Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Režisors Vladislavs Nastavševs: "Nekas manā dzīvē nav normāls"

Intervijas
20. jūlijā 05:10 2020. gada 20. jūlijā 05:10
  Ieva Broka | Žurnāls "OK!"
Viņš atbrauc ar elektrisko skrejriteni. Ir pārsteidzoši smaidīgs. Pārsteidzoši tas ir tāpēc, ka radies iespaids – viņš vienmēr ir tik nopietns. Varbūt skumjš. Nepieejams. Atturīgs. Divpadsmit gadu laikā, kopš strādā par režisoru, Vladislavs Nastavševs panācis to, ko droši vien vēlētos katrs režisors. Pietiek ar to, ka viņš ir izrādes režisors, lai skatītāji gribētu to redzēt.

Pirmais jautājums tāds ļoti normāls – kāds jums šodien noskaņojums?

Darba noskaņojums. Beidzās mēģinājums. Bija plānots arī vakara mēģinājums otrai izrādei, bet tika atcelts. Tagad ar jums satiekos.

Maija beigās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī notika on-line pirmizrāde jūsu iestudētajai lugai Melnraksts, bet kas ir otra izrāde?

Tas pagaidām lai paliek noslēpumā. Varu atklāt vienīgi to, ka tas ir darbs ar tiem pašiem aktieriem, ar kuriem veidojām izrādi Te sākas nakts Ģertrūdes ielas teātrī. Plus vēl pāris cilvēki pievienojušies. Un mēs mēģinām ļoti, ļoti klasisku lugu.

Ja pateiktu pirmo burtu, varētu uzminēt?

No diviem burtiem varētu uzminēt. Klasika, bet ļoti atbilstoša tam, kas notiek tagad. Un, ņemot vērā, ka izrāde Te sākas nakts bija ekstrēma un ļoti provokatīva, šķita, ka nu jārada kaut kas pavisam cits.

Maigāks?

Nu... Es patiesībā domāju, ka tas būs tikpat nežēlīgi. Bet citā nozīmē. Nebūs atklātas vardarbības, seksa un izvirtību. Bet nežēlīgs šis darbs būs savā skatījumā uz dzīvi. Un uz cilvēku. To es īstenībā pats tikai nupat sāku nojaust. Taču būs arī daudz humora.

Par skatītājiem vēl varētu saprast, bet diezgan pārsteidzoši, ka jūs pats saucat savā izrādē redzamo par izvirtībām.

Teiksim tā: norma kā jēdziens nav man svešs. Es saprotu, kas ir norma. Precīzāk – apmēram apjēdzu. Un neko labu es par to nedomāju, protams. Bet diemžēl tāds jēdziens kā norma pastāv. Un, kad es saku “izvirtība”, es vairāk runāju skatītāja, ne savā vārdā. Jo es spēju sevi ielikt skatītāja ādā. Es saprotu, kā skatītājs to redz.

Kura joma jūsu dzīvē ir visnormālākā?

Iestudēt izrādes, protams. Darbs manā dzīvē, domāju, ir visnormālākais. Es pat nesauktu, piemēram, ēšanu par normālu parādību savā dzīvē. Kaut vai tāpēc, ka es pats vispār negatavoju. Pārsvarā pasūtu ēdienu no restorāniem. Līdz ar to uztveru ēšanu kā vienu no dzīves baudām. Bet bauda ir ārpus normas.

Ja tā padomā, man pat iešana uz tualeti nav kaut kas normāls. Tāpēc ka tualetē bieži vien atnāk labākās idejas. Nu, un tad jau nav tālu līdz tam, ka darbs man arī nemaz nav normāls.

Režija, iespējams, ir vienīgais veids, kā es protu komunicēt ar pārējo pasauli.

Nekas man nav normāls! Pat elpošana. Man bieži uznāk panikas lēkmes, kad grūti paelpot. Tāpēc es ļoti novērtēju brīžus, kad man nav panikas lēkmju un varu brīvi elpot. Dažreiz man vispār uznāk tāda klaustrofobiska sajūta elpošanas sakarā – tas, protams, ir kaut kas ar nerviem, novirze. Kaut kas līdzīgs, kā esot zem ūdens un nespējot paelpot, jo taču neesi zivs. Tādos brīžos sāc apšaubīt, vai gaiss un skābeklis maz ir normāla vide tev. Paelpot nevari, bet nekur arī nevari likties no šīs atmosfēras un skābekļa visapkārt. Nu, protams, ka tie ir nervi.

Bet, piemēram, tāda skatīšanās uz sevi no malas ir kaut kas ļoti normāls man.

Kaut ko labu jūs arī sevī saskatāt?

Man patiesībā daudz kas sevī patīk. Tas vispār nemaz nav stāsts par to, ka es būtu nelaimīgs. Bet man arī daudz kas sevī nepatīk.

Jūsu draugu vidū ir kāds “normāls” cilvēks, ko varbūt pat apskaužat par viņa normalitāti?

