Ilze Jurkāne par dzīvi bez bērniem: "Katrai sievietei ir sava misija"

„Toties man ir 19 krustbērni un divi mazbērni, ar kuriem man ir mīļas un ģimeniskas attiecības,” teic Ilze Jurkāne, paskaidrodama, ka kā pašas mazbērnus mīl bijušā vīra Jāņa Jurkāna vecākā dēla Jāņa Jurkāna un viņa sievas Ingas atvases, kas regulāri apciemo Ilzi, neraugoties uz to, ka jau vairākus gadus viņa ar bērnu vectēvu vairs nav precēti.

„Man izrāde ļoti patika! Fascinēja ļoti tīrā režija, aktierspēle un tie klusuma momenti, kas brīžiem vēstīja vairāk nekā runāšana. Un kur nu vēl skaistais happy end jeb laimīgās beigas, kad tā nabaga sieviete, būdama tik ļoti saplosīta, emocionāli iznīcināta un piekrāpta, nolemj mainīt dzīvi. Viņa taču turēja savas ģimenes godu, godu pret savu vīru, kuru droši vien jau sen vajadzēja pamest, bet viņa bija tik uzticīga, taču tikai beigās vīrs atklāj, ka nerespektē to, kas viņai ir tik svarīgs.

Iedomājieties, kā jūtas sieviete trīsdesmitajos gados, kurai nav nekādu citu iespēju sevi realizēt kā tikai caur mātes lomu. Un, kad šī iespēja ir atņemta, turklāt cietsirdīgi atņemta, jo vīrs ir pilnīgi egocentrisks, tas ir graujoši,” teic Ilze Jurkāne, kura izrādi noskatījās, sēdēdama pirmajā rindā, pilnībā ieejot sižetā, un pēc tās dāvāja ziedus gan režisorei Inārai Sluckai, gan galvenās lomas atveidotājai Maijai Doveikai.

Lai gan Ilzei nav savu bērnu, viņai izrāde nav sagādājusi personisku pārdzīvojumu. „Protams, ka bija arī laiks, kad gribēju bērnus, bet bērni nekad nav bijis dzīves uzstādījums un pašmērķis numur viens, pēc kā tiecos, realizējot sevi, piepildot savu būtību un pašizpausmi. Domāju, ka Dievs patiešām zina, kas mums katram ir pareizi. Tā Dievs ir lēmis, un uzskatu, ka man Viņš ir iedevis ļoti daudz. To esmu pieņēmusi kā faktu, un šis jautājums man nav nekāds pārdzīvošanas objekts. Šoreiz tiešām mierīgi varēju izbaudīt mākslu uz skatuves, bez jelkādiem sāpīgiem dūrieniem sirdī,” saka Ilze Jurkāne, smaidot piebilzdama: „Kad biju maziņa, rotaļājoties lellēm iedevu ēst, noliku viņas gulēt, pati gāju uz darbu.”

Arī vientuļa viņa nejūtas it nemaz. „Man taču vienmēr bijuši audžubērni – bijušo vīru bērni no iepriekšējām laulībām. Mana bijušā vīra Jāņa jaunākais dēls dzīvoja pie mums, iepriekšējo vīru bērni pie mums bieži dzīvoja nedēļas nogalēs. Man ir brīnišķīga iespēja būt labajai krustmātei, labajai audžumātei, ko vīru bērni vienmēr mīlēja. Ar krustbērniem, kuru man pavisam ir 19, no kuriem vairāki ir jau 40 gadu vecumā, esam draugi, esmu draugos ar mazbērniem, kuri nāk pie manis diezgan bieži, jo skolas ir ērtā attālumā no manas dzīvesvietas. Ironiski, ka man vairāk tiek tas prieks, nevis rūpes un sirdssāpes,” atzīst Jurkāne.