Ekstravagantās Mirdzas Ķempes dzīve: brīvdomīga mīlestība un talants, ko pazudināja slavaskāre
Dzejniece Mirdza Ķempe visu mūžu cīnījās ar depresiju un neirozēm. Ar savdabīgo un dīvaino uzvedību viņa piesaistīja apkārtējo uzmanību un izprovocēja dažnedažādas baumas. Ar saviem dzejas pantiem viņa maksāja nodevas padomju režīmam, saņemot par to goda nosaukumus un dažādas privilēģijas. Dzīves nogalē Ķempe atzina, ka viņas talantu pazudināja slavaskāre un vēlēšanās allaž uzstāties.
Kā ekstravaganta dīvainība tiek vērtēta arī Mirdzas Ķempes otrā laulība. 1958. gadā dzejniece apprecējās otrreiz, turklāt, ja tā var izteikties, ar pamatīgu troksni. Viņas otrais vīrs Linards Naikovskis bija uz pusi jaunāks (dzejniecei bija 51 gads, Linardam 26), turklāt homoseksuāls. Kaut arī tolaik nebija dzeltenās preses, kas to smalki būtu aprakstījusi, par viņiem mēles trina puse Rīgas.
Kā vēlāk stāstīja paziņas, Lindards bijis liels īpatnis un dīkdienis ar noslieci uz depresiju. Tāpat kā Ķempes pirmais vīrs Ādamsons, arī viņš bijis kopjams un aprūpējams, taču visnotaļ gudrs, izglītots un izskatīgs. Arī viņš pārvaldījis vairākas svešvalodas tāpat kā Mirdza, un abi savā starpā sarunājušies lielākoties angļu valodā, turklāt viens otru uzrunājuši uz jūs.
Medicīnas institūtā Naikovskis bija pabeidzis trīs kursus, taču tad slinkuma vai depresijas dēļ mācības pametis. Tā kā nu Linardam bija slavena sieva, kas labi pelnīja, viņš varēja atļauties arī nestrādāt. Viņš mēdza apmeklēt restorānus un šūdināt uzvalkus pie Rīgas vislabākajiem drēbniekiem, vajadzības gadījumā varēja iesēsties sievas automašīnā un doties, kurp vien vēlas. Ķempei bija ne tikai automašīna, bet arī algots šoferis. Interesanti, ka Naikovskim ar šo stūrētāju bija izveidojušās intīmas attiecības; tas bija visnotaļ īpatnējs attiecību trijstūris. Savukārt Ķempe ar sev raksturīgo humoru saukusi šoferi par žoperi.
Dzejniece nebija praktiska – par ēdienu un kārtību mājās galvenokārt rūpējās mājkalpotāja. Naikovska dīkdienība daudzus kaitināja un, šķiet, reiz izveda no pacietības arī pašu dzejnieci, un viņa iekārtoja vīru Rīgas 6. vidusskolā par angļu valodas pasniedzēju. Viņš diezgan pamanāmi izcēlās uz pārējo skolotāju fona, stundu laikā varēja uzdot skolēniem kādu darbu un pats doties pāri ielai uz bāriņu, lai iestiprinātos. Reiz klases meitenes jautājušas, kāpēc skolotājs apprecējis stipri vecāku sievieti, un Naikovskis atbildējis: “Bet ko jūs darītu, ja jūs bildinātu Rainis?”
Tāpat kā dzejniece, arī Linards nereti izcēlies ar humoru. Saņēmis savu pirmo algu, viņš nopircis rupjmaizes ķieģelīti, pārnesis mājās un svinīgi paziņojis, ka tagad arī viņš ir maizes pelnītājs.
Nenoliedzami, Naikovskim bija savs stils. Viņš varēja uzvilkt baltu kreklu un smalku uzvalku, lai mājās pa televizoru noskatītos Maskavas Lielā teātra operas Norma uzvedumu ar Monseratu Kabaljē titullomā, taču ikdienā pa dzīvokli staigāja apvalkātā maikā un apakšbiksēs – arī brīžos, kad pie dzejnieces bija ciemiņi. Tā kā pie Ķempes regulāri un bieži ieradās dažnedažādi viesi, Linards bija nospriedis, ka nav vērts nemitīgi pārģērbties. Protams, daudzi bija pārsteigti, redzot dzejnieces vīru apakšbiksēs, taču vēlāk pierada.
Savu stilu Naikovskis centās saglabāt līdz pat dzīves beigām. Astoņus gadus pēc dzejnieces nāves viņš iedzēra nāvējošu miegazāļu devu un blakus gultai atstāja zīmīti: “Tā nav pašnāvība. Es gribu izgulēties.”
