Karīna Račko: zobārste pie rakstāmgalda rada pikantus dižpārdokļus

Zobārste pie rakstāmgalda

Šī intervija top laikā, kad mūsu vārdu krājumu papildinājuši vārdi pašizolācija un karantīna. Droši vien laiks, kad jāsēž mājās, ir sevišķi ražīgs rakstīšanai?

Es jau veselu mēnesi dzīvoju laukos, mazā zvejniekciematā, pilnīgā pašizolācijā. Kurinu krāsnis, gatavoju ēst uz malkas plīts, katru vakaru pie jūras sagaidu saulrietu. Ierastā ikdiena mainījusies par 180 grādiem, skaistās kleitas un augstpapēžu kurpes noglabātas skapī, taču šajā askētismā esmu iepazinusi sevi tādu, kādu iepriekš nepazinu. Normālos apstākļos nekad nevarētu atļauties veselu mēnesi bezrūpīgi pavadīt laukos, vērot, kā atgriežas gājputni un izplaukst koku pumpuri.

Kad marta beigās aizbraucu, man bija uzrakstītas tikai 52 lappuses datorrakstā. Šobrīd rakstīšana faktiski jau tuvojas finiša taisnei, līdz ar to varu droši teikt, ka rudenī jaunā grāmata nonāks pie lasītājiem. Smejos, ka pēc tam varēšu teikt – bez koronavīrusa un ārkārtējās situācijas šis romāns nebūtu tāds, kāds ir.

Pēc izglītības esi zobārste. Vai tiešām ar grāmatu rakstīšanu var nopelnīt vairāk nekā ar zobu labošanu? Un vai mūsdienās ar rakstīšanu vispār ir iespējams nopelnīt iztiku?

Tas, cik daudz ar rakstīšanu var nopelnīt, ļoti atkarīgs no tirāžas – jo vairāk grāmata tiek pirkta, jo lielāki ienākumi. Ja darbu izdod izdevniecība, līgumā fiksē, cik procentu no katra pārdotā eksemplāra saņem autors. Latvijā daiļliteratūras grāmatas tirāža vidēji ir 1000 eksemplāru, un ar to, protams, neko īsti nevar nopelnīt. Visas četras manas grāmatas ir bestselleri, katra šobrīd pārdota ap 10 000 eksemplāru, pirmā – 15 tūkstoši. Pagājušajā vasarā nodibināju pati savu uzņēmumu, lai būtu neatkarīga no izdevēja, līdz ar to ienākumi ir ļoti pieklājīgi. Iespējams, ka, katru dienu no rīta līdz vakaram kabinetā pieņemot pacientus, es tik un tā varētu nopelnīt vairāk, taču šādu režīmu esmu izmēģinājusi un labi apzinos – tā negribu dzīvot. Nauda ir svarīgs instruments, bet ne mērķis. Man ļoti svarīga ir dzīves kaislība. Baudīt, nevis izturēt. Degt par to, ko daru, nevis strādāt naudas dēļ.

Ja pareizi sapratu, tad kā praktizējoša zobārste tu kādu laiku jau nestrādā?

Kad tikko pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlies profesiju, tā ir diezgan liela laimes spēle – mēģināt paredzēt, vai tiešām tas ir īstais darbs, ko vēlies darīt. Es biju teicamniece, milzīgā uzņemšanas konkursā ieguvu valsts budžeta vietu, saņēmu stipendiju. Par zobārsta profesiju man bija daudz skaistu un cēlu ilūziju. Teorija mani aizrāva, taču, sākot praktizēt, pamazām sapratu, ka darbs kabinetā nav man piemērots. Pārāk jutīgi uztvēru pacientu sāpes un bailes, psiholoģiski bija ļoti smagi strādāt ar bērniem invalīdiem, pacientiem no zemākajiem sociālajiem slāņiem, kuri tik tikko varēja atļauties apmaksāt rēķinu. Atceros, kā tolaik pēc darba braucu mājās bez jebkāda gandarījuma un domāju – jā, es šodien esmu daudz nopelnījusi, taču tas nav tā vērts, ja jūtos tik slikti. Tagad jau vairākus gadus pati pacientus nepieņemu, bet pilnībā no prakses neesmu aizgājusi – veicu pedagoģisko darbu ar latviešu un ārvalstu zobārstniecības studentiem, vadu gan teorētiskās, gan praktiskās terapijas nodarbības.