Es vispār apšaubu tādu jēdzienu kā normalitāte. Tāpēc man ir grūti kādu cilvēku ieraudzīt kā “normālu”. Man liekas, ka mēs visi esam nenormāli. Dažādās nozīmēs – labā, sliktā. Bet galvenā nenormālība ir izlikties par normālu. Lūk, tā ir diagnoze. Mēģināt pārliecināt sevi un citus, ka esi normāls, ir visnenormālāk.

Foto: Oļegs Zernovs

Vlad, cik ļoti jūs esat mainījies kopš bērnības?

Es teiktu, ka nemaz. Vai ļoti maz. Man šķiet, ka cilvēki dzīves laikā nemainās. Kļūstot vecākiem, var kaut ko labāk saprast. Bet tā ir tikai pieredze.

Citādi, ja cilvēks ir, piemēram, pārstājis dzert. Gadiem dzēris un pēkšņi vairs nedzer. Tad gan, es pieļauju, cilvēkā notiek pārmaiņas. Un es pazīstu dažus tādus cilvēkus. Bet citādi... Nē, cilvēki nemainās, tāda ir mana pārliecība.

Jūs esat ražīgs režisors. Kāpēc jūs tik daudz strādājat? Naudas dēļ vai citādi nespējat dzīvot?

Tāpēc ka režija, iespējams, ir vienīgais veids, kā es protu komunicēt ar pārējo pasauli. Man ārpus darba īstenībā ir ļoti maz kas vēl.

Nu, piemēram, salīdzinājumam. Mans tēvs bija jūrnieks. Viņš ilgu laiku bija jūrā un tad, kad uz pāris mēnešiem gadā atgriezās, uztvēra šo laiku kā atvaļinājumu. Viņam tas tiešām arī bija atvaļinājums. Viņš gulēja, skatījās televizoru, ļoti maz ko darīja. Viņš atpūtās. Man ir līdzīgi. Kad beidzas mēģinājumi, kad izrāde ir palaista, tad manā dzīvē iestājas tāds nekas. Varu neko nedarīt, nekur neskriet. Faktiski tiešām vispār neko nedarīt! Bet tas apnīk. Tas nevar turpināties ilgi. Maksimums pāris mēnešus. Jo tad iestājas nīgrums, un atkal gribas kaut  ko darīt. Un arī naudas dēļ, protams.

Jūs tagad iestudējat jau otro izrādi pēc Sergeja Uhanova darba. Jūs viņu pazīstat?

Jā, viņš dzīvo Pēterburgā. Rakstnieks un fotogrāfs. Viņš mani atrada feisbukā un atsūtīja savus darbus palasīt. Varbūt viņš bija redzējis kādu manu izrādi, varbūt sūtīja savus darbus daudziem režisoriem, nezinu. Tā īstenībā notiek diezgan bieži, ka kāds man kaut ko atsūta. Bet man šis bija pirmais gadījums, kad kaut kas šādi atsūtīts manī norezonēja. Tas ir tāds retums. Man ļoti patika. Tā es iestudēju viņa Melno spermu Ģertrūdes ielas teātrī. Un tagad Melnrakstu Krievu teātrī, onlainā.

Jūs spējat domāt par divām izrādēm vienlaikus?

Par divām vēl jā. Bet tagad ir arī trešais projekts paralēli – on-line koncerts, kas bija manī pašā tāda liela nepieciešamība.

Bet ārpus darba... Nu, es ar gribasspēka palīdzību izvedu sevi ārā no dzīvokļa pēc mēģinājumiem. Lai pabraukātu ar riteni. Bieži vien burtiski piespiežu sevi to darīt. Un, ja izeju, tad ļoti ilgi vizinos. Stundām, līdz vēlam vakaram, naktij. Tik ilgi vizinos, jo saprotu, ka mājās būs tikai seriāls un gulēšana. Un viss, diena beigusies. Bet negribas, lai beidzas. Ir vēlēšanās kaut ko vēl piedzīvot. Pat vienalga, kas tas būtu. Manī ir tādas... reālas ilgas pēc reālās dzīves. Ieraudzīt kaut ko negaidītu. Nejauši satikt kādu paziņu. Iepazīt kādu svešinieku sev pašam par pārsteigumu. Viss var notikt. Bet visbiežāk nekas nenotiek. Un es vienkārši atgriežos atpakaļ savā dzīvoklī.

Jūs labi jūtat citus cilvēkus?

Man šķiet, ka jā. Tas arī ir mans darbs – just otru cilvēku.

Bet vai to var iemācīties?

Domāju, ka var. Īpaši, ja esi uz to mērķēts.

Agrāk bija grūtāk. Es biju pārāk aizņemts ar sevi. Nedrošs. Arī nervozs. Līdz ar to manī nemaz nebija vietas spējai just vēl otru cilvēku. Taču tas ir pirmais, kas režisoram jāiemācās: just. Tas ir darbs ar cilvēkiem, atbildība par viņiem. Man ir jājūt, kā viņi jūtas. Galu galā tā ir arī vieglāk ar otru cilvēku manipulēt. Un režija ir manipulācija.

