Kritiķe Dārta Ceriņa: "Ieslēdzās azarts - vai man izdosies"

Lai arī Dārta ir pavisam jauna kultūras žurnāliste, viņa jau paguvusi strādāt klātienē Kannu, Venēcijas un Berlīnes kinofestivālos. Viņa intervējusi gan pasaulslavenos režisorus Larsu fon Trīru un Fransuā Ozonu, gan kinodīvas Helēnu Mirrenu un Līvu Ulmani, gan politieslodzīto kinorežisoru Oļegu Sencovu, gan kino leģendu Agnešku Holandu. Dārtas asais prāts, erudīcija, godīgums un fantastiskā atmiņa ļāvusi strauji veidot kino kritiķes karjeru. Šogad 26 gadu vecumā viņa sāks mācīt arī studentus Latvijas Kultūras akadēmijā.

Kultūras kritiķe starp arhitektiem

“Nāku no būvniecības procesiem un arhitektūrai pietuvinātas ģimenes. Tētis un viņa vecāki bijuši arhitekti, arī māsa ir arhitekte, mamma strādā būvvaldes arhīvā, absolvējusi Filoloģijas fakultāti. Tieši mamma kopš bērnības pievērsa grāmatām, bet uz kino un kultūras jomu mani iedvesmoja avīze Diena, ko mamma tolaik abonēja. Tur bija kultūras pielikums Izklaide ar Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa slejām un rakstiem.

Tas mani labā nozīmē uzsēdināja uz kultūras trajektorijas. Lai arī tobrīd aktīvi neapmeklēju galvaspilsētas mākslas notikumus, jo ar mammu un māsu dzīvoju Kauguros, pāris gadus Jaundubultos, kultūras raksti manī raisīja pārdomas un neviltotu interesi. Vecāki bija šķīrušies, un ar tēti kopīgi bija kinoteātra apmeklējumi. Mēs sekojām līdzi visām jaunajām filmām. Jau desmit gadu vecumā skatījos Olivera Hiršbīgela pretrunīgi vērtēto mākslas filmu Sakāve par Hitlera pēdējām dienām pazemes bunkurā.

Viss, ko zināju par dzīvi, nāca no kino, teātra, literatūras. Tas stimulēja interesēties par kultūru – ne tikai kā izklaidi, bet kaut ko dziļāku. Nebiju iedomājusies, ka pati varētu rakstīt par filmām. Mācījos Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, biju daudzpusīgs cilvēks, kurš reti bija klasē.

Veselības dēļ sanāca daudz kavēt, tomēr mācījos labi, biju olimpiāžu bērns – sākot ar vizuālo mākslu, beidzot ar fiziku un vēsturi. Vidusskolas laikā ieceres par arhitektūras vai dizaina studijām ārzemēs izplēnēja. Negribēju sākt neatkarīgu dzīvi ar studējošā kredītu, jo sākumā bija doma studēt University of the Arts London, bet tie būtu 40 000 eiro kredītā. Sapratu, ka jāpaliek tepat Latvijā. Mamma ieteica Latvijas Kultūras akadēmiju,” par studiju izvēli stāsta Dārta.

Mīlestība rakstīt

Viena no kritiķu būtiskākajām prasmēm ir spēja veiksmīgi formulēt domu un rakstiski ne tikai analizēt darbu, bet arī aprakstīt to saprotami lasītājam. Dārta jau vidusskolā labprāt rakstījusi garākas esejas. “10. klasē, literatūras stundā analizējot apgaismības autorus, uzrakstīju eseju par skapi. Rakstīju par to, cik labi, ka katram cilvēkam ir skapis, kāds mantu pavēnis, kurā vēlāk tiek rasta iespēja dzīvot kopā ar savām mantām, tās pašas vēlāk izspiežot no skapja.

Skolotāja apšaubīja, vai to esmu rakstījusi es. Taisnojos. Šādas epizodes nereti gadījās arī krievu valodā un citos priekšmetos. Tas pats centralizētais eksāmens latviešu valodā bija morālā izgāšanās – trešā daļa jeb domraksts tika novērtēts ar 40%, vēlāk gan iesniedzu apelāciju un ieguvu divas reizes lielāku procentu skaitu. Traumatisks notikums,” atceras Dārta. Tekstu lasīšana un reflektēšana viņai padevās viegli, bet, sākot studijas, rakstīšana kļuva par ikdienas sastāvdaļu.

