Janas Duļevskas pieredze par bērnu mācīšanu mājās: "Man ļoti palīdz arī humors"

Jana Duļevska atzīst, ka, pieskatot jaunākā dēla Niklāva (8) mājmācības, mācījusies būt pacietīgāka. Viņa priecājas, ka vecākais dēls Martins (17) atbildīgi mācās un trenējas. Jana novērtē, ka vīrs Rodrigo, būdams profesionāls sportists, vienmēr zina, kā puišus izkustināt. Viņa neslēpj, ka ir brīži, kad pār viņu māju pārslīd kāds dusmu un kašķu mākonis, bet tos ātri izklīdina laba humora deva.

"Mūsu ikdiena ir kļuvusi mierīgāka, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti darbīga. Visi mani darbi, kas bija paredzēti, ir atcelti vai krietni pārcelti, līdz ar to visu savu laiku pavadu mājās kopā ar ģimeni. Tā kā iepriekš ikdiena bija liels skrējiens, mājās iekrājās dažādi neizdarīti darbi, ko tagad varu paveikt. Dinamiskā dzīve, kas bija ārpus mājas, ir pārcēlusies uz mājām, jo kaut kas nepārtraukti vārās vai cepas, jāpabeidz iesāktais un daļa dienas bija jāpavada, mācoties kopā ar jaunāko dēlu Niklāvu. Novērtēju, ka vecākajam dēlam Martinam mana palīdzība nemaz nav nepieciešama – viņš ar mācību procesu tiek galā pats.

Mācoties ar Niklāvu, mums gāja dažādi – bija dienas, kad abiem bija labs garastāvoklis un ar prieku izdarījām ļoti daudz no uzdotā, bet ir arī tādas dienas, kad negāja tik viegli. Nu gluži kā hokejā, kad veiksmīgajās dienās metam ripu vārtos citu pēc citas, bet neveiksmīgajās tikai sēžam uz noraidīto soliņa un līdz vārtiem pat netiekam. Dažkārt esmu nepacietīga un eju ārā no rāmjiem, tad vienmēr izeju arī no istabas, lai nomierinātos un atgādinātu sev, ka arī es biju maza un šo to nesapratu. Pēc laika saņemos un eju atpakaļ pie Niklāva, lai turpinātu mācīties.

Mums ir ļoti laba sadarbība ar abu dēlu skolām un skolotājiem – gan ar Rīgas Valsts Vācu ģimnāziju, kurā mācās Martins, gan ar Āgenskalna sākumskolu, kas ir Niklāva skola. Abas skolas bija teicami sagatavojušās attālinātajām mācībām, tieši tāpēc, manuprāt, mums bija ļoti viegli mācīties, un domāju, ka mēs to darījām produktīvi. Arī atgriezeniskā saite ar skolotājiem ir burvīga, jo viņi paliela ne tikai bērnus, bet arī mani, un man tas tiešām ir nepieciešams, īpaši brīžos, kad sāku nokārt degunu un pie apvāršņa parādās kāds melns mākonis.

Man patīk saņemt uzmundrinājumus un justies novērtētai, jo tad es atkal kļūstu priecīga un ar jaunu sparu varu palīdzēt Niklāvam mācīties. Arī es nekautrējos pateikt paldies pedagogiem, jo ir ļoti svarīgi vienam otru atbalstīt un uzmundrināt, īpaši tagad.

Kopš pirmās dienas, kad paskaidrojām bērniem, kāpēc būs jāmācās mājās, viņi to uztvēra ļoti nopietni, gan tāpēc, ka apzinās situācijas nopietnību, gan tāpēc, ka viņiem ir tāda mamma kā es... Esmu pārliecināta, ka Niklāvs ar milzīgu prieku negaida manu parādīšanos viņa istabas durvīs, un, kad es pasaku: “Nu tad sākam!”, redzu viņa sejā tādu kā samierināšanos – ātrāk sāksim, ātrāk beigsim. Vienu dienu, kad cīnījāmies ar mācībām un abi kļuvām nedaudz nepacietīgi, Niklāvs pazobojās par mani, ka viņš labāk gribot iet uz skolu nekā mācīties kopā ar mani.

