Raimonds Pauls atmetis cerības Latvijā sagaidīt meitu

Komponists Raimonds Pauls cenšas sevi lieki nesatraukt, ka slēgto robežu dēļ nav iespējas satikt ne Francijā dzīvojošo meitu Aneti, ne mazmeitu Moniku, kura mīt Losandželosā un arī netiek uz Latviju, kur, kā stāstīja vēl pērnruden, iecerējusi rīkot kāzas un iziet par sievu pie sava armēņu izcelsmes līgavaiņa. „Par to vienkārši cenšos nedomāt,” atzīst Maestro.

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Raimonds Pauls stāsta, kā viņa dzīvē aizritējuši šie divarpus mēneši kopš ārkārtējās situācijas pasludināšanas valstī un kā viņš pielāgojas jaunajiem apstākļiem.

Atšķirībā no marta mēneša Vecrīga ir kļuvusi dzīvīgāka, cilvēki kursē pa ieliņām, un, skatos, arī Raimonds Pauls nāk pretī! Jūtaties droši, koronavīruss jūs nebiedē?

Tā lieki, bez vajadzības, jau riņķī nestaigāju. Tagad biju aizskrējis uz Latvijas Radio, man tur vakar beidzās ieraksts, pat ar mūziķiem no ārzemēm, ja vien Igauniju uzskatām par ārzemēm. Šo to jau daru visu laiku.

Dzīvoju gan Rīgā, gan Baltezerā. Tikko pabeidzu darbus Rīgā un nu jau atkal ceļa jūtīs uz Baltezeru. Beidzot sākušies labi laikapstākļi, saulīte spīd, ir kļuvis siltāks.

Es domāju, ka būtu jau laiks lēnā garā atjēgties un ļaut cilvēkiem salasīties. Dabīgi, ka mūziķiem, aktieriem tas ir svarīgs jautājums – tikties ar publiku. Tas ir pats svarīgākais! Tie visi attālinātie – tie ir tāda tukša lieta, es tajā nekādu lielu vērtību neredzu. Nekas nav vērtīgāks kā māksliniekam iziet publikas priekšā. Tāpēc lēnā garā jau vajadzētu mazināt ierobežojumus un sākt ļaut cilvēkiem sapulcēties. Pa simt vai divsimt un tā tālāk, lai, teiksim, uz rudeni viss jau darbotos atkal ierastā ritmā.

Kādas domas pašam šajā laikā nākušas prātā, par ko sanācis biežāk aizdomāties?

Uz visām šīm valdības un koalīciju norisēm skatoties, neredzu, ka tas ir kas perspektīvs. Nu kaut kā viņi pārdzīvos šo laiku, bet tik un tā, manuprāt, vajadzētu pavisam citiem cilvēkiem, citiem politiķiem nākt pie varas… Ne tieši par krīzi ir runa – ir vai nav valdība savu varēšanu apliecinājusi. Es domāju – vispār. Par to, uz kurieni mēs ejam un kā tā mūsu valsts attīstās. Neticu, ka šie politiķi būs tie, kas varēs izvilkt… Visu laiku tikai mums sola izaugsmi, bet nekādas izaugsmes nav! Vajag godīgi skatīties uz šīm lietām, nevis kā vienmēr – bez jēgas tukša pļāpāšana, televīzija pārpilna ar tukšām runām, kas būtībā neko nedod.

Aktīvi sekojat līdzi ziņām informatīvajā telpā?

Ne pārāk. Šad un tad paskatos "Preses klubu", bet arī tas atkarīgs no tā, kas tur runā un par ko runā. Taču iespaids ir bezsakarīgs. Visi nobijušies, neko nezina, kā viss būs turpmāk, neviens konkrēti neko pateikt nevar, tikai kaut ko muļļā. Tā ir tikai tāda prātuļošana.

Pats esat domājis par kādu potenciālu līderi vai cilvēku kopumu, kas patiešām varētu Latviju pacelt?

Skaidrs, ka jebkurā lietā līderis jeb saimnieks ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs boss, kas regulē, kas strādā, kam ir konkrēti plāni un pats galvenais – kurš māk tos plānus īstenot dzīvē. Nevis tikai bez jēgas solīt izaugsmi. Bet kurā virzienā izaugsmi? Ja par šo visu nedomā un neiedziļinās, tad jau nekāda vaina, un problēmu faktiski nav (smejas).

Kas jums pašam palīdz uzturēt pozitīvo garu?

Tas, ka joprojām uzstājos. Bija mana uzstāšanās vienam pašam televīzijā, kad viens spēlēju radio studijā. Izrādījās, šim koncertam bija ļoti labi reitingi un arīdzan labas atsauksmes.

Paralēli esmu sagatavojis vairākas koncertprogrammas. Man vispār šobrīd ir kādas trīs četras programmas. Pirms tam bija tapušas programmas ar Daumantu Kalniņu, Anci Krauzi, Zigfrīdu Muktupāvelu, ar aktieri Andri Bērziņu. Ir teātra, kino mūzikas programma… Es varu spēlēt visādos variantos.

Tās tapa pa šo kovidkrīzes laiku?

Jā, dabīgi! Viena no jaunajām ir mans veltījums Rīgai, tā ir instrumentāla džeza programma. Bet par pārējo pagaidām negribu stāstīt – lai saglabājas kāda intriga, nu tā, līdz rudenim.

Tātad šis jums ir sanācis produktīvs laiks.

