Dons un viņa fenomens: "Maigi, bet ar skalpelīti"

Kuriem cilvēkiem tu esi Artūrs un kuriem Dons?
Atsaucos uz abiem. Dons ir jau tik sena “iesauka”, ka sadzīvošu ar to droši vien līdz pēdējam elpas vilcienam. Kādreiz es šo jautājumu dzirdēju biežāk, tagad ļoti reti pajautā.

Dons Karleone?
Arī Dons Kihots. Dons Žuans.

Un kurš tad esi tu?
Vai Dons Karleone nevarētu būt arī jūtīgs dzejnieks, neskatoties uz savu skarbo nodarbi? Es esmu tas Dons, kas esmu es pats.

Jā, bet kāds tad tu īsti esi? Visi redz, ka vīrietis. Ieguglējot var uzzināt, ka 35 gadus vecs. Bet kāds tu esi savās acīs?
Droši vien vislabāk mani raksturo disciplīna. Es esmu disciplinēts. Bet – man arī ļoti patīk pagulēt. Un sapņot. Un ēst gardus ēdienus. Gards ēdiens, piemēram, ir cepti kartupeļi ar krējumu, lociņiem un varbūt arī ceptu sīpoliņu klāt. Garšīgi, un nav dārgi.

Spriežot pēc tava izskata, tas gan nav tavs ikdienas ēdiens.
Bet šad tad ieēdu. Es ļoti daudz sportoju. Ja es nesportotu un ēstu visu, ko gribu, tad nevarētu tagad te nosēdēt uz viena krēsla. Bet cilvēkam nevajag daudz. Nevienā jomā. Vai tas ir ēdiens. Vai mīlestība. Vai attiecības. Man patīk Kauperam tā dziesma ar Ziedoņa vārdiem: “Tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai tādas mazas laimītes.” Nu, tā tas ir. Visu ar mēru. Bet reizēm jau tas mērs pazūd. Kādreiz emocijas uzsit augstu vilni. Un reizēm arī sprāgst. Un arī ar mani tā mēdz notikt.

Manas pirmās atmiņas par tevi ir no realitātes šova Fabrika. Tu tur nebiji no mierīgajiem. Ka tik pat durvis neizsiti.
Nē, durvis izspēra cits. Es daudz ko citu sadarīju. Atskrūvēju tur režģi un aizgāju projām. Durvis jau vienmēr var salabot. Galvenais – nenodarīt kādam cilvēkam pāri. Bet tas nešpetnums jau man bija kopš mazotnes.

Varbūt tāpēc tu tik daudz sporto? Lai izlādētos. Cik tas vispār ir – daudz?
Katru dienu. Sešas dienas nedēļā. Tā ir mana meditācija. Process, kas sakārto. Jo tas, kāds es esmu sportojot, – tas ir pilnīgi cits cilvēks nekā tas, kas te tagad sēž un runā. Vai vakarā skatās kādu Netflix seriālu.

Crossfit vai kas cits?
Nekad nevienam neieteiktu krosfitu! Tā atbalstītāji tagad var mani nomētāt ar grāmatām, bet man tas nešķiet veselīgi. Varbūt man negadījās īstais krosfita treneris, es pats zināju, ka dažus vingrojumus izpildīju nepareizi, un man vajadzēja, lai viņš to izlabo. Jo mugura mums tomēr viena. Tāpat kā daudz kas cits.

Jāvingro ir ar prātu. Esmu redzējis ļoti nopietnas traumas, kas gūtas sportojot. Es skatos uz ķermeni ilgtermiņā, cita man nebūs. Tāpēc strādāju ar dziļajiem muskuļiem, ar stiepšanos. Teiksim tā – fitness, miksēts ar jogu. Man patīk, lai muskuļi izstaipās un neesmu, kā tautā saka, piekačājies. Es, piemēram, mācos nostāvēt uz bumbas, noturēt balansu. Un es pie tā strādāju gandrīz pusgadu. Vakar tieši nostājos. Sanāca vairākas reizes pēc kārtas. Varu palepoties tagad. Vēl gan priekšā nākamais līmenis – palēkties uz bumbas un atkal piezemēties uz tās.

Un vēl ko gribētos iemācīties?
Staigāt uz rokām. Noiet pa virvi. Špagatu es sāku trenēt pagājušā gada februārī un maijā beidzot apsēdos.

