Zars no Sējānu dzimtas. Maija Sējāne-Īle - sieviete, kura zina spēka vārdus un ceļus

Kad Maijai bija septiņpadsmit, Menuets – ansamblis, kurā spēlēja viņas vecāki, – koncertēja pa visu Latviju. Viņa kopā ar draudzeni brauca gandrīz uz katru koncertu, tāpēc, dzirdot kādu no tām melodijām, Maiju joprojām pārņem tās pašas patīkamās vibrācijas – manu vecāku jaunība… Varbūt tieši tāpēc viņai izveidojās barjera – ai, ko nu es. Tagad, redzot, cik augstu vecāki vērtē viņas sasniegto, Maija viņiem ir ļoti pateicīga. Un arī vīram, kurš iemācījis, ka “tev nav jādomā, ko par tevi domā citi. Tu dzīvo šeit, lai justos labi, un darītu to, kas tev patīk”. Tas palīdzēja nograut milzīgo sienu, ko Maija bija uzcēlusi starp sevi un panākumiem.

Manā dzimtā stipras sievietes

– Protat pārsteigt ar radošo daudzpusību. Vēl nesen jūs vairāk pazina kā rotu mākslinieci un perkusiju virtuoza Nila Īles līdzgaitnieci, nu esat pārliecinoši ienākusi mūzikā. No kurienes tāds spēks un uzņēmība?

– Bērnībā man ļoti patika grāmata Omīte ābelē. Tur stāstīts par divām omītēm. Viena tāda ieturēti kārtīga – mati copītē, brillīte uz acīm. Otra vairāk pa gaisiem – visur skrien, rāpjas kokos. Salīdzināju abas savas omītes un nodomāju, ka man taču ir tāpat.

Kad mammas mamma vēl bija dzīva, tā enerģijas pārpilnā likās viņa – sportiska, strādīga, jautra. Otra – tēta mamma, Jūrmalas omīte  – šķita klasiskā vecmāmiņa, kādas attēlo bērnu grāmatās. Noteikti ar adīkli rokās, jo viņa bija un joprojām ir milzīga adītāja. Taču aizvien vairāk pārliecinos, ka arī viņai humora un azarta pārpārēm. Šogad nosvinēja 90 gadu jubileju. Tas, ko omīte dabū gatavu uz Ziemassvētkiem, kad tur sapulcējas visa Sējānu dzimta, vismaz 50 cilvēku, ir vārdos neizstāstāms. Katram sarūpējusi dāvanu – zeķu vai cimdu pāri sarežģītos rakstos, jo savulaik bijusi tautas daiļamata meistare.

Arī otra omīte, kura tagad jau mirusi, bija liela rokdarbniece – auda, šuva, izšuva. Īsts fenomens ir mana mamma – visu prot un ir absolūti nenogurdināma. Viņa strādā mūzikas skolā, joprojām spēlē flautu Menuetā, Siguldas bigbendā un pūtēju orķestrī Fanfara. Mamma ir īsta cīnītāja, daudz mūsu labā darījusi. Pandēmijas laikā, kad pamats zem kājām sašķobījās, man vienubrīd uznāca liels rūgtums par šo situāciju, bet pienāca meita un mierināja: “Mammu, es gan ne brīdi neesmu jutusi satraukumu, jo zinu, ka tu kādu risinājumu vienmēr izdomāsi.” Tā ir liela vērtība, ka bērnībā vari justies drošā paspārnē. Tajā brīdī sapratu, ka tieši tagad man ir jāpiezvana savai mammai, lai pateiktos par pamatu, ko viņa ielikusi.

Mūsu dzimtā ir ļoti stipras un uzņēmīgas sievietes. Arī es esmu apguvusi dažādus rokdarbus, lai arī tagad pie tiem piesēžos reti. Varbūt pat savulaik to apgūstamo prasmju bijis par daudz. Kad man bija trīspadsmit gadu, mēs ar mammu dzīvojām Siguldā. Viņa tolaik gan dziedāja un spēlēja, gan audzēja dārzeņus, ziedināja tulpes un hiacintes, gan pašas uzceltā kūpinātavā žāvēja desas. Visos šajos darbos man bija savi uzdevumi. Nesu uz Dainukalna tirdziņu pārdot arī pašas austas jostas, prievītes, kaklasaites un grāmatzīmes, šuvu.