“Latvijas Kultūras akadēmijā mācījos mākslas teoriju – gan kino, gan teātra. Gribu uzsvērt, ka tur ir ļoti laba humanitārā izglītība. Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas programma bija ļoti spēcīga. Bez specializācijas kino, teātrī, laikmetīgajā dejā bija antīkā vēsture, filozofija, metodoloģijas kultūru interpretācijas, pasaules literatūra utt. Daudz bija jāraksta, tad nu šī refleksijas forma kļuva par ikdienu. Rakstot par jebkuru tēmu, ļoti būtiska ir pētniecība. Nopietni izturējos pret to, lai arī sākotnēji bija liela nedrošības sajūta. Nedomāju, ka man tobrīd labi sanāca, jo viens no maniem kursa vadītājiem semestra beigās teica, ka kino vēstures esejā ir ļoti daudz pseidointelektuālisma.

Kad pēc pusgada rakstīju par Sergeja Eizenšteina tā saukto Meksikas odiseju trīsdesmito gadu sākumā, tomēr uzslavēja, ka beidzot esmu iemācījusies rakstīt,” smejas Dārta. 2013. gada rudenī viņa sāka apzināties, ka labprāt publicētu rakstīto. “Lūdzu kursabiedram, kurš jau tolaik darbojās kino Splendid Palace kā kinoblogeris, lai pavaicā kinokritiķei Dairai Āboliņai, varbūt nepieciešams vēl kāds kino apskatnieks. Mani akceptēja. Atceros, ka pirmais raksts bija par Frānsuā Ozona filmu Jauna un brīnišķīga. Tik viegli rakstījās, ka vēlējos turpināt. Tā bija tāda strauja jauno kritiķu skola.”

Dzīve kino

Pēc tam Dārtas ceļš strauji iesoļoja kino pasaulē. Viņa sāka strādāt Baltijas dokumentālo filmu forumā, kur koordinēja publicitāti, nodarbojās ar kino izplatīšanu un pasākumu rīkošanu Kino Bize, un drīz jau Dārtas rakstus publicēja drukātajā presē: “Divdesmit divu gadu vecumā bija mans pirmais raksts Dienā. Sākumā rakstīju par mēneša filmām. Ik pa laikam palūdza uzrakstīt kādu recenziju. Toreiz ļoti godīgi uzrakstīju par Holivudas bestselleru Greja piecdesmit nokrāsas. Kad to publicēja, sanāca konflikts ar filmas izplatītāju, jo tas tiešām bija godīgs, kritisks raksts.

Tas bija laiks, kad Lauma Spridzāne piedāvāja žurnālā SestDiena rakstīt iknedēļas rubriku kino sadaļā. Pēc gada jau sāku rakstīt regulāri un lielākā apjomā – recenzijas, intervijas, problēmrakstus,” par straujo karjeras kāpumu stāsta Dārta. Paralēli tam viņa kopā ar domubiedriem veido dažādus kino pasākumus, atbalsta kinoteātrus, kuri rāda nekomerciālu kino, un Latvijas Kultūras akadēmijā darbojas pētniecībā, rīko filmu un skatuves mākslai veltītas konferences. Drīz vien viņa saņēma akreditāciju uz pasaulslavenajiem kino festivāliem Venēcijā, Karlovi Varos, Berlīnē un Kannās. 

Intervijas ar slavenībām

“Daudz runājot ar kolēģiem kultūras žurnālistikā, zinu, cik grūti ir vienoties ar slavenību producentiem un menedžeriem par intervijām ar mūzikas, kino un teātra zvaigznēm. Uzzinot, ka mūsu pārstāvētās valsts auditorija ir salīdzinoši maza, visbiežāk intervijas laipni atsaka. Īpaši izteikti tas ir kino industrijā, kur redz kino izplatīšanas apjomus un tāpēc latviešu žurnālistiem vai nu piešķir tiesības uz dalību kopējā preses konferencē, kur jāizcīna jautājums kopā ar citu valstu žurnālistiem, vai labākajā gadījumā sola dot ziņu, ja atradīsies brīvas 10 minūtes. Bieži atsaka vispār. Te lieti noder ilggadēja pieredze, kontakti un pazīšanās. Dairu Āboliņu un Ditu Rietumu Eiropas kino vidē jau pazīst un ciena, kas reizēm palīdz izveidot sižetu vai publikāciju.”

