Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Latvijas dāsnākā mecenāta paralēlā dzīve. Jānis Zuzāns: māksla nav burkāns!

Intervijas
2015. gada 25. oktobrī 18:47 2015. gada 25. oktobrī 18:47
 
Man šķiet, cilvēki sāk zaudēt spēju lasīt starp rindām – atzīst fonda “Mākslai vajag telpu” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns. Viņš tiek dēvēts par dāsnāko un ietekmīgāko mākslas mecenātu Latvijā, bet kāpēc cilvēks grib dalīties? Jo viss mums ir kopējs, un plikiņi mēs aiziesim, viņš nopietni atbild.

Jānim Zuzānam vienmēr ir paticis palikt ēnā, uz sabiedrisku runāšanu viņš ir grūti pielaužams. Izņēmums ir fonda “Mākslai vajag telpu” aktivitātes, laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamība, tāpēc viņš arī piekrīt sarunai. Dinas un Jāņa Zuzānu privātajā kolekcijā patlaban ir ap 5000 vienību, un mecenāta vērienu raksturo Purvīša balvas apjoms – 28 500 eiro. To iedibinot, Zuzāns apņēmās balvu sponsorēt desmit gadus. Labi, bet, ja par sirdi, tad Jānis ir mākslinieks – ar dziļu smalkumu apraksta bildes, kuras pašam tuvas, atzīstas kaislīgos pirkumos un spriež par niansēm, kurām pateicoties lietas iegūst cēlumu. Kabinetā pie sienas atrodas viens no mīļākajiem Zuzāna darbiem – Oto Skulmes 1923. gada “Portreta kompozīcija”. Lai arī daļu vērtīgās kolekcijas viņš ir gatavs vienkārši atdāvināt, konkrēti šo darbu viņš neatdotu ne par ko. Jānim pie tā patīkot vienkārši pasēdēt.

Ideāla vieta

– Kā jums izskatās – cik liels ceļa gabals jau noiets un cik vēl priekšā projektam “Mākslai vajag telpu”?

– Ja amatpersonas, kas pieņem lēmumus, virzīsies ātrāk, “Mākslai vajag telpu” dzīvos īsāku mūžu, ja virzīsies lēnām – tad garāku. Viss atkarīgs no tā, kā tiks pieņemti saistošie lēmumi par šāda muzeja izbūvi.

– Vai jums cerīga šķiet apstāšanās pie Rīgas Tehniskās universitātes ēkas kā potenciālās muzeja vietas?

– Pat ļoti. Man šķiet, šī vieta ir ideāla mērķiem, ko mūsu domubiedru grupa ir izvirzījusi, – ka laikmetīgās mākslas muzejā vajadzētu atrasties mākslai no Otrā pasaules kara līdz mūsdienām. Latviešu veikums šajā laukā ir ļoti bagātīgs, bet mēs to nekur nevaram redzēt. Šī vieta ir ideāla arī tāpēc, ka ēka ir tapusi pēc Otrā pasaules kara, pēc Staļina nāves. Tas ir Osvalda Tīlmaņa projekts, un daudzi tagadējie arhitekti, arī mūsu fonda biedre Zaiga Gaile, ir mācījušies pie viņa, tā ka ir ārkārtīgi daudz vēsturisku sasauču. Turklāt ēka ir būvēta tā, ka tajā ir ļoti viegli izveidot plašas telpas, jo tā balstās uz kolonnām un, nepieciešamības gadījumā izņemot kādas starpsienas, netiek bojāta kopējā saturošā struktūra. Turklāt tur ir aula – ļoti piemērota tādas publiskas funkcijas pildīšanai. Vēl viens būtisks moments ir ēkas atrašanās vieta – jebkurš iebraucējs dodas pirmām kārtām uz vecpilsētu, un mēs piedāvājam iespēju mūsu mākslu redzēt ērtā vietā. Nav jādodas ārpus, jāmeklē pa nomalēm. Vēl arī sasauce ar pagājušogad nodoto bibliotēku, Doma laukumu, “Rīgas Biržu”, “Arsenālu” – viss sasniedzamā attālumā, un arī tam ir liela nozīme.