Kad Fabiass, mans dēls, kuram tagad 17 gadu, vēl bija mazs, visas drēbes viņam šuvu pati. Piegrieztņu nevajadzēja – pēc sajūtas. Vēlāk Knīpu un knauķu izrādēm esmu skicējusi tērpus, veidojusi scenogrāfijas bērnu ludziņām, rotas gatavojusi. Domāšanā man loģiskā puse ir labi attīstīta.

– Vienīgais bērns ģimenē, čaklā meitiņa? 

– Biju vēl pavisam maza, kad vecāki izšķīrās. Un tagad man no viņu abu pusēm ir burvīga māsa Līva un divi fantastiski brāļi Valters un Jānis. Arī ar tēti  – grupu Pērkons un Menuets basģitāristu Juri Sējānu  – un viņa sievu Baibu man izveidojušās ļoti siltas un tuvas attiecības. Baiba ir īsta rožu pavēlniece, bieži dod man derīgus padomus ziedu audzēšanā.

– Jūs savukārt bijāt īsta rotu pavēlniece.

– Tas posms ilga deviņus gadus. Biju iekšā ar sirdi un dvēseli. Jo man ir tā – neko nevaru darīt pa virsu. Nevaru apgūt vienu elementārāko tehniku un tad tikai turpināt iemīto taku. Man bija nepieciešams izzināt polimērmāla iespēju daudzveidību, devos uz simpozijiem pie pasaulslaveniem māksliniekiem, pasniedzu savas meistarklases.

– Jūsu vīrs Nils tajā laikā vadīja studiju – etnoperkusiju apvienība Afroambient daudziem bija eksotika un modes lieta apvienojumā ar patiesu mākslas pārdzīvojumu. Jūsu vecāki joprojām tiek uzskatīti par zvaigznēm pie Latvijas kultūrtelpas debesīm. Kāpēc tik ilgi turējāties ārpus mūzikas?

– Patiesībā mūzika vienmēr bijusi daļa no manis. Vēl pirms Fabiasa piedzimšanas dziedāju korī Kamēr. Taču, ja ģimenē ir tik izcili profesionāļi, izsisties ir mazliet grūtāk. Precīzāk – saņemties sevi pieteikt. Tikai tad to darīšu, ja atradīšu savu virzienu, kurā darboties, – apmēram tā sev iestāstīju. Tomēr ar līdzdzīvošanu biju iekšā visā. Vasarās parasti rīkojam perkusiju plenērus. Kādā plenērā pirms dažiem gadiem manīju, ka Nils ir mazliet sagurušāks nekā citkārt, turpretī pati jutos neierasti labi. Spēlēju bungas un citus instrumentus, atvēros uz dziedāšanu. Atbraukusi mājās, pārsteigta secināju, ka gribu tā katru dienu – šo neaprakstāmo labsajūtu mūzikā. Rotām punkts! No tā mirkļa vairs nebiju ārpus.

Esmu gājusi mūzikas skolā, spēlējusi akordeonu un klavieres, bet tobrīd pēkšņi sapratu, ka man vajag ģitāru. Pirms tam divas reizes biju mēģinājusi apgūt ģitārspēli. Tagad apņēmos iemācīties. Sāku meklēt melodijas, kuras ģitāras pavadījumā parasti mēdz dziedāt pie ugunskura, likt klāt akordus. Pat īpašu dziesmu kladi izveidoju. Sākumā mokas  – pirksti sāp, vairākus mēnešus šķiet, ka nekas nesanāk. Bet tad sāk skanēt aizvien labāk un labāk. Nils iedrošināja, pamazām sākām kopā darboties studijā.

– Viņš jūsos nesaskatīja kaut ko līdzīgu konkurentei? 

– Tas pavērsiens iegadījās tik sarežģītā posmā, kad tādām domām nebija vietas. Bundzinieku grupa Afroambient, ko Nils bija izveidojis, dažādu apstākļu dēļ sāka irt, bet viņam pašam smagi nobruka veselība. Divi mēneši slimnīcā. Redzēju, cik strauji viņš iekšēji saplok, zaudējot spēku un iedvesmu. Biju izmisusi, bet vienlaikus drošā pārliecībā, ka manos spēkos ir viņu pacelt.

