Es tiešām izlauzos. Dziedātāja Aminata par tēti, depresiju un spēku saņemties

Vai tev jau bērnībā teica, ka esi īpaša?

Mamma to teica visu laiku – ka esmu skaista, jauka un vispār malacis. Bet pārējie mēģināja to izlīdzināt, uzsverot, ka es esot tāda pati kā citi, lai neko neiedomājoties.

Mamma mēģināja tevī attīstīt talantus vai ļāva dzīvoties brīvi?

Drīzāk brīvi. Muzikālās gaitas sāku pati, ģimenē ar to neviens nav saistīts. Kad bērnībā stāstīju, ka gribu būt dziedātāja, visi tikai mīļi smaidīja... Dziedāju tantēm, kas sēdēja pie mājas, radiniekiem svētkos, bērnudārzā, skolā, bet vecāki neuzskatīja, ka tas ir nopietni.

Kāda bija vide, kurā tu augi? Pat iedzimtiem rīdziniekiem Bolderāja šķiet ekstrēma.

Kad pats tur dzīvo, tad tā neliekas, bet tagad, kad esmu pārvākusies, arī man tā šķiet diezgan biedējoša. Atceros, kā deviņos vakarā kājām nācu mājās no mūzikas skolas, tumšs, ziema. Toreiz likās, ka tā jābūt, neko citu nepazinu. Dzīvoju blakus mežam, skrēju ar suni, draugiem.

Vasarā katru dienu biju pludmalē. Dzīvoju ar mammu, vecmāmiņu un vectēvu. Mūsu dzīvoklis bija piecstāvu mājā, kuru uzbūvēja tiem, kas strādā fabrikā. Neviens nevarēja saprast, no kurienes man tāda interese par mūziku, dzirde. Pirmo sintezatoru uzdāvināja vectēvs, man bija trīspadsmit gadu. Viņš zināja, ka man tas ir svarīgi. Es viņam rādīju savu dzeju, dziesmiņas. Man tas sintezators ir joprojām, nekad to nepārdošu, kaut arī tas ir vecs un neko daudz ar to nevar izdarīt, tā ir mīļa dāvana.

Tu jau tajā laikā rakstīji?

Tas nebija nopietni, tāda bērnu dzeja.

Rakstīji latviski?

Nē, krieviski.

Jo mājās runājāt krieviski?

Jā. Biju izmēģinājuma programmā – krievu skolā bilingvālā klase, kurā bērni mācījās gan latviski, gan krieviski. Diezgan forši, man patika skolotājas, ļoti labsirdīgas, iemācīja mīlēt valsti, valodu, literatūru. Apzināti izvēlējos mācīties latviski arī mūzikas skolā. Vectēvs un citi radinieki teica, ka vajag prast valodas, arī latviešu, tāpēc man gribējās mācīties.

Bet draugi sētā?

Bija forši – gan latvieši, gan krievi. Vairāk runāja krieviski, nezinu, kāpēc tā. Protams, izcēlos ar ādas krāsu, bet, kad sākām spēlēties, vispār par to nedomāju – visiem vienalga, kādā krāsā esi.

Bērni tevi pieņēma?

Pirmā reakcija, protams – ā, melnā, nēģeris! Vai citādi apsaukā. Mamma uztraucās, centās, lai man būtu pēc iespējas vairāk kontaktu ar citiem bērniem. Lai es nebaidītos. Man nebija problēmu sadraudzēties, varēju pieiet un teikt: “Čau, esmu Aminata, davai, draudzējamies!”

Interesējās arī par tavu vārdu?

Par visu, protams – gan par vārdu, gan tēti. Viņš aizbrauca, kad man bija četri gadi. Līdz tam bijām ģimene, bet tad vecāki izšķīrās.

Tētis uzturēja ar tevi kontaktu?

Kādu laiku ne, bet, kad man bija kādi vienpadsmit gadi, atkal piezvanīja. Aizbraucu pie viņa ciemos uz Vāciju, viņš bija pārcēlies uz turieni. Mamma mani aizveda un uz trim dienām atstāja pie tēva.

Juti viņu kā tuvu cilvēku?

Nu... Ja man jānoformulē, kāda ir mana attieksme... Grūti. Mēs kontaktējamies, bet reti. Reizēm sazvanāmies, satiekamies.

Jūs sarunājaties krieviski?

Jā, bet viņa dzimtā valoda ir franču un vēl kaut kāda vietējā. It kā saprotu, ka viņš ir mans tēvs, bet laikam jau nav tādas sajūtas, kāda parasti mēdz būt. Man visu laiku bijis vectēvs, laikam viņš aizpildīja to nišu.

Vīrieša nišu ģimenē?

