Pēc dzīves laukos Una Ulme atgriežas Rīgā: "Patiesībā es neesmu tam gatava"

„Dzīve ir dzīve, un man šobrīd tā piedāvā jaunas iespējas, kas saistītas ar televīziju un video filmēšanu. Pluss ir tāds, ka man tas ļoti patīk un kameru priekšā jūtos kā zivs ūdenī, galu galā aiz muguras 13 gadu pieredze, strādājot LTV ziņu raidījumā Panorāma. Taču mīnuss ir tāds, ka filmēšanās prasa klātesamību, un tas nozīmē, ka man sava dzīve pamazām jāpārkārto atpakaļ uz pilsētu,” stāsta Una Ulme, iedvesmojošās grāmatas Skaistumam nav gadu autore.

Biedē atgriešanās kņadā

Tas mani nedaudz satrauc, jo patiesībā neesmu vēl gatava atgriezties Rīgā. Manas nervu sistēmas restartam ar šo nepilno pusgadu, ko pavadīju laukos, tomēr nav gana. Turklāt esmu pieradusi pie šejienes miera un klusuma, bet pilsētas dzīve nozīmē stresa un trokšņu atgriešanos, ko itin nemaz nevēlos.

Tikko ar draudzeni, kura arī pārcēlusies no pilsētas uz laukiem, runājām par to, ka esam kļuvušas jūtīgākas pret trokšņiem un dzirdam to, kam agrāk nepievērsām uzmanību. Skaļa mūzika un spalgas balsis šķiet teju neizturamas, bet pilsētas ielu remontdarbu trokšņi mani padara traku (paldies Dievam, ka nedzīvoju uz Čaka ielas!). Manam dzīvesbiedram Gaitim nākas samierināties, ka visu laiku lūdzu pagriezt klusāk televizoru, jo laukos man tā nav un uz to skatos kā uz tukšu laika izšķērdēšanu. Man pietiek ar esošajām interneta platformām, lai noskatītos kādu ziņu raidījumu, filmu vai seriālu.

Pozitīvi būs tas, ka biežāk varēšu satikt draudzenes un nopietnāk iesaistīties mūsu restorāna Buržujs darbos, kurš pēc piespiedu dīkstāves ļoti ātri atguvās. Neslēpšu, ka mums bija lielas bažas, vai cilvēki netaupīs uz restorānu apmeklējuma rēķina, tomēr šīs sliktās prognozes, par laimi, nepiepildījās. Tā vien šķiet, ka cilvēki ir novērtējuši to, ka dzīve ir jābauda, un mūsu klientu skaits pēc pandēmijas pat ir audzis, taču tas nozīmē arī lielāku darba apjomu. Protams, lauku mājas būs mans patvērums brīvdienās, un arī mans iknedēļas pirts rituāls, bez kura vairs nevaru iedomāties savu dzīvi, nekur nepazudīs.

Dabas veltes dobē, mežā un šķīvī

Tikmēr laukos viss notiek! Pamazām nozied lilijas, toties flokšu ziedēšana pieņemas spēkā, un jau 2. augustā mamma visus aicina uz Flokšu svētkiem! Ķiršu koki teju vai lūst no ogu daudzuma, un būs vien jāsaņemas un jāizvāra ķiršu zapte, lai kā nepatiktu ņemšanās ar to kauliņiem. Un beidzot mums ir sava kartupeļu raža, kurus pavasarī iestādījām pēc tā dēvētās permakultūras principiem – vienkārši sabērām uz zemes un noklājām ar salmiem. Sāk gatavoties pirmie tomāti, mežā ir pilns ar sēnēm, un šobrīd mūsu ēdienkarte pamatā sastāv no patlaban pieejamajām dabas veltēm.

Lauki arī nākotnes plānos

Nu patīk man dzīve laukos, un esmu sākusi pētīt moduļu māju projektus, jo zemes mums šeit ir gana un kaut kā jau Gaitis uz šejieni būs jāatvilina. Arī dēls Reinis arvien biežāk sācis braukt uz laukiem. Jūtu, ka mūsu ģimenē vēlme atgriezties pie saknēm ir ļoti spēcīga. Saprotu, ka tas nav gada un pat ne divu jautājums, taču galvenais ir izvirzīt mērķi, noteikt prioritātes un sākt pie tā strādāt. Tad arī kaut kas notiks, jo nekas jau no gaisa nenokritīs un neviens mūsu vietā šos lēmumus nepieņems.

