Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Spēcīgākais radošais tandēms - Viesturs Kairišs un Ieva Jurjāne: "Esam nesātīgi"

Intervijas
10. martā 05:50 2020. gada 10. martā 05:50
  Sandra Landrofa | Žurnāls "OK!"
Režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne ir radošs tandēms. Viņu jaunākais kopdarbs ir filma "Piļsāta pi upis", pirms tam – "Melānijas hronika", daudz izrāžu, operu... Viņiem ir divi bērni un divas brīnišķīgas dzīvesvietas. Viesturs ir klaiņotājs, Ieva – klejotāja, Viesturs sūdzas, ka Ieva vairs negrib ar viņu strādāt, Ieva teic, ka arī attiecībās reizēm vajag distanci. Tāda dzīves izrāde vienas sarunas garumā.

Vai filmas Pilsēta pie upes ironija, smeldze un temps ir no Kusturicas? Latgale kā mazie Balkāni?

Viesturs: – Man pret Kusturicu ir divējādas sajūtas. Kad mēs ar Ievu mēnesi dzīvojām Vīnē, daudzi jaunie mākslinieki bija no Balkānu valstīm, bieži notika dzeršana vietējā Maķedonijas restorānā, visu nakti skanēja Bregovičs, es laikam pārsātinājos. Agrīnais Kusturica man ļoti patīk, vēlīnais ne pārāk. Runājot par latgaliešu muzonu, piegājienu – kaut kas radniecīgs tajā ir, tautiskā vitalitāte, īsts draivs. Latgaliešus zinu no pirmajām rokām, pats esmu viens no viņiem. Tāds dabas dots karstasinīgums, par mums stiprāki likumi. Ja latviešus uzskatām par Ziemeļeiropas nāciju, latgaliešus es tā nesauktu. Pārnovada latviešiem skandināviskā mentalitāte ir pieņemamāka.

Saprotam zviedru un dāņu filmas...

Viesturs: – Jā, mums patīk viņu dizains, atturība. Latvieši savā starpā ir milzīgi atšķirīgi, par to es ļoti priecājos.

Var teikt, ka arī jūsu ģimenē ir atšķirības?

Viesturs: – Visu laiku esmu gribējis dzīvot Latgalē. Dzimis tur neesmu, bet uzskatīju, ka tā ir mana zeme. Tad ar Ievu sākām tur dzīvot. Nevis teritorijā, kas saistīta ar manām saknēm, bet – izrādās – ar Ievas.

Tu ieprecējies Latgalē?

Viesturs: – Jā, ar šo nelatgalieti, Berģu zaķi. Tas ir paradokss par Ievas citādo mentalitāti.

Iznāk, ka abi esat latgalieši?

Viesturs: – Es esmu latgalietis. Un Juris Jurjāns, viņas tēvs.

Ieva: – Ne gluži. Viņa vecaistēvs ir Dominiks Poļakovs no Viļānu novada, arī mana tēva vecāmāte bija latgaliete. Es Latgales kultūrā ieeju ļoti personīgi, kaut arī pa citām durvīm nekā Viesturs, un esmu to iemīļojusi. Pat vārds “iemīļot” vairāk šķiet latgaliešu, jo literārajā valodā saka “iemīlēt”. Ar gadiem secinu, cik brīnišķīgi mūsu Latvijā var ceļot, piedzīvot bagātību vidē, ģeogrāfijā, cilvēkos, novados.

Ir pēdējais brīdis, lai prieku par vietējā šarma un kultūras lieliskumu atkal mācītos, dabīgi atdzemdinātu interesi par vietu, no kurienes nāc. Pielāgojoties mēs kļūstam arvien neinteresantāki, bet, tiklīdz uzzini, ka vecvecmāte ir bijusi konkrēts cilvēks konkrētā ciemā, ko viņa darījusi, kādās attiecībās bijusi, tas dod citu pašapziņu, kas ļoti vajadzīga visai nācijai.

Jūs savas dzīves notikumus integrējat mākslā?

Viesturs: – Visa mūsu māksla ir mūsu dzīve. Arī Rīgā dzīvojam pilsētā pie upes, tā ir universāla metafora. Ļoti personīgi domāju par cilvēciskām izvēlēm. Pēc Maximas traģēdijas pazīstami cilvēki izvēlējās tajos veikalos nekad dzīvē nespert kāju, arī es cenšos to nedarīt, bet daudzi jau pēc gada turpināja tur iepirkties.