Vai zobārsts ir erotiska profesija? Nu, balts halātiņš, spoži instrumenti un tādā garā... Vismaz Dženiferai Enistonei filmā Neciešamie bosi zobārstes tēls izdevās tieši tāds.

Manā izpratnē erotika nav savienojama ar bailēm, un tieši tās ir emocijas, ko lielākā vai mazākā mērā zobārsta kabinetā izjūt ikviens, lai gan vīrieši, protams, parasti cenšas izlikties stipri un bailes neizrādīt. Savukārt baltais halātiņš bez sāpīgām manipulācijām – tas jau ir diezgan klasisks erotisko fantāziju elements.

Re, cik interesanti – tu uzdevi tik nenopietnu jautājumu, bet es uzreiz aizdomājos par stereotipiem un to, kā jaunajā grāmatā šobrīd analizēju attieksmi pret skaistu sievieti kā seksuālu objektu. Galvenā varone ir sieviete, kurai iepriekšējo attiecību pieredze radījusi pārliecību – sekss ir viss, kam viņa ir derīga.

Prom no cukursaldajām pasakām

Kādēļ tieši erotiski romantiskie (vai romantiski erotiskie – kā tad būtu pareizāk?) romāni? Kādēļ ne detektīvi vai vēsturiskie romāni?

Erotiski romantiskie, romantiski erotiskie – pieļauju, ka raksturojums atkarīgs no tā, ko primāri meklē lasītājs. Es pati sevi necenšos ierobežot ar konkrētu žanru un ļaujos tam, kur aizved iztēle. Man ir interesanti rakstīt par attiecībām un seksualitāti, turklāt jūtu, ka rakstīšanas stils nepārtraukti mainās. Pirmās divas grāmatas tapa salīdzinoši neilgā laika posmā un uz viena viļņa – kā cukursaldas pasakas. Man tobrīd bija tikai divdesmit seši gadi, un es gribēju rakstīt pasakas. Šovasar man paliks trīsdesmit divi, daudzējādā ziņā ir mainījušās gan intereses, gan uzskati. Darbs, pie kura strādāju šobrīd, ir mans tumšākais, smagākais. Pirms nedēļas pabeidzu ainu, kuru man pašai bija pretīgi rakstīt. Iedevu izlasīt vīram, viņš atzina, ka ir spēcīgi, un teica: “Klau, bet tu raksti pilnīgi citādi nekā agrāk.” Man arī liekas, ka saldums ir zudis. Esmu izaugusi.

Slavenais bestsellers Greja piecdesmit nokrāsas tevi kaut kā ietekmēja?

Nedomāju. Esmu šo grāmatu lasījusi, otro un trešo daļu pa diagonāli, jo man kļuva garlaicīgi. Protams, manus darbus sākumā salīdzināja ar Greja nokrāsām un meklēja paralēles, jo tas bija pirmais erotiskais romāns, kas Latvijā iemantojis tik lielu popularitāti. Ārzemēs erotiskā literatūra ir plaši pārstāvēta – tur frāzi “es tevi gribu” neuzskata par atdarināšanu.

Tavu romānu pamatauditorija ir sievietes. Esi satikusi vīriešus, kuri godīgi atzīstas, ka ir lasījuši tavus darbus?

Tādu vīriešu ir daudz. Viņi izsaka komplimentus klātienē, raksta pateicības vēstules, apmeklē pasākumus bibliotēkās un kultūras namos. Zinu, ka vīrieši lasa un pēc tam savā starpā apspriež, kas īsti ir tas, ko sievietes vēlas. Protams, ir vīrieši, kurus izlasītais seksuāli uzbudina.

Skaistākos komplimentus esmu saņēmusi no rakstnieka Jāņa Ūdra – viņš saka, ka rakstu psiholoģiskās erotikas žanrā un ar savām grāmatām esmu pavērusi jaunu redzes leņķi skatam uz sievieti.

Cilvēki, kuri sevi uzskata par nopietniem rakstniekiem, reizēm mēdz tavus romānus kritizēt, sakot, ka tie ir primitīvi. Ko tu šiem kritiķiem atbildētu?