Pilnīgi kaut kāds mākslas vingrotājs!
Jā, bet es ļoti aizraujos. Un, kad aizraujos, tad ļaujos un arī visu laiku stumju savas iespēju sienas uz priekšu. Sacensties ar kādu citu man nav tik interesanti kā ar sevi. Turklāt ar citu allaž nāksies zaudēt: jo vienmēr kāds būs ātrāks, stiprāks, gudrāks... Kāds vienmēr arī labāk dziedās. Pats sev esmu labākais pretinieks.

Sportam tavā dzīvē ir tikpat liela vietā kā mūzikai?
Abiem vajag laiku, disciplīnu. Bet, teiksim, ja es pēc kārtīgas ballītes pamostos ne tajā labākajā fiziskajā kondīcijā – tas ir labs laiks, lai uzrakstītu mūziku. Taču tā diena noteikti neder sportošanai.

Ballītes tātad tu sev neliedz.
Neliedzu gan. Ballītes arī vajag. Taču noteikti ne tik daudz kā kādreiz.

Nezinu, vai tu zini, bet daudzi nespēj saprast, par ko tad īsti tu mēdz dziedāt. Tekstu dēļ. Un tieši to tekstu, ko rakstījis Ingus Bērziņš. Kurš rakstījis tekstus arī Prāta vētras dziesmām – taču Prāta vētru visi nez kāpēc saprot.
Patiesībā ar Ingu Bērziņu mums sadarbība sākās jau pasen, pirms padsmit gadiem. Man patīk tie kopdarbi, kas mums bijuši. Un es vienmēr esmu sapratis, par ko ir viņa teksti. Viņš ir drosmīgs un nebaidās spēlēties ar vārdiem. Pēdējā laikā gan mūsu sadarbība ir retāka, jo es pats vairāk esmu sācis rakstīt tekstus. Kādreiz man varbūt arī nebija ko teikt vai es to nepratu pateikt, taču tagad man ir ko teikt. Bet šad tad es pārsūtu viņam savus tekstus pārlasīt. Man joprojām viņš šķiet labākais mūzikas tekstu autors Latvijā.

Kas ir tas, par ko tu dziesmās gribi runāt?
Attiecības. Attiecības starp diviem cilvēkiem ir tēma, kas mani vienmēr interesējusi visvairāk. Kā divi cilvēki satiekas, iemīlas, šķiras. Kā pārdzīvo īpašus brīžus. Kā viņi viens otram palīdz tos īpašos brīžus vispār piedzīvot.

Tu esi stipri mainījies, salīdzinot, piemēram, ar to, kāds biji 20 gadu vecumā?
Es vairs neesmu greizsirdīgs. Vecumā ap 20 es biju ļoti greizsirdīgs. Pat nezinu, kāpēc. Man gribējās, lai otrs cilvēks pieder man. Gadiem ejot, es sapratu, ka neviens nevienam nepieder. Mēs katrs esam brīvs un tikai pavadām šo dzīvi kopā ar kādu cilvēku. Vienojoties, ka kopā ir labi. Ka ir labāk.
Greizsirdību sevī esmu izskaudis. Jo tā ir tik bezjēdzīga.

Atšķirībā no spējas sarunāties. Greizsirdība ir bailes. Bailes zaudēt otru cilvēku, palikt vienam. Bet to var izrunāt, to noteikti vajag izrunāt. Ja pieņemam, ka attiecību mērķis ir darīt otram labu. Ilgus gadus vai tikai dažus gadus, bet tas pamats ir jāsaglabā – darīt otram labu. Un greizsirdība ar to nenodarbojas. Nav jēgas tērēt laiku attiecībām, kurās ir vieta greizsirdībai. Ir jāšķiras. Un jāmēģina atkal.

Tavā dzīvē attiecību sfēra ir izdevusies?
Tā ir tāda skola. Pieredze. Jā, tā ir izdevusies tādā ziņā, ka, pateicoties attiecībām, kas manā dzīvē bijušas, esmu nonācis līdz pārdomām un arī līdz atbildēm.

Tu esi patiesi mīlējis?
Jā. Esmu gan.

Un kāpēc tas tomēr ir beidzies?
Bet kāpēc ir jānotiek “ilgi un laimīgi”? Kāpēc? Skaidrs, ka tas ir skaisti. Filmās mēs skatāmies, kā divi cilvēki kopā aiziet saulrietā, un domājam, cik skaisti ir nomirt 95 gadu vecumā, vienā dienā, vēlams arī skaistā lauku muižā. Bet tas brīdis var būt arī deviņas dienas. Es ļaujos. Es esmu mīlējis. Un arī tagad mīlu. Jā, cilvēki ir mainījušies. Bet mīlestība paliek.