Kurš cilvēks atstājis uz jums kā režisoru lielāko iespaidu? Jo jūs esat saticis daudzus, mācoties gan Sanktpēterburgā aktiermākslu, gan pēc tam Londonā režiju.

Ļevs Dodins. Viņš ir pasaulslavens režisors ar savu teātri Pēterburgā – Малый драматический театр. Es mācījos pie viņa, tie bija gadi, kad tapu gan kā režisors, gan kā personība. Bet, jo vecāks kļūsti, jo tālāk atklātajā jūrā esi un jo mazāk arī iespaidojies.

Bet toreiz, jaunībā, man tādi cilvēki bija Dodins, Kirils Serebreņņikovs, Alvis Hermanis. Trīs cilvēki, ko esmu saticis dzīvē un no viņiem mācījies un iespaidojies. Tagad ir citādāk. Es, protams, varu nosaukt vēl Almodovaru, Tarkovski, Bunjuelu, Antonioni, Fellīni...

Bet jūsu izrādes ir atšķirīgas no viņu darbiem.

Bet tieši par to ir stāsts. Es mācījos pie jau pieminētā Dodina viņa kursā. Un pēc pusgada aizgāju prom. Jo viņa personības pievilcības spēks bija tik liels, ka pastāvēja risks – es vienkārši izzudīšu kā personība. Es biju pārāk pārņemts. Tas ir bīstami. Tā var pazaudēt sevi. Cita lieta, ka daudziem cilvēkiem jau nav tā “sevis”, ko pazaudēt.

Atzīšos, man ļoti patīk tas, ko darāt mūzikā. Kā dziedat. Ko dziedat.

Kad nogurstu no teātra, no aktieriem, glābjos mūzikā. Tur man nevienam nekas nav jāskaidro, nav jāmāca. Mūzikā es ne no viena un ne no kā neesmu atkarīgs. Un ar mūziķiem iespējams komunicēt citā valodā. Tā ir sajūtu līmenī balstīta komunikācija. Intuitīva.

Bet katru reizi, kad es domāju: ak, man ir tāds nogurums no aktieriem... Notiek kaut kas – kāda satikšanās vai uzaicinājums iestudēt tajā pašā Gogoļa centrā Maskavā – un es atkal braucu turp ar tādu skepsi un iekšējo nogurumu, bet pēkšņi man blakus ir tik forši, talantīgi cilvēki. Domubiedri. Un tas atkal pārvēršas par brīnišķīgu piedzīvojumu. Jo tā tiešām ir laime – atrast savus cilvēkus. Ko tu pieņem un kas tevi pieņem. Kad jūs viens otram uzticaties. Kad viss notiek bez pretestības. Bet bieži jau tā nav. Tas pat ir retums. Un kāda laime tā ir – darīt un pat nedomāt, ka tas taču vispār ir darbs.

Foto: Oļegs Zernovs

Es tagad nu jau 12 gadus nodarbojos ar režiju. Ir bijis ļoti dažādi. Un joprojām ir dažādi. Kad ir grūti, mēdzu domāt: Ak, Dievs, es taču varētu tikai ar mūziku nodarboties... Bet tad nāk kāda fantastiska teātra pieredze – kā mums bija ar Te sākas nakts –, un kļūst tik viegli. Tā izrāde mums ļoti viegli nāca. Neskatoties uz to, ka ir pat ļoti ekstrēma un neviegla. Bet process bija baudpilns. Mēs izbaudījām viens otra kompāniju.

Un tagad, strādājot pie šā “noslēpumainā” klasikas darba, es pat sāku aizdomāties, ka varbūt ir pienācis laiks dibināt savu teātra apvienību. Jo pirms tam biju pārliecināts, ka man to noteikti nevajag. Bet tagad pat gribas. Tas gan tagad ir arī modē.

Par mūziku skaidrs – tā atnāk pa kaut kādiem dievišķiem ceļiem. Nu, vai arī tiek izskaitļota. Bet par tekstu izvēli runājot. Jūsu izvēle ir bijusi Sudraba laikmeta dzeja. Iespējams, visskaistākais laiks krievu dzejā.

Sākot mācības Pēterburgas teātra akadēmijā, reiz nokļuvu pilsētas lielākajā grāmatveikalā. Un nejauši uzgāju tur Mihaila Kuzmina grāmatu. Lasīju viņa dzeju, man ļoti patika, sāku interesēties par viņa dzīvi. Aizrāvos. Akadēmijā, neatkarīgi no tā, ir vai nav muzikālais bekgraunds, no mums prasīja sacerēt dziesmas. Man bija Pāvula Jurjāna mūzikas skola, bija vieglāk. Tā es sāku sacerēt dziesmas, un tieši ar Kuzmina tekstiem. Un joprojām to daru. Bet pats es dzeju nerakstu. Man vispār nepatīk rakstīt. Neko.