Jā. Kaut ko jau atceros, kā mēs staigājām, spēlējāmies, bildes ir palikušas. Bet periodā no četru līdz vienpadsmit gadu vecumam... Nezinu. Fantazēju, ka mans tēvs ir aktieris. Ja ieraudzīju televizorā Ediju Mērfiju vai Maiklu Džordanu, man likās, ka tas ir mans tēvs.

Dārziņā visiem stāstīju: “Mans tēvs ir aktieris.” Vai basketbolists. Kad viņš man piezvanīja, pirmā reakcija... Es raudāju. Nebiju dzirdējusi viņa balsi, tas bija diezgan sāpīgi. Īsti nevarēju parunāt. Ja viņš būtu bijis ar mani kopā, varbūt es būtu cits cilvēks.

Tu būtu stiprāka vai...?

Nezinu. Man patīk visa pieredze, kāda bijusi līdz šim, laikam negribētu to mainīt.

Tu sevi uzskati par veiksmīgu cilvēku?

Daudzi mani par tādu uzskata, esmu dzirdējusi pieteikumus televīzijā “viena no Latvijas veiksmīgākajām mūziķēm”. Vai pati tā domāju... Nezinu. Tiešām! Man liekas – ja ir kāds panākums, jau nākamajā dienā tas neko nenozīmē, vajag atkal jaunu.

Tu uzvarēji Jauno talantu fabrikā, Eirovīzijā labu vietu dabūji...

Tajā brīdī biju laimīga, bet jau nākamajā – jāstrādā, jo visi to jau aizmirsuši. Iespējams, tā domāju tikai es pati, jo man joprojām saka: “O, tas bija forši!”

Uz skatuves un klipos jūties kā cits cilvēks? Tā ir mazliet cita Aminata?

Tā joprojām ir Aminata, bet cita. Viss mainās, liekas, pat stāja... Ikdienā man ir trīs pāri džinsu, no kuriem divi vienādi. Nedomāju ne par modi, ne par to, kā izskatos, kosmētiku nelietoju.

Kas pa rokai, to ģērb?

Jā! Bet uz skatuves man patīk, ja ir precīzs grims, nagi pieskaņoti tērpam, viss smuks un pārdomāts, tad ir cits enerģijas pieplūdums, un varu daudz vairāk dot cilvēkiem. Taču ikdienā...

Pašpuika no Bolderājas?

Jā!

Tu vairāk biji puiku skuķis, skrēji, lēci, uzdauzīji zilumus, kāpi kokos?

Ar lellēm arī spēlējos, man bija daudz Bārbiju, viss, ko var iedomāties, bet vairāk patika skriet un rāpties kokos. Štābus būvējām, rāpāmies uz jumtiem. Atceros – reiz uzkāpu un nevarēju tikt lejā. Sāku raudāt, draugi pasauca vectēvu, lai mani noceļ.

 Nāca ar trepēm?

Nē, vienkārši pastiepa rokas. Tā bija divstāvu ēka. Kādu brīdi likās – par puisi būt ir foršāk, var komandā spēlēt futbolu, meitenes nekad negrib ņemt. Līdz zināmam vecumam man padevās visas aktīvās nodarbes.

Kā tīnītei vairs negribējās iet uz sporta stundām?

Nē, un spēlēt futbolu kļuva bail, jo auga arī puiši, sāka grūstīties.

Tu paliki savā smalkumā.

Jā. Pirmajās klasēs biju diezgan gara, bet 9. klasē pēkšņi kļuvu par mazāko. Aktīvi sportot man joprojām patīk, nodarbojos ar fitnesu, skrienu, dejoju.

Klipiņš dziesmai Fighter ir blefs? Ar boksu tu nenodarbojies un presītes netaisi?

Tajā laikā sāku to darīt. Pirms nofilmējām klipu, trīs mēnešus trenējos pie boksera Jevgeņija Aleksejeva. Bērnībā nodarbojos ar araerobiku, kurā bija cīņas elementi, mēģināju ar visiem cīkstēties, demonstrēt savas spējas. Man joprojām patīk dauzīt boksa maisu – uzvelku cimdus un izlādējos.

Jūti sevī vairāk temperamenta...?

Mmm... Tagad jūtu. Pirms tam stiprāks bija audzināšanas iespaids. Ar vecumu varbūt nāk pārliecība, brīžiem grūtāk noturēt emocijas. Esmu it kā pārmācījusies no jauna, agrāk biju kautrīga – labāk neko neteikt, pagaidīt, kamēr izsakās citi. Tagad man liekas, ka jāizsaka viedoklis, varu ātri iekarst.

