Padomju vaļu mednieks no Liepājas: "Kad atgriezos no reisa, pasūtīju 3 taksometrus"

Savas dzīves 44 gadus Eduards aizvadījis uz dažādiem kuģiem un izvagojis daudzas jūras un okeānus. Bijis pat Antarktīdā, kur dzēris šņabi un medījis vaļus. Piedzīvojis gan briesmas, gan kuriozus. Pietiekami daudz pelnījis un dzīvojis svilpodams. Sapelnījis naudu un nopircis māju. Kuģojot starp kontinentiem, strādājis uz tankeriem, sauskravas un specializētajiem konteineru kuģiem. Kuģojis uz zvejas, kara un banānkuģiem – tie ir kuģi, kas pārvadā dažāda veida pārtiku – dārzeņus, augļus, gaļu. Eduards atceras – piedzīvots ir viss – briesmas, smagas slimības. Kad četrus mēnešus atradies komā Lisabonas hospitālī, ārsti nav devuši ne graša par viņa dzīvību. Par lielu pārsteigumu mediķiem, viņš tomēr izdzīvoja.

Sprādzis ronis – tas ir briesmīgi

“Vispār es esmu no laukiem,” paziņo Eduards. “Bērnības un pusaudžu gadus aizvadīju Liepājas rajona Cīravas pagastā. Reizēm pie mums ciemojās paziņa – zvejnieks Ludis no Pāvilostas. Viņš labi pelnīja, skaitījās bagāts vīrs. Bija nopircis privātmāju un braukāja ar motociklu Jawa. Es pie sevis nodomāju – re, kā cilvēki dzīvo! Skatījos uz viņu ar skaudību. Viņš dodas plašajā jūrā, bet es te knibinos pa laukiem. Tomēr jāsaka Ludim paldies, jo viņš man palīdzēja sākt jūrnieka gaitas. Kad man bija 16 gadu, viņš paņēma mani pie sevis uz Pāvilostu. Nopirkām četras brandava pudeles un aizgājām ciemos pie vietējā zvejnieku kolhoza priekšsēdētāja Voldemāra Klaņicka. Viņš bija lāga cilvēks, turklāt viņam patika iedzert. Tā nu mēs kārtīgi sadzērām, līdz kolhoza priekšsēdētājs sāka draudzīgi plikšķināt man uz pleca un solīja palīdzēt. Viņš bija gatavs uzņemties par mani atbildību un laist jūrā.

Aizpildīju visas vajadzīgās anketas, ko caurskatīja Ventspils robežsardzes štābā. Aptuveni pēc trim mēnešiem man atsūtīja apliecinājumu, ka man atļauts uzturēties neitrālajos ūdeņos. Tā arī sāku – kā junga uz maza zvejniecības kuģa. Man uzticēja dažādus darbiņus, starp tiem arī mazgāt traukus, lasīt un šķirot zivis. Piedzīvojumu netrūka, turklāt viens no pirmajiem bija nepatīkams. Kuģa rūmē bija jāizber zivis, bet tur gulēja nosprādzis ronis. Vai zināt, ka smird nosprādzis ronis? Man jau tā bija slikti no kuģu šūpošanās, bet tur vēl – beigts ronis! Es kā tāds lācis pievēmu visas zivju kastes. Par roni briesmīgāk var smirdēt tikai sprādzis lasis. To smaku nav iespējams izturēt. Tas ir vāks.”

Eduards neslēpj, ka laikā, kad sācis junga gaitas, zvejnieki diezgan stipri dzēruši. “Toreiz bija tāda tradīcija. Kad bijām krastā, regulāri skrēju uz veikalu pēc brandava. Tas bija mans pienākums. Reiz jūrā pietrūka dzeramā, un zvejnieki izdzēra kompasa spirtu. Naktī viņi devās gulēt, bet man uzticēja stūrēt kuģi. Tā kā kompass nedarbojās, orientējos pēc mēness. Kad no rīta piecēlās kapteinis, viņš kasīja galvu un nevarēja saprast, kur īsti esam atbraukuši. It kā vajadzēja būt kaut kur pie Klaipēdas. Izšāvām gaisā sarkano signālraķeti, un pēc kāda laika pienāca tankkuģis. Noskaidrojām, ka esam 40 minūšu attālumā no Liepājas. Kā izrādījās, visu nakti es biju riņķojis pa apli. Iegājām Liepājas ostā, ielējām kompasā spirtu un devāmies atpakaļ uz Pāvilostu.”