Kas tevi otrā cilvēkā piesaista?
Humora izjūta.

Un pašam – ir laba?
Par to citiem jāspriež. Mēdzu arī skarbāk pajokot, man patīk melnais humors. Es ļoti daudz skatos stendapus. Uzvārdus varu rindām nosaukt, bet mani favorīti ir Louis C.K., George Carlin, Ricky Gervais, Dave Chappelle un daudzi citi. Pamatā patērēju amerikāņu stendapistus. Un katram labam stendapa meistaram ir sava filozofija.

Es varētu ieteikt arī lielisku komēdijseriālu, pagaidām manā izpratnē neviens to nav pārsitis, Curb Your Enthusiasm ar Lariju Deividu priekšgalā. Tas man arī ir kā zāles – izsmieties.

Nu jau zinām divas lietas, kas tev patīk, – stendaps un sports. Un vēl?
Vēl man patīk klausīties podkāstus, intervijas. Mani interesē cilvēki ar vīziju. Vizionāri. Es ar baudu klausos, piemēram, astrofiziķus, kas runā par jaunākajiem atklājumiem. Pilnīgi kaifoju no tās informācijas. Starp citu, podkāsti un stendapi arī lieliski iemidzina. Ir tik forši smieties, pirms iemiedz. Kas var būt labāks? Es varu pateikt, kas var būt labāks...

... bet tas jau būs pārāk privāti.
Bet tas jau būs pārāk privāti.

Un pārāk privāti, kā zināms, nav tavā gaumē. Ko tu būtu gribējis savā dzīvē mainīt? Ko kādā brīdī neizdarīji vai izdarīji nepareizi?

Es būtu bijis jaukāks pret saviem vecākiem. Es bērnībā biju tāds... kas sagādā raizes. Vecākiem bija jāiet uz skolu, jāsēž direktora kabinetā, jo mazais Šingirejs atkal kaut ko bija sastrādājis. Jā, to es gribētu pamainīt, bet tas vairs nav izdarāms. Tas, ko es joprojām varu izdarīt: būt labās attiecībās ar savu mammu. Piezvanīt, satikties. Un arī atvainoties. Es arī to esmu izdarījis, prasījis piedošanu, ka es kādreiz biju tāds maita.

Un tu pats esi sapratis, kāpēc biji tāds negants?

Nu... Tāpēc, ka man tāda daba. Un es nemācēju vadīt un valdīt savas emocijas, jo biju bērns. Pieaugot jau mēs to vairāk vai mazāk iemācāmies. Vismaz to vajadzētu censties iemācīties. Jo tas ir baigi labi. Neganto emociju savaldīšana ļauj dzīvē vairāk izdarīt. Dzīve pati arī piespiež to apgūt. Būt lecīgam un plātīties, manuprāt, ir bērnam un pusaudzim piedodami. Bet būt lecīgam pieaugušajam – nu, tas liecina, ka cilvēks turpat bērna prātā arī palicis, attīstība nav notikusi. Bet mani vienmēr ir interesējusi attīstība, progress. Es pat teiktu, ka tas mani fascinē.

Skatos kādu filmu, klausos lekciju, vēroju citu cilvēku attiecības – un mani apbur tas viņu miers. Man patīk vērot pārus, kas ir kopā 30, 40 gadus, kas labi sadzīvo, kuriem ir skaista ģimene; es skatos uz to kā uz etalonu. Un cenšos saprast, ko tieši viņi dara tādu, lai tas izdotos. Kā viņš runā. Kā viņa atbild. Kā notiek tā sadarbība. Ar plātīšanos un lecīgumu nekas tāds nebūtu iespējams.

Tev ir bijusi zvaigžņu slimība?

Pēc Fabrikas bija brīdis, kad tā milzu atpazīstamība nāca kā tāds smags vilnis. Tas bija jāizdzīvo, jāpieņem. Un jāsaprot, ka tā tagad būs daļa no manas dzīves. Bet nu jau esmu pieradis. Tas mani vairs nešūpo.

Bet man nekad nav bijis mērķis būt atpazīstamam, slavenam. Vispār nekad. Ja man tagad piedāvātu: tu vari palikt par to, kas esi, bet izslēdzam atpazīstamību – fine, man tas der! Es tāpat turpināšu rakstīt dziesmas, jo man tas patīk. Un spēlēšu koncertus, jo man to nenormāli patīk darīt! Tā man ir svētākā lieta. Koncerts man ir kā tāda baznīca.

