Latvijas noslēpumi: ieķīlāt flīģeli, lai radītu modi - stāsts par Olgu Danoss

Olgas Danoss jaunais salons

Dzimusi turīgā inteliģentā Rīgas namsaimnieku ģimenē (1897. gadā), Olga Vīksne skolojās prestižajā Lomonosova ģimnāzijā, tāpat kā viņas māsa Mērija, nodarbojās ar dziedāšanu, un abas nokļuva Latvijas Nacionālās operas korī. Operā Olga iepazīstas ar ungāru baritonu Arpadu Danosu, kurš Rīgā nonācis nejauši, – Pirmā pasaules kara gados atbraucis šurp koncerttūrē ar Hamburgas operu un drošības labad palicis. Viņi apprecas, un 1920. gadā piedzimst abu pirmais dēls Arpads, 1922. gadā – Mihails, ģimenē saukts par Mišu, bet 1928. – pastarītis Jānis. Olga pārtrauca dziedāt, jo viņas balsi esot sabojājusi kāda ievērojama dziedāšanas pedagoģe, bet māsa Mērija Saksa, Konservatorijas profesora tenora Paula Saksa pirmā sieva, kļuva par Operas dziedātāju.

Danosi ir pārticīgi, dzīvo Krišjāņa Valdemāra ielā pretī Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam (tolaik – Rīgas pilsētas mākslas muzejs); kad piedzimst Jānis, pusotru gadu pavada Palermo, Sicīlijā, un šajā laikā daudz ceļo pa Eiropu. Atgriežoties Rīgā, viņi apmetas smalkā savrupmājā Pārdaugavā, kas ātri kļuva par augstākās sabiedrības saviesīgo vakaru norises vietu – literāri muzikālie vakari, kuros piedalījās dziedātāji, mākslinieki, uzņēmēji, profesori, notiek nepārtraukti. Jānim Danosam goda vietā pie sienas joprojām ir fotogrāfija, kurā redzams kāds no šiem vakariem, kurā viesojies arī pasaulslavenais krievu dziedonis Fjodors Šaļapins. Tā bija Olgas ierastā vide, Arpads bija sabiedrības dvēsele, turklāt pat pārāk viesmīlīgs un izšķērdīgs, māksliniekiem dodot ilglaicīgas nakstmājas.

30. gadu sākumā kājām gaisā sagriežas gan vēstures notikumi (sākas ekonomiskā krīze), gan ģimenes labklājība. Danosi zaudē visus savus iespaidīgos ieguldījumus vērstpapīros un ir spiesti atstāt Pārdaugavas glauno savrupmāju, pārceļoties uz trīsistabu dzīvokli Vecrīgā, Grēcinieku ielā 25. Turklāt Arpads vecākais izrādās krīzes situācijai nepiemērota personība, viņam labpatīk spēlēt šahu (ar to gan viņš mēdz arī nopelnīt), nevis nodarboties ar nopietnām lietām. Olga vispirms nodibina pati savu uzņēmumu Garteks, kas nodarbojas ar aizkaru importu no Francijas. Tā kā viņa ir sabiedrībā pazīstama dāma, turklāt ar labu stilu un gaumi, viņas smalkās paziņas, kurām, tā teikt, nauda bija, bet gaumes ne, lūdza palīdzēt ar modes lietām. Sākums bijis vienkāršs – Olga izārdījusi slavenā kažokmeistara Mertena darinājumu, noņēmusi piegrieztni, atradusi latgalieti Cillu, kas labi prot šūt kažokus, un sākusi nodarboties ar modi. Pirmais bijis gluds, spīdīgs kotikādas kažoks, ko viņa pārdevusi savai draudzenei. 1934. gadā Olgas Danoss kundzes salons Grēcinieku ielā 25 jau tiek pieminēts presē. Kā atceras Jānis Danoss, viena no Olgas klientēm bijusi Latvijas kara ministra, ģenerāļa Jāņa Baloža kundze Elvīra, kura gan par tērpu piegādāšanu “ierastā lata vietā deva vien 50 santīmus”.