No vienas puses, pat biju priecīgs, ka pāris mēnešu nebija koncertu, jo bija iespēja pievērsties kam jaunam. Pagājušajā gadā nospēlēju laikam ap 130 koncertiem. Man teica, ka pēc publikas apjoma tās varētu būt piecas (!) piepildītas "Arēnas Rīga"! Izpārdotas! Izbraukāju laukus krustu šķērsu. Kad uzstājāmies ar Andri Bērziņu, publikas atsaucība bija neticama!

Šajos koncertos jūs no skatuves pavadīja ar milzu ovācijām un aplausu vētru. Sakiet, kāda bija sajūta tagad, kad pandēmijas laikā radio studijā koncertējāt viens pats, kad publikas nebija vispār?

Es jau pie tāda formāta esmu pieradis, jo lielāko daļu sava mūža esmu pavadījis ierakstu studijās, kur parasti klāt ir tikai viens, divi, pieci cilvēki, ne vairāk. Bet, protams, ko tādu nevar salīdzināt ar iziešanu pie publikas, tur ir pavisam cita enerģētika, citas emocijas. Lai gan, protams, ir patīkami dzirdēt labas atsauksmes un to, ka ir bijusi liela interese no klausītājiem, kas šo uzstāšanos ir skatījušies televīzijā.

Tātad Raimonda Paula galvenais barotājs un cēlējs ir klausītājs? Tieši šī enerģijas apmaiņa ar publiku klātienē?

Tikai tā! Tikai tā! Tāpēc arī ļoti labi saprotu, kā pārdzīvoja aktieri, dziedātāji, kad iespējas satikties ar skatītāju un klausītāju pilnībā bija liegtas. Pagājušajā nedēļā man bija pirmā uzstāšanās, kas bija kopā ar Dināru Rudāni, un zālē bija tikai pārdesmit cilvēku. Tas jau nemaz nebija mans koncerts – vienkārši Dināra palūdza, un es viņai palīdzēju.

Jo gribējās arī pašam iziet pie cilvēkiem?

Nu tik, cik man vajag, tik es izeju! (Sirsnīgi smejas.)

Sakiet, Maestro, vai jums ir kāda dziesma, kas pašam uzlabo garastāvokli?

Nemācēšu tā acumirklī pateikt… Bet man nupat ir tapis viens jauns ieskaņojums, kurš, ceru, drīz arī nonāks pie klausītājiem. Tas ir tāds negaidīts pagrieziens. Dziesma saucas "Veltījums dzejniekiem", ar Jāņa Petera dzeju, un dziesmu izpildīs viens no jaunajiem, populārajiem dziedātājiem, kurš nāk no Liepājas un pārstāv "Līvus". Tas ir Buks, Jānis Buķelis, pats viņu izraudzījos. Tātad dziesma pavisam citā, man neraksturīgā stilā. Nu, vismaz man ir sajūta, ka šis ieraksts, ļoti dzīvespriecīgs gabals, izraisīs diezgan lielu interesi.

Kādas aktualitātes Baltezerā, kur nu jātiek ar visu saimniecību galā vienam, bez znota un meitas palīdzīgajām rokām?

Viss smuki aug, būs atkal jābrauc pļaut. Nekas, ka viss vienam jādara, – kā ir, tā ir. Vēl jau kustos. Pļaušana man ļoti patīk, varētu teikt, ka jau ilgus gadus tas ir mans hobijs. Daudzi mani draugi un paziņas tagad arī mūk prom no pilsētas – diriģents Māris Sirmais stāda kociņus kaut kur Jūrkalnē, Vaivodu ģimene arī Tukuma pusē kaut ko ar stādīšanu ņemas. Mūziķi nodarbojas ar lauksaimniecību. Un tas ir brīnišķīgi, ka ejam atpakaļ pie dabas.

Jūsu meita Anete, kura ar vīru nu jau kādu laiku par savām mājām sauc Franciju, aizvien nav radusi iespēju no Nicas atgriezties pie jums Latvijā?

Jā, Anete diemžēl aizvien netiek prom no Francijas. Lidot viņa nevar paaugstinātā asinsspiediena dēļ, atliek tikai iespēja braukt ar automašīnu. Taču, kamēr neatvērs robežas, nekādu cerību nav. Tas jau pat nav no Latvijas, bet gan no citām valstīm atkarīgs. Un viņai ir bail, ka tad, kad atvērs tās robežas, noteikti drausmīgi bari gāzīsies pāri. Līdz ar to braukšana un mājupceļš var pārvērsties par pilnīgu murgu. Man ir ļoti žēl, ka viss ir tā izvērties, viņai jau tagad vajadzēja būt Rīgā, bet diemžēl joprojām nav. Un nav arī cerību, ka šajā vasarā tas varētu notikt.

Tālu prom ir arī jūsu mazmeita Monika, kas dzīvo un studē kino producēšanu Losandželosā. Pirms kovidkrīzes viņa dalījās nākotnes plānos, no kuriem viens bija, iespējams, pat jau šovasar nosvinēt Latvijā kāzas ar savu armēņu izcelsmes līgavaini scenāristu Maiklu Alojanu. Vai esat saņēmis ziņu, ka kāzas ir pārceltas? Ja jau nav iespēju visiem kopā sabraukt.

Par mazmeitas kāzu plāniem un iespējamām izmaiņām patiesībā neko nezinu. Lai paši lemj, kā darīs, kā viņiem būs ērtāk un izdevīgāk. Kad būs jāiet, iešu. Ziniet, mēs pārāk tālu esam, katrs savā kontinentā, nu ko man jaukties iekšā? Gan viss sakārtosies. Protams, gaidu, kad visa ģimene varēs tikt uz Latviju, kad visi savējie varēsim beidzot satikties.