Dārtai vēl šādu kontaktu nav, taču viņa nupat paguvusi klātienē satikt un intervēt Berlīnes kinofestivāla lielāko zvaigzni – britu aktrisi Helēnu Mirrenu, kura šogad saņēma Zelta lāča statueti par mūža ieguldījumu. “Droši vien palīdz izpratne, kā šī industrija strādā, kā arī neatlaidība un intuīcija, kurā brīdī rakstīt, uzrunāt. Intervijas uztveru kā cilvēcīgas sarunas ar neviltotu interesi par pašu cilvēku, ar kuru tu runā un dalies, bet tās jāprot iepakot pareizajā žanrā, ko presē sauc par “interviju”. Sarunām ir jābūt galvenokārt dabiskām, jo tavā priekšā ir dzīvs cilvēks, kuram neuzdosi atkārtojoša un standartizēta rakstura jautājumus. Tieši tāpat bija ar Helēnu,” pieredzē dalās Dārta. 

Mājās pie Larsa fon Trīra

“Runājot par fon Trīra interviju, grūti atrast loģisku izskaidrojumu, kāpēc nonācu pie viņa mājās Kopenhāgenas piepilsētā. 2018. gada Kannu kinofestivālā, kas bija mana pirmā profesionālā pieredze A klases festivālā, nodomāju, ka jāmēģina uzrakstīt viņa dibinātajai studijai Zentropa. Togad arī ārpus konkursa skatē izrādīja fon Trīra Māja, ko uzcēla Džeks par sērijveida slepkavas iekšējo elli un sodu, it kā piedodot režisoram pirms septiņiem gadiem sacīto “es sapratu Hitleru” filmas Melanholija preses konferencē.

Ieslēdzās azarts – vai man izdosies –, bet arī interese par Trīra personību un viņa filmām. Viņš ir viens no maniem iecienītākajiem režisoriem. Uz garo Kannu vēstuli atbildēja producente, sakot, ka intervijas iespēju vairs nav, bet aicināja sazināties rudenī, kad Baltijā iznākšot filma. Novembrī uzrakstīju no jauna. Nav atbildes. Nodomāju, ka jāmēģina vēlreiz. Decembrī saņēmu atbildi jau no viņa personīgās asistentes, kas pēc garākas sarakstes aicināja ciemos pie Trīra. Uz mājām?

Sākumā neticēju, tomēr piedāvātais datums derēja! Intervijas diena, 14. februāris, bija juceklīgs, jo pirms tam visu nakti gatavojos sarunai. Nācās saskaņot jautājumus ar režisora personīgo asistenti. Dažus izsvītroja. Vēlāk gan pats Trīrs uzvedināja uz Me Too tēmu. Pārsteidzoši, bet ar Trīru runājām kā līdzīgs ar līdzīgu – ne miņas no seksistikas attieksmes, jo priekšā jauna meitene, vai dzīvesgudrā toņa “tu jau to nezini, nesaproti”.

Trīru interesēja cilvēks, kas pārkāpis pāri viņa mājas slieksnim, un pēc stundu garās sarunas viņš ilgāk pakavējās pie kino semiotikas, kas paša interesi kairinājusi kopš studiju gadiem,” interviju ar pasaulslaveno Larsu fon Trīru atceras Dārta.

Dalās ar zināšanām

Kopš Dārta pati lasīja Normunda Naumaņa un Ditas Rietumas slejas, pagājuši vairāk nekā 15 gadi. Tagad drukātās preses loma un viedokļu līderi kultūras žurnālistikā ir mainījušies. “Mediju situācija ir nesalīdzināmi atšķirīga, nojaukts līderības koncepts, ir absolūta polifonija un kakofonija. Tas pats ir internetā, jo mēs patērējam tikai to, kas interesē mūs, neielūkojoties citu viedokļu telpās. Piemēram, Latvijas Avīzes lasītājs, visdrīzāk, nepatērēs Satori.lv.

