Piedzimt par mammu. Elīza Mežsēta: "Pēc dzemdībām publicēju Instagramā bildi ar palielo vēderu, lai parādītu, cik esam dažādas"
Bērniņa ienākšana sievietes dzīvē ir satraucošs mirklis, tāpat arī pēcdzemdību periods. Piedāvājam divu bērnu mammas Elīzas Mežsētas pieredzes stāstu par izjūtām, kas raksturīgas šim laikam.
Mārketinga speciāliste Elīza Mežsēta darbojas radošajā apvienībā Koši Pelēks un uzbur svētkus gan gaišā rīta stundā, gan vēlā vakara mijkrēslī. Nelielu dzīves daļu viņa aktīvi atspoguļo Instagram. Elīza ir trīsgadnieka Paula Ulda un gadu vecā Emīla Kārļa mamma un atzīst, ka bērnu piedzimšana maina visu sievietes dzīvi. Viņa smejas, ka pēcdzemdību periods beidzoties tikai tad, kad sieviete atkal spēj ielīst pirmsbērnu džinsos.
“Mani vienmēr ir saistījusi mājas dzīve, tāpēc nevaru teikt, ka bērnu dēļ esmu daudz ko upurējusi. Protams, mainās visa dzīve, pazūd spontānums, un ikdiena daudz pamatīgāk jāplāno, jo ar bērniem ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Dienu var saplānot pa minūtei, bet mums, vecākiem, nereti jāspēlē pēc bērnu noteikumiem. Ir bijuši gadījumi, kad dodamies uz kādu pasākumu, bet vai nu bērnam tur nepatīk, vai mūzika ir par skaļu, un mēs jau pēc 30 minūtēm braucam mājās.
Kad mūsu ģimenē ienāca pirmais dēls, abi ar vīru bijām neaprakstāmi laimīgi, var pat teikt, ka mums bija rozā briļļu periods. Es gan mammas lomai pielāgojos pamazām – pagāja vairāk nekā mēnesis, kamēr sāku justies droši, turot rokās un aprūpējot mazuli. Atceros, skatījos uz vīru un domāju: “Kā viņam, vīrietim, izdodas ar mazuli apieties tik dabiski un viegli – vai nevajadzētu būt otrādāk?” Protams, ar jaunāko puiku jau bija pieredze, arī drošības sajūta daudz lielāka.
Manas pirmās dzemdības bija dabiskas, otrās – neplānots ķeizars. Salīdzinot abas reizes, es novēlu katrai sievietei piedzīvot dabiskas dzemdības – tas ir kolosālākais, kam šajā dzīvē esmu gājusi cauri, lai gan dzemdības nebija vieglas. Ķeizars ir kaut kas pilnīgi cits – mani joprojām nepamet sajūta, ka eksāmenu esmu nokārtojusi blēdīdamās.
Pēcdzemdību periods ar vecāko dēlu bija kā sniegs uz galvas – biju tik ļoti koncentrējusies uz gaidīšanas laiku un dzemdībām, ka viss, kas sekoja pēc bērniņa nākšanas pasaulē, man bija pilnīgi nepazīstams un brīžiem nesaprotams. Pēcdzemdību depresijas nebija, bet mocīja dažādas fiziskas neērtības. Joprojām atceros nepatīkamās šuvju sāpes, bet laiks visu dziedē...
Pēc pirmā bērniņa brīnījos, kāpēc neatgūstu svaru tikpat raiti kā citas mammas, kuras Instagramā lepojas ar to, cik ātri atguvušas formu. Taču man ir veselīga attieksme pret savu ķermeni un svaru, tāpēc es nepārdzīvoju. Pēc otrajām dzemdībām Instagramā publicēju savu bildi ar vēl palielo vēderu, lai parādītu, ka mēs esam dažādas.
Gaidot otro bērniņu, atklājās, ka vēders slēpj diastāzi – nepareizu taisno vēdera muskuļu novietojumu. Šobrīd dzīvoju ar palielu spraugu starp vēdera muskuļiem, kas izpaužas kā izgāzts vēders, ko nav iespējams ievilkt. Ēšanas ziņā pagaidām sev neko neliedzu, jo vēl baroju Emīlu Kārli ar krūti (un arī par krūšu formas zaudēšanu pašreiz neuztraucos). Pagaidām tikai domāju, ka vajadzētu pierakstīties pie fizioterapeita, kas palīdzētu atrisināt problēmu ar diastāzi, bet nevaru saņemties, jo zinu, ka tas būs ilgs process. Ļoti ceru, ka diastāzei nebūs vajadzīga operācija un varēs līdzēt tikai ar treniņiem.
Pret visiem šiem jautājumiem izturos ļoti mierīgi un lieki nesatraucos, jo pēc dabas esmu ļoti mierīga un nepavisam neesmu ekspansīva. Mani ir grūti izvest no rāmjiem, un varbūt tieši sava mierīguma dēļ es nepiedzīvoju pēcdzemdību depresiju. Pašlaik, kamēr esmu ļoti nepieciešama Emīlam Kārlim, atsakos no mazajiem, patīkamajiem dzīves sīkumiem – kino apmeklējuma vai vakariņām divatā ar vīru restorānā. Pēc pieredzes ar vecāko dēlu zinu, ka šis laiks paskries nemanot, tāpēc kādu laiciņu vēl pagaidīšu. Vecākais pašlaik vairs man tik ļoti nav piesaistīts, jo iet bērnudārzā, bet brīvdienās kāds vienmēr man palīdz ar abiem puikām tikt galā.
Tiesa, arī man ir vajadzīgi atelpas brīži, lai varētu uzlādēties – satikt sen neredzētas draudzenes, doties aktīvās brīvdienās vai nesteidzīgi baudīt sauli. Tomēr vislielāko prieku man sagādā puikas, kad izrunā pirmos vārdus vai nekautrējoties pilnā balsī dzied dziesmu. Brīžiem skatos uz saviem dēliem, un man sev jāiekniebj, lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis, bet mūsu ar vīru kopīgi radīta realitāte.