– Tā nav jūsu augstskola?

– Nē. Es vēl padomju laikā beidzu Kaļiņingradas Tehnisko institūtu.

Māksla nav burkāns

– Kādas ir jūsu attiecības ar pēckara mākslu? Vai daudz no šā perioda ir jūsu kolekcijā?

– Mēs kolekcionējam kopā ar Dinu, manu sievu, un mums ir dažādu periodu mākslinieku darbi – jā, arī diezgan daudz pēckara. Manā skatījumā vienkārši izcili ir Edgars Iltners, Indulis Zariņš, Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš, Auseklis Baušķenieks, Lidija Auza, Līvija Endzelīna, Felicita Pauļuka – var saukt un saukt, vīriešus, sievietes – tagad jau jālīdzsvaro, lai neviens neapvainotos (smejas). Padomju laikā valsts viņu darbus apzinīgi pirka, ir izveidoti lieliski krājumi. Esmu tajos bijis – izstāžu zāles Arsenāls kreisā puse ir pilna ar labu mākslu, kas ir salikta plauktos. Mākslinieku savienībai ir sava kolekcija, bet domāju, ka uz kāda līguma pamata arī to varētu izstādīt muzejā. Ja tas būtu valsts muzejs ar valsts atbildību. Mēs, redz, esam par to, ka šim muzejam ir jābūt valsts pārziņā, tas nevar būt privāts. Jo privāts var darīt, kā grib. Valstij tomēr ir kāda kultūrpolitika ar saviem pienākumiem, definētu atbildību. Mēs nevaram nerādīt pastāvīgā ekspozīcijā savu pēckara mākslas mantojumu. Mums arī tagad ir brīnišķīgi mākslinieki – Ģirts Muižnieks, Kristaps Ģelzis, Paulis Liepa, Darja Meļņikova, arī fotogrāfi, bet, lai saprastu viņu darbību, mums jāredz tā cēloņsakarību ķēde.

Vecais muzejs nodrošina mākslu no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Tagad dzirdu, ka pēc remonta viņi kādas telpas būs atdevuši arī pēckara mākslai, bet šķiet, ka tas ir tikai tāpēc, ka mēs aktīvi par to runājam. Jo – uz kā rēķina viņi būs atdevuši? Acīmredzot viņi kaut ko būs atņēmuši 20. gadsimta sākumam. Un arī tas nav pareizi. Muzejā Valdemāra ielā, kam nākamgad maijā jāsāk darbs ar pirmo izstādi, vajadzētu eksponēt latviešu mākslu līdz Otrajam pasaules karam. Bet laikmetīgās mākslas muzejā – no padomju laika līdz šodienai, tā ir atsevišķa ēka, atsevišķa vadība, atsevišķa mērķtiecīga izstāžu politika gan ar pēckara, gan laikmetīgiem mākslas darbiem. Un tad veidojas sinerģija, izaugsme – redzam, kā veidojas mūsu māksla. Un tam jābūt pastāvīgi pieejamam. Tas nevar būt izrauts kā tāds burkāns no zemes – uz mēnesi, pusotru. Piemēram, uztaisām Jāņa Pauļuka izstādi un pēc tam uz desmit gadiem aizmirstam – līdz nākamajai lielajai jubilejai. Šogad bija Borisa Bērziņa izstāde “Rīgas Mākslas telpā”, pārsvarā no mazāk zināmiem darbiem. Tas taču nav normāli! Mums ir tāda kalibra mākslinieki, bet atbrauc šeit mākslas cilvēki no Francijas, Anglijas un prasa – kur ir jūsu pēckara māksla, kāpēc mēs to neredzam? Un mums nav ko paskaidrot. Nu, tā – noliktavā...