Kuru savu dziesmu tu esi dziedājis visbiežāk?

"Ja es būtu vējš".

Mana versija bija Zigmara Liepiņa "Ja tu man esi", jo to kāzās bieži izvēlas kā “kāzu dziesmu”.

Jā, bet tad tā skan ierakstos. Es ļoti reti dziedu kāzās.
Man arī nav tādas dziesmas, ko pašam būtu apnicis dziedāt. Koncerti man nav tik bieži. Bet nesen tieši dziedāju "Ja es būtu vējš" un atcerējos, kā es to rakstīju un kam. Un dziedot es joprojām atgriežos tajā sajūtā. Es to uzrakstīju 16 gadu vecumā. Pat dīvaini to tagad teikt, bet tai dziesmai tūlīt būs 20 gadi.

Tu ej uz latviešu mūziķu koncertiem?

Ne bieži, bet eju. Uz Prāta vētras koncertu biju. Un es gāju, jo man patīk Prāta vētras koncerti. Biju arī uz Instrumentu koncertu Daugavas stadionā, patika. Tas laikam arī bija beidzamais koncerts, uz kuru biju.

Tev dziesmas viegli vai smagi nāk? Dievs naktī atsūta vai pašam jāpasvīst?

Palaimējies, ka atsūta. Beidzamajā laikā pat pa dienu atsūta, kādreiz naktīs sūtīja. Nupat sapratu, ka es to atnākušo melodiju arī nekad nemainu. Kāda tā dziesma atnākusi, tāda arī paliek. Un, ja tā mani pašu par 100 procentiem nepārliecina, tad tā nenokļūst manā albumā.

Dziesma atnāk, es to nepierakstu notīs, bet ierakstu audio. Un man vajag, lai ir harmonija, es nevarētu sacerēt kakofoniju. Iedziedu tādā džiberišu valodā: pusangliski, puslatviski. Tas ir tik foršs brīdis – pierakstīt dziesmu. Neviens to vēl nav dzirdējis, tu viņu dzirdi pirmais. Un tev ir tā vara izvēlēties: būs šī dziesma vai nebūs. Tāda... mazā Dieva sajūta.

Kurus mūziķus tu apbrīno?

Fredijs Merkūrijs. Brūss Springstīns. Eminems. Dr. Dre, Adele. Coldplay jaunais albums man ļoti patīk. Frenks Sinatra. Bet viena mūzikas stila nav. Es kaifoju no kvalitatīva, emocionāla produkta.

Tev pašam ir kāda dzīves filozofija, ceļš, kuru ej kā savējo?

Būt šeit un tagad. Kad esam šeit un tagad, tad arī laiks neskrien tik ātri, kā mums citkārt liekas. Tad nav tā: Ziemassvētki, Jāņi un jau atkal Ziemassvētki. Ir viegli brīži, kuros patīkami būt. Bet es nebēgu prom arī no tiem dzīves brīžiem, kas ir smagi. Mēģinu to esenci izvilkt no katra dzīves notikuma, emocijām. Jo mums jau nemaz nav tik neierobežoti daudz to dienu atvēlēts.

Tev dzīvē ir bijis kāds Skolotājs?

Ir cilvēki, ko tiešām uztveru kā Skolotājus. Pat ja dzīvē nekad neesmu viņus saticis. Klausos kādu īpašu lekciju – un uztveru šo cilvēku kā savas dzīves Skolotāju, kas man paver kādas jaunas durvis vaļā.

Bet tā mana esence pāris teikumos būtu: esi skolnieks, neesi sekotājs. Nevienam cilvēkam, nevienai reliģijai un ideoloģijai. Esi skolnieks un mācies. Es arī pats nevienu nealkstu mācīt dzīvot. Tāda akla sekošana traucē. Man gribas to savu mozaīku salikt no dažādām mācībām, priekiem, bēdām.

Indijā bija viens tāds kurss, jo izgāju. Vipassana. To gan es ieteiktu pamēģināt, nav pat jābrauc uz Indiju, tagad arī Latvijā var piedzīvot. Un tas nav saistīts ne ar reliģiju, ne ar jogu. Varbūt to varētu piesaistīt budismam. Bet budisms arī galīgi nav tā trakākā reliģija. Vismiermīlīgākā.

Kādas ir tavas attiecības ar vientulību?

