"Kā mēs, balerīnu kompānija, lai samazinātu svaru, mocījām sevi pirtī..." Baleta leģendas Litas Beiris atklāsmes

Esat teikusi, ka balets jums bija lemts, ka piepildījāt mātes sapni. Tomēr ar mammas vēlmi vien būtu par maz – jums bija baletam nepieciešamais talants un acīmredzot arī gribēšana.

Jā, dāvanas man bija. Gribēšana... Tagad bērniem jau agrā bērnībā ir izvēles iespējas, gribu – negribu. Es augu laikā, kad attiecības ar dzīvi un izvēli daudzējādi bija saistītas ar vecākiem.

Ja vecākiem ir mērķis, viņu gudrība ir prasme bērnu virzīt un šo mērķi ieaudzināt. Arī patikšanu. Baletskolā iestājos jau septiņu gadu vecumā, man viss patika. Ja sāc prātot, patīk vai nepatīk – momentāni prom!

Diemžēl tagad bērnus virza uz finansiāli stabilām jomām, uz naudu, naudu, naudu. Mūsu laikā bija vairāk garīguma, bija sapņi. Tagad nereti cilvēks izmācās, bet tad izrādās – piepildījuma nav.

Balets prasa milzīgu disciplīnu.

Loģiski! Balets ir viena no smagākajām profesijām pasaulē – ja ne smagākā. Te ir tāpat kā sportā – vai nu dari, vai meklē vieglākus ceļus. Protams, kad bērns pieaug, tiek vērtēta ķermeņa atbilstība baletam. Ja neatbilsti kritērijiem, diemžēl jāiet prom. Tas ir ļoti grūti. Arī vecākiem. “Bet mana meitiņa tik skaisti dejo!” Un viņa tiešām labi dejo, taču pārmaiņu laikā – puišiem mazāk, meitenēm vairāk – figūras proporcijas var mainīties tā, ka vairs neatbilst baleta standartiem. Mēs sākām sešpadsmit meitenes, beidzām trīs.

Baletā ir kā pasakā – ja mainās karalis, mainās arī galms?

Bez šaubām! Viss kā īstā pasakā, tādi likumi. Tajā labāk neiedziļināties, viss ir subjektīvi. Tu esi atkarīgs no visiem un no visa. Nav tā kā sportā, kur tevi par tik un tik miljoniem pārdod citas valsts klubam. Dejotājs brauc prom, piedalās konkursos un pats meklē iespēju sevi parādīt.

Labākos baletdejotājus jau padomju laikā mēģināja pārvilināt citi teātri. Arī jūs?

Pēc Starptautiskā baleta konkursa 1980. gadā Varnā, kurā saņēmu bronzas medaļu, mani uzstājīgi aicināja slavenais Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Maskavas akadēmiskais muzikālais teātris. Es neaizbraucu. Tikko biju apprecējusies ar Gunti Gailīti un sapratu – ja braukšu prom, tad viss – jāšķiras. Pēc konkursa atnāca vaļā tāda kā klape – es taču varu! Un sāka birt lomas. Man vairs nebija astoņpadsmit, bet katram savs laiks.

Kāds ir jūsu viedoklis par pašreizējo Latvijas baletu?

Tas ir nožēlojami, ka mums ir tikai viens balets. Igauņiem un lietuviešiem ir pa divām, trim kompānijām! Par to esmu runājusi daudzkārt, pagaidām bez rezultāta. Kādreiz, piemēram, Liepājā bija otra opera. Vienīgajā teātrī ir milzīga sāncensība, kas ir pašsaprotami.

Lietuvā ir vairākas baleta kompānijas, un, ja nav teātra, izrādes notiek, piemēram, Siemens hallē. Tur uz vienas stundas izrādi sanāk 3–4 tūkstoši skatītāju. Lietuvā gan atšķiras izglītības sistēma – katra pilsēta, kurā ir teātri, slēdz līgumu ar skolām par klašu apmeklējumiem. Bērnus pieradina pie teātra – ka tas ir skaisti, ka tas ir vajadzīgs. Mūsu sabiedrības vājā vieta ir uzskats, ka bērns neko nesaprot. Patiesībā bērns, līdzko nostājas uz kājām, jau saprot daudz ko! Svarīgi, kā ar viņu runā.

Vai ir kāds baletdejotājs, kuram jaunībā gribējāt līdzināties? Ko sakāt par slaveno kolēģi Barišņikovu?