Tas mirklis prātā joprojām  – vienā mēģinājumā, kur bijām kopā, pēkšņi jutos kā filmiņas Neparastie rīdzinieki varonis, kurš atnāk un paziņo: “Es tagad te padzīvošos.” Es te dziedāšu! Pašai pārdzīvojums, uztraukums – vai varēšu, spēšu? Bet arī baigais spīts un apņēmība, kas man parādījās jau pēc Fabiasa piedzimšanas: ja esmu kaut ko izdomājusi, no iecerētā nenovirzīšos, lai cik lielu piepūli tas prasītu.

Paldies par iedrošināšanu iekļauties muzikālajā apvienībā saku ne tikai savam vīram, bet arī ilggadējai Nila studentei, vēlāk kolēģei, Afroambient un Kanisaifa perkusionistei un flautistei Agnesei Ungurei. Ne reizi vien esmu pārliecinājusies, ka neviens cilvēks manā dzīvē neienāk tāpat vien, bet ir atsūtīts ar īpašu nolūku – padarīt mani labāku. Sākumā muzicējām tādā kā improvizācijas režīmā, etnoperkusiju grupai tāds stils raksturīgs. Skaisti, mistiski, var aizraut, bet… gaistoši. Rosināju uzstāties ar vienu programmu vairākas reizes un virzīties uz albuma izdošanu, taču tad jābūt konkrētām kompozīcijām, citai ansambļa koncepcijai.

Nav miris, mūžam dzīvs – Kanisaifa

– Tāpēc arī mainījās grupas nosaukums? Kāpēc Kanisaifa?

– Nils to bija nosapņojis. Stāvējis uz augstas kraujas, bet gabaliņu no viņa – balti tērpti vīri ar zemu pār acīm pārvilktām kapucēm. Rādījuši uz tālumā redzamām kalnu virsotnēm un vairākkārt atkārtojuši – kanisaifa, kanisaifa. Nils pamodies un pierakstījis. Kanisaifas ģitārists Jānis Tumpelis pēc tam rakās pa vārdnīcām, mēģinot atrast vārda nozīmi. Izdevās sameklēt pat vairākus tulkojumus. Viens no tiem – nav miris, otrs –mūžam dzīvs. Tātad der!

– Atklājāt sevī ne tikai dziedātāju un vairāku instrumentu pārvaldītāju, bet arī komponisti?

– Visi kopā sākām radīt jaunu programmu, katrs pieliekot kaut ko savu. Tā aizkļuvām līdz albumam Atdzīvinot vēju, ko nominēja 2018. gada Zelta mikrofonam. Pēc šā posma ģitārists Jānis Tumpelis man piešķīra iesauku Arkls. Tas neesot apvainojums. Kaut kādā ziņā es tā arī jūtos. Man nepatīk ņergāšanās, ņuņņāšanās. Ja mēģinājums, tad nākam un darām, nevis čīkstam par to, kas traucē. Varbūt kādreiz es šajos uzskatos pat liekos pārāk skarba, taču esmu pārliecināta – nav vērts tērēt laiku tam, ko nedara ar pilnu atdevi. Patlaban grupā esam septiņi. Visi, izņemot mūs ar Nilu, ārpus ansambļa strādā katrs savā profesijā. Kanisaifā spēlē arī mūsu dēls Fabiass.

– Vai jums svarīgi, lai šo ceļu izvēlētos arī bērni?

– Mamma mani ar varu nespieda uz mūziku, arī es bērnus tur nebīdu. Tas, ka dēls beidzis mūzikas skolu, ir viņa paša izvēle. Ar Aurēliju pagaidām ir mazliet citādi. Tajā skolā, kur viņa gāja, solfedžo bija tik sāpīgs punkts, ka sapratu – ja piespiedīšu turpināt, uzlikšu bloku mūzikai vispār. Zinu, ko nozīmē kaut ko darīt, pārvarot riebumu. Ko cilvēks gribēs, pats apgūs. Jebkuru lietu var iemācīties, turklāt jebkurā vecumā.