Sākumā bija satraukums un neziņa par to, kā viss būs, tāpēc pirmās nedēļas bijām ļoti disciplinēti un centāmies ievērot dienas plānu. Pēc tam jau kļuvām vaļīgāki, relaksētāki, īpaši saulainās dienās, kad bērni vēlas vairāk laika pavadīt ārā un ir grūti viņus noturēt iekštelpās. Saprotu, cik ļoti viņiem gribas izkustēties, jo ir brīži, kad redzu, ka puikas ir saguruši, tāpēc ļaujam iziet ārā, ieelpot svaigu gaisu, pabraukt ar riteni un pēc tam turpinās mācības.

Tā kā mājās ir sportisti, sports un fiziskās aktivitātes no bērnu ikdienas nekur nav pazuduši. Martins nopietni trenējas hokejā, regulāri veic vingrinājumus un visu treniņu programmu zina no galva. Protams, iesaistās arī tētis, kas profesionāli var dot padomus. Šajā situācijā tas ir ļoti vērtīgi. Arī mazais brauc ar riteni, skrien un par kustību trūkumu sūdzēties nevar. Mūsu sētā ir basketbola grozs, kur puikām pamētāt bumbu, tiesa gan – bez draugiem. Abi dēli spēlē šahu, kas, manuprāt, ir brīnišķīgs treniņš smadzenēm.

Ar Niklāvu mājās runājam angliski – tā mums ir tāda kā spēle, bet esmu ievērojusi, ka dēlam ir liels progress. Niklāvs apgūst klavierspēli pie privātskolotājas, šīs apmācības pašlaik arī esam pārtraukuši, tāpēc paši mājās ik pa laikam trenējamies. Jaunākais dēls ir sācis skatīties dažādus video, kuros tiek demonstrēti radoši procesi, un pēc tam viņš tos cenšas atdarināt – eksperimentē – sanāks vai nesanāks. Tas man ļoti patīk, jo attīsta viņa radošumu un izdomu.

Novērtēju to, ka bērni ir spiesti kļūt patstāvīgāki, jo pašiem ir jāseko līdzi nodarbībām, šis laiks māca viņiem sadarboties, meklēt citus risinājumus ikdienišķām situācijām. Lai arī dēli uz skolu iet labprāt, par mācīšanos mūsu mājās neviens nekad nav bijis sajūsmā, tāpēc ar puikām arī pirms šīs situācijas diezgan daudz kopā mācījāmies. Vienmēr ar baltu skaudību esmu skatījusies uz to vecāku bērniem, kuri paši labprātīgi mācās, kuri paši tiek galā ar visu mācību procesu. Bet esmu atklājusi, ka, mācoties kopā ar dēliem, arī es mācos un iepazīstu sevi, un tas ir ļoti vērtīgi.

Nekad neesmu slēpusi, ka esmu nepacietīga, un tagad par to vēl vairāk pārliecinos, bet mācos būt pacietīgāka un arī iecietīgāka. Tieši tāpēc vienmēr esmu novērtējusi pedagogu darbu un arī šoreiz varu apgalvot, ka būt par skolotāju ir ārkārtīgi grūts darbs, taču ne visiem tas padodas, un ne visiem tā ir sūtība un dzīves ceļš. Vienmēr pasmejos, ka, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka esmu izglābusi daudzus bērnus, nekļūstot par pedagogu.

Es jebkurā dzīves situācijā mēģinu saskatīt pozitīvo un arī tagad novērtēju to, ka bērni varēja izgulēties, to, ka visa ģimene varam būt kopā un ka mums visiem kopā ir labi. Man ļoti palīdz arī humors, īpaši tajās reizēs, kad uznāk kāds kreņķis vai dusmas, tad ar vīru paķiķinām paši par sevi, un dzīve atkal šķiet jauka.