– Nesen pārlasīju Alberta Bela “Cilvēki pilsētās”, iznākusi 1987. gadā, un biju izbrīnīta, cik daudz tomēr nodevu iekārtai. Kā domājat – vizuālās mākslas pārstāvji bija brīvāki savās izpausmēs?

– Viennozīmīgi. Lai gan lielākā daļa mākslinieku tomēr maksāja nodevas tam laikam, dabiski.

– Arī jūsu pieminētie?

– Boriss Bērziņš nemaksāja nekad, arī Jānis Pauļuks, Auseklis Baušķenieks... Varbūt nesaukšu vārdā, bet ir autori, kas pieskārušies sarkano strēlnieku tēmai vai kādām kara batālijām, attēlojuši darba vai kara varoņus, gleznojuši Ļeņinu – nu, tā zināmā mērā ir nodeva. Bet tajā pašā laikā tas nav traucējis šiem māksliniekiem radīt arī izcilus darbus, kas nav saistīti tieši ar šo laiku. Cilvēks jau to radošumu nevar noslāpēt – ja tas ir, tad parādās arī darbos. Droši vien ir cilvēki, kas aizgājuši konformisma ceļu un veikuši tikai pasūtījuma darbus, tādi ir vienmēr.

– Par dzeju mēdz teikt, ka padomju laikā tā uzplauka – bija Vācietis, Belševica, Ziedonis...

– Arī vizuālā māksla uzplauka.

– Jūs zināt, kas tas ir – kāda dvēseles izlaušanās, spīts?

– Tā ir tā Ēzopa valoda, metafora.

– Kas mākslai ir ļoti draudzīga, pateicīga.

– Jā, man šķiet, ka cilvēki sāk zaudēt spēju lasīt starp rindām. Tagad viss tiek izteikts taisni, drosmīgi, un neviens neko par to tev nesaka. Tu vari nobļauties dajebko. Nu, ir varbūt kādas tabu tēmas, ko cilvēki neaiztiek, tādas kā... holokausts.

– Tik sociāli asas tēmas nav īpaši komerciālas.

– Nu, par komerciju ir atsevišķa runa...

Māksla un amatnieks

– Kāda amerikāņu māksliniece teica, ka darbus, kuros viņa glezno cilvēces sāpīgās lietas – kara šausmas, asinsizliešanu –, viņa kraujot kaudzē, jo labi ja vienu pa gadu kāds muzejs iegādājas. Kā jums šķiet – cik tirgus situācija māksliniekam šobrīd diktē, ko viņš drīkst, ko nedrīkst atļauties?

– Drīkst jau visu ko, bet muzeji ļoti maz ko pērk, jo nav līdzekļu. Taču – šķiet, ka labu mākslu vienmēr pērk. Ja māksla ir jaudīga un tās tēmas – aktuālas. Manuprāt, mākslā ir jābūt kādam stāstam, bet tu nedrīksti būt banāls un tieši nolasāms, tad tas nestrādā.

– Kā no ziņu raidījumiem?

– Tāds ļoti ātri apnīk. Bet to viegli var atšķirt. Tie, kas tērē savas brīvās dienas, aizejot uz kādu jaunu izstādi, savu aci uztrenē un ļoti ātri sāk saprast, kurā darbā ir kāda pievienotā vērtība un kurā nav. Bet te ir runa par mākslinieku savā dziļākajā būtībā, jo var jau uztrenēt komerciālo pusi, just, kas patīk, un dragāt tik augšā. Un pirks! Ja vēl uzliek saprātīgu cenu...

– Izkopt sevī amatniecību?

– Jā, bet liekas, ka tad mākslinieks nomirst kā mākslinieks. Viņš tiešām kļūst amatnieks, kam ir savas prasmes, māka rīkoties ar krāsām, otām, bet patiess mākslinieks jau dara tā, kā viņš nevar nedarīt. Tā, kā viņš jūt. Viņam sāp kaut kas, un viņš to izliek – audeklā vai citā materiālā. Neesmu konceptuālās mākslas piekritējs, kas tagad ir ļoti populāra un rullē visā pasaulē.

