"Beidzot visu dienu varu pabūt mājās," - hokejists Kaspars Daugaviņš savā paradīzē bauda ģimenisko idilli

Līdz šim viņam, tāpat kā citiem hokejistiem un tūkstošiem šā sporta fanu, maija sākums pagāja tā sauktajā pavasara trakumā – pasaules čempionātā ledus hokejā. Bet šogad Covid-19 pandēmijas dēļ tas atcelts. „Protams, alkstu pēc hokeja, taču, šķiet, tāds atvaļinājums man ir pirmo reizi piecpadsmit gados,” par radušos iespēju pavasari pavadīt kopā ar sievu Santu un meitām – Adeli (martā palika viens gadiņš) un četrarpus gadu veco Amandu – priecājas Kaspars Daugaviņš, žurnālam "Kas Jauns" laipni izrādot savu ģimenisko idilli.

Hokejists jau vairākus gadus ir iekārtojies klusā ciematiņā Vācu kalni Mazās Juglas ielokā, kaimiņos dzīvo viņa radi, tostarp arī Kaspara tēva brālis jurists Andris Daugaviņš, kas par lomu filmā "Kriminālās ekselences fonds" saņēma "Lielā Kristapa" balvu.

Vislabāk jūtas mājās

Arī iepriekšējos divos gados Kaspars nespēlēja pasaules čempionātā un bija mājās – pirms diviem gadiem viņam tika veikta operācija, bet pērn viņš guva traumu pārbaudes spēlē īsi pirms paša turnīra. „Šajos abos gados tā mājās būšana bija nosacīta. Vispirms operācija, bet aizvadītajā pavasarī es taču katru dienu pavadīju treniņos kopā ar izlasi. Tāpēc, šķiet, šāds pavasaris, pilnībā pavadīts mājās, man ir pirmo reizi hokejista karjerā. Un vispār – kopš iepazinos ar sievu, tik daudz kopīgu brīvdienu mums nav sanācis,” rēķina Daugaviņš un uz iebildi, ka tad jau šis laiks viņiem ir kā medusmēnesis, sirsnīgi atsmej: „Gandrīz! Pat kāzu gadadienās mēs ne reizi neesam bijuši kopā.”

Kaspars un Santa Daugaviņi apprecējās 2013. gada 14. jūlijā, taču ap 10. jūliju hokejistam vienmēr sākušās nākamās sezonas treniņnometnes. „Tad nu tā sanāk, ka divas trīs dienas pirms kāzu gadadienas es jau braucu prom. Tāpēc kāzu jubilejas pat esam rīkojuši agrāk – tā, lai vismaz būtu, ko pasvinēt,” nosaka Kaspars.

Taču šis gads ir pavisam citāds, un Kaspars priecājas, ka beidzot var diendienā būt kopā ar meitām. „Tā patiešām ir neaprakstāma bauda – redzēt viņas izaugam. Piemēram, ar Amandu sanāca tā, ka viņu redzēju piedzimstam un pēc tam pusgadu vispār neredzēju, izņemot reizi, kad uz pusotru dienu atskrēju Jaunajā gadā. Ar Adeli, par laimi, bija citādi, jo lielāko daļu esam bijuši kopā – aizvadīto sezonu visa ģimene dzīvoja ar mani Maskavā,” stāsta hokejists, spriežot: „No vienas puses, tomēr ir žēl, ka tagad ir tie vīrusa ierobežojumi – varētu ar bērniem aizbraukt uz atrakcijām, laukumiņiem, baseiniem, kino... Bet, no otras puses, ja nebūtu vīrusa, būtu jāspēlē hokejs. Tagad ik pa laikam aizdomājos, ko darītu, ja nebūtu ne hokeja, ne vīrusa, jo Amanda jau ir tajā vecumā, kad varam visi kopā paveikt daudz ko interesantu. Piemēram, maija beigās bijām ieplānojuši ceļojumu, kas būtu saistošs piedzīvojums. Lai gan arī te, mājās, ir ļoti jauki. Es pat mazliet kaifoju par šo situāciju, jo varu būt savā sētā. Parasti tas izdodas ļoti reti. Patiesībā ne kūrorti, ne dienvidjūru salas man neaizstāj šo pabūšanu te, mājās, starp savām priedēm, savā sētā, pie sava baseina. Un mauriņa pļaušana man ir vislabākā meditācija.”