Tā ir maza, konkrēta izvēle. Pasaule ir komplicēta – kas tev maksā naudu, kuras viltus ziņas tu tiražē, kad patiesi iestājies par mediķu algu pieaugumu, bet tad kopā ar Putina priekšzeļļiem pēkšņi pieprasi Saeimas atlaišanu. Ir jādomā, neviens tevi nemobilizēs, ar automātu vēderā nebakstīs. No šāda viedokļa filma ir personiska.

Gribam atgādināt – redziet, kā bija, mums neko neprasīja, padarīja par žīdu šāvējiem, fašistiem, čekistiem... Cīņa, gluži kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku, nebeigsies, nedrīkst zaudēt modrību. Labklājība ir visīstākā narkoze. Arī man patīk nauda, dzīvoju pāri saviem līdzekļiem. Varbūt tāpēc man patīk ātri iztērēt, jo uz tās neko uzbūvēt nevar.

Foto: Oļegs Zernovs

Ansis pārslidina ieroci pār laivas malu, pacifistisks žests – tāda ir arī tava attieksme?

Viesturs: – Veiksmīgi esmu izvairījies no padomju un arī no Latvijas armijas. Karošana man ir nepieņemama, tāpēc tas ir personiski. Ja mans dēls grib nokļūt specvienībā, kā jau romantiskie jaunieši, kuri nodarbojas ar cīņas sportu, es to nesaprotu. Uzskatu – gara spēks pār kara spēku. Vienmēr. Esmu pacifists, bet cīnītājs. Ja tavs aicinājums ir kļūt par karavīru – ej!, bet savam dēlam es to neieteiktu. Viņš, paldies dievam, manī neklausīsies.

Filma ir arī par nenotikušu mīlestību?

Viesturs: – Vai tad nenotika?

Nesagāja Ansis ar Ziseli...

Ieva: – Nezinām, vai tā būtu laba mīlestība, noturīgas attiecības. Reizēm dzīvē tas, kas nenotiek, paliek tādā idealizētā vīzijā. Mēs drīzāk rādām modeli, kā tas notika ar ļoti daudziem Anša vecuma cilvēkiem. Sāpe, ko viņi piedzīvoja, pārmantojas. Mūsu vecvecāki ar to, iespējams, nav dalījušies, bet daudziem attiecības pārtrūka, viens aizbrauca uz ārzemēm, otru aizveda uz Sibīriju, plaisas vienas ģimenes ietvaros bija tik dziļas, ka rētas mūsos ir joprojām.

Potēt ideju, ka katrs cilvēks dzīvo tikai savu dzīvi, ir apmāns. Esam kļuvuši tik infantili, ka domājam – mūsu mūžs ilgst no piedzimšanas līdz nomiršanai. Pat tad, ja par to neinteresējamies, dziļi mūsos mājo dzimtas pieredze un traumas. Jo mazāk sevi pazīsti, jo nelaimīgāks esi. Tad meklē laimi dažādos tās aizstājējos. Liekas – vēl vairāk un labāk paēdīsi, sēdēsi pie vēl milzīgāka televizora... Bet, izrādās, tas nesniedz gandarījumu.

Ja veicas, trešajā dzīves nogrieznī saproti, kam esi veltījis vērtīgākos gadus. Acīmredzot mākslinieka uzdevums ir meklēt dzīves jēgu, urķējoties pašam sevī, lai cik patosīgi izklausītos. Pieķeroties taustāmajam, sadzīviskajam, par to nav iespējams domāt. Kad cilvēks ieiet melnajā kastē, kinoteātrī vai teātra zālē un nonāk savas apziņas tumsā, tiek konfrontēts tikai ar sevi, jo tajā brīdī neviens nevar ieskatīties viņa acīs un sirdī, viņš raud, smejas...

Laba filma tevī turpina dzīvot ilgi, un tikai ar laiku saproti, kas izsauc to vai citu reakciju. Domāju, ar mums, autoriem, notiek tas pats. Mēs ieguldām visus resursus, bet, kad filma sāk dzīvot, mēs sākam to piedzīvot kopā ar publiku. Tāpat arī uz saviem uzgleznotajiem darbiem dažreiz sāku skatīties kā uz vēstījumu, kas atdalīts no sevis, un, izrādās, tie man kaut ko saka.

Jūs viens otru ieraudzījāt teātrī?