Protams, cenšos būt pieklājīga, lamāties vai nekulturāli uzvesties nesākšu, bet temperaments man ir. Agrāk, ja kaut kas atgadījās darbā, tur neko neteicu, bet vēlāk mājās viss nāca pār tuviniekiem. Atnāc mājās jau dusmīgs; ja tur vēl kāds kaut ko pasaka, tad uzsprāgsti. Tagad labāk visu atrisinu uz vietas, lai mājās pārnāktu mierīga. Dažreiz tas ir grūti.

Bez mūzikas esi nodarbojusies vēl ar kaut ko?

Divas nedēļas strādāju kinoteātrī, pārbaudīju biļetes, tīrīju zāles. Nospriedu, ka jābeidz sapņot par dziedātājas karjeru, iestājos Ekonomikas un vadības fakultātē studēt starptautiskās ekonomiskās attiecības. Lai gan īsti nepatika, kaut kā pabeidzu.

Tev kāds ieteica tur studēt vai pati izdomāji?

Tajā gadā, kad beidzu 12. klasi, nomira vectēvs, visa ģimene bija kā uzvilkta. Dziedāju bekvokālu Jānim Stībelim, sapratu, ka negribu to darīt visu dzīvi, bet nezināju, kur likties. Gribēju iestāties RISEBA režisoros, bet mamma un vecmāmiņa ļoti uztraucās par manu nākotni un teica, ka vajagot studēt valsts iestādē.

Sapratu – nav ko sapņot, esmu pieaugusi, jāsāk strādāt normālu darbu. Pateicu Jānim, ka bekvokālu vairs nedziedāšu. Reiz kinoteātrī, kad bēru kastēs popkornu, klāt pienāca kāda sieviete, pasākumu menedžere, un tā uz mani skatījās... Pirms pāris mēnešiem viņa bija redzējusi mani dziedam. Patiesībā es biju ļoti slikts darbinieks, pēc divām nedēļām mani atlaida.

Nesaslaucīji izbirušo popkornu?

Nebiju paziņojusi, ka zālē nav izslēgta gaisma. Laikam nenospiedās rācijas poga, iznāca dusmīgs cilvēks, sāka bļaut... Es to situāciju pat nesapratu.

Šis incidents bija atlaišanas iemesls?

Domāju, ka ne (smejas). Nākamajā dienā mani aizsūtīja uz virtuvi komplektēt kārbās popkornu un čipsus. Darīju to visu dienu, deviņas stundas, negāju pat uz tualeti. Tas bija tik šausmīgi, ka nevarēju sagaidīt, kad tas beigsies un es beidzot tikšu mājās. Kādā brīdī sanāca daudz cilvēku, visiem pēkšņi vajadzēja čipsus, un virtuvē sākās haoss. Pienāca menedžere un teica: “Vari ātrāk?!” Atbildēju: “Nē, daru maksimāli, cik spēju.” Viņa aicināja mani sev līdzi uz kabinetu, tad uzzināju, ka runāju ar direktori, un mani atlaida.

Varbūt labi...?

Patiesībā man bija tā pieriebies, ka pati gribēju iet prom. Rudens, septiņos no rīta no Bolderājas brauc uz lekcijām, tad uz darbu, kur neredzi dienasgaismu, mājās pēc vienpadsmitiem vakarā. Divas nedēļas bez brīvdienām. Sapratu, ka ilgi neizturēšu.

Nodomāju – tad jau labāk dziedāt bekvokālu. Paldies dievam, ka Jānis paņēma atpakaļ. Nebijām jau sastrīdējušies. Tad piedalījos konkursā Ghetto faktors, izdomāju repertuāru, man bija grupa. Ieraudzīju sludinājumu par Jauno talantu fabriku, mentors bija Dons, ar kuru iepazinos, kad man bija piecpadsmit. Iedomājos, ka tā varbūt ir mana iespēja, un pieteicos...

... aizgāji un uzvarēji.

(smejas.) Tā iznāk!

 Piecpadsmit gadu vecumā jau dziedāji raidījumā Krodziņā pie Paula.

Ar Donu iepazinos Jaunā viļņa atlasē, kad duetā dziedājām Road Jack, tur mani ieraudzīja Maestro un uzaicināja. Viņa raidījumā dziedāju Balto dziesmu un Meiteni no Marsa. Bijām pie Maestro mājās, viņš klausījās, kā es dziedu, un brīnījās, kāpēc latviski, ja izskatos tā, kā izskatos. Bet viņam ļoti patika!

Tev ir nācies just disonansi, ka no tevis vairāk gaida šovu izskata dēļ, nevis muzikalitāti?

Mm... nē. Cilvēki saka, ka viņiem patīk mana balss. Skrienot skudriņas. Tāpēc nedomāju, ka mani aicina tikai eksotikas dēļ. Varbūt pašā sākumā...

Pēc pases esi latviete?

Manā pasē nav rakstīta tautība.

Izvēlējies nerakstīt vai īsti nesaproti, kas esi?