Eduards atceras kādu ekstrēmu gadījumu. “Reiz pirms došanās jūrā, kā tas bija ierasts, aizskrēju uz veikala pēc brandava. Ekipāža meta pa lampu, bet mani pielika pie stūres. Stāvēju mazā kabūzītī, kur priekšā atradās stūres ritenis. Pēkšņi sajutu deguma smaku. Nospriedu, ka tā ir piedegušas eļļas smaka, kas nāk no mašīntelpas, tāpēc nepievērsu īpašu uzmanību. Atvēru logu, izbāzu degunu un stūrēju tālāk. Tomēr deguma smaka kļuva arvien stiprāka. Atvēru durvis, uzradās caurvējš. Pēc brīža pamanīju, ka pie kuģa izpūtēja caurules gruzd tīkli. Turklāt caurvējš sāka dzīt augšā pamatīgas liesmas. Es kā korķis izsprāgu ārā no stūres telpas, tad atguvos, ieskrēju atpakaļ un apstādināju kuģi. Uz klāja paķēru šlangu un devos dzēst liesmas. Taču kuģa dzinējam nebija apgriezienu, līdz ar to šļūtenē nebija ūdens spiediena. Visa stūres telpa bija ugunīs. Aizskrēju uz kuģa degungalu, kur atradās kajīte, un kliedzu: “Degam! Degam!” Iereibušie zvejnieki izlīda ārā un sāka brīnīties – tiešām degam! Visa stūres telpa bija lielās liesmās, ar spaiņiem tādu ugunsgrēku nebija iespējams nodzēst. Mehāniķis aizskrēja uz mašīntelpu un uzdeva kārtīgus apgriezienus, lai beidzot sāktu strādāt ūdens pumpis. Kaut liesmas nodzēsām, daudz kas sadega. Radiostacija, tīkli un citas lietas. Griezāmies riņķī un devāmies mājās.”

Jūrnieks stāsta, ka jungas amatā neko daudz neesot nopelnījis, toties ieguvis vērtīgu pieredzi. “Ziemā devāmies jūrā uz trijām dienām, vasarā – uz vienu. Tā kā nebija saldētavu, vasarā tā zivtiņas nevarēja ilgi saglabāt.” Eduards atceras, ka jūrā, braucot garām lielākiem kuģiem, viņš ar apbrīnu skatījies uz tiem. “Ko tur slēpt, es vēlējos strādāt uz liela kuģa un apceļot pasauli. Tāpēc iestājos Ventspils arodskolā, kur gatavoja ūdenslīdējus, kuģu remontniekus un matrožus lielajiem kuģiem. Pabeidzu matrožu kursus, un mani iesauca armijā. Nokļuvu jūrniekos, jo bija gan pieredze, gan izglītība. Tolaik jūrniekos bija jādien četri gadi, bet vienalga biju apmierināts, jo biju ticis pie kuģiem. Dienēju Kaļiņingradā, uz kuģiem apkalpoju raķešu dzinējus.”

Armijas daļā viņš sadraudzējies ar otrā ranga kapteini, kas bija precējies ar latvieti. “Kapteiņa sieva katru mēnesi brauca uz Rīgu, viņa bieži no Latvijas atveda man produktus un cigaretes. Kad beidzās dienests, kapteinim palūdzu, lai iekārto mani Kaļiņingradā uz kāda kuģa. Un tiešām – viņš man palīdzēja. Nokļuvu uz vaļu medību bāzes kuģa “Jurij Dolgorukij”, kas kursēja apkārt Antarktīdai. Viena reisa ilgums bija astoņi mēneši.”

Uz bāzes kuģa Eduards kā matrozis strādājis pie kravu strēlēm. “Pie bāzes kuģa bija četrpadsmit mednieku kuģīši, kas medīja vaļus. Tos milzeņus šāva ar harpūnām, kurām bija pievienota virve un strāvas vads. Harpūnai bija 220 voltu spriegums, faktiski tos vaļus sita ar strāvu. Beigtajam valim anālajā atverē ielika šļauku un piepūta ar gaisu – lai nenogrimst. Valim pielika radioraidītāju, lai to vēlāk atrastu un savāktu bāzes kuģis.”

