Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs
 

Danas Dombrovskas pirmā intervija pēc atgriešanās Rīgā: "Es uzreiz noticu, mīlu, ļaujos..."

Intervijas
24. februārī 06:46 2020. gada 24. februārī 06:46
 
Una
Ulme
| Žurnāls "OK!"
Par spīti ārējam trauslumam, Dana Dombrovska ir ārkārtīgi stipra sieviete, jo vājš cilvēks nez vai spētu izturēt pārbaudījumus, kādus viņai piespēlējusi dzīve. Pēc kopdzīves ar Andri Kiviču, kurā dzima dēls Kristofers Pauls (14), izdzīvojusi vēl pāris neveiksmīgas attiecības un skandālus dzeltenajā presē, Dana pazuda no publiskās telpas.

Danu (42) pazīstu jau sen. Kopš pirmā brīža mani uzrunāja šīs meitenes ēteriskais trauslums un lielās naivās acis, kas izbrīnīti raudzījās plašajā pasaulē. Draudzenes mēs nebijām, bet palaikam tikāmies. Visus šos gadus esmu neuzkrītoši vērojusi gan Danas kāpumus, gan kritumus.

Sešus gadus viņa pavadīja dziļos laukos, meža vidū, kur vienīgā viņas saikne ar ārpasauli bija ar rokām darinātie svārki, kurus Dana izvietoja pārdošanai sociālajos tīklos. Nu jau pusotru gadu viņa ir atpakaļ pilsētā, un šī ir pirmā intervija, ko Dana pēc gadiem ilga pārtraukuma sniedz kādam medijam.

Zini, Dana, tev piestāvēja tā lauku dzīve, šķita, ka tu tur juties laimīga un harmoniska.

Jā, tur pavadītos gadus es nenožēloju, un, ja būtu iespēja laukos atgriezties, droši vien es to darītu, paturot Rīgu rokas stiepiena attālumā, jo daba ir mana baznīca.

Foto: no privātā arhīva

Kā tu vispār tur nonāci?

Reiz Jāņos ciemojos pie radiem, kur kā Dieva nepieņemta klīdu starp daudzajiem alu iedzērušajiem līgotājiem, ugunskuriem, mūzikas tumbām, ēdieniem un visu pārējo. Tad uzrādās viens onkulis, tāds zaļais vīriņš, kurš staigāja un skatījās, it kā kaut ko meklēdams. Viņš pienāca man klāt un teica – nāc līdzi! Es arī gāju. Viņš ieveda mani mazā melnā pirtiņā, kur atstāja vienu pašu. Tur kūpēja garaiņi, smaržoja dažādi augi, un tā nu visu līgo vakaru es viena pati pavadīju pirtiņā. Kad izgāju ārā, neviena vairs nebija. Upe, vējš, klusums un mazmazītiņš ugunskurs.

Pāris siera šķēlīšu uz šķīvja un mazliet alus krūzē. Arī zaļais vīriņš bija pazudis. Tad iesēdos šūpolēs, skatījos uz dabas skaistumu, un mani pārņēma tā sajūta, ka es gribu laukus. Ka man to vajag. Pašai man lauku nav, kā lai īsteno tādu sapni? Bet tā sirds vēlme laikam bija tik liela, īsta un patiesa, ka nekas pat nebija jādara. Dzīve man dāvāja tādu iespēju, nepagāja ne divi gadi, kad attapos laukos, kurp mani aizveda mīlestība.

Ja tu tik ļoti to vēlējies, kāpēc tagad esi atpakaļ pilsētā?

Pirmos divus gadus es tur kaifoju un sākumā vēl centos dzīvi laukos apvienot ar darbiem Rīgā. Taču ceļš bija ļoti garš, vairākas stundas, tāpēc pamazām sāku no darba piedāvājumiem atteikties. Man tā negribējās nekur braukt! Pēc tik ilgiem saspringtiem pilsētas gadiem un tempa tas miers man bija ārkārtīgi nepieciešams. Es burtiski izkusu putnu dziesmās un absolūtajā klusumā, kas tur valdīja. Ne šosejas, ne kaimiņu. Līdz tuvākajam veikalam – desmit kilometri.

Foto: no privātā arhīva

Ko tev atklāja dzīve laukos?

Sapratu, ka patiesībā mums vajag ļoti maz. Tieši tāpēc man joprojām šķiet, ka lauki ir humānāks dzīvošanas veids. Pilsētā, kad veikals ir degungalā, tu turp skrien, vajag vai nevajag, un tas Samsāras rats nelaiž tevi vaļā. Protams, izkāpt no Samsāras rata nav iespējams. Es to būtu gribējusi, bet man ir augošs puika un vajag elektrību, siltumu, automašīnu. Tāpēc nav variantu, tajā spēlē ir jāpiedalās.

Tad beidzās mīla, un beidzās arī lauki?