Tas ir labs jautājums. Patiesībā nezinu... Vai esmu krieviete? Ja salīdzinu sevi ar krieviem, liekas, ka ne. Latviete? Līdz galam nezinu. Burkinafaso cilvēks? Arī ne. Vide, kurā atrodos, mani ietekmē vairāk, pēc mentalitātes tomēr esmu līdzīgāka Latvijas cilvēkiem. Izņemot temperamentu.

Kā izlaušanās vai sakņu atrašana ir dziesma ar Tautumeitām – Dzīvot citādāk. Tur ir gan latviskais, gan svešādais. Ko īsti tā tev nozīmē?

Mūzikā man patīk Āfrikas ritmi. Neesmu speciāli mācījusies, klausos afrikāņu dziesmas, afrobītu. Dzīvot citādāk man gribējās veltīt sievietēm, kuras iedvesmo mani ar saviem dzīves stāstiem. Vecmāmiņa, māte, tantes, draudzenes... Visām bijis tik daudz grūtību, bet viņas tās pārvarējušas.

Vecmāmiņa, kad visi zaudēja darbu, izvilka visu ģimeni – no diezgan augsta amata pārgāja strādāt uz rūpnīcu, lai mums būtu ko ēst. Tādu situāciju bijis daudz, brīžiem pat traģisku, un man gribējās par to uzrakstīt. Sievietes spēj tā eleganti pārvarēt grūtības un izlikties, ka tas nav nekas īpašs.

Ar Tautumeitām man gribējās parādīt sieviešu vienotību – ka mēs cita citu atbalstām, mācāmies, iedvesmojamies. Dziesma tapa gandrīz gadu, nevarēju izdomāt piedziedājumu. Tad iepazinos ar Jāni Šipkēvicu. Viņš mani ļoti labi saprata, uzrakstīja vajadzīgās rindas, atlika uzrunāt Tautumeitas (smejas). Viņu menedžere teica, ka viņas dziedot tikai tautasdziesmas. Ak, dievs, vai tiešām? Visiem jau biju pateikusi, ka gribu dziesmu ar Tautumeitām... Labi, ka viņas piekrita, sanāca foršs projekts.

Klipā izmantoji īpašu horeogrāfiju?

Tā ir improvizācija, vienkārši kustējos, un mani filmēja. Jāklausās mūzika, tad ķermenis pats sāk kustēties ritmā. Ar mani parasti tā notiek. Pirms tam gan tā dejoju tikai mājās.

Jūti to kā izlaušanos no čaulas?

Droši vien... Ar šīm dziesmām jūtos daudz brīvāk. Pirms tam man likās, ka latviski labi neskan. Kad mēģināju studijā iedziedāt kādas dziesmas, man teica (un arī pašai likās), ka neizklausās labi, jo ir akcents. Es ļoti kautrējos. Gribējās, lai pirmā dziesma latviski būtu perfekta. Pagājušogad man šķita, ka norauj jumtu, atkrita daudzi kompleksi – varu darīt, ko gribu, dziedāt angliski vai latviski, robežu nav!

Kas notika?

Pa šiem gadiem, kamēr dziedu, bijušas dažādas situācijas. Nopelnīju naudu, daudz arī pazaudēju...

Tu spēlē...?

Nē, ieguldīju projektos. Tā daru vienmēr, bet brīžiem neatmaksājas.

Tevi var apvārdot?

Nu, nē – es pati... Vienkārši ļoti iedegos. Piemēram, vajag jaunu klipu, un es visu ieguldu tajā. Viss, ko nopelnu, uzreiz tiek kādam projektam. Reti pērku kaut ko sev – apģērbu, rotas, kosmētiku, ja tam nav “liels mērķis” vai plāns. Laikam ikdiena mani tik ļoti neuztrauc. Bet, ja jāieguldās projektā, tad aiziet! Mācos, lai tā vairs nebūtu. Pēc pirmā koncerta ilgi maksāju parādus.

Tik daudz ieguldīji, ka neatmaksājās?

Jā! (Smejas.) Pirms četriem gadiem bija gadījums, kad par klipu samaksāju vairākus tūkstošus ļoti zināmam un veiksmīgam ārzemju režisoram, bet tas pat neiznāca, jo bija briesmīgs. Nevarēju vienoties ar režisoru, lai pārmontē. Viņš teica: “Vai nu atstājam, kā ir, vai metam ārā!” Teicu, ka nevaru bojāt karjeru, tāpēc nelaižam.

Gandrīz gadu man bija tāda kā depresija, neko negribējās darīt. Ja zvanīja nepazīstams numurs, man sākas panika, necēlu, skatījos uz telefonu... Visa bija par daudz, tāds nogurums. Ne uz vienu īsti nevarēju paļauties.