Divas nedēļas karantīnā

Daugaviņš mājās paspēja atgriezties 15. martā un izlēma brīvprātīgi 14 dienas pavadīt karantīnā. „Krievija tad vēl nebija iekļauta to valstu sarakstā, pēc kurām bija obligāti jādodas karantīnā, taču pazīstami mediķi ieteica lieki neriskēt. Nolēmu drošības dēļ doties pašizolācijā. Sēdēju viens pats mājās, jo Santa ar meitām jau mēnesi pirms tam bija aizbraukušas uz laukiem,” stāsta Kaspars, sakot, ka šīs divas nedēļas bijušas nepierastas: „Atkal sajutos kā 18 gadu vecumā, kad dzīvoju pilnīgi viens. Dzīvoju pēc sava grafika, savas kārtības. Vienīgais mīnuss, ka nevarēju iziet ārā no sētas. Bet nebija ne vainas. Ja kaut ko vajadzēja, to sarūpēja vai nu kaimiņi, vai radinieki. Citādi – izgulējos, atpūtos, padomāju. Vienīgais, kas nomāca, – ilgojos pēc bērniem.”

Kaspars arī neslēpj, ka karantīnā pavadītajās 14 dienās izdevies paveikt atliktos darbus, kuriem nekad nav sanācis laika. Viens no tiem – no sūnām notīrījis mājai jumtu. „To gan nepaveicu viens. Uzkāpu uz jumta, mēģināju ko darīt, taču sapratu – nē, te vajag pieredzējušus speciālistus. Nu beidzot ir iztīrīta jumta drenāžas sistēma, jumts apstrādāts ar pretsūnu materiālu. Par to ir vislielākais prieks. Tāpat kā par flīzēm, kuras beidzot visas notīrīju no sūnām,” pastāsta hokejists, piebilstot, ka šajā laikā ne tikai zālājs sakopts, bet arī dzīvžogs apcirpts.

Pietrūkst ledus

Bet vai Kaspars Daugaviņš pēc hokeja neilgojas? „Protams, ka ilgojos! Pasaules čempionāts bija mūsu hokeja ikdienas saldais ēdiens. Lai arī kāds bija spēļu grafiks, vienmēr laukumā izgājām ar kaifu. Visa šī atmosfēra, līdzjutēji... To grūti izstāstīt, bet mums, hokejistiem, pasaules čempionāts ir svētki, mēs esam pagodināti spēlēt zem Latvijas karoga. Pamosties no rīta, un pie viesnīcas tevi jau sagaida fanu pulciņš, kas pavada uz treniņiem, uz spēlēm... Un tas, kas darās spēlēs, – tas vispār ir kaut kas īpašs! Protams, tas uzliek papildu slogu, bet tā dēļ jau mēs spēlējam!” atbild Daugaviņš, sakot, ka nu jau nedēļu ir uzsācis fiziskos treniņus kopā ar pārējiem izlases puišiem.

„Vismaz satiekamies, uzturam možu garu. Gatavojamies, bet, kam gatavojamies, īsti nezinām! Neviens taču nezina, kāda būs nākamā sezona, vai tā vispār būs... Stulbi... Bet neko nedarīt – tas ir vēl stulbāk. Fiziskā forma ir jāuztur, taču ilgojos pēc ledus, un cerams, ka jau pēc nedēļas varēs trenēties arī ledus hallēs. Jo var būt izcilākajā fiziskajā formā, bet, ja neesi ilgāku laiku slidojis, tad no tās formas būs maz jēgas. Skriet mežā ir viens, bet slidot uz ledus, aukstā gaisā – pavisam kas cits. Es tiešām to esmu novērojis, ka var skriet, cik gribi, var ar velosipēdu nobraukt kaut vai "Tour de France", bet, pēc ilgākas pauzes uzkāpjot uz ledus, slidošanas ātrums ne tuvu nav tam, kāds parasti ir sezonas laikā,” skaidro Kaspars un pasūkstās, ka šajos mēnešos nespēj nomest svaru.