Man pilnībā pārgājusi vēlme kādam kaut ko atbildēt. Priecājos, ka jau tad, kad iznāca mana pirmā grāmata, es neiesaistījos diskusijās un nemēģināju attaisnoties. Man likās pārsteidzoši, ka cilvēki, kuri paši uzskata sevi par augsti inteliģentiem, spēj tik agresīvi, ar milzīgu naidu uzbrukt jaunai sievietei, ārstei, universitātes pasniedzējai, kura veiksmīgi atradusi savus lasītājus. Tas diezgan spēcīgi sašķobīja manus priekšstatus par to, kas īsti ir inteliģence. Vai augstprātīgs demagogs, kas nespēj izrādīt elementāru cieņu un manieres, patiešām ir tik inteliģents, kā pats uzskata? Bija cilvēki, kas ar neētisko veidu, kā vērsās pret mani, pazemoja paši sevi. Vēl viens aspekts ir skaudība. Daļai rakstnieku ļoti kremt, viņuprāt, netaisnīgais fakts, ka mani vieglie, izklaidējošie romāni ieņem visvairāk pirkto grāmatu topu virsotnēs, savukārt viņu nopietnajiem darbiem tirāžas ir niecīgas.

Protams, izklaidējošajam un erotiskajam žanram ir sava specifika. Var uzskatīt, ka cilvēks ir primitīvs tāpēc, ka iekāro, uzbudinās, nodarbojas ar seksu... Seksuālā dziņa savā būtībā ir primitīva. Man kā ārstei šķiet veselīgi šo primitīvo šķautni sevī nenoliegt, jo noliegums jebkurā psiholoģiskajā sfērā kalpo kā augsne dažādām problēmām.

Rakstīt cauru nakti

Andrejs Upīts esot cēlies piecos no rīta un rakstījis līdz vienpadsmitiem. Kāds ir tavs rakstīšanas režīms?

Parēķināju, ka šobrīd pašizolācijā, intensīvi strādājot, rakstu apmēram 8–10 stundas dienā. Pārtraukumos pastaigāju pa mežu, izvēdinu galvu pie jūras. Pēc bioritma esmu pūce, man no rītiem ļoti patīk ilgāk pagulēt. Mīlu saullēktus, bet vieglāk tos sagaidīt, neguļot visu nakti, nevis uzstādīt modinātājpulksteni un pamosties. Tāpēc reizēs, kad iedvesma nekādi nelaiž vaļā, upurēju miegu un rakstu naktīs.

Visu, ko esi uzrakstījusi, uzreiz atzīsti par labu vai arī pēc tam nežēlīgi svītro un pārlabo?

Es nekad sevis rakstīto neatzīstu par labu – manuprāt, tā būtu ārkārtīga iedomība. Pirmkārt, autors no sava darba nemaz nespēj distancēties tādā mērā, lai to objektīvi izvērtētu. Otrkārt, labs un slikts ir pārāk vienkāršotas, subjektīvas kategorijas, kādās, manuprāt, rakstnieks vispār īsti nevar atļauties domāt – arī attiecībā pret dzīvi. Kas mums atļāvis justies tik vareniem, tik viediem, lai vērtētu – labs vai slikts? Nepateikšu neko jaunu – jo inteliģentāks esi, jo vairāk apzinies to, cik daudz nezini. Savās iepriekšējās grāmatās saskatu daudz kļūdu, tāpat saprotu, ka ir bijis dabiski tās pieļaut.

Grāmata ir sajūtas – gan rakstniekam, gan lasītājam. Ir lasītāji, kas sapratīs un kļūs par savējiem. Ir tādi, kas nekad neko nesapratīs vai varbūt negribēs saprast, un arī tas ir normāli. Es esmu iemācījusies uzticēties savām emocijām, tā ir mana vienīgā mēraukla. Protams, katru reizi, kad manuskriptu pārlasu, šo to pielaboju, bet lielus fragmentus dzēšu un pārrakstu ļoti reti. Man liekas, ka sīkos labojumus varētu veikt bezgalīgi, ja vien nepienāktu brīdis, kad makets jāsūta uz tipogrāfiju.

