vajag izdzīvot fiziski, uz vārdiem viņš nepaļaujas, tāpēc, jau pārsniedzis 30 gadu vecumu, viņš apguva baletu. Aktierim taču pašam viss jāmāk, un baleta pamati noder gan cirka dekorācijās, gan stepa dejai, gan nodarbojoties ar konfu un pat izpildot džezu. Bet, gatavojoties lomai Melnajā gulbī, viņš kā savvaļas zvērs laizījis savas brūces – tulznas bija “visur, un ne tikai uz manām pēdām. Arī uz maniem gurniem, muguras lejasdaļas, kakla...” Kasels gan izbaudījis iespēju atgriezties pasaulē, kur visu dienu viņam apkārt darbojušies dejotāji. Taču “tas ir briesmīgs darbs. Tas ir tik grūti”, viņš secinājis.

Dieviete Monika

Tīnu Kunakeju Vensāns neslēpa, un jau drīz pēc abu iepazīšanās viņi rokrokā devās pa sarkano paklāju, neaizmirstot gan pozēt, gan smaidīt fotoaparātiem. Viņiem ir liela vecuma starpība – Kasela otrā sieva ir dzimusi 1997. gadā, taču tas nelika vilcināties ar kāzām, ko pāris svinēja 2018. gadā, jo “es esmu ļoti iemīlējies, un mēs, protams, radīsim bērnus”. Nākamajā gadā jaunajai ģimenei pievienojās Amazonija, Vensāna trešā meita, un viņš tāpat kā iepriekšējā laulībā – nu var tikai smieties, ka piepildījis savu mūža sapni – dzīvot sieviešu pilnā mājā. Vensāns apzinās, ka tas nudien nav godīgi, ka vīrieši jaunu dzīvi var sākt jebkurā vecumā, kamēr sievietēm tas ir liegts. Taču tā nu tas ir, un liekas diskusijas par šo tēmu ir veltas.

Taču – lai cik lieliska būtu Tīna, viņa, vismaz mediju acīm skatoties, vienmēr atradīsies itālietes Monikas Beluči ēnā. Izšķīrusi pirmo laulību, pametusi dzimteni un sākusi lauzties franču kino industrijā, viņa bija kā kārdinošs aizliegtais auglis, kurā iekosties gribēja tik daudzi. Vensāns Kasels daiļavu, kā jau visas citas modeles, uzskatīja par tukšgalvi, par glīti iesaiņotu konfekti, kas satrūdējusi iekšpusē, un abi uzvedās kā suns ar kaķi.

Vēlāk gan Kasels par abu iepazīšanos stāstīs, ka jau no pirmā acu skatiena iemīlējies Monikā, turklāt viņam šķitis, ka sieviete teju izkāpusi no viņam tik mīļā Federiko Fellīni filmām. Viņš, neglītais varžurijējs, lai iegūtu šīs seksbumbas uzmanību, būtu pat gatavs atdot savu labo roku, taču liktenim nelabpatikās tik dramatiski abu attiecību pavērsieni, un pēc lomas filmā Dzīvoklis par Skaistuli un Briesmoni dēvētie uz Francijas nacionālās kino balvas Cēzars pasniegšanas ceremoniju devās kopā.

Trīs gadus pēc iepazīšanās viņi apprecējās, kļuva par Francijas “brandželīnu”, piedalījās astoņās pilnmetrāžas filmās, trīs īsmetrāžas darbos un dzīvoja katrs savā pilsētā – Beluči par mājām sauca Romu un Londonu, Kasels – Parīzi. Paši uzsvēra, ka šāds modelis pieļauj, ka viņi viens otram neapnīk, un Vensāns turpināja atkārtot, ka mīl un pielūdz Moniku, “taču esmu kopā ar cilvēku, kurš, tāpat kā es, par visu vairāk mīl brīvību”.

Kad esi kopā ar kādu, tu esi kopā nevis tāpēc, ka jums ir kādas saites, bet tāpēc, ka tā vēlies, viņš uzsvēra. Par ārlaulības iespējamajiem sakariem žurnālistiem gan bija savs viedoklis, ko iespējamie vaininieki nemaz nekomentēja. Monika ironizēja, ka nezin kam būtu jānotiek, lai Vensāns dzīvotu uzticībā viņai. Aktrises dievišķo auru paspilgtināja loma Malēnā. 2004. gada septembrī viņi kļuva par vecākiem Dēvai. Beluči un Kasels bija kļuvuši par gandrīz normālu ģimeni, meitas pirmos mēnešus ģimene pavadīja zem viena jumta un vēl arī vienojās, ka nekad nepiekritīs vienlaikus filmēties, lai Dēva nav jāatstāj gādīgās, tomēr auklītes rokās.

Četrdesmit sešu gadu vecumā Monika dzemdēja Leoniju, un idille bija noslēgusies – kādā intervijā viņa atklāja, ka šķiras. “Vensāns man uzdāvināja pašu dārgāko, kas man ir, tāpēc es viņu mīlēšu vienmēr. Mūsu ceļi šķiras, tā notiek.” Četrus gadus pēc šķiršanās no Kasela viņa iepazinās ar franču mākslinieku Nikolā Lefevru, kurš ir 18 gadus jaunāks, un abi ir kopā vēl joprojām.

Dziļie ūdeņi

Vensāna Kasela noslēpumu tā arī nav bijis pa spēkam kādam atminēt, un viņa publiskajam tēlam ir tik daudz epitetu, ka, šķiet, vislabāk atbilst “dziļie ūdeņi”. Uz intervijām un PR pasākumiem viņš iet zobus sakodis, taču vienmēr ir eleganti, franciski šiki saģērbies, ir asprātīgs, bieži iespurdzas smieklos, ir pateicīgs modelis fotogrāfiem un nekunkst par kārtējo neizdevušos kadru.

Kasels apzinās savu šarmu, tāpēc ar gadiem no sava vizuālā tēla atmetis ārišķību, spilgtumu – viņš sapratis, ka nevēlas izlikt sevi apkārtējai apskatei. Un, patiesību runājot, jau tad, kad karjeras pašā sākumā “mani sāka atpazīt, es kļuvu piesardzīgāks”. Protams, par dzīvi inkognito nebija ne runas, kad viņš bija kopā ar Moniku; tad pārim pa pēdām sekoja paparaci, un Parīzē viņiem privātās dzīves pat nevarēja būt.

“Kad mīli bērnus, apzinies, cik ievainojams vari būt,” Kasels atzinās pēc meitu piedzimšanas, un jaunais statuss atstāja lielu ietekmi uz viņa darbu. Viņš ir arī pārliecināts, ka ir labi, ja apkārtējie nespēj prognozēt tavu nākamo soli, jo tikai tā aktieris var noturēt savu noslēpumainību. Tāpat, domājot par noslēpumiem, nav prātīgi pārāk daudz rēgoties publiskajā telpā un sniegt daudz interviju, jo, atklājoties par daudz, tu kļūsti neinteresants.

Uz Kasela grumbām var attiecināt klišejisko “jo vecāks, jo labāks”, taču tas nenozīmē, ka nākotnē lielais ekrāns mūs lutinās ar vienu filmu pēc otras. Lai viņš vispār piekristu filmēties, Kaselam jāzina, kas būs režisors, jo var uzņemt lielisku filmu arī tad, ja nav lieliska scenārija, bet ir labs režisors. Ar labu scenāriju un ne tik labu režisoru gan varot sanākt visādi, tāpēc drošības labad viņš piedāvājumiem saka nē, nē, nē un jā saka vienīgi tad, kad nevar teikt nē.