Darbs uz kuģa noritējis divās maiņās, pavisam bijusi 800 cilvēku liela ekipāža. “Tas bija milzīgs kuģis, tāda kā maza pilsētiņa. Kuģis ar savu grāmatvedību un lielu medicīnas personālu. Bija arī helikopteri – izlūki. Uz kuģa cilvēki ne tikai slimoja, bet reizēm kāds arī nomira. Mājās nevienu neveda. Pie ķermeņa piesēja krustu, ietina brezentā, pie kājām piesēja smagumu un – kuģa sirēnas pavadībā – ielaida ūdenī. Kuģis astoņus mēnešus staigāja apkārt Antarktīdai, tam nebija nav laika izvadāt līķus. Vēlāk mirušos sasaldēja un glabāja saldētavās, bet tas bija vēlāk.”

Tolaik jūrnieki strādājuši ļoti zemā temperatūrā, tāpēc katru dienu profilaksei izsniegti 100 grami šņabja. “Ja piecas dienas tu nedzēri, sanāca pudele. Daudzi dzeramo iekrāja un rīkoja atpūtas vakarus. Tā kā medicīnas daļā un zivju apstrādē netrūka sieviešu, sanāca jautras balles. Uz kuģa visādi gāja. Tur gan mīlējās, gan abortus taisīja. Uz kuģa bija arī savs ginekoloģiskais kabinets. Tomēr galvenais – tā bija peļņa. Es kā matrozis diezgan labi nopelnīju. Mēnesī maksāja 400–500 rubļu, viens reiss – astoņi mēneši. Kad atgriezos no reisa, pasūtīju trīs taksometrus. Vienā brauca mana cepure, otrajā – čemodāns, trešajā – es pats. Tolaik bija tāda tradīcija. Tā nozīmēja, ka no reisa atgriezies vaļu mednieks.”

Eduards teic, ka pēc kāda laika jutis nepieciešamību paaugstināt savu kvalifikāciju. Vispirms viņš iestājies Liepājas jūrskolā un izmācījies par mehāniķi, vēlāk Kaļiņingradā jau augstskolas līmenī apguvis automātiku, elektroniku un elektromehāniku. Jūrnieks piemin kādu starptautisku īpatnību, proti, pasaulē gandrīz neviens kuģis nestrādā zem dzimtās valsts karoga. “Tā notiek, lai ietaupītu naudu. Kuģus labprātāk reģistrē nabadzīgā valstī, kur mazi nodokļi un maza minimālā alga. Piemēram, ja kuģa īpašnieks uzskata, ka Latvijā kuģa reģistrācija ir par dārgu, viņš kuģi reģistrē, teiksim, Panamā vai Kambodžā. Kuģu ekipāžas visbiežāk ir internacionālas. Eksistē brīvo jūrnieku savienība, kuras pārstāvji var strādāt uz jebkura kuģa. Reizēm gadās, ka kuģa īpašniekam ir visai attāla saistība ar jūru. Reiz biju uz kuģa, kuras īpašnieks bija šveicietis. Kā zināms, Šveicē nav ne jūras, ne flotes. Galvenais ir peļņa. Īpašnieks nolīgst menedžerus, kas izveido ekipāžu, atbild par kuģa tehnisko stāvokli un organizē pārvadājumus.”

Jūrnieks atceras, ka padomju laikā ne visi gribētāji laisti jūrā. Ja kāds bijis politiski neuzticams vai ar aizdomīgiem radiem, došanās uz ārzemēm tikusi liegta. Arī viņam situācija nav bijusi viennozīmīga – viņa tēvs kara laikā ticis iesaukts vācu armijā. “1943. gadā viņu paņēma vācu armijā. To vilcienu, ar kuru viņš brauca uz fronti, krievi pie Veļikije Luki pamatīgi sabombardēja. Daudzi aizgāja bojā, bet tēvs palika dzīvs. Viņš dezertēja un atgriezās savā dzimtajā Rucavā. Purva malā zem egles izraka bunkuru, kur arī slēpās, radinieki viņu apgādāja ar ēdamo. Kad Rucavā ienāca krievi, viņš atstāja slēptuvi. Taču sekoja cita nelaime – krievi viņu paņēma savā armijā. Tēvs krita pie Blīdenes 1945. gada 14. aprīlī, aptuveni mēnesi pirms kara beigām. Protams, vēlāk savās jūrniecības gaitās es ne ar pušplēstu vārdu neieminējos, ka tēvs kara laikā bijis iesaukts vācu armijā. Tādā gadījumā man būtu liegta iespēja doties jūrā un braukāt pa ārzemēm. Kad vajadzēja, es – tieši otrādi – izcēlu faktu, ka mans tēvs varonīgi kritis Sarkanās armijas rindās.”