Pagaidām priecājos, ar kādu aizrautību meita mājās dzied – no rīta līdz vakaram. Manis radīto dziesmu Saulīt, mana krustamāte ieskaitot. Arī viņa pašmācības ceļā apgūst ģitāru. Vokālu agrāk mācījās pie Raimonda Bičus, patlaban pie Igetas Ozoliņas. Kad meita sāka mācīties ģitārspēli, sākumā šaubījos, vai tik agrīnā vecumā tas nav par grūtu. Taču redzēju, cik cītīgi viņa sēdēja, pierakstīja, stundām vingrinājās. Tagad jau var dziedāt un vienlaikus spēlēt ģitāru. Protams, vēl ļoti daudz jāmācās, bet tālu tikusi. Ar katru brīdi vairāk jūtu, cik ļoti viņa ir mana meita. Ja ko uzņemsies, ies uz mērķi taisnā līnijā. Ne tikai ģitāras spēlē, bet visādās izpausmēs.

– Piemēram?

– Parasti Ziemassvētkos mums ļoti daudz darba – studija, pasākumi. Nav pat iespējams laikus aizbraukt pēc egles. Aizvadītajos saulgriežos Aurēlija paziņoja: “Mammu, šogad nepieļaušu, kad eglīti atved tikai iepriekšējā vakarā.” Saņēmāmies un atgādājām nedēļu agrāk – milzīgu un skaistu egli. Atbrauksim vakarā no darba, tad ienesīsim un izrotāsim. Kad ieradāmies, lai ķertos klāt, māja spīd un laistās – iztīrīta, bet egle nostiprināta statīvā un izpušķota. Aurēlija to izdarījusi.

– Bet kā ar tiem mājas darbiņiem, par kuru nepieciešamību bērni nemēdz aizdomāties?

– Man pašai izvēles varianti starp darīšanu un nedarīšanu laikam nemaz netika piedāvāti. Jāizdara! Saviem bērniem mājas darbus neesmu uzspiedusi, taču brīnumainā kārtā ir izdevies ierādīt, ka visi kopā dzīvojam, bet kalpu mums nav. Ja katram jāiztīra sava istaba, divas reizes teikt nevajag. Īstenībā tāda saspēle sākās tikai pirms pāris gadiem, kad apjēdzu – bērni taču jau ir tik lieli, ka pilnīgi visu var izdarīt tāpat kā es. Sāku darbiņus uzticēt – mazus, tad lielākus.

Uzreiz jūtams, ka pašai daudz vieglāk, bet viņiem prieks par līdzdalību tajā, kas visiem svarīgs. Fabiass šajā ziņā ir gandrīz vai apbrīnojams. Mājā, kurā pašlaik dzīvojam, ir ļoti daudz darba – jāpļauj, jāiekopj pagalms. Puisis kā no rīta ārā, tā tikai vakarā iekšā. Pārguris, jo visu dienu pļāvis, kaut neviens nav spiedis to darīt. Redzot, kā mēs strādājam, sapratis: ja gribam tajā mājā labi justies – un mēs to gribam –, visiem jāstrādā.

– Sadalot kompetences jomas vai arī, kurš var, tas dara?

– Mājā, kur mitinājāmies iepriekš, sākumā bija daudz ļoti darba, lai to varētu apdzīvot. Ar sirdi un dvēseli metos visu pārveidot un kārtot. Slīpēju, špaktelēju, izflīzēju tualeti, virtuvi un dušas telpu, kaut nekad to nebiju darījusi. Riktīgi ieguldījos, taču visu darīju ar milzu prieku, jo zināju, ka Nilam tobrīd daudz darba studijā. Biju pieņēmusi, ka viņš ir mākslinieks, bet māksliniekiem tā piederas – vairāk pa gaisiem.

Ievācoties šajā mājā, izrādījās, ka mans vīrs prot un var visu – ūdenssūkni sataisīt, elektrību ievilkt, rīģipsi pielikt. Baigais dzinulis iekšā. Izpratne un spēks. Beidzot esmu sapratusi, ka agrāk pati uzņēmos pārāk daudz atbildības, bet nevienam citam neuzticējos. Kurš vislabāk pielīmēs flīzes? Protams, es! Kurš vislīdzenāk sienas nošpaktelēs? Es, jo esmu taču perfekcioniste. Ar tādu attieksmi nemaz nebiju ļāvusi Nilam izpausties.