Ieva: – Viesturs studēja teātra režiju pie Pētera Krilova, Zirgu pastā, es tajā laikā studēju glezniecību Mākslas akadēmijā. Viņš iestudēja fragmentu no Trīsgrašu operas, bija jāatrod kostīmi Aurēlijai Anužītei un Zanei Vaļickai – sievietēm, kuras pretendēja uz Mekija Naža sirdi. Viesturs palūdza mani tos atlasīt, es Dailes teātra noliktavā ieraudzīju divas vienādas kleitas – skaisti rozā, kā kūkas glazūra.

Sapratu, ka mans piedāvājums būs – divas sievietes vienādās drēbēs, kas Mekijam radītu papildu grūtības. Tā nu es turpināju atvieglot Viesturam studijas, ģērbjot aktierus. Tad trīs jaunie režisori nodibināja Nepanesamo teātra arteli. Pēc veiksmīgā Skroderdienas Silmačos iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī Žagars mūs pasauca veidot Operā Jevgeņiju Oņeginu. Piedāvājumi bija tādi, no kuriem būtu muļķīgi, neiespējami atteikties. Katru reizi ar bijības sajūtu uz lielajām skatuvēm darījām visu, ko varējām.

Dzīvē esat kopā, jo sastrādājāties profesionāli, vai strādājat kopā, jo esat pāris?

Viesturs: – Mēs bijām kopā, pirms sākām profesionāli strādāt, līdz ar to – tas ir svarīgāk.

Tas ir ērti – strādāt ar dzīvesbiedru?

Viesturs: – Ērti un neērti. Ieva vienkārši mūk no sadarbības ar mani! Viņa ir gatava ņemt katru mazāko, dīvaināko projektu, lai tikai nebūtu jāsadarbojas ar mani.

Tā ir tava sazvērestības teorija?

Viesturs: – Tā ir realitāte, viņa pati ir teikusi. Man kļūst arvien grūtāk piespiest viņu sadarboties.

Ieva: – Nē, nē... Tā ir interpretācija.

Viesturs: – Nē, Ieva, tas ir fakts.

Ieva: – Nu... gadu gaitā šis tas mainās. Iepazināmies gana jauni, mums bija deviņpadsmit, bijām brīvi cilvēki, praktiski dzīvojām teātrī. Gājām uz katru mūsu izrādi. Sākumā Jaunā Rīgas teātra publika nāca ļoti slikti, mums bija svarīgi zināt, cik atnākuši uz Skroderdienām vai Idiotu. Ar laiku kļuva labāk.

Mūsu personīgā un profesionālā dzīve bija cieši saistīta, tāpat sabiedriskā, draudzēšanās. Viens projekts pārauga nākamajā, tad vienā brīdī mēs kļuvām par ģimeni, un daudz ko diktēt sāka bērni. Noteikumi mainās. Viesturs ir ārkārtīgi ražīgs režisors, viņam ideju netrūkst. Sākotnēji biju pārliecināta – ja ar viņu nestrādāšu, būs pilnīga izgāšanās, man viņam vienmēr visā jāpalīdz.

Jo esi vislabākā? Vai saproti viņu vislabāk? Pacietīsi viņa kaprīzes?

Viesturs: – Man nav kaprīžu.

Ieva: – Nē. Mijiedarbība ir tik liela, ka nav nodalīts – scenogrāfs, režisors... Viesturs pamet punktus, kas viņam svarīgi, es it kā ielienu viņa galvā un cenšos īstenot. Uzzīmēju, un viņš tikai manā zīmējumā ierauga, kas viņa galvā ir. Tās ir bezgalīgas sarunas, diezgan vētrainas. Radošajai dzīvei nav robežu, tā sākas, tiklīdz pamosties, un beidzas, kad ej gulēt. Ja visas personiskās attiecības ir arī profesionālas, dzīve kļūst tik intensīva, ka cilvēka spēkiem ir grūti izturams.

Bērnudārzi, skolas, aukles, siltas pusdienas, veselīgs ēdiens, pulciņi, slimības – pienākumi kā jebkuram. Ar laiku sapratu, ka manai daļai kļūst arvien mazāk laika. Tiklīdz viena izrāde beidzas, Viesturs saka: “Tagad taisām šo!”, bet man ir arī savi mākslinieces uzdevumi. Man vajag savu teritoriju, lai kvalitatīvi būtu gan ģimenē, gan savā aicinājumā. Distance dzīvē, tāpat kā ainavā, liek ieraudzīt kopsakarības. Ilūzijai, ka mūžs ir bezgalīgs un sevi var nonstopā notriekt, vairs neticu.