 Juti, ka nevari uzticēties cilvēkiem?

Jā...

Diezgan daudz nodevības?

Diezgan... Kādu laiku nevarēju neko, tikai skatījos meksikāņu seriālus. Reizi mēnesī izlīdu no dzīvokļa, lai kaut ko nodziedātu, nopelnītu iztikai, un līdu atpakaļ. Labi, reizēm aizbraucu uz nometnēm ārzemēs un tās mani uz laiku atdzīvināja, bet, kad atgriezos Rīgā, atkal sēdēju mājās un neko negribēju. Sapratu, ka pati netieku galā ar... šo bezspēku, apātiju, raudāšanu. Ne tu vari īsti atpūsties, ne strādāt. Ja reiz neko nedari, tad izbaudi, bet es sevi ienīdu. Man likās, ka atpūsties ir grēks.

Tā varbūt ir latviskās audzināšanas ēnas puse – ka pilnvērtīgs cilvēks esi tikai tad, ja joņo vāveres ritenī un ražo, ražo...

No tā nogurst. Jau kopš 1. klases vienmēr bija tā – skola, mūzikas skola, vokālās nodarbības, dejas, un tikai svētdiena brīva. Kad kļuvu vecāka, pat svētdienās bija kaut kas jādara. Likās forši, ka varu visu pagūt, ka man diennaktī ir vairāk stundu nekā pārējiem. Kad iestājos universitātē, man atkal bija ko darīt. Pastāvīgu karjeru sāku 1. kursā, bija Koru kari, otrajā kursā – Talantu fabrika, trešajā un ceturtajā – Eirovīzija...

Kā tev izdevās visu savienot?

Nu, lūk, kaut kā...

Deva brīvo apmeklējumu?

Visu sarunāju. Bija forši kursabiedri, gada beigās visus apdāvināju – paldies, ka palīdzējāt! Bakalaura darbu pabeidzu divas diennaktis pirms nodošanas. Bija jānodod desmitos no rīta, es astoņos pabeidzu, aizsūtīju kursabiedram, lai noformē, iegāju dušā, tad braucu izdrukāt...

No tā ritma izdegu. Nāca visas pieaugušo problēmas, nodevība, naudas jautājumi... Tas sakrājās. Sapratu, ka pati netieku galā, un aizgāju pie psihoterapeita. Izmaiņas ir – vairs nekautrējos no sava izskata, nejūtos vainīga, ja brīvdienā neko nedaru (smejas).

Cik ilgi gāji uz seansiem?

Astoņus mēnešus. Bija vērts, tagad jūtos daudz stabilāk. Mīlu sevi tādu, kāda esmu. Vēlos izprast motīvus, kāpēc rīkojos tā vai citādi. Agrāk man šķita: lai kāds spētu mani mīlēt, jābūt perfektai; ka labai sievai ir četras izglītības, četras valodas, viņa ir veiksmīga, labi izskatās, smuki ģērbjas, māk dejot... Ka tādu, kāda esmu, mani neviens nemīlēs.

Pabeidzu starptautiskās ekonomiskās attiecības, iestājos filologos, gribēju iemācīties angļu un franču valodu. Tad sāku aizdomāties – kāpēc es to daru? Un pēc pusotra gada paņēmu pauzi, jo kļuva grūtāk savienot darbu un mācības. Sapratu, ka šobrīd mani vairāk interesē karjera. Sāku vairāk strādāt, un kļuva vieglāk. Tagad varu pati sev daudz ko izskaidrot, arī citus saprotu labāk.

Labi, ka neuzsēdināja uz tabletēm.

Gribēju pati tikt galā. Kādā brīdī psihoterapeits teica: “Neredzu, ka uz tevi iedarbojas mūsu sarunas, varbūt vajag kaut ko citu...” Teicu – nē. Es visiem iesaku aiziet pie psihoterapeita, jo domāju, ka katram ir kādi jautājumi par sevi, uz kuriem pašam ir grūti atrast atbildes, un katram prātā ir mazās durtiņas, kurām ir jāpiemeklē atslēgas un jāizlaiž tarakāni ārā…

Tagad esi mierīgāka, laimīgāka?

Noteikti! Manas vērtības ir mainījušās. Agrāk likās, ka karjeras dēļ varu upurēt visu, tagad saprotu, ka vajag balansu. Ne vienmēr karjerā viss izdodas, nevar visu likt uz to. Es jūtos laimīga arī tad, kad esmu kopā ar ģimeni – mammu, vecmammu, tanti, brālēnu, tēvoci, pārējiem... Vēl man ļoti patīk sup dēlis. Agrāk braucu pa Ķīšezeru, pa upi un jūru Bolderājā. Tagad man ir pašai savs, braukšu visur, kur gribēšu.