Ļoti labas. Un jau kopš bērnības. Man vienmēr patika kaut ko vienam darīt, vienam staigāt. Atceros, kad bērnībā ar ģimeni braucām uz jūru – Liepāju vai Ragaciemu –, tētis nopeldējās un tad aizgāja viens pats gar jūru. Un man arī tieši tāpat patīk garus gabalus iet. Ej, bet tikmēr galvā viss sakārtojas. Jo, kad ej, tad arī esi šeit un tagad. Esi tajā iešanā. Tāda vientulība man ļoti patīk. Kad cilvēki saka: “Man bail palikt vienam/vienai”, es vienmēr sevī mazliet nobrīnos. No kā tieši tur varētu būt bail?

Ar tevi ir viegli sadzīvot?

Man gribētos ticēt, ka šajā ziņā ar mani viss ir kārtībā. Taču ne man pašam par to spriest.

Tu uztraucies par nākotni? Vai būsi pieprasīts? Un kur ņemsi naudu?

Par naudu es intervijās nerunāju. Tāpat kā par attiecībām. Runāt par naudu vispār ir garlaicīgi. Nē, es nesatraucos par nākotni. Un arī tālu uz priekšu neko neplānoju. Neesmu hipijs, tomēr – cilvēks plāno, Dievs dara. Finansēs gan esmu diezgan pragmatisks.

Kas tevi var izsist no līdzsvara?

To taču es nevaru atklāt! Tad tas kļūst par ieroci. Divas lietas gan mani var izsist. Nepieklājība. Un vardarbība.

Esi kādreiz iejaucies?

Esmu. Kad divi tēviņi plēšas, lai paši tiek galā. Bet, kad fiziski aizskar sievieti, – ko gan es patiesībā nesauktu par vājāko dzimumu, varbūt tikai fiziski –, tad man ir bijuši gadījumi, kad iejaucos. Vardarbība ir kaut kas tāds... nicināms. Vardarbīgs cilvēks, kas tik ļoti nespēj kontrolēt savas emocijas, ir nepilnvērtīgs. Un pacelt rokas pret fiziski vājāko... Jā, tas mani ļoti kaitina.

Un kas tevi visvairāk iepriecina?

Mīlestība. Kad divi cilvēki ir iemīlējušies – tas ir pats skaistākais. Kad redzu jauniešu pārīti, kas iet rokās saķērušies un smejas, manī tas izraisa sentimentu. Tas ir tik skaisti. Viņi tieši šobrīd izdzīvo to.

Pats ar gadiem neesi kļuvis ciniskāks?

Nē. Tieši otrādi. Tagad daudz biežāk pamanu apkārt šos skaistos, sentimentālos skatus. Tagad ko tādu redzu gandrīz katru dienu. Un nopriecājos.

Tev ir seni draugi – no bērnudārza, skolas laikiem? Un cik vispār liela nozīme tavā dzīvē ir draudzībai?

Man draudzība ir tās pašas attiecības. Var ilgt septiņas dienas un 70 gadus. Ikdienā es nekomunicēju ar draugiem no savas bērnības. Mani vairāk interesē kaut kā jauna izzināšana. Ja jūtu, ka man tur līdzi, es priecājos. Ja netur – es skriešu tālāk viens un ātrāk. Vai arī atpalikšu. Jo kāds taču skrien ātrāk par mani. Es īpaši nepārdzīvoju, kad ceļi šķiras. Atceros brīžus kopā ar labu, bet skumstot tajā nekavējos.

Tu gribētu nonākt atpakaļ kādā savas dzīves brīdī?

Es varu arī uz vairākiem notikumiem aizceļot?

Man gan nav tādas varas, bet pieņemsim, ka vari. Nuja, ka vari!

Es gribētu vēlreiz izbaudīt ballīti ar tēti. Tā, nekas īpašs, bija mums reiz tāda dārza ballīte. Un ģitāra tur bija, un šašliks. Jā, to dienu es gribētu vēlreiz izdzīvot. Cik man toreiz bija? Kādi gadi astoņpadsmit.

Ir attiecību brīži, kuros es arī labprāt atkal atgrieztos. Man bija gadi četrpadsmit, piecpadsmit, un garās pastaigas ar Orbit košļenēm, kas tika košļātas visu laiku bezjēgā. Ja nu gadījumā tūlīt, tūlīt jābučojas. Parasti pie pēdējām divām košļenēm man tas arī izdevās. Un skolas diskotēkās es labprāt atgrieztos. Un sīks paslidotu pa ezeru.

Tev ir vēl kāds talants bez mūzikas?

Es nekad neesmu domājis, ka esmu talantīgs. Talants... Tā jocīgi skanēs, bet man izdodas ļoti garšīga kartupeļu biezputra. Es pat teiktu – izcila.