Ar Barišņikovu es dejoju skolas laikā. Brīnišķīgs, daudzpusīgs mākslinieks. Jaunībā bija desmitiem dejotāju, kuri suģestēja. Mēs vairāk saskārāmies ar fantastisko Krievijas baletu, kas ir arī mūsu tehnikas stiprā bāze. Ideāli, protams, bija. Lielajā teātrī Maksimova, Maija Pļisecka – ļoti liela personība, pazinu viņu arī personiski. Maskavā Teātra akadēmijā četrus gadus studēju horeogrāfiju, visi treniņi notika Lielajā teātrī, kopā ar Maječku, kā visi viņu dēvēja. Tur valdīja ļoti pacilājoša gaisotne – tu biji pats svarīgākais un pats labākais. Nenoliedzot otru. Protams, arī tur ir savas cīņas, dažādi politiskie momenti.

Arī Mārim Liepam Lielajā teātrī bija dažādi periodi.

Ļoti, jā! Ar Māri Liepu man bija brīnišķīgas viesizrādes Francijā. Manu partneri padomju laikā nepalaida uz ārzemēm, arī es esmu to piedzīvojusi, un Gulbju ezerā paliku bez partnera. Tad Aleksandrs Lembergs, kurš tolaik bija mūsu direktors, zvanīja uz Maskavu Mārim: “Palīdzi, lūdzu, Litai nodejot Francijas viesizrādes!”

Tas bija ļoti aizraujoši. Lai gan viņam kā dejotājam jau bija diezgan daudz gadu, sākumā viņš mani vilka un palīdzēja. Pēc pirmajām izrādēm biju pilnīgi izsmelta, savukārt pēdējās izrādēs jau es teicu Mārim – kur tu kavējies, jāiet uz pokloniem, publika gaida! (Smejas.) Māris bija brīnišķīgs partneris, viņš Lionā izrādes labā pat apstādināja ģenerālmēģinājumu. Bija sabraukusi televīzija, viss ritēja pilnā sparā un pēc pilnas programmas, bet tad Māris ar vienu žestu visu apturēja. Neviens nesaprata – kāpēc.

Mēs apsēdāmies uz rampas un sākām runāties. Kā veidosim izrādi, ko gribam pateikt. Pirmām kārtām deja jāpiepilda ar iekšējo vārdu, jābūt izrādes dramaturģijai. Ar spēju nogriezt trīsdesmit divus fuetē ir par maz. Tas, protams, ir ļoti labi, un nav daudz balerīnu, kuras to spēj. Es spēju! (smejas) Mēs runājāmies minūtes četrdesmit, visi gaidīja. Māris varēja to atļauties! Un tad sākām visu no sākuma.

Ja kāds dejo tehniski pareizi, bet bez aktieriskās varēšanas, jūs to redzat momentāni?

No pirmajām taktīm, no pirmā uznāciena! Tagad katrs, kurš uzkāpis uz skatuves, ir zvaigzne. Tas mani ļoti aizskar, jo līdz zvaigznei un leģendai jāizaug un jānobriest. Kad mani uz ielas uzrunā sveši cilvēki, teikdami: “Labdien, māksliniec!”, un stāsta, ka vēl tagad atceras to un to izrādi, man pieaug spārni – tātad es vēl neesmu mirusi. Izdari šodien tā, lai tevi pēc gadiem atcerētos! Agrāk uz teātri nāca uz personībām, tagad vairāk nāk uz uzvedumu, uz izrādi, koncertu.

Kā raugāties uz nereti nepamatoto kailuma ekspluatēšanu?

Esmu pamanījusi: ja nav ko teikt, ja nav ne ideju, ne piepildījuma jau pazīstamām lugām vai baletiem, tad jāģērbjas nost! Kā es saku – man arī mājās ir iespēja redzēt plikus cilvēkus, kāpēc man jānāk skatīties uz vienu pliku mākslinieku? Arī manā festivālā bijušas uzstāšanās, kur dejotāji pilnīgi atkailinās – dažreiz estētiski, dažreiz – nepavisam.

Pirms pāris gadiem kāda beļģu kompānija, kura gribēja braukt pie mums viesizrādēs un arī piedalīties festivālā, atsūtīja video. Un tur pēkšņi vienpadsmit pliki vīrieši – kā stāv, bez niecīgākā pieseguma. Viss tik klaji, tik atklāti... Nu, kāpēc man tas ir jāredz?

Kāds bija koncepts?

