foto: Shutterstock
Kā dzīvē nepazaudēt prieku? Daktera Jāņa Zaļkalna 5 atbildes
Attiecības
2020. gada 29. jūnijs, 05:04

Kā dzīvē nepazaudēt prieku? Daktera Jāņa Zaļkalna 5 atbildes

"100 Labi Padomi"

“Redziet, kur tā lieta, priekam ir jāsākas pašā cilvēkā. Neviens viņu nevarēs iepriecināt, ja viņā tā nebūs,” tā sarunu par prieku iesāk RAKUS Gerontoloģijas klīnikas vadītājs profesors Jānis Zaļkalns.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

1. Daudzviet pasaulē meklē veidus, kā cilvēkam vairot prieka hormonus sevī, piemēram, Japānā ir attīstīta smieklu terapija, ko praktizē pat birojos. Bet – vai latvieša mentalitātei tāda smieklu terapija, kur jāsmejas divas stundas no vietas, vispār ir piemērota?

Esmu redzējis gan daudz dokumentālo, gan zinātnisko materiālu par smieklu terapiju, tomēr – kas der citiem, nenozīmē, ka ir piemērots arī mums, mūsu mentalitātei. Daudz ko nosaka arī tas, kurai vecuma grupai cilvēks pieder.

Raksturīgi, ka novecošanas gaitā prieka resurss kaut kā izsīkst (tas nenozīmē, ka varam to absolutizēt uz visiem). Runājoties ar daudziem senioriem, arī pētnieciskā darba ietvaros, viņi man ir teikuši: “Dakter, man viss ir kārtībā, bet es vairs nevaru priecāties kā trešās klases puika, kam parāda pirkstu, un viņš priecīgi smejas skaļā balsī, vēderu turēdams, un skolotāja viņu izraida no klases un vēl piezīmi ieraksta.” Taču arī lielākā vecumā spējai sajust prieku vajadzētu būt. Varu to ilustrēt ar divām vienkāršām sadzīviskām situācijām: no rīta esi atvēris acis, spīd saule, un tu esi priecīgs, jo ir saulaina diena, viss ir skaists un brīnišķīgs – tas ir pirmais pozitīvais lādiņš šai dienai. Un otra situācija: no rīta esi pamodies un līst lietus, tāds pelēks, ražens lietus. Tu atkal esi priecīgs, jo lietus noslaucīs putekļus, zāle zaļos un puķes ziedēs. Divas pilnīgi pretējas situācijas, un abās tu vari rast iemeslu priekam. Ir svarīgi, lai tev šis prieks būtu! Bet, lai būtu prieks, pie tā ir jāpiestrādā.

2. Ja kāds cilvēks sāk justies nomākts, neredz neko priecīgu savā dzīvē, kāds būtu risinājums šādā gadījumā?

Ja pēkšņi cilvēks sāk just, ka sevi it kā nepazīst, jo vairs nespēj priecāties, šādām pārmaiņām noteikti ir jāpievērš uzmanība. Manuprāt, kamēr vien cilvēks spēj sevi paškritiski vērtēt un saprast, kas ir tās nelielās izmaiņas, kas ar viņu notiek un kāpēc tā notiek, un ko viņš var darīt, tas būs veids, kas palīdzēs neiegrimt grūtsirdībā, negācijā pret pasauli un nekļūt drūmam. Tad viņš nenonāks tik tālu, kad vairs ne prātā nenāks piestrādāt pie sevis un vienīgais, ko viņš tad teiks: “Esmu tāds, kāds esmu, un viss.”

Ja kāds tuvs cilvēks ir kļuvis nomāktāks, inertāks un viņā vairojas negācijas par norisēm sabiedrībā un cilvēkos, bet viņš pats šīs pārmaiņas nav ievērojis, labi, ja ir kādi citi tuvinieki un autoritātes, kas viņu pamudinātu uz pozitīvajām pārmaiņām. Tikai šo pamudinājumu vajadzētu sākt nevis ar pārmetumiem, bet gudri. Piemēram, saprotot, ka omīte ir tāda kā saskumusi, viņu var paņemt līdzi ceļojumā vai uz pasākumu, jo vajag, lai omīte jūt, ka dzīvē turpinās, kaut arī daudzas krāsas ir citādas. Viss notiek, un varbūt pat notiek brīnumainā veidā, kam spēka gados, visticamāk, neatlika laika.

Un tad vēl ir individuālais resurss, ko Dievs katram ir devis, – tie ir gribas instinkti. Tiesa, gribas instinkti novecošanas gaitā reducējas. Kā tas izpaužas? Piemēram, cilvēks bija ieplānojis apmeklēt kādu sabiedrisku pasākumu vai fizisko aktivitāšu nodarbību, taču ārā lietaina diena – nu, neiešu, viņš izlemj. Tas nozīmē, ka gribas instinkti ir gājuši mazumā, un tā vietā, lai aizietu uz pasākumu vai veikalu, cilvēks sāk filozofēt: pag, uz veikalu būtu jāiet, bet varu arī sameklēt kādus putraimus un izvārīt, lai uz veikalu nav jāiet. Viņš jau domā nevis par to, ko šodien varētu darīt, bet – ko varētu nedarīt. Savukārt cits neko nefilozofē un iet tur, kur bija ieplānojis, un nekādi apstākļi tam netraucēs. Regulāras nodarbības stiprina gribu, to noteikti vajadzētu atcerēties! Gandarīs arī komunikācija ar pasākumos vai nodarbībās satiktajiem ļaudīm. Lūk, vienkāršs prieka avots!