Teiciens, ka nodzītus zirgus nošauj, ir ļoti trāpīgs. Ja pats laikā neapstājies... Un tā pat nav apstāšanās, mazliet atkāpšanās, ieiešana kontemplācijā, lai saprastu... Mēs pa iekšēju ceļu esam nonākuši līdz atbildei, ka turpinām strādāt pie ļoti ietilpīgiem projektiem, kuros varam viens uz otru paļauties, bet katram ir arī sava teritorija, kurā strādāt ar citiem, īstenot pārējās idejas. To mums, paldies dievam, netrūkst. Varbūt jāsaprot, ka visu nevar izdarīt.

Domāju, gan Viesturam, gan man ir tāda Raiņa dzīve iecerēta, 300 gadi, lai visu paveiktu. Jābūt veselīgākam, mierīgākam, jo nevajag visu laiku ražot. Pasaule ir tik ļoti patērējoša, varbūt arī radošajā dzīvē esam kļuvuši par tādiem...

... piesārņotājiem?

Ieva: – Jā. Varbūt ne viss, kas iekšā, jāgāž ārā, var pagremot ilgāk, būs labāk. Spontanitātei ir milzīga nozīme, bet idejām jāļauj arī nobriest, tāpat kā dabā. Visu laiku ēst zaļus ābolus... Jaunietim ir jābūt kaislīgam pravietim, bet gudrs cilvēks ar laiku mainās. Ir muļķīgi iecirsties un visu mūžu būt pusaudzim. Katrā vecumā ir savs prieks, šobrīd – apjēgt dzīves daudzslāņainību.

Vai nav tā, ka māja pārvēršas par darbnīcu un vienā brīdī jūti, ka bērni dzīvo tās maliņā?

Viesturs: – Mūsu bērni ir separāti domājoši, viņiem obligāti vajag savu telpu.

Jau kopš mazotnes?

Viesturs: – Vispār jā. Mums mājas dzīve ir ļoti svarīga, daudz tur strādājam. Gan Āgenskalnā, gan Latgalē ir brīnišķīgas vietas, kur dzīvot pilnvērtīgi, gan visiem kopā, gan atsevišķi. Vai bērni ir izauguši? Vēl nav.

Ieva: – Es lieku sev mainīt priekšstatus par bērnu augšanu. Mūsdienās mēs tik egoistiski skatāmies uz vecāku lomu, es pati arī. Kad bērni bija mazi, bija auklītes, metos darbā, jo gribējās strādāt, bet ģimene turpina pastāvēt, arī bērniem augot, attālinoties, tev viņi jāpatur uzmanības lokā. Pusaudža gadi ir sarežģīti, it īpaši, ja vecāki novēršas. Pirmā intuitīvā reakcija uz bērna agresiju ir norobežošanās, bet tas jaunais cilvēks nesaprot, kas ar viņu notiek.

Hormoni, milzīgās gaidas un sabiedrības spiediens... Mūsu totāli uz konkurenci tendētajā sabiedrībā ir grūti būt jaunam cilvēkam. Jāpārkāpj savam egoismam, un tas, ka bērns aizcērt durvis, nav jāuztver kā apvainojums un iemesls nesarunāties. Nerunāšana balstās mūsu egoismā, atkal lēksim savās grāmatās, darbos, izklaidēs, jo arī mums šausmīgi gribas to savu dzīvi, bet – ja esam radījuši jaunus cilvēkus, mūsu atbildība un mīlestība nebeidzas nekad.

Foto: Oļegs Zernovs

Un to viņam vajag visvairāk.

Ieva: – Jā. Kad vecāki sāk aiziet, no atmiņu dzīlēm iznirst situācijas, kad esi atbalstīts, pašam to neapzinoties.

Kā viņi reaģējuši uz tavu pusaudža asumu.

Ieva: – Tieši tā. Mēs nezinām, kura mūsu izteiktā frāze iesēdīsies viņa galvā, tā var būt arī totāli kritiskā, ironiskā, iznīcinošā, kuru viņš iekals kā akmenī un turpinās sevi nīcināt. Ir traki, ja pašu nežēlīgāko dzirdi no vecākiem, lai arī tas ir teikts ar labu nodomu.

Viestur, kad dzīvoji Vācijā, teici, ka vajadzētu pārrevidēt atsvešinātību no bērniem, kaut fizisko. Vai pieļāvi, ka varētu atteikties no projektiem, lai vairāk būtu ar ģimeni?