Nekāds! Tā viņi tur tirinājās – dejoja... Mana kolēģe Gaida Barisone, ar kuru kopā divdesmit četrus gadus organizējam Baleta festivālu, atgādināja, ka šādu izrāžu veidotāji parasti deklarē, ka tikai kails cilvēks esot īsti patiess, tikai kailam izpaužoties īstā daba. Gluži kā dzīvniekam...? (Smejas.)

Tad jau visiem politiķiem jāmetas plikiem...

Jā, un tas, kurš nav pliks, ir melis – tā arī pierakstiet!

Vai apreibums par to, ka visu drīkst, skāra arī baleta iestudējumus?

Kad vēlas radīt kaut ko ekstrēmu un neredzētu un grib to paspilgtināt vēl un vēl, tas vienā brīdī var pārvērsties balagānā. Tā rodas kāpostu iestudējumi (krieviski es to vārdu neteikšu). Robeža ir ļoti trausla. Paldies Dievam, operā vēl tik traki nav. Reizēm gan, cenšoties panākt interesantāku formu – pār-filozofēt, pār-modernizēt–, pārspīlē tā, ka vairs nesaproti, ko režisors gribējis teikt. Cik nu mums katram loģiskās domāšanas un sapratnes ir dots, tik arī nāk ārā uz skatuves – skatuve ir spogulis. It īpaši – režisoru un baletmeistaru cilvēciskais un garīgais spogulis.

Ja jums nebūtu bijusi laime kļūt par baleta zvaigzni, vai spējat iedomāties sevi citā profesijā?

Skolā man patika un padevās ģeometrija. Pat dīvaini... Ārpus darba man patīk rokdarbi. Apšuvu un apadīju vīru, teātrī pati sev taisīju rotas. Varbūt būtu pa tādu līniju aizgājusi uz Mākslas akadēmiju.

Jūs esat veidojusi izrādes arī kā horeogrāfe.

Horeogrāfija ir dotums, talants. Izrādes izveidošana nozīmē redzējuma, intuīcijas un kustību skaistuma savienošanu ar idejām. Tas ir ļoti sarežģīti. Daudz esmu strādājusi Lietuvā, Igaunijā, Ķīnā, Japānā, Vācijā, mūsu Operā no manām izrādēm gadu desmitiem gāja Pepija Garzeķe.

Sakramentālais žurnālistu jautājums – ja jums būtu pilnīgi brīva diena, nekādu pienākumu – kā jūs to aizpildītu?

Nezinu... Es tādu nemaz negribu. Ja nu esmu slima, tad gan pie mājas, bet citādi es visu laiku kaut kur skrienu, man nemitīgi kaut kas jāizdara vai jānoorganizē. Ja brīvs, tad uz jūrmalu vai, piemēram, uz izstādi – kaut vai pirms pašas slēgšanas. Dievinu teātra mākslu. Braukšanai uz laukiem laika atliek ļoti maz, tomēr mēs visu pagūstam; daudz kas notiek spontāni.

Kāda veida atpūta jums ir tīkama?

Man ļoti patīk jūra, savukārt vīram nepieciešami lauki. Tā nu man ir gan piejūras, gan lauku dārziņš. Mums laukos ir daudzi desmiti hektāru, kur var staigāt, sēņot. Kad ieraugu sēni, priecājos kā bērns. Ko vispār nozīmē atpūta? Nevar arī teikt, ka pie jūras es atpūšos. Latvijā visi vairāk vai mazāk skrien, bet tie, kuri neskrien, sen ir vai nu beigti, vai guloši un nevarīgi. Jo nav mērķa, uz kuru skriet.

Kā tad ar meditēšanu jūras krastā un sevis mīlēšanu, par ko visur skandina?

Tas tā nosacīti. Drusciņ pastaigā, padomā par dzīvi. Citādi – nē, tāda izmisuma stāvokļa man vēl nav, ka būtu jāiet pie jūras un jārelaksējas. Labāk aizeju uz pirti, tā man ir svēta lieta. Tur aiziet viss negatīvisms, cilvēks atbrīvojas no visa liekā. Arī ārzemēs visur, kur ir pirtis, tās izmantoju. Kad divas nedēļas biju Ķīnā, baleta konkursa žūrijā, ārā bija 35 grādi, bet es ik rītu septiņos biju pirtī. Arī laukos mums ir pirts. Teicu Guntim – ja nebūs pirtiņas, uz laukiem nebraukšu! Uzbūvēja.