Tava koncerta tituldziesma Maiga vara ir ļoti emocionāla – tā tapa no personīgiem pārdzīvojumiem?

Vienā no nometnēm iepazinos ar producentu no Nīderlandes, sadraudzējāmies un izdomājām, ka jāpastrādā kopā. Aizbraucām uz Zviedriju, tad viņš un viens zviedru producents atbrauca ciemos uz Latviju. Pie manis mājās uzrakstījām dziesmu, Maigās varas anglisko versiju.

Vēstījums saskan?

Ne gluži. Sakrīt dramatisms, bet tēmas ir dažādas. Man tā dziesma ļoti patika, negribēju nevienam to atdot. Tā nostāvēja kādu gadu, līdz radās ideja pārtulkot. Jānis Šipkēvics precīzi trāpīja manās sajūtās, es tajā tekstā uzreiz iemīlējos.

Vai dziesma ir par šķiršanos un salauztu sirdi?

Jā, bet man tā asociējas arī ar izlaušanos. Tā bija pirmā, kuru uzdrīkstējos dziedāt latviski. Tajā laikā sapratu, ka nevajag būt supersievietei, lai kāds mani mīlētu. Es varu būt pati, baudīt dzīvi. Ar šo dziesmu es kaut kā... tiešām izlauzos. Atbrīvojos no smaguma, kuru krāju visus šos gadus. Varbūt tas ir tāds kā kliedziens. Es protestēju, gribu kļūt brīva. Tāpēc nevilku skaistas kleitas, vienkāršs T krekls un džinsi, gribējās, lai tā esmu es. Klavieres un emocijas, nekā mākslīga, ārišķīga.

Dziesma ir veltīta konkrētam cilvēkam?

Es... mmm, tā neteiktu. Drīzāk es dziedu pati par sevi. Ka man ir maiga vara.

Kas īsti ir maigā vara?

(Domā.) Es teiktu, ka mīlestība uz kādu cilvēku, no kuras nevari tikt vaļā. Tie var būt arī kompleksi un aizspriedumi, kas neļauj brīvi dzīvot un rīkoties, kuriem ir maigā vara pār tavu rīcību.

Ja kādu mīlam, viņš pār mums valda ar maigu varu?

Mani biedē, ja taujā, par ko ir dziesmas. Šķiet – ja sākšu stāstīt, tas būs pārāk privāti.

Tev ir mīļotais cilvēks?

Mmm... uz šo jautājumu arī man nepatīk atbildēt, lai gan visi zina, ka ir.

Tu proti attiecībās saglabāt gan brīvību, gan pieķeršanos?

Es nevarētu dzīvot bez brīvības. Nezinu, vai ar mani ir viegli dzīvot. Esmu emocionāla, visu laiku kaut kādi projekti, neesmu mājsaimniece. Dzīvoklī vienmēr ir bardaks, nekad nav ēdiena. Nezinu...

Teici – tev jābūt “labai sievai”... Nekas neliecina, ka tu tuvotos šim statusam. Jūti, ka vajadzētu?

Šobrīd tas nav aktuāli, es domāju par citu. Varbūt tas “jābūt labai sievai” ir saistīts ar bērnību. Mans tēvs prata piecas valodas, tāpēc domāju, ka man jāprot vismaz četras, lai varētu viņam patikt, lai viņš mani novērtētu. Laikam nevarēju saprast, kāpēc tētis vienu bērnu var aizmirst, bet otru mīlēt. Un, kļūstot vecākai, šo modeli pārnesu uz attiecībām, likās, lai vīrieši tevi turpmāk mīlētu un nepamestu, vajag būt ideālai! Bet tagad, es vairs tā nedomāju. (Smaida).

Viņam ir jauna ģimene?

Jā, un meita, ar kuru viņš dzīvo. Nevarēju saprast, kas man jādara, lai arī man tiktu tā uzmanība, varbūt tāpēc gribējās panākumus. Bija svarīgi, lai viņš mani ierauga.

Esi to saņēmusi?

(Domā.) Drīzāk nē... Bet nu vairs nevajag.

Ar savu pusmāsu Vācijā iepazinies?

Jā, bet mums nav kontakta.

Viņa ir tev līdzīga?

Droši vien. Pēc ādas krāsas, izskata.

Tētis ir bijis kādā tavā koncertā?

Nē.

Viņš lepojas ar tavām uzvarām...?

Nu... jā. Droši vien. Sazināmies reti, tikai dzimšanas dienās, Ziemassvētkos.

Tev ir 27 gadi – mēdz teikt, ka tas ir sarežģīts laiks jaunietim, īpaši mūziķim.

Esmu dzirdējusi, ka daudzi mirst (smejas)...

Kurts Kobeins...

Eimija Vainhausa, Džimijs Hendrikss...

