"Neviens ar puķēm atpakaļ nesagaidīja" - Ieva Plaude atklāti par dzīvi pēc atgriešanās

– Kāda tev ir sajūta – kurā dzīves punktā šobrīd atrodies?

– Es dzīvoju šodienai un kaļu plānus nākotnei. Maz domāju par pagātni un neanalizēju, esmu sākumā, beigās vai vidū. Dzīvoju ārkārtīgi interesantu, daždien pārslogotu dzīvi. Tā es darbojos, katra minūte svarīga. Ja lifts iet uz augšu, bet man jābrauc uz leju, es stāvu un dusmojos (smejas). Pēdējos deviņus gadus strādāju britu investīciju firmā Lawrence Asset Management AS, tagad esmu izpilddirektore. Tas ir mans maizes darbs, ar kuru pelnu naudu. Pagājušajā gadā mums izdevās pārdot fabriku, līdz ar to varēju pārcelties uz Latviju, un esmu ļoti laimīga.

Pārzinu kosmētikas ražošanu, un man bija žēl, ka ar šo savu gudrību nomiršu, tāpēc esmu priecīga, ka jaunieši mani pagodināja būt par Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāju. Tā ir jauna, dinamiska organizācija, kurā apvienojušies visi jaunie Latvijas kosmētikas ražotāji.

Tas man ir ārkārtīgi mīļš hobijs, jo vienmēr esmu bijusi kosmētikas heavy user, lietoju visu, kas pagadās pa rokai. Deviņi gadi vācu fabrikā, ražošanā, ķīmiskās rūpniecības šūpulī Bavārijā man bija kā otra universitāte, ārkārtīgi laba izglītība. Neesmu ķīmiķe, bet praksē apguvu daudz. Mana izpratne par to, kas ir tajās bundžās, tagad ir cita. Iepriekšējās dzīves zināšanas izmantoju investīciju fondā. Investējam tik nepopulārā jomā kā mazumtirdzniecība un pakalpojumi – patlaban banku finansējums maziem jaunuzņēmumiem nav pieejams. Lai gan es to karodziņu Latvijā esmu ielikusi, diemžēl mans ikdienas ritms ar ceļošanu, lidmašīnām nav mainījies.

– Jo firma, kuras direktore esi, atrodas ārpus Latvijas?

– Bizness reģistrēts Latvijā, bet mani bosi ir Londonā.

– Pirms desmit gadiem te pazaudēji biznesu, cīnījies par veselību. Vai šis laiks tevi ir padarījis mazliet par citu cilvēku?

– Domāju, es katru dienu esmu cita. Protams, tās krīzes un kļūdas, ko pieļāvu, kā arī to pārvarēšana man kā personībai deva ārkārtīgi daudz. Pirms gada mani uzaicināja pasākumā Leader lasīt īsu referātu par kļūdām, kļūmēm, neveiksmēm un kā tās pārvarēt.

– Esi gatava dalīties, saukt vārdā?

– Protams. Jo ikviena dalīšanās pieredzē bagātina arī pašu.

– Vari pateikt, kas tā bija par kļūdu?

– Viss sākās ar 2008. gada krīzi.

– Tā varbūt īsti nebija tava kļūda, bet objektīvi apstākļi.

– Neveiksme ir tad, ja paši visu darām pareizi un tomēr kādu ekonomisku apstākļu dēļ plāns vai iecere neizdodas. 2008. gada krīze bija neveiksme 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri bija spiesti emigrēt. Arī man tā bija vienīgā prātīgā izeja no situācijas. Savukārt kļūda ir kaut kas, ko izdari aplam. Man bieži gadās piededzināt siermaizītes – esmu švaka virtuvē.

Kļūdu skaitu ar gadiem tomēr vajadzētu mazināt. Būtu briesmīgi, ja es savā vecumā, ar savu profesionalitāti un pieredzi kļūdītos tikpat daudz kā 30 gados. Neveiksme bija, kad man pirms trim gadiem bija vēzis. To ar prātu vai apzinātu rīcību īpaši ietekmēt nevaram. Trauma, šoks bija liels. Esmu izstrādājusi rīcības plānu, kā rīkoties kļūdu, neveiksmju gadījumos. Manuprāt, pirmais darbs ir to atzīt. To viegli izdarīt vārdos, bet man pagāja laiks, līdz es sev atzinu pa īstam, ka situācija ir slikta. Galvenais – nemēģini to izskaistināt. Nākamais – ir svarīgi paņemt pauzi.

– Nevis kā kāmītim sākt skriet ritenī?

– Jā. Tas ir brīdis, kurā vajadzīgs spēks. Iekšējs. Lai savā panikas lēkmē neierautu tukšumā visu ko nevajadzīgu. Trešais solis – paņem baltu papīra lapu un uzraksti savas stiprās īpašības, plusus, kā arī visu slikto, kāpēc tā notika. Jo katrā neveiksmē ir arī kaut kas subjektīvs, kļūdas vienmēr ir bijušas. Varbūt tās nav bijušas tik izšķirošas, tomēr ir. Pēc tam izgulies un sāc dzīvi no jauna. Tā ir mana metode, un tā strādā. Vismaz man.