Pareizi – tu taču pēc profesijas esi pavārs!

Pavārs un konditors.

Izstāstīsi, kas tev vienmēr ir ledusskapī?

Vinegrets. Skābais krējums. Piens. Siers. Gaļa. Kādu laiku nedzēru kafiju, bet nu atkal no rītiem dzeru. Atdzesēts baltvīns. Plauktā arī sarkanvīns. Pie vakariņām mēdzu glāzi vīna iedzert. Aknu pastēte man ļoti garšo. Tunča salāti bundžiņās. Esmu no tiem, kas apbraukā vairākus veikalus, lai nopirktu tieši to, kas garšo. Un sviests. Daudz, daudz sviesta. Man ļoti garšo trekni ēdieni. Avokado noteikti. Viens banāns un viens kivi dienā. Katru dienu arī apēdu vienu tējkaroti zemesriekstu sviesta. Auzu pārslas.

O, ir viens, ko varu ieteikt visiem, – pipari! Es vispār esmu liels profesora Danilāna fans, esmu izlasījis un noklausījies visas viņa intervijas. Un viņš iesaka asus ēdienus. Protams, ja vien nav kuņģa un zarnu trakta problēmu. Es pat pasūtu piparus no Štatiem. Maltus un pastas veidā. Man patīk tik ass ēdiens, kas pat sviedrus izsit.

Un kas tev patīk koncertos? Savos koncertos.

Kam es koncertos ļoti pieķeros un kas man patīk – sadziedāšanās. Tā kopā dziedāšana. Un dziedāt dziesmas, kuras publika zina. Dziesmas, ar kurām cilvēkiem asociējas viņu dzīves notikumi. Tad tā dziesma vairs nav mana. Tā ir šā cilvēka dziesma. Un viņš ir atnācis uz koncertu un grib dzirdēt “savu dziesmu”. Es nevaru viņam to nenodziedāt. Tas ir tāds maģisks brīdis – kad mana dziesma kļūst par cita cilvēka dziesmu, jo viņam ar to ir savas attiecības.

Un kad es redzu, ka cilvēki dzied līdzi... Tas, ko es tajā brīdī sajūtu, ir prieks. Ka es varu būt daļa no tā visa. Nevis: o, es te uz skatuves stāvu, manī klausās! Mēs ar tēti tā kādreiz dziedājām sētā, es vienmēr piedziedāju viņam līdzi. Un tas man joprojām šķiet svarīgākais šova elements.

Jums ar Kasparu Rogu bija kopīgs restorāns Engurē...

Un joprojām ir.

Tev ir vēl kāds biznesa projekts?

Ir bijušas visādas aizraušanās. Bet es negribu par to te stāstīt, jo katrā uzņēmumā bija iesaistīti vēl kādi cilvēki. Un bija veiksmīgāki projekti, un bija arī neveiksmīgāki gājieni. Un arī vilšanās. Bet es ilgi tajā nedzīvoju, neturu ļaunu prātu un vienkārši eju tālāk. Nav tur nekā pārāk interesanta, ko stāstīt.

Bet, par Engures kafejnīcu turpinot, tu tur pie ēdienkartes piestrādāji?

Tas ir vienkārši – ir jābūt labam ēdienam. Picai ir jābūt garšīgai. Tuncim jāgaršo pēc tunča. Un baltvīnam jābūt atdzesētam.
Sākotnēji es pieslēdzos arī ēdienkartei. Pēc tam atslābu. Tāpēc tur ir Ģirts Upītis, kas ir profesionāls pavārs un zina oderi. Es neesmu tāds profesionālis, aprobežojos ar – garšo vai negaršo. Tur patiešām ir viena no garšīgākajām picām. Es to teiktu arī tad, ja tā nebūtu “mana vieta”. Kuldīgā ir garšīga pica, mums Engurē ir garšīga pica, un Rīgā ir pāris vietas ar labām picām.

Indijas braucieni tavā dzīvē vēl ir aktuāli?

Pēdējoreiz biju tur pirms pieciem gadiem. Es divas reizes vien tur esmu bijis. Pirmo reizi gan ilgi, trīs mēnešus. Otro – tikai nedēļu. Es gribētu vēlreiz uz Aurovilli aizbraukt. Tā ir tāda īpaša vieta Indijas dienvidos, kur cilvēki no visas pasaules jau sešdesmitajos gados sabraukuši un joprojām tur dzīvo. Tāda kā hipiju republika Indijā. Amerikāņi, angļi, vācieši, dāņi, austrālieši, krievi... Un arī latvieši.