Nav talanta?

Varbūt arī nav talanta. Bet drīzāk mani neinteresē rakstīšana, jo tas jādara vienatnē. Un vienatnes manā dzīvē vienmēr bijis par daudz. Visu bērnību pavadīju, vienatnē spēlējot vijoli. Un mūziku apmainīju pret teātri tieši tāpēc, ka teātris ir kolektīva māksla. Tur tomēr neesi tik vientuļš. Bet rakstīšana ir ļoti vientuļš pasākums. Un man jau tāpat pietiek vientulības dzīvē.

Kad aizbraucat strādāt uz Krieviju, kas jūs tur esat? Eksotisks režisors no Baltijas?

Krieviem joprojām viss, kas saistīts ar Baltijas valstīm, liekas kaut kas īpašs. Viņiem patīk domāt, ka mēs šeit esam atturīgāki, gaumīgāki utt. Un viņi, protams, mani arī ieraksta tajā “baltiešu kodā”. Un kaut kas no tā, protams, arī ir.

Kad aizbraucu uz Krieviju, jūtos tur ļoti atšķirīgs. Bet arī šeit es jūtos atšķirīgs. Tas pat nav atšķirīgums, vienkārši cita uztvere.

Jūs taču pats nojaušat, ka esat viens no lieliskākajiem integrācijas piemēriem?

Jā, un tā es arī jūtos. Bet bija arī laiks, kad es neuztvēru latviešus kā kaut ko man saprotamu un pazīstamu. Jo es nāku no krievu vides. Pēc tam es ilgus gadus biju prom. Pēterburgā, Londonā. Un man nebija ne jausmas, kādi tad tie latvieši ir. Vēl mazāka nojausma man bija par to, kāda ir teātra un mākslas dzīve šeit.

Tad es atgriezos Latvijā. Un tā jau bija mana apzināta izvēle – integrēties. Man bija skaidrs, ka jātaisa lugas latviski. Jo, redzat, mēs jau te esam province. Un, ja vēl tad es sevi ierobežotu tikai ar krievvalodīgajiem cilvēkiem, es nonāktu vēl dziļākā provincē. Tā es atgriezos Latvijā un apzināti sāku strādāt ar latviešu aktieriem latviešu teātros. Kā reiz teica aktrise Baiba Broka – nekas par to neliecināja, bet pēkšņi parādījās tāda planēta.

Kad esat jutis vislielāko gandarījumu par savu darbu?

Cerību ezera pirmā daļa, pilnīgi noteikti.

Un kāpēc?

Es jutu misijas apziņu.

Par to pašu integrāciju?

Pirmkārt, tas. Otrkārt, atklātības līmenis, kas ir tajā darbā, mani ļoti atbrīvoja. Man bija sajūta, ka daru to, ko vajag izdarīt.

Bet ar to izrādi negāja nemaz tik viegli. Teātra menedžments līdz pēdējam pretojās, ka izrāde būs krievu valodā. Un, tikai pateicoties aktieriem – Gunai Zariņai, Andrim Keišam –, teātra vadību izdevās pierunāt. Tas bija konceptuāls gājiens. Tam brīdim kaut kas pavisam jauns, neviens līdz tam tā nebija darījis. Plus tā tomēr bija lielā zāle. Risks bija. Ka latvieši nenāks un neskatīsies. Bet nāca. Un tālāk jau tā bija viena liela laime. Es jutos absolūti laimīgs.

Tas ir tik savādi... Dažreiz izrāde ir izdevusies – kā, piemēram, Asins kāzas. Skatītāji un kritiķi to uztvēra kā ļoti izdevušos; daži uzskata, ka tas pat ir mans labākais darbs. Bet dīvainā kārtā es pēc tam biju ļoti nelaimīgs. Sapratu, ka izrāde ir veiksme, bet pats jutos nelaimīgs. Varbūt tāpēc, ka sapratu: tagad to uztver kā manu augstāko virsotni, pēc kuras iespējama tikai lejupslīde.

Bet es arī kā mākslinieks nebiju ar Asins kāzām apmierināts. Mani, protams, priecēja, ka cilvēki to sauca gluži vai par šedevru, bet es pat neaizgāju uz Spēlmaņu nakts ceremoniju pēc balvas. Jo visa tā situācija man bija traumējoša. Zināju, ka pēc uzlikšanas uz pjedestāla nāks nogāšana no tā paša pjedestāla. Tā tas vienkārši notiek.

Un tā arī bija?

Protams.

Ir jābūt ļoti nobriedušam, lai veiksmi uztvertu adekvāti. Radošam cilvēkam vispār bieži vien nav nekādas teikšanas pār savām veiksmēm. Jo to izdomā citi cilvēki: ka šī, lūk, ir veiksme, bet šī gan nav. Un tu tur esi tāds pavisam bezpalīdzīgs.