Beidzot man bija patīkami atklāt, ka paralēli mākslinieciskajam nervam Nilā vienlīdz spēcīga ir arī loģiskā domāšana un racionālais tvēriens. Mūzikas ienākšana manā dzīvē ļoti mainījusi arī domāšanu. Atraisījusi vēlēšanos un prasmi mīlēt sevi un uzticēties otram. Un darīt roku rokā. Tagad mēs ar Nilu esam spēcīgs tandēms kā studijā, tā mājas darbos.

Iedot otram brīvību

– Kopā jau vairāk nekā desmit gadu, taču joprojām atklājat viens otrā kaut ko jaunu?

– Man par to milzīgs prieks. Un viņš ir pelnījis, ka par to saka paldies, jo Nilam piemīt talants sajust cilvēkā apslēptās lietas, atvērt šos krājumus. Pats varbūt neapzinoties, viņš tā iedod otram brīvību. Nils bija tas, kurš mani atslēdza mūzikai.

Kad man bija septiņpadsmit, Menuets daudz koncertēja pa visu Latviju. Menuets, Pērkons – manas grupas jau kopš bērnības. Mēs ar draudzeni braucām gandrīz uz katru koncertu. Vēl joprojām, dzirdot kādu no šīm melodijām, pārņem tās pašas patīkamās un foršās vibrācijas – manu vecāku jaunība, un es tur ļoti iekšā. Varbūt tieši tāpēc, ka tik augstu vērtēju vecāku talantu, man izveidojās tā barjera – ai, ko nu es. Jo man vienmēr bijis ļoti svarīgi nedarīt kādam ar savu rīcību kaunu.

Kad redzu, cik augstu viņi vērtē to, ko daru tagad, esmu abiem ļoti pateicīga. Laikam jau klusībā visu laiku esmu uz to cerējusi. Man ļoti paveicies ar vecākiem. Tētis priecājas, mamma dzīvo līdzi. Bet vīrs man ir iemācījis, ka nav jādomā, ko par tevi domā citi. Cilvēks dzīvo šeit, lai justos labi, un darītu to, kas tev patīk. Tiklīdz šo dzīves patiesību biju atskārtusi un pieņēmusi, nogrāvu to milzīgo sienu, ko biju uzcēlusi starp sevi un panākumiem.

Ja ir nepatikšanas, paņemu ģitāru, sāku spēlēt, un bēdas izgaist. Jūtos tik labi, kad to daru. Reiz gaidīju Nilu no Krievijas – bija jābrauc pakaļ uz lidostu, bet reiss kavējās. Trīspadsmit stundas spēlēju un dziedāju, kamēr nomierinājos. Meditācija, taču tur slēpjas vēl kaut kāda maģija. Dziedniecība. Tas jūtams arī koncertos. Ir Kanisaifas lielais sastāvs, ar kuru atskaņojam konkrētas kompozīcijas, bet ir arī Kanisaifas mistērijas, kur muzicē tikai trīs četri cilvēki – improvizējam. Kanisaifas mistērijas sniedz noskaņu koncertus vai izpilda fona mūziku meditācijai. Spēlējam arī pavadījumu transa dejām. Skaņai saplūstot ar kustību, dažreiz gribas aizlidot kopā ar dejotājiem.

– Jūs kompozīcijās aizvien vairāk pieskaraties tautas mūzikai.

– Vienmēr tā nav bijis. Tautasdziesmām pievērsos tikai nesen, kad aptvēru, cik šajos viedajos vārdos daudz dziļuma un patiesības. Ja tie vēl iekausēti melodijā, var skandēt kā mantru. Milzu spēku atraisa.

– Pandēmijas laiks šo spēku iesprostojis, neļauj izdzīvot tiešajā mijiedarbībā ar publiku.

– Arī māsīcas Laura un Liene, ar kurām man ir ļoti cieša saite, nesen prasīja, kā man šajos ierobežojuma mēnešos visvairāk pietrūkst. Apdomājos – pat ne lielo koncertu, bet tās rutīnas, ko rada atgriezeniskā saite ar cilvēkiem. Pie mums uz meistardarbnīcām nāk bērni, jo tikām iekļauti Skolas somas projektā. Vadām svētku ballītes – gan studijā, gan ārpus tās. Tiekam aicināti uz korporatīviem pasākumiem. Mičojam kāzās. Bērnu nometnēs strādājam. Visur svarīga kolektīva saliedēšana un dabiskā dzīvesprieka, ritma izjūtas atraisīšana.