Kā vispār tev radās ideja par rakstīšanu? Un kā sadūšojies nodot savus darbus publiskam vērtējumam?

Rakstīšana jau bērnībā bija mans vaļasprieks. Manuprāt, to nevar apzināti izvēlēties vai izlemt, vēlme rakstīt ir asinīs. Pirmo grāmatu uzrakstīju bērna kopšanas atvaļinājumā, tā bija izklaide man pašai, un es joprojām uzskatu – es rakstu pati sev. Es priecājos, ka mani darbi daudzos lasītājos izsauc spēcīgu emocionālu līdzpārdzīvojumu, tik daudz sieviešu saka: “Jūs rakstāt par mani, par manām jūtām.” Taču rakstot par lasītāju vērtējumu nedomāju. Un vispār – jo vecāka kļūstu, jo mazsvarīgāk šķiet būt labai un pareizai sabiedrības acīs. Manuprāt, ir konkrēts vecuma posms vai brieduma pakāpe, kuru sasniedzot kļūst vienalga. Ko par tevi runā, ko domā, ko raksta komentāros internetā. Kad vienīgais dzīves kvalitātes rādītājs ir iekšējā harmonija.

Ko par tavu rakstnieces karjeru un romānu sižetiem saka tavs vīrs?

Pieļauju, ka bez vīra iedrošinājuma es par rakstnieci nemaz nebūtu kļuvusi. Mans vīrs ir retums. Es ļoti novērtēju viņa atbalstu it visā, ko daru. Ir bijušas situācijas, kad viņš man gatavo ēst, jo esmu pārāk aizrāvusies ar rakstīšanu. Kristaps ir ļoti vīrišķīgs, gādīgs, fantastisks tētis mūsu meitai. Racionāls, kas ir vērtīgs pretmets manai hiperemocionalitātei. Kad pagājušajā vasarā lielākā kompānijā atpūtāmies laukos, draugi secināja: “Viņš taču tevi absolūti dievina.” Un tas ir ļoti skaisti – gandrīz pēc astoņiem laulības gadiem vēl aizvien būt sievietei, kuru dievina.

Nav bijusi vēlēšanās kādudien uzrakstīt kaut ko tādu, ko vēlāk iekļaus skolu programmā? Jo ar erotisku piesitienu tur varētu būt pagrūti tikt...

Nē. Ja rakstīšanu jebkādā veidā cenšas ierobežot – ar tēmu, cenzūru, pabeigšanas termiņu –, tā būtībā zaudē jēgu. Iedvesma jau nestrādā pēc pasūtījuma, un man vispār ļoti nepatīk kaut ko darīt tikai tāpēc, ka tā vajag.

Kādas grāmatas pati lasi?

Nu jau kādu laiku esmu ļoti aizrāvusies ar psiholoģiskiem kriminālromāniem. Man patīk skandināvu noir žanrs – jo tumšāk, jo labāk. Psiholoģija studiju gados bija viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem – mani ļoti interesē, kā tiek izgaismotas un analizētas cilvēka psihes tumšākās šķautnes. Nupat pabeidzu lasīt Sunda Kraukļu meiteni un atklāju islandiešu rakstnieces Irsas Sigurdardotiras darbus.

Dejas izrāde pēc tavas grāmatas Samaitātā jau ir tapusi. Kad varam gaidīt pilnmetrāžas mākslas filmu? Vai varbūt seriālu?

Esmu atvērta režisoru piedāvājumiem! Drīzumā gaidāmi jaunumi mūzikas lauciņā – mūziķis Renārs Veličko ir sacerējis pāris dziesmas ar maniem vārdiem, ko es pati gan nesaucu par dzeju, bet domu savirknējumu rindās.

Kā izdomā savām grāmatām nosaukumus?

Tie atnāk paši, parasti rakstīšanas procesā vai pat tuvu nobeigumam. Man ir svarīgi, lai tie būtu atbilstoši darba vēstījumam gan tiešajā, gan pārnestajā nozīmē.

Ja jau runājam par grāmatu nosaukumiem, tad kādu virsrakstu tu pati liktu šai intervijai?

Tiklīdz pateicu šos vārdus, uzreiz sapratu, ka sanāktu labs virsraksts – būt sievietei, kuru dievina.