Vai jums iznāk laika palasīt vai aiziet uz kino?

Mazliet... Kino gan ne visai. Jāiet, divas stundas jāsēž, un, ja vēl tas nav tavs, tad esi par velti aizgājis.

Pastāstiet, lūdzu, par Baņutas muzeju.

Mums Jaunpiebalgā ir Baņutas (pirmās latviešu nacionālās operas) muzejs un Baņutas parks, kur notiek izrādes, koncerti, ekskursijas. Muzeju nodibināja mans vīrs Guntis Gailītis (režisors, Rīgas pieminekļu aģentūras direktors, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs – Red.).

Viņš ir ļoti aktīvs, viņam ir ārkārtīgi daudz dažādu darbu un sabiedrisku pienākumu, bet tāds nu viņš ir. Vasarās vēl nāk klāt izrāžu un operu iestudēšana Daiņa Kalna skaistajos Operas svētkos. Un, visbeidzot, mans vīrs ir arī vācējs – bet tāpēc mums ir muzejs! Simt piecdesmit gadu seni arhīva materiāli... Līdz tam tas viss atradās mūsu dzīvoklī.

Pēc kādām pazīmēm atpazīstat, ka cilvēks var jūs ieinteresēt?

Pirmām kārtām jābūt līdzīgai domāšanai, kopējai stīgai – varbūt pat tas ir viens teikums –, uz kuras es balstos. Tāpēc draugu ir maz. Mums ir miljoniem paziņu – miljoniem! Puse Latvijas un ļoti daudz ārzemēs. Diemžēl arī draugiem faktiski neatliek laika. Turklāt jābūt formā, tu nedrīksti būt ļengans un kaut kur stūrīti aizmigt. Vismaz labi, ka sabiedrības cilvēkiem vairs nav aktuāla stundām ilga gatavošana un rasola griešana.

 Kas jums cilvēciskajā saskarsmē nav pieņemams?

Divkosība un nodevība. Divkosība ir briesmīga, tas ir duncis mugurā! Lietuvā, piemēram, viņi to dunci dur, skatoties sejā, bet pie mums – mugurā. Tas ir sliktākais, kas var būt.

Jums nācies to piedzīvot no kāda, kurš šķitis savējais?

Jā!

Vai sadzīvē esat pedantiska – viss pēc augumiem un krāsām?

Nekādā gadījumā! Kārtībai jābūt, bet pedantisms – tas nav iespējams. Ja vīram kaut ko vajag sakārtot vai iztīrīt, viņš ņem un dara. Tagad ir visādi automāti, Rīgā ir dažādi dienesti. Gailītis man uzdāvināja i-robotu. Tāpat ļoti priecājos, kad varēju kādam uzticēt logu tīrīšanu. Ar kādu prieku es to vēroju! Pēc tam teicu vīram – paskaties, kā mums spīd logi! Tik skaisti! Tie ir mazi brīnišķīgi sadzīves momenti.

Kā īsti ir ar balerīnas svaru? Lieko nevar nodejot nost?

Diemžēl ne, turklāt tas atkarīgs no slodzes. Arī ar gadiem kļūst grūtāk. Kā mēs, balerīnu kompānija, lai samazinātu svaru, mocījām sevi pirtī... Kādi trīssimt piecdesmit grami bija nost, taču droši vien tās bija dumības, jo pazuda tikai liekais šķidrums. Izkarsējāmies un pēc tam neēdām un, galvenais, nedzērām līdz nākamajam rītam. Varat iedomāties, kā pēc pirts gribas dzert? Ārprāts! Vispār jau tas bija noziegums pret ķermeni.

Neiztikām arī bez piedzīvojumiem. Reiz Maskavas ielas pirtī nākam ārā, skapīši vaļā, visas mantas prom, mēs – plikas kā Ievas... Skaisti! Maskavas forštate, kur pliks iesi, kā piezvanīsi, mobilo taču nebija. Atbrauca milicija, mēs visas – kā no mātes miesām, tas bija graujoši. Miliči bija apstulbuši kā laikmetīgās dejas izrādē. Beigās katrai kāds tuvinieks atbrauca pakaļ.

Kā vēl jūs sevi spīdzinājāt?

Ar ēšanu, protams. Balerīnas pamatēdienkarte ir diezgan nežēlīga. Daudz kofeīna, daudz šokolādes, biezpiena. Tam vajadzīgs raksturs, un spīts ir izstrādājies liels. Ak tā...? Nu, tad būs tā! Kādu stundu pirms izrādes gan lietojām dopingu.