Sākumā cilvēki parasti ir pastīvi vai demonstratīvi aktīvi – ar ko gan jūs varat mūs pārsteigt? Bet paiet desmit minūtes, un viss mainās, visi mainās – acis iemirdzas, ārišķīgums pazūd, čaula nokrīt. Cilvēki ļaujas – mūzikai, ritmam, tai vārdā nenosaucamajai maģijai. To sajust un izbaudīt man ir milzu prieks un iedvesmas avots, un tā šajā laikā visvairāk trūkst.

– Esat meklējuši veidus, kā uzrunāt savu auditoriju attālināti?

– Ir labs atradums, kā ikdienā praktizēto draugu kompāniju vai paziņu grupu saliedēšanu veikt attālināti. Piemēram, piezvana cilvēku kopa, kas grib atrast sev patīkamu izklaidi vai nosūtīt kādam vai kādiem uzmundrinošu sveicienu. Sakoordinējamies ar viņiem, tad Nils satiekas ar katru atsevišķi un apmāca, kā veiksmīgāk ieskaņot katram savu izvēlēto instrumentu.

Piedāvājam konkrētu ritmu un lūdzam izvēlēties jebko no mājās atrodamā, uz kā to nospēlēt: katliņu vai pannu, griķu paku, lineālu. Citam varbūt ir bungas. Katrs savā telefonā šo ritmisko muzicēšanu ieraksta un atsūta mums. Fabiass to uzlabo, lai skan perfektā ritmā, saliek visus audioierakstus kopā un izveido skanīgu kompozīciju, ko sūtām atpakaļ. Tad cilvēki sevi iefilmē video, ko atkal nogādā mums. Es salieku to visu kopā filmiņā.

Rezultāts ikreiz ir pārsteigums, jo iepriekš viņi dzirdējuši tikai katrs savu ieskaņoto instrumentu. Nosaukums jaunajam produktam, ko ar savu telefonu var izdarīt arī tāds, kam ikdienā ar mūziku nav nekāda sakara, vēl nav izdomāts. Lai cik sīks plāksterītis tas ir brūcei, ko cirtusi pandēmija, tas tomēr vairo optimismu, ka gan jau tiksim krīzei pāri, vajag tikai cieši piedomāt un ticēt.

Atslēga uz cietāko sirdi

– Tādai ticībai jūsu dzīvē ir nozīme?

– Ļoti! Kādreiz strādāju Jūrmalas alternatīvajā bērnudārzā par audzinātāju. Reiz biju uzaicinājusi ciemos leļļu mākslinieci Ināru Liepu. Taisījām lellītes. Ļoti uzrunāja viņas aizrautība. Pēc tam aizvien biežāk iedomājos, cik tas būtu fantastiski, ja arī man izdotos tikt pie darbnīciņas, kur iespējams sevi tā izlikt. Nekā konkrēta, tikai apjausma – man patīk šis pacēlums, citas dimensijas sajūta. Un jau pēc pāris gadiem man bija sava rotu darbnīca. Tajā pašā bērnudārzā, vērojot foršās ģimenes, iedomājos – kaut man būtu vīrs, kas nodarbojas ar kaut ko radošu un ar kuru mums saskanētu domas! Tad es pirmo gribētu dēlu – ar gariem gaišiem matiem un mākslinieka domāšanu. Arī meita varētu būt māksliniece, tomēr mazliet nosvērtāka, vairāk pie zemes. Precīzi tā arī notika – sapņi piepildījās. 

– Satikāt savu sapņu mākslinieku?

– Kad Nilu pirmo reizi ieraudzīju, man bija 17 gadu. Dziedāju korī Daile, bijām uzaicināti uz dziesmu svētkiem Sabilē. Vakarā koncerts, kur uzstājās Nils. Viņš uz saulrieta apspīdētās skatuves bija viens ar četriem perkusiju instrumentiem kongām – zili rūtainā kreklā, ar ūsām. Pēkšņi neko citu es vairs neredzēju – tāda sajūta, it kā cauri būtu izskrējusi bulta. Kad koncerts beidzās, sevi nepazinu. Kā aplieta ar ūdeni – kaut kur gāju, kaut ko darīju, bet īstā es bija citur. Un pēkšņi kāds nostājas blakus. Nils.

