Sapņos mūs apciemo mirušie tuvinieki. Kāpēc?
Sapņi par mirušiem tuviniekiem ir izsenis zināmi visām tautām. Pastāv arī vispārējs priekšstats vai māņticība, ka mirušais sapnī apciemo ne bez nolūka. Parasti šis aizgājēja gars kaut ko vēlas saņemt no cilvēka vai arī ierodas, lai par kaut ko brīdinātu. Kaut arī šī parādība ir ļoti sena, ne zinātnieki, ne ezoteriķi joprojām nespēj viennozīmīgi izskaidrot šo sapņu ķīmiju.
Ja sapnī viesojies vai atkārtoti rādās kāds aizgājējs, ir vērts apsvērt kādu no šiem paņēmieniem, kas varētu mirušā dvēseli nomierināt. Patiesībā senčus godināt vajadzētu arī tad, ja viņi nerādās sapnī.
* Veikt pozitīvas aktivitātes senču vārdā. Vispārzināmi ir garīgie ieguvumi no labiem darbiem un dāsnuma, kas ir pamatā, piemēram, kristiešu labdarībai. Skaidrs fokuss, jēgpilna aktivitāte un personīga iesaistīšanās dārgo aizgājēju apziņas paaugstināšanas procesā var pastiprināt šo aktivitāšu efektivitāti. Piemēram, ja ir sajūta, ka vecāsmātes gars ar kaut ko nav mierā, vai arī vienkārši ir vēlme viņu pieminēt, labāk veikt kādu darbu īpaši viņas piemiņai, nevis veltīt to visiem senčiem. Jo specifiskāks mērķis, jo koncentrētāks efekts. Vajadzētu arī izvēlēties labos darbus, kas atbilst konkrētā aizgājēja dzīvei un garam. Piemēram, ja vectēvs sita savu sievu, vērts ziedot organizācijai, kas rūpējas par vardarbībā cietušām sievietēm; ja tēvs bija veterinārārsts un mīlēja savu darbu, var veltīt dienu, palīdzot suņiem patversmē. Tas pastiprinās ziedojuma personīgumu, emocionālo lādiņu un efektivitāti.
* Saglabāt atvērtību tiešai komunikācijai ar senčiem. Tiešu kontaktu ar senču gariem var uzturēt rituālu ceļā, kaut gan šī komunikācija var notikt arī spontāni – sapņa vai arī nomoda tikšanās veidā, kuru nereti uztver kā iedomas vai fantāziju, jo tā biežāk nav saredzama, tikai sajūtama ar sesto maņu. Psihoanalītiķis Karls Jungs ieviesa arī sinhronitātes jēdzienu – kad notiek divi vai vairāki atgadījumi, kas pēc savas jēgas ir saistīti, bet kas loģiski diez vai notiktu. Tos var izskaidrot tā, ka senču gari tādā veidā uzrunā pēcteci. Vienkāršs piemērs – cilvēks iedomājas par kādu aizgājēju, un pēkšņi pa radio atskaņo viņa mīļāko dziesmu.
* Iekārtot fizisku vietu senču piemiņai. Šī vieta var būt ļoti atšķirīga – no aizgājēja portreta un mājas altāra ierīkošanas līdz viņa mīļākā koka vai dabas stūrīša apmeklēšanai. Šāda svētvieta var darboties kā sava veida atteikšanās no piederības – cilvēks palaiž vaļā neapzinātu identificēšanos ar senčiem, tā vietā pieņemot attiecību nostāju. Ar šādu svētvietu senčiem tiek piešķirts veidols, un tā kalpo, lai atgādinātu par esošajām attiecībām. Ja nolemj vairs neturpināt garīgo darbu šajā svētnīcā, tas iepriekš senčiem ir jāpaskaidro. Bet, ja jums nav senču altāra, neuztraucieties – jūs kļūstat par šo altāri.
* Ziedot senčiem. Tāpat kā tiek barotas cilvēku attiecības ar dāvanām, laika veltīšanu un citiem uzmanības apliecinājumiem, tā jāuztur arī attiecības ar mirušajiem. Ne velti senie latvieši mieloja veļus un nesa ziedus uz kapiem. Taču bez fiziskiem ziedojumiem senču piemiņai var veltīt arī nemateriālas vērtības: dziesmu, deju, lūgšanu, radu viesības, veikt dziedniecības un piedošanas aktus, atbrīvoties no attiecībām, kas ir sevi nokalpojušas, uzņemties kādu pienākumu savā vai sabiedrības labā. Nereti pēc ziedojuma veikšanas gari var dot kādu īpašu vēsti, tāpēc vērts kādu laiku būt pastiprināti uzmanīgiem un ziņkārīgiem.