Uz Indiju vispār ir jābrauc?

Man toreiz bija. Es tur guvu daudz vērtīgu atziņu. Atceros, ka tur ļoti daudz klausījos Bītlus. Un nez kāpēc arī Pulp Fiction soundtreku. Uz Vārānasī man gribējās aizbraukt, jo es par to dziedu, vajadzēja savām acīm redzēt. Es teiktu, ka mani spilgtākie iespaidi par Indiju ir jau pieminētais Vipassana kurss, Auroville un Keralas štats, kurā ir visvairāk ājurvēdas klīniku. Bija interesanti – es tur riktīgi saulē apdegu, nu tā, ka ļoti, ļoti. Ieskrēju masāžas salonā, man uzklāja kaut kādu ziedi vai eļļu, pilnīgi bez aromāta. Četras stundas – un no apdeguma ne vēsts! Žēl, ka neuzzināju, kas tas bija. Angliski tur nerunāja.

Tev mājās ir māju sajūta?

Kādreiz man tas nebija svarīgi. Bet tagad ir. Kad iekārtoju tagadējo mājvietu, – tas bija pirms trim gadiem –, tuvi cilvēki man ieteica tomēr izmantot dizainera pakalpojumus. Man jau, protams, kā daudziem, likās, ka es pats visu zinu labāk. Ko man vajag, un kā man vajag. Bet tagad esmu ļoti priecīgs, ka pieaicināju dizaineru. Jo ir tik daudz, ko citi zina par mums labāk. Un daudz labāk. Es pats nebūtu to spējis izdomāt. Un tagad – jā, man ir daudzas vietas un lietas, kas man mājās ļoti patīk.

Man jau patiktu, ja tu vēl izstāstītu, kas tev patīk un tevi interesē. Zini, kā – var dzīvē noderēt.

Kosmoss. Par kosmosu un Visumu es varētu klausīties caurām dienām. Un par cilvēka ķermeni un veselību arī. Ir tāds dokumentāls seriāls Cosmos: A Spacetime Odyssey. Rekomendēju. Un National Geographic sižeti un stāsti, kas ierauj kā pasakā. Sāc pēkšņi skatīties par jūras zirdziņiem, lauvām vai vulkāniem – un nokļūsti citā realitātē. Es stundām varētu skatīties, kā putns savu ligzdu tīra. Nu, nopietni.
Es gribētu vairāk lasīt. Taču ir tik daudz, ko gribu redzēt, ka vairāk sanāk skatīties.

Cik stundu naktī guļ disciplinēts vīrietis?

Astoņas. Lūk, miegs – tā man ir svēta lieta! Un, ja naktī būšu gulējis tikai septiņas stundas, tad astoto noteikti pagulēšu pa dienu.

Par to tevi var apskaust. Starp citu, kā tev izdevās no neganta bērna par tik disciplinētu cilvēku izveidoties?

Es sev to ieaudzināju ar sportu. Tur bez disciplīnas vispār neko nevar. Kādreiz man vārds “disciplīna” skanēja kā šausmas un arī garlaicība vienlaikus, tagad tieši disciplīna ir tā, kas dod spēku un kaut kādā ziņā pat uzvelk.

Ir teiciens, ka tikai disciplinētie ir brīvi.

Es šo teicienu dzirdu pirmo reizi, bet man tas ļoti patīk. Protams, ir brīži, kad neko negribas darīt. Bet ir jāiet un jādara. Un es eju un daru.

Bet kādi cilvēki tev patīk? Arī jābūt tik kārtīgiem? Nedrīkst būt tādi... Parupjš vārds, neteikšu.

Man vispār arvien vairāk patīk cilvēki! Nu, tikai tie vardarbīgie nepatīk. Ja kāds var iespert sunim, tad man gribas viņam pašam iespert. Un vēl to suni līdzi paņemt, lai viņam vairs neizdara pāri.
Man jau nu liekas, ka attiecībās un draudzībā pievelkas pretējie poli. Attiecīgi man kā disciplinētam cilvēkam tīri labi patīk tie mazāk disciplinētie. Jā, tas kaitina – bet arī pievelk. Nu, sēž tādi divi disciplinētie pie vakariņu galda... Nav baigi interesantā aina.