Eduards uzsver, ka padomju laikā būt jūrniekam – tas bija ļoti prestiži. “Tu braukāji pa ārzemēm un labi pelnīji. Tevi cienīja un respektēja. Arī sievietes izrādīja uzmanību. Tu savu sievieti varēji labi apģērbt.” Viņš piebilst, ka padomju laikā eksistēja bonu veikalu sistēma. “Jūrnieki daļu atalgojuma saņēma nevis padomju rubļos, bet speciālās naudas vienībās – bonās. Darbojās speciāli bonu veikali, kur jūrnieki varēja iegādāties ārzemju preces. Bonas – tā nebija alga, bet drīzāk prēmija. Ja tu slikti uzvedies vai pļēguroji, bonas varēja arī nepiešķirt. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Kubu un atgriezos mājās, man izsniedza 100 bonu. Viena bona bija 10 rubļu vērtībā, tātad – 1000 rubļu. Tuvākie bonu veikali atradās Rīgā un Klaipēdā, kur lielākoties bija japāņu un vācu preces. Iepērkoties bonu veikalos, obligāti bija jāuzrāda jūrnieka pase. Tomēr bija arī izņēmumi. Tolaik ap bonu veikaliem grozījās nelegālie biznesmeņi no Kaukāza, viņi uzpirka gan bonas, gan pašus veikalniekus. Šie spekulanti pirka ārzemju preces un vēlāk tās tirgoja pa visu plašo Padomju Savienību. Jāatzīst, arī paši jūrnieki spekulēja un taisīja biznesu. Piemēram, padomju laikā parastas ārzemju plastmasas iepirkuma kulītes tirgoja par pieciem rubļiem gabalā. Ārzemēs tās maksāja kapeikas. Ja tu no reisa atvedi, piemēram, tūkstoti kulīšu, varēji taisīt labu biznesu. Vēl topā bija caurspīdīgi zīda lakatiņi, kas ārzemēs maksāja kapeikas, bet šeit 10–20 rubļu gabalā.”

Jūrnieks atceras vēl kādu svarīgu faktu. Proti, ārzemēs padomju jūrniekiem vajadzēja pārvietoties grupās – vismaz triju cilvēku sastāvā. “Turklāt bija vēlams, lai grupas vecākais būtu komunistiskās partijas biedrs, kas varētu uzņemties šefību pār pārējiem. Piemēram, ja tu kaut ko ārzemēs pārdevi, tad grupas vecākajam bija pienākums tevi nostučīt. Ja tikies ar ārzemniekiem un vēl runāji svešvalodā, tas bija pagalam aizdomīgi. Varēji uzrauties uz nepatikšanām.”’

Par spīti uzraudzībai, padomju jūrnieki iemanījušies ārzemēs arī šo to pārdot. “Tolaik ārvalstīs diezgan augstu kotējās padomju fotoaparāts Zenit, kam bija labs Rietumvācijā ražots fotoobjektīvs. Tad vēl labi varēja pārdot metālu sakausējumus – pobedītu un babītu. Un vēl vecās sudraba monētas – no cara un pirmās Latvijas laikiem. Ārzemēs padomju jūrnieki labprātāk iepirka džinsu kostīmus – bikses un jakas. Pirka velvetu, tepiķus, lakatiņus un plastmasa maisiņus. Iegādājās radiotehniku – kasešu magnetofonus un vēlāk arī videomagnetofonus. Atgriežoties mājās un pārdodot divus videomagnetofonus, varēji nopelnīt pusgada algu.”