– Un kurai cilvēki liek vienādības zīmi ar laikmetīgo mākslu, tā diemžēl to sašaurinot?

– Piekrītu. Bet situācija mainās, nav tik traģiska kā agrāk, kad Anglijā, Francijā un citur nemācīja pamata prasmes – zīmēt un gleznot, bet par galveno izvirzīja katra individuālo vēlmi sevi parādīt. Tieši tad radās lielais daudzums instalāciju, dažādu objektu. Daļa noteikti ir ļoti talantīgi, bet daļa – nekas, kaut kādi papīrīši, polietilēni izmētāti telpas stūros (smejas). Konceptuālā māksla atšķiras no vizuālās ar to, ka ideja ir pirmā. Manā skatījumā māksla tomēr saistās ar spēju pašam kaut ko uzmeistarot. Kā skaņdarbu – komponistā tai mūzikai ir jāskan, un viņam jāspēj to nospēlēt. Skaidrs, ka komponists nevar visu orķestri nospēlēt, bet uz klavierēm savu galveno līniju viņam jāspēj izvilkt cauri. Tāpat arī māksliniekam – ja viņam aizmugurē darbojas vesels artelis, aktuāls kļūst jautājums, vai vispār tur ir māksla.

Un tomēr video

– Un tomēr pirmo jūsu iedibināto Purvīša balvu saņēma Katrīna Neiburga...

– Jā, par videomākslu.

– Netradicionāls mākslas žanrs. Jums tas bija pieņemami? Saprotu, ka ļāvāt izlemt speciālistiem, pats vairāk vērojot no malas.

– Es arī piedalījos lemšanā.

– Un arī par Katrīnu balsojāt, vai jums bija cits favorīts?

– Nē, beigās par Katrīnu. Tur bija vairākās kārtās. Bet, jā, Katrīna nebija mana pirmā favorīte. Video ir ieņēmis stabilu vietu mākslas panteonā, un man šķiet – tas kļūst arvien stiprāks. Šis ir laikmets, kad cilvēki vairāk skatās nekā lasa. Taču, lai izprastu mākslu, nevar slinkot un kaut kas jāpalasa un pamatzināšanas jāiegūst – par vēsturi, kā māksla radusies, kāds ceļš, kādi posmi izieti. Video to ļoti viegli iedod – kā komiksā. Tas 21. gadsimta cilvēkam ir daudz vieglāk uztverams nekā glezniecība. Vienīgais video mīnuss – tam jāvelta ilgāks laiks, ir jāspēj nosēdēt, noskatīties. Bet šķiet, ka patlaban video ir ļoti stabils mākslas formāts. Piemēram, Bils Viola ir vienkārši nepārspējams!

– Varbūt tas ir mānīgi, ka vieglāk uztvert. Iespējams, arī videomāksla ir pilna metaforu un, piemēram, šī bilde, kas jums pie sienas, ir vieglāk sajūtama?

– Arī taisnība. Jebkurā gadījumā – viss veidojas laikā, un cilvēkam pirmkārt ir jāgrib to noskatīties. Ja viņš būs atvērts, ja tas viņu interesēs, tad viņš arī nolasīs kodus, ko mākslinieks savā darbā pateicis. Tā ir gan glezniecībā, gan video, gan citos mākslas veidos.

Sūna tik zaļa un romantiska

– Kas jūs mācīja uztvert šos kodus, metaforas?

– Nu, pirmoreiz jau vecāki aizved uz muzeju.

– Uz lielo Mākslas muzeju? Bija konkrēta izstāde vai vecmeistarus skatīties?