Nākamajā dienā uzzināju, ka viņš ir precējies. Teicu, ka viss beidzies, neko neturpināsim, bet viņš pastiepa roku, un uz tās sēdēja taurenītis. Vairāki gadi pagāja. Vajadzēja parādīties citam puisim, lai saprastu, ka tikai Nils manī ierakstīts. Pilnīgi neko neorganizējot, ceļi mūs atkal saveda kopā. Reiz braucām pa upi – es laivas priekšgalā, viņš aizmugurē. Neredzu, tikai dzirdu: “Maija, vai esi ar mieru pavadīt ar mani kopā visu mūžu?” Tas bija ļoti skaisti. Tieši tik romantiski, kā es toreiz gribēju. Un kā es vēlāk to gribēšu stāstīt bērniem un mazbērniem.

Kopš tā laika esmu pārliecināta, ka nav nekā neiespējama; viss, ko ar kvēlākajām domām uzsūti kosmosā, agrāk vai vēlāk atgriežas. Un piepildās. Pēc šā principa dzīvoju joprojām. Protams, saprotot, ka ar klēpī rokām un tikai – es gribu! – cerēto nesagaidīt. Jāstrādā ļoti. Ar sevi. Ar savu balsi. Ar rokām – vienalga, vai tajās ģitāra vai flīzes.

– Teicāt, ka esat strādājusi bērnudārzā. Bijāt muzikālā audzinātāja?

– Nē, grupiņas audzinātāja. Pēc devītās klases aizgāju uz pavāru skolu, un mans pirmais izglītības dokuments ir pavāra diploms. Atradu oficiantes darbu īru krogā Vecrīgā. Milzīgs kolektīvs, bet jutāmies kā liela ģimene. Oficiantes darbā sapratu, cik svarīgi cilvēkiem uzsmaidīt. Smaids ir atslēga uz pašu cietāko sirdi. Darbā nekad neatļāvos būt dusmīga vai bēdīga. Daži pat teica, ka tā droši vien ir maska. Nebija maska! Un nav. Man vienkārši patīk tāds stāvoklis, kurā, ieraugot cilvēku, vari aizmirst visas savas nepatikšanas, lai izturētos tā, it kā viņš būtu gaidīts un izredzēts. No tā barojas katrs nākamais prieka mirklis.

Kad krogu pārņēma cita firma, aizgāju uz restorānu Lidojošā varde. Bet pēkšņi sajūta – pietiek krogu! Tik spalgi, kā ar nazi. Tieši tāpat vēlāk bija ar rotām – vairs ne! Atveru avīzi, bet tur sludinājums, ka Jūrmalas alternatīvā skola meklē bērnudārza audzinātāju. Tā nokļuvu pilnīgi citos apstākļos, citā apritē. Darbs bija smags, bet ļoti patika. Tur strādājot, iestājos Starptautiskajā psiholoģijas institūtā. Kad Fabiass piedzima, man bija skaidrs, kurā bērnudārzā viņš ies. Abi mani bērni ir ļoti brīvi, taču nestandarta domāšana nenozīmē, ka cilvēks izlutināts. Viņiem vienmēr bijušas robežas, ar kurām jārēķinās.

Uzskatu, ka tagad saņemu atpakaļ augļus tam, kas savulaik iesēts. Jo ir darbs, kas patīk. Ir komanda, kas nekad nepievils, – ģimene. Bērni novērtē, cik tas ir labi, ka ar vecākiem par visu var izrunāties. Zina, ka esam viņu uzticības personas. Lai kas būtu noticis, nerāsim, bet mierīgi mēģināsim kopā atrisināt problēmu. Man ir tāds rituāls – katru vakaru pirms gulētiešanas noformulēt sev piecas lietas, par ko esmu dienai pateicīga. Ģimene ir pašā sākumā.

– Un pārējās četras?

– Kā kuru reizi. Neiztrūkstošs ir paldies par iespēju darīt to, kas purina un uzbužina sirdi un dvēseli. Arī pateicība un lepnums par piederību stiprajai Sējānu dzimtai, kuru īpaši apzinos, tuvojoties Jāņiem. Tikai vienu reizi esmu tos svinējusi citur, bet sapratu, ka otru tādu vairs negribu. To nevar izstāstīt, cik saviļņojoši.