Man patīk, šobrīd laikam jāsaka – patika, vakaros iet uz Kaņepes kultūras centru iedzert vīnu vai alu. Vienā brīdī piefiksēju, ka mani sāk atpazīt. Ka skatās citādāk. Tā, it kā esmu kaut ko sasniedzis un kļuvis populārs. Un mani tas nobiedēja. Jā, tas ir patīkami, glaimojoši un masē tavu ego. Bet tam ir arī biedējošā puse. Jo tev jau pašam nešķiet, ka esi mainījies. Bet cilvēku uztvere par tevi ir mainījusies. Un tie uzskati nesatiekas, un tie vairs arī nepakļaujas kontrolei.

Foto: Oļegs Zernovs

Jums ir apgrūtinoši uzvesties kā godalgotam režisoram?

Nē, nē, esmu ļoti apmierināts ar to, kas man ir dots! Es tikai līdz galam neesmu apmierināts ar to, ko esmu sasniedzis. Un ļoti ceru, ka man vēl būs dots laiks un iespējas sasniegt vairāk. Bet varbūt arī nebūs. Varbūt es neko vairāk nesasniegšu.

Tagad, strādājot arvien vairāk Maskavā, mani atpazīst arī tur. Bet, par laimi, ne tik ļoti kā Rīgā, kur nepazīstami cilvēki nāk klāt un dalās domās par izrādi, ko redzējuši. Man tas rada tādu klaustrofobijas sajūtu. Dzīvot inkognito ir tik patīkami! Darīt un uzvesties, kā gribi, ir tik forši! Bet Rīgā man visu laiku ir sajūta, ka “jātur seja”.

Manī ir tādas... reālas ilgas pēc reālās dzīves.

Reiz bija tāda jocīga situācija. Es dzīvoju tepat, Klusajā centrā. Vakarā iekāpu tukšā tramvajā galapunktā. Bija rudens, jau vēls vakars. Bet nākamajā pieturā tukšajā tramvajā iegāzās cilvēku pūlis. Tad es sapratu, ka Nacionālajā teātrī nupat beigušās Trīs māsas. Mana izrāde. Un ka lielākā daļa šo cilvēku atpazīst manu seju. Jāpiebilst, ka tajā brīdī es braucu bez biļetes. Pirmais, ko izdarīju, nopirku pie vadītāja biļeti. Lai vismaz nebūtu publiski tāds “negadījums”. Pagriežos pret tramvaja salonu, bet tur četras tantes sēž. Prasu: “Bijāt uz izrādi?” Un viena no viņām atbild: “Viss bija labi, neuztraucieties!” Saprotu, ka viņas zina, kas esmu. Prasu, kā tad patika. “Nuuuu... patika. Bet bija tāda izrāde Vakars pie ezera – tā mums tiešām ļoti patika. Bet pēc šīs izrādes ir nu tā... jāpadomā.” Man tajā brīdī bija sajūta, ka atrodos sapnī. Ļoti jocīga sajūta.

Piemēram, Serebreņņikovam šķiet, ka teātris ir masām. Viņam žēl, ka teātris nav tikpat populārs kā kino. Bet es priecājos, ka teātris ir “tikai” teātris. Turklāt Latvijā teātris nekad nav bijis un nav “tikai” teātris, tas ir kaut kas liels un svarīgs.

Bet tik un tā cilvēku, kas iet uz teātri, ir mazākums. Lielākā daļa, paldies Dievam, uz teātri neiet. Un tas dod vismaz kaut kādu brīvību. Es pat nespēju iedomāties, kā jādzīvo Holivudas aktieriem, kurus pazīst visa pasaule. Tā ir nemitīga cīņa par savu privātumu.

Jums ir sava privātuma robeža, aiz kuras nelaižat?

Varbūt es neesmu gatavs apspriest, kas notiek manā guļamistabā.

To jau arī grūti vārdos aprakstīt.

Nē, kāpēc, to var izstāstīt vārdos. Un ir arī cilvēki, ar kuriem es par to runāju. Madonna to darīja savās intervijās. Es gan atturēšos.

Kad jums sākās panikas un trauksmes lēkmes? Un varbūt arī zināt, kāpēc?

Lūk, tā būtu vēl viena no tēmām, ko es nebūtu gatavs apspriest. Īstenībā es pats vēl mēģinu tikt skaidrībā ar šo. Piemēram, nesen sāku apmeklēt psihoterapeitu.

Un palīdz?

Esmu bijis tikai pāris reižu, par agru spriest. Bet ar to arī jābūt uzmanīgam. Sāpes un traumas ir tas, kas māksliniekus baro. Jābūt uzmanīgam, tās ārstējot. Jo – kas tad paliks vietā? No kā smelsies?

Tomēr esmu pārliecināts, ka bez traumām un sāpēm ir arī citi virzītājspēki. Esmu pat drošs par to. Es zinu un saprotu, kā ir dzīvot ar savām sāpēm. Kā ir dzīvot bez tām – to es vēl neesmu iemācījies. Bet ir vērts pamēģināt.

Prieka brīži jūsu dzīvē?