– Atceros vecmeistarus. No bērnības bija divas mīļākās bildes – Hūna Itāliešu pagalmiņš, maza bildīte ar vistiņām, meitenēm un drupām, ļoti romantiska. Man tā ļoti patīk vēl tagad. Otra bija Federa Ceļš uz kapiem – kalniņš un sūna, tik ārkārtīgi zaļa un mīksta, atgādināja mūsu laukus, mežus, arī romantiska un smeldzīga. Bērnībā jau tos kapus tā neuztver... Tās ir divas nelielas, mīļas bildītes, un vēl tagad, pirms muzeja remonta, biju aizgājis tās apskatīties. Ar to sākās. Pēc tam skolas laikā mūs veda uz lielajām Rudens izstādēm, Mākslas dienām. Māksla vienmēr ir bijusi klāt.

– Tā kā dažs labs piedzimst ar īpašu dvēseles agregātstāvokli, potenciālu būt par mākslinieku, iespējams, kādā ir arī ielikts kods – reflektēt uz mākslu, to sajust.

– Par tiem agregātstāvokļiem... zinu, ka ūdenim ir trīs (smejas), bet kā ir ar dvēseli... varbūt ir.

– Sauksim par talantu...

– Domāju – māksla cilvēkā attīsta kreativitāti. Un tai jābūt katrā. Tā var izpausties jebkādi, gan kaut kā meistarošanā, gan ikdienā – pamatdarbā, ģimenē, kādu problēmu risināšanā. Tā ir spēja pieņemt vissaprātīgāko lēmumu.

Krāsains – metāls un radošums

– Varat teikt, ka savā uzņēmējdarbībā esat radošs?

– Domāju, ka jā.

– Un tāpēc – veiksmīgs?

– Ne tikai tāpēc. Dzīvē tomēr daudz nosaka apstākļu sakritība – īstajā laikā, īstajā vietā, un arī uzdrīkstēšanās uzņemties riskus. Tam visam ir kāda nozīme. Jo ir cilvēki, kas negrib uzņemties atbildību. Man ir paziņas – viņi zina, ka var tā un vairāk nekādi. Bet ir tādi, kuriem patīk riskēt... Zināt, deviņdesmitajos gados mums bija gandrīz desmit darbības veidi.

– Alforam?

– Alfors dzima 2000. gadā, kad sadalījāmies ar Jāni Dāvi. Bet deviņdesmitajos kopā ar viņu bija daudz kas, ieskaitot cepumu pārdošanu, bundžu taisīšanu, valūtas maiņu, metāla tirgošanu.

– Bijāt spara pilni, rokas niezēja un izmēģinājāt...

– Jā, arī transporta pakalpojumus. Bet tā daudzi darīja – kas labāk padodas, kas dziļākas saknes laiž, to attīsta tālāk. Mums iznāca šis ceļš, ko ejam. Bet tu jau nezini, kurš tev aizies. Mēģini šur, tur, kaut kas nobankrotē... Mums bija partneri Holandē, ļoti labi tirgojām krāsaino metālu, bet tad Godmaņa pirmā valdība pieņēma lēmumu par licencēšanu, tā mašīna sakārtojās, vajadzēja vairot apjomus, un tas vairs nebija iespējams. Un tad to aizver ciet. Tāpat ar valūtas maiņu – atvērās daudzi punkti, Parex kļuva ļoti spēcīgs. Mums – divi trīs punktiņi, pienesums nav tik liels, aizvērām. Tā izfiltrējās. Man šķiet, tur ir diezgan daudz radošuma klāt.

Pie gaudenas mākslas var aizmigt

– Pasaules reklāmas guru Nīls Frenčs ir teicis – lai gan esmu dumpinieks un gangsteris, un kas tik vēl, kad aizbraucu uz Āziju, es sapratu, ka varu izgudrot un radīt sevi no jauna. Jums ir bijis līdzīgs iniciācijas brīdis?