Neatļautas vielas?

Jā! (Smejas.) Gogelmogeli! Divas olas ar cukuru un citronu vai citronskābi – tā bija enerģijas bumba. Tagad ir visdažādākie preparāti, kas slikti atsaucas uz ķermeni, turklāt rada izmaiņas asinsanalīzēs. Vajag kaut ko dabīgu!

Jums piemīt arī organizatora spējas – bez tādām nebūtu iespējams radīt un divdesmit piecus gadus rīkot Baleta festivālu.

Ne jau viena es to daru. Mēs ar Gaidu (Barisones kundze ir klāt arī intervijas laikā – Red.) un Brigitu Zelli esam apēdušas pudu sāls un izgājušas caur uguni un ūdeni, lai mūsu valstī kaut ko tādu dabūtu gatavu. Kad sākām, neviens to neatbalstīja. Prasīja – kas tas festivāls tāds ir? Tas bija 1995.–96. gads. Tolaik neviens pat nezināja, ko īsti šis vārds ietver, toties tagad ir vieni vienīgi festivāli!

Kā jums vispār radās tāda doma?

Aizgājis no teātra, cilvēks saprot, ka nevienam nav vajadzīgs. Lai gan es pusotru sezonu, visgrūtākajā laikā, vadīju Latvijas baletu (Operas kapitālā remonta laikā tā bija bēdu ieleja), pēc tam tieši tāpat nebiju nevienam vajadzīga. Sākumā nesapratu, kur es dzīvoju un kas man jādara, jo, kamēr vēl dejoju, par mani lēma citi. Dažs, nevarēdams to spriedzi izturēt, aiziet pilnīgā pagrīdē. Tādā situācijā tu sāc ātri domāt...

Es zināju, kas notiek citur – ā, tur ir tādi festivāli, tur notiek tas un tas, bet pie mums – nekas. Tad kopā ar kādu latviešu izcelsmes amerikāņu balerīnu Dānijā sarīkoju labdarības akciju, koncertu Tivoli koncertzālē. Laima Žurgina par to uzņēma filmu (to gribam parādīt arī tagad festivālā). Mēs spējām sapulcināt māksliniekus, kuri no Latvijas bija aizbraukuši un dejoja citos teātros. 1995. gada decembrī sāku domāt – kāpēc tikai viens koncerts?

Nolēmu nodibināt festivālu, sapūtu vaigos un ķēros klāt. Es nesāku pat no nulles, es sāku no mīnusiem. Deviņdesmitajos taču vēl nekas nebija attīstījies, naudas nav – vispār nekā nav; reakcija – priekš kam, kāpēc? Varbūt nebiju sevišķi vēlama, man bija atšķirīga attieksme pret dzīvi un darbu, idejas... Tas daudziem nepatika.

Ja kāds kaut ko dara, viņš ir izlēcējs.

Tas taču mums ir asinīs! Tomēr 1996. gadā izcīnījām pirmo Baleta festivālu. Izdevās diezgan interesanti, lai gan festivāla priekšvakarā man bija pirmsinfarkta stāvoklis, tas bija ārprāts! Pateicoties saviem kontaktiem, atvedu šurp Somijas baletu. Mans mērķis bija parādīt, kas notiek citur – lai būtu stimuls apjaust, ka mēs arī tā varam. Faktiski izglītošana.

Pieminējāt arī traumas – tās baletā laikam ir neizbēgamas.

Viss ir kā sportā, tikai sportists uzreiz saka – vai, Ahilleja cīpsla sastiepta, vai, celītis sāp... Dejotājam ir tieši tāpat, tikai... mums jābūt uz skatuves. Cilvēki ar plīsušiem muskuļiem vēl ir nodejojuši izrādi. Gadās arī, ka nones.

Es salauzu kāju treniņā. Visi jau bija aizgājuši, es paliku, gribēju noslīpēt diagonāli, pēkšņi – ugunīgas sāpes! Bet es zālē viena pati... Labi, ka masiere bija aizkavējusies un ieskatījās zālē, citādi es tur sēdētu visu nakti. Janīnas Pankrates laikā salauzu otro pirkstu, bet viņa pateica: “Neāksties, dejo!” Pirkstiņš sāp – smieklīgi! Kādu laiku vēl nodejoju ar Zatlera laboto celi – biju viņam ļoti pateicīga. Par muguru labāk nerunāsim, sevišķi smagi ir puišiem, jo viņiem ir tie augstie un plašie lēcieni. Visvairāk mugura cieš no lieliem agresīviem lēcieniem un no partneres cilāšanas divdejās.