Jēdzīga filma redzēta. Skaista dziesma. Satikts cilvēks. Labs sekss. Veiksmīgs mēģinājums. Daudz tādu brīžu.

Bet kāds notikums?

Pirmais, kas nāk prātā, – kad pēdējoreiz biju Maskavā, septembrī, tika paziņoti Zelta maskas nominanti, un es biju starp tiem. Tas man bija liels prieks un saviļņojums.

Tā izrāde, vienkārši sakot, ir tāds Cerību ezers 3. Saucas Glābt orhideju. Savā ziņā kopsavilkums no abiem Cerību ezeriem, plus vēl daudz kas jauns klāt. Un, piemēram, Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda, ko es profesionāli ļoti cienu, teica, ka tas esot labākais no Cerību ezeriem. Un viņa ļoti daudz skatās teātri, tāpēc labi to saprot.

Reiz mēs ar aktieri Kasparu Znotiņu satikāmies kādā pasākumā pie viena galda, un viņš tā smejoties teica, ka mani jau tikai balvas interesējot. Es piebildu: “Un nauda.” Balvas un nauda.

Bet, redziet, ja pirmais, ko atceries, ir balvas, tev ir lielas problēmas. Jo tas nozīmē, ka tev šķiet: bez balvām tu neesi nekas. Un tā atkal ir diagnoze. Jo īstenībā visas tā balvu būšana ir smieklīga. Taču vienlaikus es neticēšu nevienam, kurš teiks, ka viņš nepriecājas par balvām un atzinību.

Tā arī ir diagnoze.

Bet tā var būt arī pazīme, ka sasniegta tāda brieduma pakāpe, ka tas tiešām vairs nav svarīgi. Nu, vai arī esi ļoti, ļoti dziļā depresijā.

Bet manā gadījumā, domāju, tā tiešām varētu būt problēma. Jo mūsu vecāki sagaida, lai mēs būtu veiksmīgi. Un arī mani audzināja ar tādu kā nepieciešamību – būt labākajam, būt veiksmīgākajam. Pelnīt daudz naudas. Manī tas vienkārši ir ielikts. To pastiprina arī fakts, ka uzaugu diezgan nabadzīgā ģimenē. Komforts un nauda man joprojām nešķiet kaut kas tāds, kas man automātiski pienāktos. Tas man nekad nebūs kaut kas pats par sevi saprotams. Un tā trūcīgā bērnība – kas gan nebija slikta bērnība – tā vienmēr būs kaut kur manī. Un liks justies kā kaut kādam... viltvārdim. Tāds viltvārža sindroms vienmēr ir klāt. Kad šķiet, ka tas neesmu es. Jo manā ģimenē neviens arī nebija ar mākslu saistīts. Es esmu izņēmums. Savā dzimtā visādā ziņā izņēmums.

Kas vēl man sagādā prieku. Es sēžu skatītājos savā izrādē un neuzkrītoši vēroju, kā cilvēki skatās. Redzēt viņos emocionālu saviļņojumu vai intereses dzirksti acīs – tas sagādā patiešām milzīgu baudu. Saviļņo līdz asarām. Ka esi spējis tā savienoties ar citu cilvēku. Tas nav stāsts par pieņemšanu, bet tieši par savienošanos. Jo starp diviem cilvēkiem ir tik daudz barjeru satikties. Tik daudz baiļu, tik daudz neticības, nepārliecinātības. Gan tevī, gan otrā cilvēkā. Ka satikties ir gandrīz neiespējami. Bet teātrī tas var notikt. Tāda tuvība absolūti citā līmenī.

Nesen bija tāds diezgan smieklīgs gadījums. Mēģinājums Zoom’ā, es stāstu aktieriem par to, kā redzu šo izrādi, analizēju to un pēkšņi pats apraudos. To var salīdzināt ar to, kas notiek psihoterapeita kabinetā. Varbūt ir pat ļoti dabiski raudāt, stāstot kaut ko, kas ilgi bijis tevī un beidzot tu to izrunā skaļi. Kaut šoreiz runa vispār bija par filozofiskām tēmām, kas nekādi nesaistās ar manām personiskajām trauksmēm, kompleksiem. Man patiesībā ļoti patika, ka es apraudājos. Jo tās asaras nebija par mani. Sevi es jau savos darbos esmu izmantojis. Tagad man gribētos radīt izrādi, kas tiešā veidā nerunā par mani.

Man ir sajūta, ka nākotnē es varētu nožēlot, ka daudz kam neesmu ļāvies.

Bet ar izrādi Melnraksts ir tieši otrādi – šis stāsts cieši sasaucas ar mani. Ar manu ģimeni. Tas ir stāsts par sievietēm ģimenē, kurām ir vara. Cita lieta, ka tas rakstīts ļoti ironiski, tur ir daudz sarkasma. Uhanovs vispār smejas pilnīgi par visu. Un tas man šķiet atsvaidzinoši, daudz veselīgāk nekā atkal grimt tajās sāpēs. Man liekas, es jums jau tik daudz būšu izstāstījis...