Viesturs: – Bērni vienmēr ir braukuši līdzi. Arī pie šīs filmas visu laiku bija klāt.

Vasarā un Latvijā to ir vieglāk realizēt.

Viesturs: – Jā, jā... Man pietrūka. Jo dzīvoju ar cilvēkiem ne tāpēc, ka viņi ir mani sieva, māte vai bērni, bet tāpēc, ka man patīk ar viņiem dzīvoties. Domāju, šai patikā slēpjas pilnīgi viss, kāpēc man ir prieks par mājām, cilvēkiem man apkārt, kāpēc pietrūkst, ja viņu nav. Ziemas brīvlaikā uz pusotru nedēļu norokamies Latgalē, bet Georgs izdomā, ka nebrauks. Jūtos ne pārāk forši, bet saprotu – septiņpadsmit gadi, nedzīvos taču ar vecākiem.

Man patīk Amerika, te ir šausmīgas ziemas, gribas uz pāris mēnešiem aizbraukt, bet, ja ģimene nebrauc līdzi, to nevaru. Kad braucu viens, to visi pārdzīvo vieglāk, bet man gribas, lai kāds brauc līdzi. Abus ar Ievu mūs negrib laist, nabassaite ar māti ir nopietna.

Pie mums dzīvo arī krustmeita Līva, bioloģijas studente, jaunā dzejniece. Māja vienmēr ir cilvēku pilna, man tas patīk. Līva ir fantastiski gudra, varam diskutēt no rīta līdz vakaram, arī par literatūru. Dēls ir jaunais prozaiķis, vienu brīdi pirku no viņa rakstus. Tad viņu publicēja, un pārdošanas moments bija wow!

Apzināti veicināt bērnu radošumu?

Viesturs: – Cenšamies. Dēls, pēc skolas pārguris, visu ziemu spēlēja datoru, bet pirmajā vasaras dienā nopirka biezos Platona Dialogus, izlasīja. Arī Augustīnu. Es viņu piespiest nevarētu. Kultūru vidusskolā ir ļoti labs filozofijas skolotājs, kas spēj radīt interesi. Dēls saka: “Beigās iznāca, ka tu tomēr panāci savu!” Kad ir skola, viņš nelasa. Dažbrīd šķiet, tā ir lielākais kaitēklis bērnu izaugsmei, visu laiku jāmācās, nevar lasīt, rakstīt, gleznot. Pārvelcies pārguris, neko negribi, tikai ierubīt kompi. Kaut kas nav pareizi, iekšējā pasaule paliek novārtā. Georgs kādreiz daudz gleznoja, varējām izstādes rīkot, bet skola to noēd.

Ieva: – Mazina apetīti uz izziņu, iniciatīvu. Tā ir sistēmas cilvēku ražošana, padomju gadu sekas, kas aiz inerces turpinās. Nevienam nav laika visu kārtīgi pārstrādāt. Iespējams, tas prasa pārdzimt domāšanā, un to nevar zibenīgi.

Ja mums, pieaugušajiem, būtu tik milzīga slodze kā manai meitai Ģertrūdei... Viņa ceļas pusseptiņos, atgriežas pusseptiņos, pēc skolas ir nodarbības, nogurums sakrājas jau pirmajā pusgadā, mācības notiek spuldžu pārgaismotās telpās bez gaisa, sēž sakņupuši. Varētu uztaisīt treniņnometni pieaugušajiem.

Viesturs: – Mēs nomirtu, tas ir fakts.

Ieva: – Ja man katru dienu liktu iet uz darbu tādā rūpnīcā, sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri mani savā ziņā terorizē, jo arī nevar to izturēt, skolotājs aiz izmisuma kliedz... Arī skolotāji vairāk vai mazāk delikāti turpina pazemot bērnus. Un pēc visa tā iedomāties, ka viņi izzina pasauli... Nedrīkst sevi mānīt! Mēs turpinām, jo tā ir iegājies.

Skola ražo cilvēkus, kuri līdz pieciem kaut ko dara, tad aiziet mājās, pierijas un skatās televizoru. Viss viņiem ir vienalga, svarīgi tikai aizbraukt labā atvaļinājumā un nopirkt kaut ko smuku. Lāgā pat nevar pateikt, par ko viņi saņem algu. Vienkārši ražo naudu, apkalpo centrus ārzemēs, apgroza netaustāmas lietas un beigās ir ļoti tālu no tā, ko dara. Bet kur mēs tā nonāksim?