Jāņem arī vērā, ka laiks iet uz priekšu, vecāki jaunāki nepaliek, bet kādam jau nākotnē būs par lielo saimniecību jārūpējas. Starp citu, mūsu ģimenē aizvadītajā nedēļā bija nozīmīgs un skaists notikums – mammas un Jāņa 25 gadu kāzu jubileja. Man pat grūti noticēt, ka laiks tik ātri aizskrējis! Sudrabkāzas tika nosvinētas tajā pašā vietā, kur pirms 25 gadiem pāris laulājās, – Āraišu baznīcā. Pēc tam sekoja laivu brauciens un Āraišu ezerpils apmeklējums, tādējādi rekonstruējot senos kāzu dienas notikumus.

Pašai savs Santjago ceļš

Pirms atgriezties pilsētā, nolēmu, ka kaut kādā veidā jāpagarina vasara, tāpēc pievienošos savai paziņai Dagnijai Lejiņai pārgājienā gar Baltijas jūru. Viņas maršruts ved no Nidas līdz Rīgai, kas kopā ir 500 kilometru, un šo attālumu Dagnija iecerējusi pievārēt mēneša laikā. Es viņai piebiedrošos uz četrām dienām pie Kolkas un šādā veidā tuvināšos savam senam sapnim – iziet Santjago ceļa maršrutu.

Šis būs kā mazais mēģinājums, lai saprastu, cik fiziski spēcīga esmu. Negribētos būt Dagnijai par slogu, tāpēc būs vien jācenšas turēties līdzi viņas ritmam, kas vidēji ir 20 kilometri dienā. Ļoti ceru, ka mani lauku dzīves jaunie ieradumi – rīta skrējiens un vingrošana – palīdzēs tikt galā ar šo izaicinājumu. Šobrīd, kad ceļošana pa Latviju kļūst arvien populārāka, jāsāk domāt, vai maz jābrauc kaut kur prom, lai noietu šo Santjago ceļu, jo ne jau vietai, bet gan būtībai ir nozīme – pabūt kopā ar sevi, pārvarēt grūtības, attīrīt prātu no liekām domām un caur to iegūt jaunu enerģijas lādiņu. (Saruna notika jūlija vidū, un aizvadītajā nedēļā Unas Instagram sekotājiem bija iespēja vērot, kā viņai klājas gājienā gar jūru. - Red.).

Katras beigas ir jauns sākums

Atskatoties uz laukos pavadīto laiku – ir noticis tik daudz pozitīvu pārmaiņu! Vispirms jau pieminētais nervu sistēmas restarts, jo viss sākās ar pandēmijas krīzi, kad mums ar Gaiti bija jāglābj ģimenes bizness. No manis tas paņēma ārkārtīgi daudz iekšējo resursu, un faktiski biju sevi pilnībā iztukšojusi – kļuvusi nervoza, neiecietīga un emocionāli nenoturīga. Uzskatu, ka šajā laikā esmu daudzmaz „apārstējusies”, un ļoti ceru, ka atgriešanās pilsētas dzīvē to visu nesagraus.

Otrkārt, esmu sakārtojusi savu dienas režīmu attiecībā gan uz kustību, gan uzturu un šobrīd jūtos patiešām labi! Ja ziemā mani spēka resursi sāka izsīkt ap trijiem pēcpusdienā, tad šobrīd pilnvērtīgi varu darboties visu dienu un enerģija vēl paliek pāri! Esmu kļuvusi smaidīgāka, optimistiskāka, izlasījusi daudz grāmatu un atsākusi darbu pie sava jau pirms laba laika iesāktā romāniņa. Jūtu, ka esmu iemācījusies izbaudīt laiku, ko pavadu vienatnē. Man vairs neprasās skaļi burziņi un kompānija. Ja kādreiz no pabūšanas ar sevi bēgu, tad tagad pēc tā tiecos un saprotu, ka man kopā ar sevi ir tik labi! Laikam šis ir tas brīdis, kad varu sākt runāt par tādu reālu sevis pieņemšanu, jo man patīk tā Una, kāda tā ir pašreizējā dzīves posmā. Un tā ir ārkārtīgi liela laime, kas nez vai būtu iespējama bez šī laika, kas sākās kā krīze, bet beidzās kā fantastiska iespēja atklāt savu jauno ES. Viens cikls noslēdzas, cits iesākas, galvenais, lai jaunais posms būtu kvalitatīvāks, jo mana pārliecība ir tāda, ka dzīve iet ne jau pa apli, bet pa spirāli. Un mums vienmēr ir, uz ko tiekties.