30. gadu vidus nav viegls laiks ģimenei – laikrakstos ik pa laikam pavīd ziņojumi par Danoss kundzei un viņas vīram piederošo mantu ūtrupēm: vairāksolīšanā tiek pārdots flīģelis, tad – magoņkoka krēsli, ēdamgalds, stāvpulkstenis, tad – gleznas… Olgai ir nepieciešamas šujmašīnas, jāsamaksā darbiniecēm, un viņas izvēle ir acīm redzama. (Vecvecmāmiņas attieksmē pret darāmo lietu ar savu dzīvi paralēles velk Dita Danosa – arī viņa gadiem ilgi citos projektos pelnīto naudu ieguldījusi, lai uzturētu pašmāju dizaineru veikalu Taste Latvia.) 1935. gada oktobrī Olgas Danoss jaunais modes salons piedalās savā pirmajā modes skatē kopā ar tolaik jau labi zināmajiem – Lidijas Lambertes salonu, drēbnieku uzņēmumu Mežgailis un b-drs, Emīlijas Zvirbules un Rašeles Ribušas cepuru saloniem u. c. 1935. gada novembrī Olga izrāda savus tērpus arī atsevišķā skatē kafejnīcā Guna. Visdrīzāk arī Danoss tolaik radīja tērpus “pēc Parīzes modeļiem” kā tolaik visas slavenākās modistes, tāpēc pieminētā pēdējā skate 1940. gadā ir jo nozīmīgāka. Jānis Danoss gan atceras, ka ap 1939. gadu Olga, oficiāli paziņojot, ka dodas uz Parīzi, mēnesi pavadījusi māsasvīra Saksa Līgatnes muižā, kur zīmējusi tērpu skices, ko vēlāk pasniedza kā Parīzes modeļus. Tāds laiks, tāds Rīgas dāmu pieprasījums.

Pašā Brodvejā!

Vairākas reizes mainījusi sava salona atrašanās vietu, pēc Grēcinieku ielas – Elizabetes 35, tad Brīvības un Blaumaņa ielas stūrī, 1938. gadā viņa atver salonu Elizabetes ielā 55, Brīvības ielas stūrī, tolaik visiem labi pazīstamajā koka ēkā, kur viens otram blakus atradās arī restorāns Esplanāde un Piena restorāns (ēka nojaukta 1967. gadā, atbrīvojot vietu viesnīcas Latvija celtniecībai, šobrīd – Radisson Blu Latvija). Un vispār šī vieta bija pats Rīgas Brodvejas centrs. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados par Rīgas brodveju dēvēja to Elizabetes ielas daļu, kas atrodas starp Valdemāra un Tērbatas ielu. Vakaros, kad iemirdzējās neona reklāmas, šeit pastaigājās zelta jaunatne un bohēmieši. Apkārt bija daudz iecienītu izklaides vietu – kino Forums (vēlāk Pionieris, Oskars), kafejnīca Rokoko, kino Maska (divi grāvēji vienā vakarā), Splendid Palace un Astorija…

Nav brīnums, ka Olgas Danoss jauno salonu, kas atradās tik ekskluzīvā vietā, pamanīja prese. “Gaumīgais skatu logs jau liekas kļuvis par nepieciešamu sastāvdaļu mūsu jaunajam Korso – izdaiļotajai un paplašinātajai Elizabetes ielai,” 1938. gada oktobrī rakstīja žurnāls Sievietes Pasaule, kā salīdzinājumu izmantojot Romas galveno iepirkšanās ielu un uzsverot, cik labi, ka mūsu galvaspilsētas centru arvien vairāk iekaro latviešu uzņēmumi. Rakstā stāstīts, ka Olga Danoss “šajā arodā strādājot jau desmit gadus un savu jaunatvērto veikalu uzskatot kā balvu, ko pati sev ieguvusi caur neatlaidīgu darbu, jo savu darbu ļoti mīlot. Drēbniecību viņa turot par grūtāko mākslu daiļamatniecības nozarē, kā arī par nepateicīgāko”, jo visskaistākajam tērpam taču ir tikai viena sezona. “Danoss kundze nemīl tērpus atkārtot, ar mazliet fantāzijas to pašu modeli varot izveidot pilnīgi individuāli.”

Starp citu, Olgas Danoss salonu atceras arī māksliniece Džemma Skulme, kura turp – visdrīzāk salona beigu posmā – devusies līdzi mammai, talantīgajai un stilīgajai tēlniecei Martai Skulmei. “Tā bija reprezentabla vieta. Prāvs, moderns skatlogs uz Elizabetes ielu, pāris elegantu lietu tajā, nepiebāzts un negaidīti citādāks.”