Ko darāt, kad aizbraucat uz Latgali?

Viesturs: – Turpinām strādāt (smejas).

Ieva: – Labi, ka ir trīs stundu ceļš.

Viesturs: – Pārslēdzamies.

Darbnīca ir arī mašīnā? Kā tad pārslēdzaties?

Viesturs: – Kolosāli, ka beidzot satiekamies un izrunājam projektus. Laukos darbnīcas ir atdalītas.

Ieva: – Brīnišķīgā Virdžīnijas Vulfas eseja par savu istabu, sievietēm ļoti vēlu izdevās to izkarot...

Viesturs: – Tur ir ideāli apstākļi darbam.

Cerēju – teiksi, ka ņem makšķeri un ej uz upi...

Viesturs: – Vispār man patīk paņemt mušiņmakšķeri, jau nolietotu, uzvilkt vecos zābakus un pabradāt, ar vaboli izsist sapalu – fantastika! Žēl, ka lielā kaislība tomēr ir uz darbu, grāmatām. Katru vasaru domāju – nu gan izstaigāšu... Man patīk bradāt pa upēm un iet...

Ieva: – Mums ir māja pie upes.  

Viesturs: – Ne tā, kas filmā. Maziņa, bet plūstoša.

Ieva: – Tur atjaunojas tāda bērnības sajūta, laukos var īstenot klejošanu. Atklāju, ka arī mākslas izstādi kopā ar Viesturu nav viegli apmeklēt, jo katram ir savs ātrums, iedziļināšanās. Māksla jāuztver viens pret vienu, jābūt tiesībām uz laiku. Tā arī dabā – viens grib tieši to vietu mežā, kur atbalss...

Otrs aizkavēties pie kādas puķes...

Ieva: – Tā ir. Daba mums ir spēka zona, kas ir ļoti nepieciešams pēc darbiem, kuros smadzenes ir pārkarsētā režīmā, adrenalīnā un stresā. Secinu, ka bērnības prieks atjaunojas, kad esi viens ar dabu, sarunājies ar sevi, Visumu...

Viesturs: – Ar lielo noslēpumu. Bezgalību.

Ieva: – Strādājot ar izstādi Gals & Sākums, atklāju, ka cilvēka dvēselei nav vecuma. Kad jautāju sirmgalvjiem, kas laimīgi saglabājuši prāta gaismu, kas viņiem ir dārgs, viņi nokļūst bērnībā, jaunībā. Kad dedzīgi runājam par sev svarīgo, esam bērna priekā. Dabai ir vienalga, cik tev krunku.

Kad esi viens pret lielo patiesību, var piedzīvot kaut ko tik kolosālu, ko nevajag likt Instagram, tas ir domāts tikai tev. Tad varu to dāvināt pārstrādātā veidā. Ir milzums dāvanu, ko nenovērtējam. Piemēram, redze – daudziem tās nav. Citi nevar staigāt. Mēs nejūtamies pateicīgi, bet to sev vajadzētu atgādināt. Kad braucu ar riteni, bieži izjūtu ārprātīgu laimi.

Viesturs: – Atgriešanās pie vienkāršiem pamatelementiem. Es izjūtu ceļu, patīk braukt ar mašīnu, arī slēpot, laukos daudz braucu ar velosipēdu, bet pēdējā laikā esmu atklājis, ka nav nekā labāka par iešanu kājām.

Ieva: – Filmējot nākas satikt tik daudz kolosālu māju, sirds sāp – tajās varētu dzīvot cilvēki. Kāpēc lienam pilsētās, kur cits citu čakarējam, no pārsātinātības nogurstam. Tik daudz māju aicina cilvēkus, kaut nedēļas nogalēs. Tā ir milzīga dāvana, latvieša būtībai totāli nepieciešama, mūsu jaunais must have, mazais, brīnišķīgais privātīpašnieciskums, kad zini, ka tas mežs, upe vai debesis pieder tev.

Viesturs: – Neeju uz mežu un nesēžu darbnīcā bez binokļa. Darbnīcā ir trīs dažādi putnu noteicēji. Reiz stundu pretī sēdēja zivju ērglis – vecajā kokā virs upes līkuma. Citā reizē pavasarī no rīta virs ūdens apsnigušos zaros bija apmetušies zivju dzenīši, tādi zili – fantastiski!

Pārdaugavā zivju dzenīši ņurko Mārupītē. Ojārs Vācietis gāja skatīties...