„Parasti hokeja starpsezonā vienmēr esmu svaru samazinājis par kādiem desmit kilogramiem. Taču tagad tā nav, joprojām esmu savā „kaujas” – spēļu – svarā. Nu nekādi nevaru to nodzīt, lai būtu komfortabli trenēties un savu ķermeni „pamocīt” ar slodzēm. Pat esmu sācis ēst mazāk, taču svars nekrītas. Šī būs pirmā vasara, kad mana ķermeņa uzvedība ir pavisam citādāka nekā līdz šim. Laikam kļūstu vecs,” nosmejas Daugaviņš.

Par savu vietu cīnīsies līdz galam

Runājot par vecumu, Kaspars apzinās, ka viņam jau ir 32 gadi un viņš tuvojas hokeja veterāna statusam. Vai viņš gatavs dot ceļu jaunajiem? Jo, piemēram, pats Daugaviņš savu vietu izlasē izcīnīja ar kautiņu – viņš, 17 gadu jauns puika, treniņā pirms debijas pasaules čempionātā sakāvās ar vienu no izlases veterāniem Aleksandru Semjonovu.

„Mēģināju sevi pierādīt, un sanāca treniņā sakauties,” tā 14 gadu senos notikumus atceras Daugaviņš, piebilstot: „Viņš man kā jaunajam „uzbrauca”, bet es atbildi parādā nepaliku. Un tad viņš man krāmēja, es situ pretī. Saķērāmies tā pamatīgi – kādu minūti paplosījāmies, līdz mūs izšķīra. Man toreiz bija 17 gadu, es tad vēl nezināju, kas ir pareizi, kas ne. Taču biju apņēmības pilns savu vietu izlasē izcīnīt, lai ko man tas prasītu. Varbūt tā bija mana vienīgā iespēja, varbūt tas arī palīdzēja – kas to lai tagad zina? Bet ne jau tāpēc izkāvos ar izlases veterānu. Es tad ļoti respektēju Semjonovu. Un arī tagad respektēju, pirms gada Igaunijā satikāmies, papļāpājām. Starp citu, kautiņi treniņos nav retums. Dažreiz pat gadās četras piecas saķeršanās treniņā. Tāds nu ir tas hokejs. Taču ārpus laukuma tas viss tiek aizmirsts.”

Tagad Kaspars Daugaviņš pats ir viens no izlases līderiem. Un viņš neizslēdz, ka pienāks brīdis, kad parādīsies kāds jaunais, kas centīsies ieņemt viņa vietu. „Es to gaidu, jo agrāk vai vēlāk tā notiks. Zinu, ka tā būs! Tomēr es nepadošos – lai nāk un pamēģina būt par mani labāks! Cīnīšos līdz galam un savu vietu izlasē tā vienkārši neatdošu! Es to izkaroju ar cīņu un atdošu ar cīņu,” pasmaida Kaspars Daugaviņš un pēc mirkļa nopietni piebilst: „Sportā pēc šī vīrusa, iespējams, daudz kas mainīsies. Neviens vairs neesam droši par savu nākotni. Skaidrs, ka ierobežotajā finansiālajā situācijā komandas dos priekšroku jaunajiem spēlētājiem. Pagaidām jau es vēl varu konkurēt gan fiziski, gan ar pieredzi, taču nav izslēgts, ka mana karjera var beigties agrāk, nekā esmu to iecerējis. Tāpēc tagad strādāju dubultā, lai jaunie mani nevarētu izkonkurēt. Un pagaidām nevar!”

Citas interesantākās ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!