Jaunais salons gūst piekrišanu, klientu loks aug, un tuvākajos gados presē lasāmi sludinājumi, ka salons aicina darbā labu šuvēju, prasmīgu mēteļšuvēju u. tml. Salons turpināja paplašināties, 1938. gadā tam ir filiāle Majoros, un 1939. gadā tā cepuru nodaļa pārgāja pazīstamās cepuru dizaineres Veras Dagilis pārziņā. Žurnāls Sievietes Pasaule slavēja abu dāmu talantu, rakstot, ka viņas ir ne tikai apdāvinātas modistes ar neizsmeļamu fantāziju un oriģinālu izdomu, bet arī “labas psiholoģes, kuras, iedziļinoties savu klienšu raksturos, kā arī formu un seju līnijās, rada to pareizo saskaņu, kāds nepieciešams starp tērpu un tā valkātāju”. Žurnāls izteica cerību, ka abas meistares “varētu sacensties ar labākajiem ārzemju modes noteicējiem. Vai nebūtu skaisti, ja arī mums Latvijā reiz ataustu tā diena, kad mēs vairs nebūtu spiesti idejas patapināt no citām valstīm un noteikt paši savu modi.”

Lielākais slavas brīdis Olgas Danoss radošajā darbībā pienāk, kad viņa, iedvesmojoties no latviešu ātrslidotāja Alfona Bērziņa panākumiem (viņš kļuva par 1939. gada Eiropas meistarsacīkšu absolūto čempionu), radīja īpašu tērpu – visai vienkāršu pēcpusdienas kleitiņu sporta stilā, ar slidzābaciņu izšuvumu uz kabatas un jostas. Drīz vien šis tērps parādījās vairākos zviedru laikrakstos ar piezīmi, ka “zviedru modistes varētu mācīties no latvietēm sacerēt aktuālus modeļus”.

Taupīt, palīdzēt, bēgt

Bet klāt jau bija 1940. gads, apkārt trakoja karš, arī Latvijā tika ieviesti taupības pasākumi. Prese arvien biežāk rakstīja, ka būtu nepieciešams attīstīt Latvijas modi. “Vietējā mode atšķirtos no starptautiskās ar to, ka tā būtu pielāgota vietējiem apstākļiem un prasībām,” 1940. gada martā prātoja laikraksts Rīts. “Jā, kādēļ gan Rīga nevarētu būt mūsu “Parīze”? Daža laba pilsēta mazā valstī izveidojusies par modes centru.” Lielā mērā tieši šie raksti kļuva par iemeslu, kamdēļ Jaunatnes Sarkanā Krusta dāmu komiteja, kas ik gadus rīkoja labdarības modes skates, pieteica taupības propagandas sarīkojumu ar nosaukumu Pavasara modes skate – bez Parīzes modeļiem, kurā tad piedalījās arī Olga Danoss.

Maijā notika Amatniecības kameras rīkota taupības skate, kurā arī piedalās Olga, izstādot “brīnumvienkāršus, bet glītus sieviešu apģērbu paraugus”, arī kleitu, ko var valkāt sešās dažādās variācijās, pārveidojot par ielas vai pēcpusdienas tērpu. Pats skaistākais no Danoss piedāvājuma esot bijis gaišs vasaras tērps, kas darināts no gluži jauna – “dzintara auduma”. Izrādījās, ka smalkais materiāls darināts no pakulām un tam ir zema pašizmaksa. Kārlis Ulmanis, apskatījis tērpus, secinājis, ka “nosaukums audumam ir ļoti labs un piemērots”.

Padomju okupācijas laikā, šķiet, tieši Olga Danoss bija tā, kura, sapratusi jaunos spēles noteikumus, veicināja šuvēju un modistu apvienošanos, izveidojot arteli Modeļu centrāle (Olga bija tā priekšsēdētāja), turklāt par modeļu zīmētājiem bija piesaistīti arī pazīstamie mākslinieki Sigismunds Vidbergs un Anna Dārziņa. Modeļu centrāle ar zīmētiem modeļiem apgādāja drēbniecības uzņēmumus un piedāvāja tos arī privātām personām, kā arī izstrādāja sevišķa pasūtījuma oriģinālmodeļus. Šī pati komanda iesaistījās arī Latvijā pirmā īstenā vietējā modes žurnāla Modes Spogulis tapšanā (1941. gadā tam iznāca divi numuri paralēli latviešu un krievu valodā).