Viesturs: – Es gan neesmu redzējis. Mana mīļākā krosa vieta ir gar Mārupīti, kur melnalkšņi...

Foto: Oļegs Zernovs

Atceros skatu – Ieva koši sarkanā mētelī pie zaļas mājas, zaļā dārzā, tu blakus, un aiz jums abi Z torņi.

Viesturs: – Tā ir mūsu dzīvesvieta. Neliela koka māja, vairāki īpašnieki, ar dārzu, verandu...

Ieva: – Privātums jāsargā. Esmu atklāts cilvēks sarunās un dzīvē, gandrīz nekādus aizkarus nelieku, bet Viesturam vairākas reizes atrakstīja cilvēki, un pēc rakstītā mēs secinājām, ka rakstītāji ir no pretējās mājas un zina, ko mēs darām.

Viesturs: – Āgenskalns ir labākais Rīgas rajons – gandrīz kā laukos. Esmu pārlaimīgs. Dzīvojam fantastiskos apstākļos, mums ir ļoti paveicies.

Laura Groza-Ķibere vēro, kas notiek pretējos logos, lai inspirētos...

Viesturs: – Nu... mēs jau arī pavērojam.

Ieva: – Tas ir pieļaujams. Manuprāt, novērojumi ar acīm ir absolūti leģitīmi. Nozīme ir tam, vai tas ir paša lietošanai, vai tu stāsti tālāk.

Var teikt, ka Viesturs vairāk skatās uz sabiedrību, bet Ieva – cilvēkā?

Viesturs: – Man sabiedrība ir svarīga, bet... mans skatiens varbūt iet vertikāli, pāri. Tas, ka man arvien vairāk gribas skatīties cilvēkā, ir fakts. Domāju, ar katru darbu tam tuvojos. Tā lielā abstrakcija ved caur cilvēku. Pat Dievs bija cilvēks, nekā lielāka par cilvēku nav.

Dažbrīd liekas, ka tu pildi tautas sirdsapziņas funkciju.

Viesturs: – To gan es negribētu.

Pat saņemot balvu, teic runu no Operas skatuves...

Viesturs: – Jā... tagad domās, man dot vai nedot. Uzņemties sirdsapziņas lomu negribētos, man tā šķiet bīstama. Vēlos būt godīgs, ja man ir ko teikt, neslēpju. Visvairāk man gribētos būt mīļajam kaķītim priekš mīļā zaķīša (paskatās uz Ievu). Jā, jā... bet man laikam tas ne visai sanāk.

Jo pēc dabas esi klaiņotājs?

Viesturs: – Gan jā, gan nē. Salīdzināšu sevi ar ērgli, lai cik smieklīgi izklausītos – viņš ir klaiņotājs, bet ļoti uzticīgs.

Atgriežas ligzdā?

Viesturs: – Jā. Mani viss šausmīgi interesē, visur gribu aizbraukt, apskatīties, paklīst. Uzticība ir dziļāks jautājums... Domāju, ka tāds esmu. Latgale man kā bijusi tuva, tā ir, man negribas citu māju. Tādā ziņā es pēc jaunā nealkstu. Bet Ieva arī ir klaiņotāja.

Ieva: – Klejotāja. Svarīgi ir sevī atjaunot brīvību, arī tās definīcija visu laiku jāatjauno. Es tiecos pēc cieņpilnas brīvības sev un cilvēkiem apkārt. Tā ir arī maza bērna brīvība. Arī sirmgalvis ir pelnījis redzēt ainavu, nevis tikai būt ieslodzīts pansionātā. Ja mēs piespiestu sevi paskatīties arī uz tiem, no kuriem gribas novērsties... Mēs, visa sabiedrība, esam kā ģimene, un tajā ir visādi cilvēki. Tu vari citam palīdzēt tikai tad, ja pats esi pietiekami vesels un garīgi līdzsvarots. Ekstrēmos apstākļos humāni spēj rīkoties tikai tie, kuri ir trenējušies dienu dienā. Kad nāk pārbaudījums, viņi rīkojas intuitīvi. Tu nevari rīkoties pārdabiski cēli, ja visu laiku esi savtīgi visu pievācis sev.

Žanis Lipke bija kontrabandists...

Ieva: – Piedzīvojumu meklētājs, un tas ir brīnišķīgi, nevajag domāt, ka cilvēki, kas rīkojas varonīgi, ikdienā ir sastingušas, salkanas personas.

Viesturs: – Tieši paraugcilvēkiem ir ļoti grūti rīkoties varonīgi.