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

3. Sāpes – vienalga, vai tās ir hroniskas galvassāpes vai muguras sāpes, vai sāpošs celis – var sagandēt visu prieku par dzīvi. Meklēt pretsāpju tabletes?

Ja ir kādas fiziskās veselības pārmaiņas, tas ietekmē arī domāšanu un attieksmi pret dzīvi. Tad pareizi būtu meklēt atbalstu, kas viņam varētu te ko līdzēt. Vispareizāk dot priekšroku tam, kur cilvēks pats var būt aktīvs un nebūt atkarīgs (cik vien tas iespējams) no citiem un arī no naudas, jo tās ne vienmēr ir gana. Piemēram, daudzos gadījumos lieliski palīdz vingrojumi. Var palūgt fizioterapeitam ierādīt vingrojumu kompleksu, ko izpildīt mājās, bet pēc mēneša vai pusotra pie speciālista atkal aiziet uz konsultāciju, lai pastāstītu, kā ir gājis, vai sāpes ir samazinājušās.  

Protams, sāpes nomāc prieka izjūtu. Bet, ja tās nav ļoti stipras, nav iemesla atteikties no kustībām, tās neko sliktu nenodarīs vienkārši tāpēc, ka, piemēram, deformētā locītava ļaus kustēties tik daudz, cik tas būs iespējams. Un vēl – pat ja ir veikti izmeklējumi, kas apliecina izmaiņas, centies par to nedomāt. Un centies saglabāt savu stāju. Savu gaitu. Piedomā pie tā. Pat ja ir fona sāpes, nevajag uz tām koncentrēties, bet uz darīšanu un varēšanu.

Cilvēkiem, kuri man jautā, kādu fizisko slodzi viņi var atļauties, parasti atbildu, ka tai jābūt viņiem pazīstamai patīkamai noguruma sajūtai neatkarīgi no vecuma un slimību buķetes. Pēc fiziskās slodzes ir jājūt patīkams nogurums, nevis kaut kas jāpierāda citiem ar savu sportošanu. It kā vispārīgs teikums, kas patiesībā ir ļoti personalizēts. Slodze. Tāda, kas der tieši tev. Tāda, kas rada patīkamu noguruma sajūtu.

Bet nekad nebūs tā, ka tablete – apaļa, balta, dzeltena vai citas krāsas – būs pirmais un vienīgais, ko cilvēks var izdarīt. Tablete nebūs nekad viņa vietā, jo vienmēr ir liela atbildības un darba daļa, kas ir jāizdara pašam.

4. Ļoti daudziem cilvēkiem garšo šokolāde, saldumi. Vai nolūkā sevi nedaudz iepriecināt un radīt labsajūtu varam kādreiz panašķoties arī ar kādu saldumu?

Attiecībā uz ēšanu un ēšanas paradumiem ir pārdzīvotas visdažādākās teorijas, kas no ārsta viedokļa ir bijušas absolūti absurdas. Tomēr ir izkristalizējusies viena mūžsena patiesība, kas ir aktuāla arī mūsdienās. Vajag ēst no visa pa bišķim un, protams, lietot pietiekami daudz šķidruma. Katrā ēdienreizē jābūt dārzeņiem, lai organisms būtu nodrošināts ar balastvielām. Tad kādreiz varam arī pagrēkot ar saldumiem. Ēdiens tomēr ir bauda, un mazi grēciņi nav tik būtiski, īpaši, ja cilvēks ir praktiski vesels.

Cita lieta, ja omītei pēkšņi ļoti sākušas garšot kūkas un tēja ar piecām tējkarotēm cukura vai opītis pasācis daudz bērt sāli pie ēdiena, to vispirms pat nepagaršojot, visticamāk, viņiem abiem līdz ar gadiem ir atrofējušās garšas kārpiņas un tāpēc gribas vairāk saldu vai sāļu. No malas tiešām var izskatīties, ka omītei ļoti iegaršojušās kūciņas, bet patiesībā tas ir jautājums par garšas kārpiņu jutīgumu, nevis sevis iepriecināšanu.  

5. Ja dzīvē ir zudusi harmonija, nav vairs nekādas stabilitātes, kā atrast tos pareizākos līdzekļus vai veidus, kas palīdzēs atgūt harmoniju un līdz ar to arī spēju priecāties? 

Neviens mūs nepazīst tik labi kā mēs paši sevi, un, gadiem ejot, esam noskaidrojuši, kas ir mūsu iepriecināšanas, harmonizēšanas un nomierināšanas avoti, no kuriem pasmelt, ja piedzīvota stresa situācija. Tas var būt konkrēts mūzikas skaņdarbs, romāns vai dzeja, pastaiga svaigā gaisā vai gar jūru vai kāda ļoti patīkama cilvēka apmeklējums, kas mūs stabilizē, dod prieku. Harmonija ir būtiska, jo no tās atkarīga mūsu pašsajūta un imūnsistēma. Šīs lietas ir jācenšas pašiem risināt, un te atkal ir jautājums par savu gribu un gribas instinktu, ka tu zini, kas tev var palīdzēt (nevis tablete vai smēre, bet ko vari darīt pats). Bet – ir jādara! Nepietiek tikai ar izpratni.  

Brīnišķīga un arī pozitīva iedarbība ir ūdens procedūrām. Labi, ne visi aizies uz peldbaseinu (atceries – tas nekas, ja neproti peldēt, tagad daudzviet pieejami arī seklāki un siltāki baseini), mājās var iegulties vannā, kurā ir patīkami silts ūdens, pievērt acis un nomierināties. Ūdens procedūras noskalo visas negācijas, visus ceļa putekļus, un tad nākamais solis būs prieks. Harmonija un dvēseles miers ir priekšnosacījumi arī priekam.

Tēmas