Par ko paldies. Pēc tik daudzām personiskām izrādēm jums joprojām ir istabas sevī, kurās vēl nemaz neesat iegājis?

Domāju, ka ir vēl vesels kosmoss, kas izrādēs nav pat pieminēts. Un ziniet – kāpēc? Tāpēc ka līdz šim es pārsvarā biju nodarbināts tikai un vienīgi ar sevi. Smēlos no sevis, raku sevī visas tās traumas, bailes un ārprātu – un liku to iekšā izrādēs. Jā, tas ir atbrīvojoši un veselīgi. Bet vienā brīdī tas izsīkst. Un tad ir jautājums: ok, bet kas tālāk? Vai tu vispār spēj no sevis attālināties? Spēj paskatīties, kas vēl pasaulē notiek? Un tagad man ir cerība, ka es to spēšu.

Kāpēc jūs teicāt, ka nākat no nabadzīgas ģimenes? Jums taču tēvs bija jūrnieks. Tās bija turīgas ģimenes, importa labumi. Viņš ātri aizgāja no ģimenes?

Viņš ātri aizgāja no dzīves. Nomira, kad man bija 14 gadi.

Un tā ir trauma...

Lielāka trauma ir tas, ka arī tad, kad viņš it kā bija, viņa patiesībā nebija. Jo viņš vienmēr bija prom jūrā. Un mani audzināja sievietes. Tēvs manā dzīvē parādījās ļoti epizodiski. Un, kad parādījās, ļoti turēja visu sevī iekšā. Es īstenībā nemaz nezinu, kas viņš bija par cilvēku. Man ir tikai nojausma. Un tad viņš aizgāja pavisam, un man pazuda jebkādas iespējas uzzināt, kas tas bija par cilvēku.

Vienatnes manā dzīvē vienmēr bijis par daudz.

Bet taisnība – no jūras tēvs atgriezās ar visādiem labumiem. Un tas mani, protams, izcēla starp vienaudžiem. Man bija importa drēbes, pirmajam bija videomagnetofons. Un bija tāda kā izredzētība, kuru neesmu nekādā veidā pats nopelnījis. Es pat atceros, ka man ne visai patika tā nojausma gaisā, ka Padomju Savienībai beigas tūlīt būs klāt. Jo tad taču visiem būs košļenes, botas un džinsi. Un beigsies mana izredzētība.

Vai jūs pats gribētu būt tēvs?

Redziet, ir tā, ka es knapi spēju par sevi parūpēties. Patiesībā es pat to nespēju.

Bet par istabas augiem atceraties?

Tos es vēl varētu atcerēties reizi nedēļā apliet. Bet, piemēram, suni neuzdrošinos ņemt. Kaut ļoti gribētu.

Man mājās pat nav veļas mašīnas. Nav gāzes. Kā jau teicu, vispār negatavoju mājās. Man ar sadzīvi nav vispār nekāda sakara. Bet bērns tomēr paredz sadzīvi.

Starp citu, es vienai savai draudzenei piedāvāju uztaisīt bērnu. Viņa man atbildēja ar īsziņu: “Paldies par uzticēšanos. Bet es vēl neesmu tādā izmisumā.”

Jūs bijāt pieradis braukt kaut vai uz to pašu Krieviju iestudēt. Jums tagad nav īpaši izteikta ieslodzītības sajūta vienā valstī?

Nē, vispār nav. Pirmkārt, man patīk šeit strādāt. Un brīnumainā kārtā darba šobrīd ir pat daudz. Otrkārt, es saprotu, ka agrāk vai vēlāk šis beigsies un es atkal varēšu braukt strādāt uz Maskavu. Varētu jau arī tagad tikt, producenti to nokārtotu. Atgriezties būtu grūtāk. Tāpēc es izvēlos palikt Rīgā. Jo šeit ir manas mājas. Izvēle bieži vien ir diezgan iracionāla. Jā, tur es nopelnītu vairāk. Bet šeit ir manas mājas.

Ja par naudu. Kā jums patīk tērēt?

Nu, piemēram, nopirkt labas smaržas par pēdējo naudu. Vai arī, ja kontā palikuši daži simti eiro, vienalga turpināt ēst restorānos. Tāpēc ka nauda atkal nāks un būs. Un jēdzīgākais, ko ar naudu var darīt, – nedomāt par to. Un tērēt tā, kā gribas. Cita lieta – ja tev nav daži simti tūkstošu kontā, ir vesela virkne lietu, ko nevari atļauties. Un tad gan ir jautājums: vai ir jēga to gribēt? Var izvēlēties nesapņot par lietām, ko nevari dabūt.

Jums ir gribējies sākt dzīvi no baltas lapas?