Tev ir sajūta, ka viss grūtais ir aiz muguras – diskomforts, bailes, tumsa?

Daudz kas ir aiz muguras. Nepārliecinātība par sevi. Situācijas atkārtojas, un varbūt tagad es zinu labāk, kā rīkoties. Ir daudz ideju, uz nākotni raugos kā uz iespēju katalogu, no kura izvēlēties, domāt, strādāt. Ar optimismu. Man patīk mana pieredze, ir pazudis uztraukums, primārais ir pašas viedoklis. Par to, kā gribu dzirdēt dziesmu, cīnīšos līdz pēdējam. Ieklausīšos tikai tad, ja arguments tiešām būs vērā ņemams.

Tev ekonomista zināšanas palīdz pārvaldīt savu budžetu?

Godīgi sakot, nepalīdz. Esmu radošs cilvēks, un, kad sākas projekti...

... neproti būt divi vienā?

Laikam ne. Varu soli pa solim izdomāt stratēģiju, taču brīdī, kad vajag ieguldīt, radošais ņem virsroku, gribas ideju lidojumu. Lai gan es neesmu tikai pa gaisu, manas vēlmes ir reālistiskas un pieeja – konstruktīva, tomēr budžets un skaitīšana nav mana stiprā puse.

Tev ir ambīcijas dziedāt ārpus Latvijas?

Protams, bet arī tās mainās. Agrāk domāju – ja neizdosies, vienkārši nomiršu, tagad to uztveru rāmāk. Šobrīd ļoti koncentrējos uz koncertu. Ambīcijas ir, bet negribu izvirzīt nesasniedzamu mērķi un tad bēdāties, ja to nesasniegšu. Labāk baudīšu dzīvi un iespējas, kas man ir dotas.

Hanzas perons ir labs atspēriena punkts?

To redzēsim! Priecājos par šo koncertu, jūtos laimīga, ka varu dziedāt tik lielai publikai. Protams, kādreiz gribētu koncertu Arēnā, bet tagad izbaudu to, kas ir.

Kādas krāsas būs koncertā?

Kaislīgas, optimistiskas, saulainas, ugunīgas!

Mazliet Āfrikas?

Iespējams! (Smejas.)

 Esi teikusi, ka gribētu padzīvot ciltī. Joprojām tā domā?

Jā. Biju atradusi projektus, kuru ietvaros var braukt uz Āfriku mācīt bērniem valodu. Man to ļoti gribētos, vajadzētu realizēt.

Tu par to domā ar misijas apziņu vai savu sakņu sajūtu?

Gan – gan. Mani interesē, no kurienes nāk manas saknes. Runājot par dejām vai ritma izjūtu – gribētos redzēt, kā to izjūt tie cilvēki, kā viņi dzīvo, kā dzīvoja mans tēvs. Pavisam cita vide.

Viņš ir stāstījis?

Mazliet. Viņš nāk no pilsētas.

Bērnībā dzīvoja daudzstāvenē, tāpat kā tu?

Jā. Kad lasu grāmatas par Āfriku, par laiku, kad tur dzīvoja tēvs, un to, kas notika blakus valstīs – ārprāts! Zaga bērnus... Domāju, viņam reāli paveicās.

Tu būtu gatava tikties ar radiem?

Jā. Mēs ar tēvu par to esam runājuši, viņš aicināja braukt līdzi uz Āfriku, bet es tobrīd nevarēju, bija jābeidz universitāte. Bet noteikti kopā ar viņu turp aizbraukšu.

Tev vajag sauli?

Ļoti! Man patīk siltums, aukstumā jūtos slikti. Kad jāfilmē videoklipi, man ne reizi nav bijis silti. Nejauc man prātu filmējām janvārī.

Biji diezgan plāni apģērbta.

Un tā katru reizi. Pamet mani filmējām oktobrī, tā bija aukstākā diena. Vienā kleitā jutos drausmīgi. Bet, kad ir darbs, nejūtu neko. Jāfilmējas, jādzied – sāp vai nesāp, auksti, silti – vienalga. Jādara, un viss.

Tu esi dabas bērns un ikdienā tiešām nekrāsojies?

Nē. Man patīk smuki nagi, lai nav aplauzīti vai netīri.

Kādreiz taisnoji matus, no dabas tev esot “mikrofongalva”.

Arī tagad, bet vairs ne ar ķīmiju, bet parasto taisnotāju.

Ilgu laiku tev bija gari mati. Tev gribējās citu tēlu, vieglumu?

Jā, gribējās visu nomainīt. Matos sakrājas smagums, nogriez – un viss. Gribējās visu atstāt pagātnē.

Tu izlauzies arī no mammas ligzdas. Vajadzēja savu vietu?