Jūrnieks spriež, ka ilgā prombūtne no mājām, kaut arī nebija patīkama, tomēr bija pieciešama. “Ja dzīves kvalitāte ir pietiekami augsta, tad arī sieva ir apmierināta. Es uzskatu, ka viens no ģimenes svarīgākajiem balstiem ir pārticība. Ne velti ir teiciens: “Kad pa durvīm ienāk nabadzība, mīlestība izskrien pa logu.”Ar sievu esmu nodzīvojis 30 gadus un turpinām dzīvot diezgan saticīgi. Abi esam viena vecuma. Gan man, gan sievai no iepriekšējās laulības ir pa dēlam. Manējais dzīvo Kaļiņingradā. Audžudēls ir mūziķis Egons Kronbergs, kas mūzikas cienītājiem zināms kā grupu The Hobos, Iļģi un Skyforger dalībnieks. Vispār es sevi uzskatu par pietiekami vecu un pieredzējušu, tāpēc mani droši var saukt par senci.”

Jautāts par savu neparasto uzvārdu Vižļa- Barbiāns, Eduards piekrīt, ka tas tik tiešām ir savdabīgs. Skaidrojot tā izcelsmi, viņš norāda, ka pie tā vainojams vectēvs, kas ne gluži skaidrā prātā devies pie mācītāja reģistrēt viņu baznīcas grāmatā. “Visu to, ko vectēvs dzērumā samuldēja, mācītājs pierakstīja. Manam tēvam uzvārds bija Vižļa, bet mājas nosaukums – Barbiāņi. Sanāca tā, ka mans uzvārds tika papildināts ar mājas nosaukumu. Nevienam no radiem tāda uzvārda nebija, tikai man. Armijā jokoja, ka neesmu nekāds latvietis, bet armēnis – Barbijans. Arī manai sievai uzvārds negāja pie sirds, tāpēc viņa palika pie sava.”

Tinot atpakaļ savas dzīves filmu, Eduards piefiksē, ka ekstrēmi piedzīvojumi viņam gadījušies ne tikai jūrniecības sākumposmā, bet arī strādājot uz lielajiem kuģiem. “Reiz bija tāds gadījums Vidusjūrā. Kāds filipīnietis bija aizmirsis iepumpēt degvielu patēriņa cisternā, tāpēc kuģis kādā brīdī vienkārši apstājās. Tobrīd bija liels vējš – kādas desmit balles. Un kuģis momentāni sagriezās, turklāt no viena borta pasmēla ūdeni un tad vēl no otra. Uz kuģa bija pietiekami daudz lūku, kas nebija hermētiski aiztaisītas, tāpēc uz kuģa sāka krāties ūdens. Tobrīd mūsu galvenais uzdevums bija dabūt kuģa degunu pret vilni, lai tas tik traki nešūpotos lielajos viļņos. Situācija bija tāda, ka lāgā nevarējām nostāvēt kājās. Priekšmeti, kas nebija piestiprināti, gāja pa gaisu. Turklāt bija nakts, pilnīga tumsa. Neko nevarējām iedarbināt, jo degvielas patēriņa cisterna bija tukša. Mēģinājām ieslēgt palīgdzinēju, lai dabūtu elektrību, bet tam bija nosēdies akumulators. Beigās to iedarbinājām un dabūjām gaismu uz kuģa. Kad uzradās gaisma, panika pamazām mitējās. Tad iedarbinājām citus ģeneratorus un vairākas stundas čakarējāmies, līdz kuģa degunu veiksmīgi pagriezām pret vilni.”

Jūrnieka pūrā daudz tādu gadījumu. Tik klausies un grozi galvu. “Kā zināms, deviņdesmito gadu sākumā amerikāņi karoja ar Irāku. Kad amerikāņi izdzina irākiešus no Kuveitas, karš beidzās. Tobrīd strādāju uz kāda banānkuģa un mums uzticēja nogādāt amerikāņu tankus un bruņumašīnas uz Briseli. Katrs tanks svēra kādas 60 tonnas, tos salika nevis kuģa tilpnē, bet uz klāja. Tā bija kļūda, jo kuģis vairs nebija stabils. Bija mirkļi, kad vilnis uzsita pa kuģi, un tas sasvērās šķībi. Turklāt tā arī palika stāvam. Tā bija ļoti nepatīkama sajūta. Kuģis sasveras, un tu gaidi, kad tas atšūposies atpakaļ, bet ne velna – tas turpina stāvēt šķībi. Līdz Briselei tomēr kaut kā tikām.”