Es gan arī atpūsties protu kārtīgi. Bremžu atlaišanas mehānisms man labi strādā. Bet vienā brīdī man ballītē apniks dzert alkoholu, un es pāriešu uz ūdeni. Kad ballīte jau ir vilnī devītajā, neviens nepamana, ka džina ar toniku vietā tu dzer citronūdeni. Un man jau ir tas vecums, kad pēc kārtīgas ballītes divas dienas nekāds sportotājs neesmu. Un tas kaitina. Tāpēc es mēdzu priekšroku dot sportam. Ballītes jau esmu daudz pieredzējis.

Zinu, ka neatbildēsi. Bet es būtu ļoti slikta žurnāliste, ja nepajautātu: vai tev tagad ir attiecības?

Jā, es esmu attiecībās. Katrs cilvēks pats izvēlas – runāt par to vai ne. Es izvēlos nerunāt.

Dzīve iemācīja?

Kad iznācām no Fabrikas šova, mūsu attiecības ar manu nākamo un nu jau arī bijušo sievu Lindu tika plaši atspoguļotas vairāku gadu garumā. Bet vienā brīdī es to strikti nogriezu. Tā ir mana sala. Tā paliek tikai man. Nosauksim to par manu noslēpumu.

Tev ir 35 gadi. Tu sāc ilgoties pēc bērniem?

Es neteiktu, ka ilgojos, bet domas parādās.

Tāpat kā kaut kādā vecumā nez no kurienes parādās domas par nāvi. Jo ir pienācis laiks par to domāt.

Nāve, starp citu, ir ļoti interesants temats. Mani jau sen interesē. Kas būs? Kā būs? Un vai pēc tam arī būs?
Tēvs nomira, kad man bija 23 gadi. Un tad man arī kļuva svarīgi saprast, kas īsti ir nāve. Un neko daudz vairāk es par to neesmu uzzinājis. Ir tik daudz versiju, viedokļu, bet neviens cilvēks nezina neko vairāk par to vienkāršo, ka mēs visi reiz nomirsim. Un nekas nepalīdzēs. Visi tie cilvēki, kas ēda ekoloģiskus burkānus 1800. gadā, vienalga nu ir miruši. Ir tikai divi galvenie jautājumi – vai pēc nāves kaut kas ir, vai līdz ar nāvi viss beidzas? Un visi sapņo, ka nomirs veci, naktī un miegā. Bet izdodas tas tikai retajiem.

Es arī gribu sev un visiem citiem novēlēt, lai tas notiek bez sāpēm un vecumā, bet ar to arī visas manas spējas beidzas. Tāpēc es ikdienā par to daudz nedomāju. Nedomāju, vai attapšos garā gaitenī ar 58 durvīm un man, uzvelkot zaļu mētelīti, vienās no tām būs jāieiet. Vai arī sekos nebeidzamas pastaigas pa gaiteni. Neviens cilvēks to nezina. Nu, Pēteris droši vien zina. Bet nevienam nesaka. Nezināmais tieši tāpēc ir nezināmais, ka ir nezināms.

Labi, atpakaļ pie dzīves. Ja tev tiktu doti vairāki brīvi gadi,  ko tu mācītos? Bet varbūt neko?

Vienu gadu es pamācītos pie kāda ļoti laba pavāra praksē. Pie Gordona Remzija, piemēram. Otru gadu es pamācītos gleznot. Par gleznošanu pat esmu diezgan drošs, ka to kādreiz izdarīšu. Bet trešajā gadā es rakstītu grāmatu. Tur pat varbūt arī varētu nemācīties – apsēsties un sākt rakstīt. Un rakstītu es noveles. Tā man šķiet maģija: ir stāsta sākums, un tālāk tas pats attīstās. Piemēram. Aizcirtās durvis. Un aizcirtās tik spēcīgi, ka nokrita glāzes. Un no tā trokšņa Viņa pamodās... Kas ir Viņa? Kāpēc durvis aizcirtās? Bet durvis aizcirtās, jo ļoti dusmīgs mājās pārnāca Viņš. Bet dusmīgs Viņš pārnāca, jo...

Piedod, es vēl par tavu tēvu. Viņš bija tavs tuvākais cilvēks?

Tēvs dēlam vienmēr būs tuvākais cilvēks. Vismaz manā dzīvē tā bija. Un ir. Mamma, protams, arī.

Tēva aiziešanai nevar sagatavoties. Tas notiek, un pēc tam... Pēc tam paliek vēlēšanās pateikt: “Es tevi mīlu, tēt.” Es nedzīvoju skumjās, tās atmiņas ir ļoti gaišas. Viņš bija vislabākais tētis, es labāku nemaz nevarētu iedomāties.