Ieva: – Man liekas, ka varonībā ir...

Viesturs: – ... nepareizums.

Ieva: – Paradokss.

Kāpšana pāri rāmim?

Viesturs: – Nuja.

Ieva: – Ir jābūt radošam, brīvam, lai stāvētu pāri likumiem, sistēmas cilvēki nekad netradicionālu lēmumu nepieņem, viņi gaida, kad pateiks priekšā.

Ieva ir teikusi, ka katrs ir pelnījis, lai kāds viņā vērīgi ielūkotos. Jums sanāk vienam otrā...?

Viesturs: –Nu... Štruntīgi.

Ieva: – Ar piespiešanos. Esam nesātīgi cilvēki, abi divi. Gribam piedzīvot, redzēt, baudīt… Katru dienu ir labas filmas, izrādes, gribas sevi nodarbināt, muskuļus bišķi uzlabot, visi pienākumi un tā... Bet tāda vērtīga, vienkārša saruna, kad redzi otra cilvēka seju un acis, ir obligāta. Uz to sevi jāpiespiež, tad otrā atklājas interesantais, aizraujošais. Bet pārsvarā jau mēs interesējamies tikai par sevi...

Acu kontakts dod iracionālo. Vārdi ierobežo. Valoda ir brīnišķīga, tu pilnveido izteiksmes veidu, centies formulēt idejas vai emocijas, bet jebkurš vārds, ko pasakām, patiesībā nozīmē tikai to, ko tas nozīmē man. Starp mums veidojas zona, kurā cenšamies uztaustīt, ko domājam. Esmu secinājusi, ka īstas attiecības paģēr daudz vairāk laika, nekā esam gatavi dot. Iedomājamies, ka esam kaut ko sarunājuši, bet ļoti bieži esam pārpratuši.

Par ko jūs sapņojat?

Viesturs: – To nedrīkst stāstīt. Parasti to ierakstu scenārijos, man ir vesels bloks ar sapņiem. Bet... Mana dzīve ir kā sapnis. Neko vairāk nevajag, tikai turpināt šo laimīgo dzīvi ar mega radošiem izaicinājumiem šajā brīnišķīgajā valstī... Tiešām gribējās aizbraukt uz Ameriku... Nu, aizbraukt var katrs muļķis, bet padzīvot, izbaudīt...

Ieva: – Esmu pamanījusi, ka ar vēlmēm jābūt uzmanīgam. Tās piepildās, bet tām, tāpat kā zālēm, ir blaknes. Tu nekad nedabū to komplektu, kuru esi iecerējis. Jāpatur prātā, ka fiziski neko nepaturēsim, aiziesim no šīs pasaules...

Viesturs: – ... vairāk apģērbti, nekā ienākam.

Ieva: – Tas, kas mūs pārdzīvo, ir prieks. Viss negatīvais ir destruktīvs un turpina sevi iznīcināt. Bet apliecinošais, priecīgais, caur mīlestību, nevar beigties nekad. Jo tu gribi tajā dalīties, tāpēc ar vienu cilvēku tas nebeidzas. Ja ļaujamies dzīvei, izrādās, tā dod vairāk, nekā cerēts. Ja ticam, ka esam radīti ar nodomu, ka neesam nejaušība, ka ikvienam ir uzdevums, mums cauri pasaulīgiem trokšņiem jāspēj to sadzirdēt un piepildīt. Tad arī... katrs ir savā vietā.

Viesturs: – Fantastiski, Ieva, klausījos tevī... Būs kādu vakaru jāaprunājas.

Saistītās ziņas

"Naktīs pārāk labi neguļu,” - Viesturs Kairišs par tīrīšanu Dailes teātrī, melno humoru un kino plāniem
Viestura Kairiša drāma “Piļsāta pi upis" - 10 interesanti fakti par ilgi gaidīto filmu
"Apnikuši prezidenti, kas liek mums kaunēties" - Kairišs atbalsta atklātas prezidenta vēlēšanas 33

Citi šobrīd lasa

Cenšoties izrādīt rūpes, Melānija Trampa sakaitina sociālo tīklu lietotājus 1
Vīra pēdējā brīža ideja daudzbērnu ģimenei no Latgales ļauj laimēt 150 000 eiro 1
Veļu var mazgāt arī ar kastaņiem

Муж звезды «Москва слезам не верит» умер от коронавируса, сама актриса также больна

Вся в кровоподтеках: фото и видео Агаты Муцениеце шокировали поклонников 1