– Sapratu, ko ir teicis Frenčs, viņš redzēja, ka pasaule ir tik dažāda un iespējas ir tik neierobežoti lielas. Ja tu dzīvo kastē ar viena veida domāšanu, tev ir zināms redzes leņķis. Bet – jo vairāk ceļo, jo vairāk ieraugi, redze veidojas 360 grādos. Jo vairāk esi sapratis dažādas kultūras, tradīcijas, ieraudzījis dažādus cilvēkus, viņu dzīvesveidu, jo saproti, ka tas, kas līdz šim ir bijis pieņemts, var būt arī citādi. Ka nav nepieciešamības pēc kā viena. Un ka bez tā, kas tev bijis absolūti nepieciešams, var iztikt. Tas paver iespēju pārskatīt līdzšinējos uzskatus, jo cilvēks, kurš pieturas pie vienreiz definētām lietām, ir diezgan iestrēgstošs, stīvs. Mainoties pasaulei, mainās arī uzskati un nepieciešamības. Un ar mecenātismu ir tā – manā skatījumā mākslai ir ārkārtīgi liela nozīme cilvēku dzīvē, un mēs nepelnīti to noliekam pārāk tālu no prioritātēm. Mums šķiet, ka prioritāte ir maize – jā, tas ir ļoti svarīgi, bez tās nevar iztikt, bet, ja tev būs kreativitāte, tu to maizi spēsi sagādāt.

– Un tad – vēl arī sviestiņu.

– Jā. Bet ja šīs kreativitātes nebūs un tevi visu laiku tā kā piebaros, tad būsi tikai prasītājs. Tāpēc jau mēs iesaistāmies – ja mums ir iespēja palīdzēt, mēs to labprāt darām. Un ceram, ka tas nesīs arī augļus. Es aicinu arī visus citus, kuriem ir iespējas, kuri var nedomāt par dienišķo maizi, – vajag palīdzēt.

– Ar desmito tiesu?

– Kaut vai tā! Jā, var arī tā to tulkot. Man šķiet – ja dosim cilvēkiem iespēju redzēt, domāt, izteikt vērtējumu, tas taču būs brīnišķīgi! Pat ja tevi kāds mākslas darbs tracina, uzdod jautājumu – kāpēc? Tu jau pēti pats sevi, meklējot atbildi, kāpēc pie šīs bildes uzvelkos, kas mani dara niknu. Kaut kas sāk reflektēt, rezonējas – māksla savu ir panākusi, jo tai tādai ir jābūt. Māksla nevar būt pliekana, gaudena – eh, man vienalga...

– Tas jūsos uztur azartu, kaislību?

– Tā ir kā paralēlā dzīve.

Mīlestība invalīdu ratiņos?

– Neesat slēpis, ka daļu savas kolekcijas būtu gatavs atdāvināt – ja būtu tāda vieta, augstskola vai kas cits...

– Varu tikai apstiprināt – ja mēs redzētu ieinteresētu mācību iestādi, mēs varētu komplektēt kādus minimuzejus, bet ar garantiju, ka tas tiks izstādīts, rādīts, uzglabāts...

– Tas ir ļoti dāsns solis.

– Nu... ir jau jādalās.

– Tas arī jums no bērnības ieaudzināts vai atnācis ar gadiem?

– Negribas tādās banalitātēs ieiet, bet galu galā – viss jau ir mūsu kopējais.

– Tiešām?

– Tā šķiet. Cilvēks jau aiziet plikiņš. Labi, varbūt šīs dzīves laikā tas būs pie manis, bet kad manis vairs nebūs?

– Pārsvarā jūsu kolēģi, biznesmeņi tā nedomā. Jums ir nācies domāt par biznesa ētiku? Esat teicis, ka varmākas gals ir nevarība.

– Es tā teicu?

– Jā – jebkura tirāna dzīves gals tāpat ir nevarība, aprūpe, bezspēcība...