Vai tiesa, ka balerīnai ir pieļaujamais svars, un, ja viņa kļūst par smagu, partneris var protestēt? Tādas runas klīda par Krievijas balerīnu Anastasiju Voločkovu.

Voločkova ir liela auguma, es jau arī neesmu nekāda maziņā. Jā, viņai bija grūti atrast partneri, pirmkārt, augums, otrkārt, arī svars nāca klāt. Ir atšķirība, vai augums ir 1,60 vai 1,80. Bet Voločkova bija brīnišķīga balerīna, vienu reizi viņa bija arī pie manis festivālā.

Tur iznāca interesanti. Viņa bija apsolījusi piedalīties galā koncertā, bet uz zvaniem neatbild, neatbild un neatbild – nu, nav tās Voločkovas uz galā koncertu, nav! Pazudusi. Divas stundas pirms koncerta atskan zvans: “Litočka, ņe volnujtesj – ja skoro budu, moi drug privjoz menja v Rigu na svojom samoļote!” Es biju šokā – visi bija šokā. Protams, jau biju viņu no programmas izņēmusi, taču uztraukumi beidzās ar izcilu uzstāšanos, visi bija stāvā sajūsmā.

Vai jums skatuves karjeras laikā gadījušies arī kādi misēkļi?

Bija baleta Pie zilās Donavas pirmizrāde. Es biju Franciska. Izbrauc kariete ar zirgiem, man jākāpj ārā, es eju uz priekšu, un... pēkšņi nekā nav! Priekšā viss pilnīgi melns – tumsa, tukšums un klusums. Nezinu, cik sekunžu pagāja, es laikam apstājos, pēc brīža kaut kas it kā atlēca, un es atgriezos laikā un telpā. To radīja nepārvarēts skatuviskais stress. Tā bija vienīgā reize, bet tas bija šaušalīgi; atceros to visu mūžu.

Otrs gadījums bija pilnīgi citādāks – es nevarēju nokāpt no puantes! Uztaisīju kustību un netiku nost – centrs ir dabūts izcils, tāda stabilitāte... Tas jau ir ideāli, ja balerīna stāv uz puantes, un visiem ārkārtīgi patīk, bet man mūzika iet uz priekšu, un es neko nevaru padarīt! Stāvu uz tā pirkstgala, publika sajūsmā aplaudē...

Laikam beidzot to korpusu kaut kā iešūpināju. Balets ir ļoti grūta māksla, ļoti! Bet tas nenozīmē, ka es vairs neiešu uz skatuves – es iešu! Tagad, šajā festivālā. Mēs pavisam būsim četri, kas uzdrošināsimies iziet uz skatuves. Tas būs tāds veidojums Pas de quatre. Arī, piemēram, Inese Galante, neraugoties uz gadiem, iet uz skatuves. Tas ir tas pats. Diemžēl mums pietrūkst mākslinieciskās un estētiskās brīvības – mēs vēl esam sasaistīti, uztraucamies, ka tik kāds kaut ko nepasaka vai nenodomā.

Baletdejotājs Arvīds Ozoliņš dejoja līdz...?

Guntis viņu vēl astoņdesmit gadu vecumā iesaistīja Karmenā kā vienu no galvenajiem personāžiem. Arvīds bija ļoti drosmīgs – vēl izbrauca Vācijas viesizrādes un rāpās sazin kur augšā! Ja repertuārā ir izrādes, kurās vairāk vajadzīgas aktieriskās spējas, tad tie, kam vairs nav astoņpadsmit, var iet uz skatuves un veidot lomas. Katram ir sava vieta un sava tēma.

Jums ar kungu labi saskan – abi esat aktīvi.

Mēs maz esam kopā, jo katram ir savs darbs un liela aizņemtība. Man ir arī braukšanas uz citām valstīm – kādas izrādes veidošana vai pedagoģiskais darbs. Guntim vairāk darba ir šeit, lai gan ir arī starptautiskie projekti – Europa Nostra un vēl, un vēl... Ir ļoti interesanti!

Nedz piekūstat, nedz apnīk?

Kāpēc gan? Mēs vēl esam tik jauni – mums ir tik daudz spēka! Turklāt tagad taču raksta, ka mēs dzīvosim līdz simt divdesmit gadiem.