Kā pierunāt bērnus, ka "sēdēšana telefonos" jānomaina pret kustībām svaigā gaisā? Aktiera Miķeļa Žideļūna ģimenes pieredze

Miķelis Žideļūns ir Leļļu teātra aktieris un triju bērnu tēvs – Dāvim ir 14 gadu, Tomasam – 10, pastarītei Līgai – pieci gadi. Kā jau aktierim, Miķelim vienmēr bijis nestandarta darba grafiks, bet šopavasar viņš izjuta arī dīkstāvi. Viņa dzīvesbiedres Sniedzes darbadiena vairāk atbilst klasikai, jo viņa strādā pirmsskolas izglītības iestādē.

“Trīsreiz bērna paša vecums – tik minūšu viņš drīkst pavadīt pie ekrāna. Kaut kur dzirdēju par šādu aprēķinu, un pēc manas saprašanas tas izklausās loģisks, lai nesabojātu ne acis, ne stāju, ne ko citu. Jau biju diezgan cītīgi sācis sekot šim principam, bet nāca mājās sēdēšanas un tālmācības laiks, kad vairs nevari teikt, lai liek malā telefonu, jo tas ir arī mācību rīks.

Bet mums bija un joprojām ir noteikums, ka astoņos vakarā telefoni tiek nolikti virtuvē. Jā, tu vari aiziet uzrakstīt ziņu, jo telefons ir arī saziņas līdzeklis, ne tikai spēļu konsole un video ekrāns, bet tas arī viss. Protams, mēdz būt izņēmumi, jo situācijas var būt dažādas, bet vispārīgi šāds nosacījums ir spēkā, un tas attiecas arī uz mani un Sniedzi. Jo bērni jau mācās tikai no piemēra, runāt tu vari, cik gribi. Ja vecāki bieži ir iegrimuši savos telefonos, skaidrs, ka laiku šādi gribēs izmantot arī bērni.

Šķirties no ekrāna negrib neviens no maniem bērniem. Sākumā viņi čīkst, ka nav ko darīt, bet pēc piecpadsmit, divdesmit minūtēm pēkšņi viņiem vairs nav garlaicīgi. Jo, izrādās, var būt interesanti arī tad, ja degungalā nav ekrānierīces. Tikko atkal rodas iespēja tikt pie ekrāna, protams, no jauna gribas tam pielipt. Vilinājums ir.

Bet nesen divatā ar meitu četras dienas nodzīvojām vasarnīcā prom no jebkādām viedierīcēm. Un viņa ne reizi neieminējās, ka gribētos paskatīties kādu video, jo te vienkārši nav tādu iespēju. Un – nemaz arī nevajag, jo darbošanās lauks te plašs. Es gan neesmu viņai ierādījis, ka kaut ko skatīties varētu manā telefonā... Toties mājās viņa kādā brīdī, kad esmu aizņemts ar dēliem vai saviem darbiem, noteikti atrastu planšeti un palīstu virtuvē zem galda, lai nemanīta noskatītos kādu filmiņu. Jo tur planšete un internets ir viegli pieejami, un bērns to lieliski zina.

Kā ekrānu iemainīt pret kustību, turklāt ārā? Es vienmēr esmu bijis par ārā iešanu, un, tikko ir iespēja, tā arī darām. Tālmācības laikā, kad ekrānos pavadītais laiks kļuva arvien ilgāks, es ar bērniem reizi vai divas reizes dienā gāju pagalmā darīt kaut ko aktīvu – spēlējām futbolu, tenisu, skraidījām un lēkājām.

Pamatīgi aizsvilos, kad dēla sporta skolotāja tālmācības laikā prasīja rakstīt atskaiti, cik viegli vai grūti bērnam padevušies viņas uzdotie uzdevumi. Fakts, ka bērns pusotru stundu aktīvi sporto līdz sviedriem, ir mazsvarīgs, galvenais, ka ir smuki uzrakstīta atskaite. Sportā, kur galvenais ir kustība! Tā nav pareizā attieksme.

Bet principā bērnu vēlme iet ārā ir ļoti atkarīga no vides. Kad esam vasarnīcā, neviens nav jādzen no istabas – tur visa dzīve notiek ārā! Drīzāk puikas paši nāk prasīt man, kad iešu ar viņiem spēlēt futbolu. Rīgā uz āru mani aicina vienīgi mazā meita. Vecākais dēls labprāt iet pats, ja var tikties ar draugiem, tad nu arī mudinu, lai aiziet paskrituļot parkā ar kādu kopā. Bet reizēm nav nemaz tik viegli viņus izvilināt ārā – lai ko tu piesolītu, nekas viņiem nepatīk, un neko viņi negrib.

Risinājums? Vienkārši saku, ka ir jāiet, ka tagad brauksim uz mežu. Puikas paīgņojas, pakurn, bet nāk. Un skaidrs, ka mežā ir interesanti – tur var skriet, lēkt, mest ar čiekuriem, slēpties, rīkot cīņas ar kokiem un ko tik vēl. Pēc trim soļiem jau visi ir laimīgi un atraduši sev nodarbošanos. Protams, es viņiem to esmu ierādījis, ka kokā var uzkāpt, ka ar čiekuriem var spēlēt futbolu. Bet tagad jau viņi paši atrod, ko varētu darīt. Arī piemājas pagalmā var atrast kaudzi, uz kuras uzkāpt, uzskriet, uzrāpties, vai kaut ko, aiz kā paslēpties. Rotaļu parka aprīkojums nav obligāts nosacījums, lai bērns varētu aktīvi kustēties. Sportu ārā var izdomāt jebkādu, nu kaut vai mētāt kaut ko.

Ja nav bumbas, var mest čiekurus, sprungulīšus, akmentiņus – kas nu ir pa rokai, tas der. Ja ir bumba, var nolikt pa akmenim kā vārtu stabus, un – aiziet futbols. Ja Dāvim ir loks, viņš kopā ar brāli aizies mežā sagriezt lazdas, lai būtu arī bultas un varētu šaut mērķī, kam, atkal jau, nav jābūt veikalā pirktam. Man nav jāiedod viss gatavs, ir jānodrošina kaut kāds minimums. Tālākais jau ir viņu pašu ziņā, viņu pašu meklējumi. Varētu teikt, ka mans uzdevums ir norādīt, kur ir durvis, kas ved uz svaigu gaisu.

Pats esmu aizrāvies ar orientēšanās sportu, bet ar bērnu iesaistīšanu tajā mazliet pāršāvu pār strīpu, likdams arī viņiem skriet, lai arī viņi īsti negribēja. Kad nonācām nopietnākās sacensībās, kur piedalās arī jaunieši, kas regulāri trenējas, manu dēlu iespējas konkurēt saruka, tāpēc ātri vien zuda sacenšanās azarts. Tagad saprotu, ka tādu sportošanu nevajag uzspiest, jāgaida, kad paši gribēs. Taču uz mežu mēs braucam visi kopā, jo tā ir lieliska iespēja trīs stundas pavadīt svaigā gaisā. Starp citu, mēs ļoti aktīvi piedalījāmies pateicības akcijā dakteriem, minūti vakarā aplaudējot pie atvērta loga. Lielisks veids, kā izvēdināt plaušas un pie viena arī māju!”