Pēc Eirovīzijas pārvācos dzīvot atsevišķi.

Saki, ka tev nav kārtības un ēdiena, bet ko tev nozīmē mājas – radošu vidi?

Arī. Tā ir vieta, kur ir miers, drošība, mīlestība, atbalsts, kur pēc skrējiena varu uzkrāt spēkus. Tāda oāze.

Ko tu gribētu piedzīvot šovasar?

Aizbraukt atpūsties pie dabas. Kad sakrājas domas vai problēmas, man patīk aiziet uz jūru, skatīties plašumā. Kad peldu, smadzenes atpūšas, tu domā tikai par elpu. Man ļoti patīk tā izvēdināt galvu. Šķiet, es nevarētu dzīvot tur, kur nav jūras. Būtu grūti, nebūtu vietas, kur aizbēgt no visa.

Tu diezgan daudz esi sevī uzkrājusi...

Jūtos normāli, atbilstoši vecumam. Ir vēl daudz ideju, tāpēc iesēsties komforta zonā un domāt – ai, bija forši! – negribas. Gribas vēl un vēl – arī apceļot pasauli, sarakstīties ar producentiem no dažādām valstīm. Šeit jūtos komfortabli, bet vajag vēl kaut ko vairāk.

Esi pasaules cilvēks?

Droši vien. Man ir grūti ilgstoši nosēdēt vienā vietā. Ja kādu laiku neesmu izbraukusi no Latvijas, ir kaut kā...

... sāc dīdīties?

Jā! Gribas braukt, darīt, gūt pieredzi, mainīties...

 Kuras ir tavas vietas, kur vari brīvi elpot?

Dziesmas man patika rakstīt Stokholmā un Malmē, arī Londonā un Nīderlandē – jebkur, kur ir industrija, cilvēki. Forši!

Kad domā par priekšnesumu un tēlu, kurš tik ļoti atšķiras no tā, kāda esi ikdienā, tu ļaujies fantāzijai? Ar katru dziesmu gribi nodot kādu ziņu?

Droši vien. Tie nav divi dažādi cilvēki. Kādu dienu mans garastāvoklis ir kā dziesmā Maiga vara, citreiz – kā Nejauc man prātu, bet tas ir viens cilvēks. Drīzāk piedomāju, lai tēls atbilst dziesmai. Man sirdij tuvs tēls bija Instrumentu koncertā, kad viņus iesildīju Daugavas stadionā – podijs ar melnas čūskādas apdruku, platiem pleciem, gariem nagiem. Jutos spēcīga, šķita, ka tas viss man ļoti atbilst. Čūska ir ļoti gudra radība.

Melnā mamba?

Jā. Dažām čūskām, cik saprotu, ir hipnozes spējas.

Viņa potenciālo medījumu sastindzina ar skatienu...

Es par to domāju un tajā tēlā gribēju panākt. Kad to uzvelku, jūtos pārliecinātāka par sevi. Sajūtu līmenī tas ir forši.

Klipā tev pūce tiešām sēdēja uz rokas?

Jā, liekas, vēl kaut kas no tā ir palicis...

Ieķērās ar nagiem?

Mazliet.

Bail nebija?

Nē. Pūce bija maziņa, ļoti jauka. Viņa to nedarīja speciāli, vienkārši nagi bija ļoti asi.

Mežs un pūce – arī simboli – sievietes tumšā, maigā vara.

Jā, jā, un brīvība, izlaušanās! Mežs man tieši ar to asociējas – ar dabu, mežonīgo sievieti.

Tā ir visām tautām...

Man šķiet, ka jā. Mežs ir mistiska vieta.

P.S. Saruna ar Aminatu notika pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas. Jautāta, kā jūtas, pārceļot koncertu uz septembri, mūziķe atbild: “Ar koncerta pārcelšanu saskaros pirmo reizi. Tas nav patīkami, taču tā nav traģēdija. Protams, ir žēl ieguldītā laika un līdzekļu. Bet nekas! Pārplānosim visu un ar vēl lielāku jaudu uzstāsimies septembrī! Ir daudz svarīgākas un nozīmīgākas problēmas...

Es domāju, ka daudzi šo situāciju izjūt daudz grūtāk nekā es. Cilvēki zaudē darbu. Es jūtu līdzi visiem, kas cieš no šīs situācijas. Tagad ir svarīgi visiem būt vienotiem, rūpēties gan par sevi, gan vienam par otru, palikt mājās, kā to aicina valdība, lai ātrāk tiktu ar šo situāciju galā. Šo laiku varam pavadīt, darot to, ko līdz šim atlikām: izlasīt grāmatu, uzcept kūku, noskatīties filmu kopā ar ģimeni... Galvenais ir cilvēku veselība, drošība un labklājība, to arī visiem novēlu!”