Pēdējos desmit gadus Eduards strādā Liepājas ostā uz loču kutera. “Vecuma dēļ mani uz lielajiem kuģiem vairs neņem. Katram profesionālim ir savs derīguma termiņš. Kad tas beidzas, cilvēku izsviež gružkastē. Gluži kā vecu produktu. Tagad strādāju uz Liepājas ostas flotes loču kutera par matrozi. Ar ko sāku, ar to arī beidzu.”

Jūrnieks spriež, ka elektromehāniķi un automātiķi uz kuģiem vairs nav īsti vajadzīgi. “Pirmām kārtām uz kuģiem vairs nav radistu, vienkārši nav tādas specialitātes. Vecās profesijas pamazām atmirst. Arī elektromehāniķi vairs nav tik pieprasīti kā agrāk. Kad kuģis ienāk ostā, ierodas speciālisti, kas visu salabo un noregulē. Uz kuģiem ekipāžas kļūst arvien mazskaitlīgākas. No malas paskaties – it kā liels kuģis, bet ekipāža – tikai deviņi cilvēki. Pāris matrožu, pāris mehāniķu, pāris stūrmaņu un vēl pavārs, kas taisa ēst. Stūrmaņiem tagad jāpārvalda arī radiotehnika, mehāniķiem – automātika un elektrotehnika.”

Sarunas nobeigumā pieredzējušais jūrnieks piemin kādu mistisku pieredzi, kas piedzīvota Indijā. “Es tikos ar faķīru, kas mani pārsteidza, izstāstot daudzas epizodes no manas pagātnes. Jāteic gan, mūsu saruna nebija gluži bez maksas, par to viņš prasīja 100 dolāru, kas tolaik Indijā bija ļoti liela nauda. Daudziem tā bija pusgada alga. Nu, labi – es piekritu. Faķīrs ierosināja – tu esi jūrnieks, sasien vairākus mezglus! Paņēmu striķi un kārtīgi sasēju kādus piecus vai sešus mezglus. Viņš paņēma striķi un viegli slidināja caur pirkstiem. Un mezgli – viegli raisījās vaļā! Tad ielika man plaukstā indiešu monētas, ko sažņaudzu dūrē. Viņš nedaudz pabūrās, es atvēru plaukstu, bet tur – pelni! Jutos šokēts. Tad runājām par nākotnes plāniem, es stāstīju, ka vēlos nodarboties ar biznesu. Sacīju, ka laukos jau nopirku māju un izraku dīķi. Tur audzēšu zivis, tās kūpināšu un pārdošu. Nē, faķīrs iebilda, tev tas neizdosies. Tev ir strādīgas rokas, ar tām tu vienmēr nopelnīsi maizi, bet biznesa ķēriena tev nav. Ar biznesu tev nevajag nodarboties.” Faķīrs arī brīdinājis, ka Eduards smagi saslims, tomēr izdzīvos. “Un tiešām – pēc diviem reisiem man uz kuģa plīsa zarna. Ļoti smagā stāvoklī nokļuvu Lisabonas hospitālī. Četrus mēnešus atrados komā. Mani mākslīgi baroja, čurāju pa caurulīti. Četras reizes man pilnībā nomainīja asinis. Nemaz nezinu, kādas asinis man tagad ir – ķīniešu vai nēģeru. Tā kā biju labi apdrošināts, mani labi ārstēja. Vēlāk Lisabonas hospitālī daudzi brīnījās, kā man, atrodoties bezcerīgā stāvoklī, tomēr izdevies izdzīvot. Pēc atveseļošanās pāris gadu jūrā nebraucu, bet vēlāk atsāku.” Eduards piebilst, ka faķīrs viņam pateicis vēl ko svarīgu. “Viņš sacīja, ka es nodzīvošu līdz 84 gadiem un tad – traģiski aiziešu bojā. Noslīkšu, sadegšu vai cietīšu autoavārijā, to viņš nevarēja pateikt... Bet tad jau redzēs, kā būs – tā būs.”

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris, no Eduarda Vižļas-Barbiāna privātā arhīva, galerijacentrs.lv