– To atceros – Saatchi galerijā bija izstādīts fantastisks mākslas darbs, pasaules lielie līderi, daži arābu šeihi, visi tādi veci – kā vaska figūras iesēdināti invalīdu ratiņos, un kaut kā automātiski kustējās, braukāja pa 100 kvadrātmetru lielo telpu. Tu starp tiem ratiņiem staigā un saproti, ka tie ir cilvēki, kas kādā laikposmā ir pieņēmuši būtiskus lēmumus un tagad nonākuši līdz situācijai, kad vairs neko nevar ietekmēt. Viņi ir veci, nevarīgi, vara ir nodota, kā rokās – nav zināms. Tas ir stāsts par nāvi. Stāsts par to, ka tavs laiks kaut kad beigsies. Tas nav mūžīgs.

– Tikpat labi Māte Terēze var iesēsties invalīdu ratiņos – kur tā atšķirība?

– Tie labie darbi. Tur bija stāsts par tirāniem, tādiem despotiskākiem cilvēkiem.

– Ar labiem darbiem ap sirdi vieglāk?

– Man šķiet, ka Māte Terēze paliek cilvēku prātos ar mīlestību, viņu atceras ar smaidu, ir sekotāji, daudzi saka paldies. Ļoti daudzi politiskie līderi, sevišķi tie, kas veidojuši autoritatīvas iekārtas un ilgi valdījuši, – no viņiem baidās, bet viņus nemīl. Māte Terēze, kurai nekādas politiskās varas nav bijis, pēc Forbes datiem, bija ļoti augstā rangā kā viena no ietekmīgākajām sievietēm pasaulē. Un tas ir panākts tikai ar labiem darbiem un mīlestību. Ar nesavtīgu kalpošanu citiem. Man šķiet, nesavtīgums un kalpošana ir īstie vārdi.

– Atvainojos par jautājumu, taču vai jums nav bijis iekšējo pretrunu, ka arī jūs reizēm gribētu sagaidīt mīlestību, bet jūs uztver kā naudasmaisu?

– (Sirsnīgi smejas.) Labs... Jā, liela daļa cilvēku mani tiešām uztver kā finanšu donoru, bet ar tiem, kas mani iepazīst, veidojas arī normālas savstarpējas attiecības. Mēs gan ne visus laižam klāt. Gribētāju ir ļoti daudz, un visiem nav iespējams palīdzēt. Tu nevari būt par spundi visiem caurumiem. Rokām ir desmit pirksti – vairāk nevari aizbāzt.

Bez sirds asinīm neiztikt

– Jūs to mākslinieka dvēseles vibrāciju esat sapratis? Tomēr tas ir cits dzīvesveids, domāšana, iekšējā struktūra...

– Jā, artistisks. Citas smadzenes. Kā jau teicu, mākslinieks manā skatījumā dara to, ko viņš nevar nedarīt, un tādā veidā izpauž savu attieksmi pret pasauli. Jo, ja mākslinieks glezno tikai smukas puķes pārdošanai, es apšaubu, vai viņš ir mākslinieks. Labs amatnieks – jā.

– Bet kā cilvēciskā saskaņa rodas – jūs viņus saprotat?

– Cilvēki ir dažādi. Pilnīgi atšķirīgi. Nav divu vienādu.

– Nekad neesat domājis, ka arī jūs pats būtu varējis būt mākslinieks? Esat mēģinājis pie molberta nostāties?

– Kāpēc?! Es tagad mēģinu mazmeitai uzzīmēt kaķi un suni, ar grūtībām (smejas). Tas vien pierāda manas spējas. Nu, domāju, zīmēšanu var drusku iemācīties. Ja grib, visu var iemācīties. Bet tas būs diletantiski, savam patēriņam, bet ne ar pienesumu sabiedrībai. Katram cilvēkam ir jādara savs, ko viņš saprot. Un ir labi, ja viņš saprot, ko dara. Man šķiet, ir arī tādi, kas visu dzīvi noflederē, tā arī nesaprotot, kas viņš īsti ir un ko grib. Nevar pret mākslu izturēties kā pret virspusēju parādību – es tagad būšu, kaut ko meistarošu. Ja tev nav iekšējās pārliecības, sapratnes, ko gribi pateikt, ja neesi to izsāpējis ar sirds asinīm, tad nekādas vērtības tavam ražojumam nebūs. Tas visus atstās vienaldzīgus, un mēs vienkārši paiesim garām.