Šādu auditoriju krustpunktu ir arvien mazāk, tāpēc neiespējami izveidoties vienam autoritāram viedoklim. Eksistējam katrs savā ideoloģiskajā sociālo tīklu, preses un mediju burbulī. Kādreiz drukātā prese bija līderis. Atceros, kā bērnībā gaidīju drukāto avīzi, lai varētu izlasīt par filmām un redzēt novērtējuma zvaigznītes. Tagad ikviens informāciju var atrast internetā,” stāsta Dārta. Iespējams, viņa par to runās arī ar saviem studentiem, šogad debitējot lektores ampluā, mācot mūsdienu audiovizuālās un skatuves mākslas interpretācijas kopā ar Zani Kreicburgu un Dāvi Sīmani. Paralēli tam pati Tartu Universitātē turpinās studēt semiotiku maģistrantūrā.

Filmu treilerus neskatās

“Filmu treilerus apzināti neskatos, lai neiespaidotos. Tu nevari palikt imūns, kaut kādā ziņā tie angažē, rada gaidas. Labāk izlasu intervijas ar režisoriem, aktieriem vai kādu no radošās komandas, bet pēc tam, kad esmu uzrakstījusi par filmu. Un nevis saīsinātās intervijas, kas tendenciozi radītas komercijas nolūkiem, bet gan garākas un saturiski pilnasinīgākas. Pēc īsrecenzijas tapšanas uzdrošinos izlasīt citu recenzijas.

Kino kritiķa darbā, manuprāt, ļoti svarīgi būt godīgam. Ar to saprotot godīgumu gan pret sevi, gan lasītāju. Es tiešām pirms katras recenzijas veicu padziļinātu izpēti, neietekmējos no citām recenzijām un rakstu to, ko domāju. Šo īpašību cenšos nezaudēt. Dažkārt man pārmet, ka rakstu pārāk sarežģīti vai akadēmiski, bet nedomāju, ka tas ir slikti. Cienu savu lasītāju. Tāpat arī filmu veidotājus. Skatos visas filmas, nešķiroju. Reizēm, protams, ir filmas, ko grūti skatīties, tomēr darbu veicu godprātīgi,” stāsta Dārta.

Nereti dzirdēti stāsti, ka ikviens kritiķis kaut reizi uzrakstījis par filmu vai izrādi, to neredzējis, kompilējot zināšanas par režisora stilu un citu kritiķu recenzijām. Jo reizēm laika trūkums vai vēlme neskatīties konkrētā režisora filmu ņem virsroku. Dārta atzīst, ka kritiķa un kultūras žurnālista darbs mēdz būt nežēlīgs, jo laupa nakts miegu, steidzina ar termiņiem un reizēm dzen izmisumā: kam tas viss? Esot dienas, kad jānoskatās un jārecenzē vairākas filmas. “Lai arī cik grūti dažkārt būtu, nekad neesmu uzrakstījusi atsauksmi vai recenziju par filmu, ko neesmu redzējusi. Lasītājs saskatīs kļūdas.”

Dārtas Ceriņas filmu izlase:

• Berijs Lindons (Barry Lyndon; 1975), Stenlijs Kubriks
• Dedzināšana (Burning; 2018), Lī Čandons
• Mīla un nāve (Love and Death; 1975), Vudijs Allens
• Purvs (La Ciénaga; 2001), Lukrēcija Martela
• Čuksti un kliedzieni (Cries and Whispers; 1972), Ingmars Bergmans
• Apslēptais (Caché; 2005), Mihaels Haneke
• Melanholija (Melancholia; 2011), Larss fon Trīrs
• Džekija Brauna (Jackie Brown; 1997), Kventins Tarantīno
• Trīs sievietes (3 Women; 1977), Roberts Oltmans
• Kailais (Naked; 1993), Maiks Lī
• Teorēma (Teorema; 1968), Pjērs Paolo Pazolīni
• Mežonīgās dienas (Days of Being Wild; 1990), Vons Karvajs
• Komivojažieris (Salesman; 1968), Deivids un Alberts Meizli, Šarlote Zverina
• Nicinājums (Le mépris; 1963),  Žans Liks Godārs