Bet šķiet, ka vēl labāk Olgas Danoss personību iespējams iepazīt sarežģītajos Otrā pasaules kara apstākļos. Lai nodrošinātu iztiku, Olgai nākas šūdināt tērpus augstu vācu virsnieku sievām, bet vēlāk smalko ateljē viņa pārvērš par šūšanas darbnīcu un gatavo bikšturus vācu armijai. Vienlaikus viņa sāk palīdzēt ebrejiem, kurus no nometnes sūtīja darbos uz Rīgu, – Olga tos ēdina, palīdz sagādāt drēbes, iespēju robežās cenšas atvieglināt viņu dzīves apstākļus. Īpaši Olga satuvinājusies ar ebreju jaunieti Simonu Mirkinu un viņa ģimeni, dabūjusi atļauju šo ģimeni nometināt pie sevis, un viņi tur uzturas gandrīz divus gadus. Starp citu, ģimenes galva Dāvids Mirkins starpkaru periodā bija ādas cimdu meistars, un viņam piederēja galantērijas preču veikals. Tad par ebreju slēpšanu tiek apcietināta Olgas māsa un Mirkini nosūtīti atpakaļ uz nometni. Olga gan turpinājusi viņiem palīdzēt, slepeni sūtot pārtiku, un tā izglābusi viņu dzīvību, kaut pašai tas, protams, bija bīstami. Simons tika atšķirts no ģimenes un nekad to vairs nav saticis, taču izdzīvoja un nokļuva Vācijas bēgļu nometnēs, kur uzmeklēja Olgu. Viņa bija devusies prom no Latvijas ar vidējo dēlu (vīrs, vecākais un jaunākais dēls, lai arī kā Olga centās viņus izdabūt laukā, palika Latvijā). Simons solījies viņai palīdzēt un vēlāk šo solījumu arī izpildīja. Bet vispirms Olga dīpīšu (Desplaced Persons) nometnēs Vācijā īsā laikā esot noorganizējusi drēbniecības uzņēmumu, iesaistot tajā lielu skaitu latviešu speciālistu. Savukārt Olgas dēls Mihails, kurš iepriekš bija studējis mehāniku Latvijas Universitātē, turpināja studijas Drēzdenē, Hanavā un Heidelbergā. Ap 1949. gadu Olga saņēma ziņu no Rīgas, ka miris viņas vīrs Arpads. Sērām pievienojās neziņa par abiem pārējiem dēliem.

1950. gadā ar vienu no pēdējiem specializētajiem DP kuģiem Olga nokļuva Ņujorkā. Galvojumu viņai bija sagādājis paglābtais ebreju jauneklis Simons Mirkins. “Saprotams, es varu tikai mazā mērā atdarīt to, ko esmu viņai parādā,” viņš teica trimdas avīzes Laiks žurnālistam. Mirkina ģimene Olgu sākotnēji uzņēma pie sevis. Lai nopelnītu iztiku, viņa strādāja par viesmīli, istabeni, vēlāk pārcēlās uz Maiami, restaurēja porcelāna un citus mākslas priekšmetus un veidoja skulptūras. 1954. gadā Olga apprecējās ar savu kolēģi un priekšnieku japāņu izcelsmes mākslinieku Okadu. 1956. gadā Olgai konstatēja neārstējamu aknu audzēju, un drīz pēc tam viņa šo pasauli atstāj. Viņas dēls Mihails turpināja studijas Vācijā un pēc zinātņu doktora grāda iegūšanas emigrēja uz ASV, kur strādāja par fotonukleārās un teorētiskās fizikas pētnieku. Viņam pieder arī vairāki attēlu diagnostikas iekārtu patenti. Vecākais dēls Arpads neilgi pēc kara beigām tika izsūtīts nometinājumā uz Vorkutu, no kuras atgriežoties dzīvoja ļoti savrupu un noslēgtu dzīvi. Bet jaunākais dēls Jānis pēc augstskolas absolvēšanas strādājis par inženieri, vienmēr interesējies par politiku un aktīvi tajā darbojies, arī 93 gadu vecumā ir joprojām možs. 

Jāņa mazmeita, Olgas mazmazmeita Dita Danosa rezumē dzimtas stāstu: “Tas ir Latvijas liktenis, kas spoguļojas manas vecvecmammas un manas dzimtas piedzīvotajā. Skarba, ļoti skarba realitāte. Diemžēl.”