Manipulēt ar realitāti

– Par mākslinieka saprašanu – Jurim Kulakovam bija pasūtīta kantāte Sarkanais vilciens, sponsori bija ārzemju latvieši. Koncerts Dzelzceļa muzejā notika, tikai gadu vēlāk, jo tieši tik ilgi komponists bija nokavējis kantātes nodošanu. Vai jūs šādus mākslinieku soļus saprotat – ka viņi ne vienmēr ir striktos rāmjos ieliekami?

– Tā mēdz būt. Domāju, mākslinieki zina, kad viņiem ir izstādes, viņi uz to iet, nepārkāpj termiņus un paspēj laikā. Mūkusalā izliekam daudzus šālaika māksliniekus. Nesen bija Vija Zariņa, Paulis Liepa – viss kārtībā.

– Vai māksliniekiem raksturīgajai bohēmai jūs kaut mazo pirkstiņu esat iedevis? Ir viņi jūs paņēmuši līdzi uz savu ballīti?

– Regulāri aicina... Mani tas īsti neinteresē. Baudu rezultātu, man nav jāpiedalās procesā. Esmu redzējis, kā rodas māksla. Svarīgi ir radīt apstākļus, lai var tapt māksla, un pēc tam baudīt to, kas iznācis.

– Lasot, ko Boriss Bērziņš vai Indulis Zariņš par savām jaunības dienām stāstījuši, šķiet, saņēmuši Purvīša balvu, viņi visdrīzāk dotos uz akadēmiju un lielāko daļu noplenderētu.

– Nu, alkohola lietošana nekādi nav saistīta vienīgi ar mākslu. Daudz vairāk lietotāju ir nemākslinieki.

– Ja pēdējā nauda bija notriekta par vīna pudeli un nebija, par ko nopirkt zeķes, Boriss Bērziņš tās sev uz kājas uzzīmēja.

– Arī labi – tas ir tas radošums! Tas jau atšķir radošo cilvēku no mazāk radoša – ka viņš spēj ieraudzīt sevišķo ikdienišķajā. Vai neparasto parastajā. Tā ir tā spēja manipulēt ar realitāti.

– Tas ir valdzinoši?

– Viennozīmīgi.

Kas ir tāds, ko jūs gribētu sev uzdāvināt – mākslas darbs vai piedzīvojums?

– Man šķiet, es gribētu sev uzdāvināt vairāk laika lasīšanai. Kaut kā tā paliek ļoti maz.

– Kuru grāmatu no plaukta jūs ņemtu pirmo?

– Vai dieniņās, vesela kaudze sakrājusies. Piemēram, Jelgava 94 – tā stāv kaudzītes virspusē. Jā, bet laika lasīšanai ir maz. Pārsvarā viss jāvelta darbam un ģimenei, darbs paņem savu tiesu, hobiji.

– Kādi?

– Projekts Mākslai vajag telpu! (Smejas.) Šā muzeja – un tieši valsts veidota un uzraudzīta – nepieciešamība. Manā skatījumā tas ir svarīgākais.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

De Niro, Džodija Fostere, 50 Cent un citas slavenības, kas uzaugušas netradicionālās ģimenēs
Kriminālais Ludzas novads, Latvijas mazākā novada "aprīšana" un zaļzemnieku kašķis: vēlēšanas Latvijas austrumgalā
Cik daudz D vitamīna lietot? Devai ir nozīme, un pārdozēšanai var būt sekas 1
Pievienot komentāru

Счастливая герцогиня Кэтрин появилась на публике после похорон принца Филиппа

Тилль Линдеманн спел советский хит на русском языке, и теперь все гадают - зачем!