Ļoti čehovisks jautājums. Par to runā Veršiņins Trīs māsās. Iztēlojoties, ka šī dzīve ir melnraksts un īstā būs tā nākamā. Kas es tajā būtu un ko darītu? Viņš secina, ka, visdrīzāk, cilvēks mēģinātu neatkārtot pats sevi. Viņš, piemēram, neprecētos. Jo viņam tā ir sāpe. Bet man... Varbūt es šodien vienkārši esmu labā noskaņojumā, bet domāju, ka neko es citādi nedarītu. Man ir labi, kā ir. Taču ir lietas, ko es, teiksim tā, nožēloju.

Piemēram?

Es nožēloju to, ka esmu sāpinājis dažus cilvēkus. Iespējams, nepamatoti. Un dažiem no viņiem esmu arī atvainojies. Esmu atvainojies arī dažiem aktieriem.

Un tad viņš aizgāja pavisam, un man pazuda jebkādas iespējas uzzināt, kas tas bija par cilvēku.

Kaut nožēlot vispār ir bezjēdzīgi. Tas, ko vari darīt, – apzināties un palūgt piedošanu. Nu, un vēl man ir sajūta, ka nākotnē es varētu nožēlot to, ka daudz kam neesmu ļāvies.

Atkal jājautā – piemēram?

Attiecībām. Pieredzēm. Piemēram, es vispār nelidoju ar lidmašīnām.

Un nekad neesat lidojis?

Es esmu daudz lidojis. Bet vienā brīdī tas diskomforts no lidošanas izrādījās pārāk liels un uzvarēja. Ja vien ir izvēle, es izvēlēšos nelidot. Un tāda izvēle ir vienmēr. Līdz ar to man daudz kas paiet secen. Tālāki ceļojumi. Teātra festivāli, uz kuriem aizbrauc manas izrādes, bet es pats ne. Tagad es to nenožēloju, bet pieļauju, ka pēc gadiem nožēlošu. Ka pārāk daudz ko neesmu izmēģinājis. Tāpēc es tagad mēģinu ar sevi kaut ko darīt, “atveseļot”.

 Kas ir jūsu mīļākais klasiķis?

Grūti man ar tiem klasiķiem... Ilgu laiku man tas bija Mihails Kuzmins, ko īsti nemaz neuztver kā klasiķi, jo viņš palicis ārpus klasiķiem.

Bet Čehovu jūs iestudējāt. Un arī Dostojevski.

Ar Dostojevski man ir sarežģītas attiecības. Visi tie viņa bezdibeņi – nē, nē, vispār nē... Man viņš šķiet pārāk manipulatīvs. Un pārāk daudz viņam vārdu. Tas īstenībā ir kruts paņēmiens: viņš ar to savu vārdu daudzumu un savirknējumu burtiski nohipnotizē. Dabū lasītāju savā bezdibenī. Un atstāj tur. Nē, man nepatīk, ka ar mani tik klaji manipulē. Dostojevskis manipulē nenormāli! Un nav teikts, ka viņam ir atbildes. Nē, viņam nemaz nav to atbilžu. Un, ņemot vērā, kāds viņš pats bija, es neredzu nevienu iemeslu viņam sekot.

Bet Čehovu gan es mīlu, viņš man ir tuvs. Ar savu neizsmeļamo ironiju, sarkasmu un arī cinismu. Čehovs rakstīja par to, cik niecīga īstenībā ir cilvēka dzīve. Un arī smieklīga. Cik smieklīga un nožēlojama ir jebkāda cerība uz kaut ko. Jebkāds sapnis. Bet, piemēram, Kuzmins nicināja Čehovu. Viņš teica: kas par pretīgu nelietību... Bet paspēlēties tajā ir forši. Čehovs bija ārsts. Un ārsti pēc dabas ir ciniķi, viņiem nekas cits neatliek, ikdienā saskaroties ar nāvi.

Ir kāds dzejolis, ko jūs sauktu par savu mīļāko?

Ir viens Arsēnija Tarkovska dzejolis. Viņš bija režisora Andreja Tarkovska tēvs.

Un sajūta tajā ir kāda?

Tā sajūta ir melanholiska. Par ilgām, kurām nav lemts piepildīties. Un, ja tās piepildās, tad nenes gandarījumu.

Saistītās ziņas

Pat adatai nav kur nokrist! Vladislava Nastavševa koncertā ļaužu kā biezs
"Positivus" festivālā ar klavierkoncertu uzstāsies režisors Vladislavs Nastavševs
Rīgas Krievu teātris tiešsaistē rādīs Vladislava Nastavševa jauno izrādi “Melnraksts”

Citi šobrīd lasa

Rebeka Koha nav vienīgā jeb Latvijas sporta daiļavas, kas ieskatījušās ārzemniekos
“Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai," Ziedoni citē ģimene, kuras vectēvu atrada dziedam. Sirsnīgā vēstulē pateicas ikvienam, kas palīdzēja 4
Timmas mīļotās Sedokovas fani sāk apspriest viņas ķermeņa formas 2

«Разделяют нас»: принц Гарри и герцогиня Меган объявили бойкот

Без подвоха: на юге Италии туристам сдают жилье по два евро за ночь