Ne gluži... Nevaru teikt, ka mīla ir beigusies. Kopā nedzīvojam, bet mīlestība jau nenozīmē, ka obligāti jābūt kopā. Šobrīd man nav simtprocentīgas atbildes, vai šis dārgais cilvēks vēl ir ar mani. Pašreiz ir tāds kā nogaidīšanas posms. Galvenais iemesls, kādēļ atgriezos Rīgā, ir mans puika. Mēģināju Kristoferu visādos veidos iekļaut savā lauku dzīvē, un kādu laiku viņš tur arī padzīvoja. Tad šķita, ka ģimene beidzot ir savilkta kopā.

Ko gan man kā sievietei vairāk vajag? Lai mans bērns ir laimīgs, un lai blakus ir vīrieša stiprais plecs. Arī šī aizmugure man ir ārkārtīgi svarīga. Tomēr puika tur neiedzīvojās, un es viņu pilnībā saprotu. Divpadsmit gadu vecumā ievest viņu dziļos laukos – tas neiet cauri. Bērnam vajag notikumus, vajag, lai dzīve mutuļo, bet tur viņam desmit kilometru rādiusā nebija neviena drauga. Tāpēc bija jāatgriežas Rīgā. Bija sajūta, ka viņam vajag mani, un man arī viņu ļoti vajag.

Tas ir galvenais iemesls, bet otrs iemesls tomēr ir līdzsvara aspekts. Jā, es gribu laukus, bet uz pusēm ar pilsētu. Kaut kas tajā pilsētas smeķī man ir dārgs – to sapratu pēc atgriešanās. Patiesībā taču man ļoti patīk tās sarkanās lūpas, patīk uzsist papēdīti pa bruģi un, ietinoties smaržu mākonī, skriet uz kādu teātra izrādi. Man patīk vērot cilvēkus un savā ziņā pilsētā patīk tikpat labi kā laukos.

Foto: no privātā arhīva

Būdama stiliste un vizāžiste, bez pilsētas jau tu nemaz nevari.

Mans vīrs var viens pats dzīvot laukos gadiem ilgi, taču es laikam neesmu vienpate. Man ir nepieciešama sava vientulības deva, bet šķiet, ka pa šiem gadiem esmu to dabūjusi tik daudz, ka vairs nav interesanti. Man šķiet, ka tomēr jēdzīgāk ir dalīties priekos, bēdās, sajūtās un dzīves norisēs. Bībelē arī teikts, ka cilvēkam nevajag būt vienam.

Tu tikko savu dzīvesbiedru nosauci par vīru. Jūs esat precējušies?

Savā ziņā – jā. Tas ir tikpat nopietni kā oficiāls gredzens. Vīrs man uztaisīja ozolkoka gredzenu, tiesa, es to pazaudēju. Tā bija tāda sirds sajūta. Es esmu kā sieva, jūtos kā sieva, un viņš mani sauc par sievu. Papīri ir papīri, dažreiz tie ir vajadzīgi. Nevaru noliegt, ka to smuko kleitu man būtu gribējies uzvilkt, bet man nav bijusi vēlēšanās doties uz zagsu. Drīzāk ar to smuko kleitu uzkāpt purvā uz ciņa.

Ir pagājis pusotrs gads, kopš pameti laukus. Kā tu raksturo šo posmu? Pirms tam tu savā sfērā biji ļoti pieprasīta, pārstāvēji pasaulslavenu kosmētikas zīmolu, biji karjeras virsotnē. Un tad vienkārši ņēmi un no tā visa aizbēgi. Tagad esi no aprites ārā. Kā tas ir – mēģināt sevi pierādīt no jauna?

Pirmām kārtām neviena vieta tukša nestāv. To sapratu jau tad, kad sāku atteikt darba piedāvājumus. Bet man tiešām tā skriešana bija apnikusi, gribējās atvilkt elpu. Lieliski apzinos, ka vilciens ir uzņēmis gaitu un tagad man jādzenas tam pakaļ. Protams, ir mazliet žēl zaudētā laika, jo labāk par sapucēšanu es neko nemāku. Es spēju cilvēku nolasīt, sajust, ko viņš vēlas. Krāsu, kompozīcijas, gaumes izjūta – tie ir mani lielākie trumpji.

Tas man ir dots. Es it kā to apzinos, bet nav arī tā, ka gribētos kliegt – hello, esmu atpakaļ! Šajā ziņā ar vienu kāju esmu palikusi laukos. Nav to apgriezienu. Sevis reklamēšana man ir pats, pats grūtākais, bet bez rosīšanās nekas nenotiks. Man nav problēmu sociālajos tīklos ielikt bildi ar saulrietu vai miglas rītu, bet likt bildītes – te es daru to, te pucēju šo... Nezinu. Manī nav tik daudz iedomības. Šī perfekti nopucētā Instagram dzīve šķiet tik ļoti mākslīga. Tas nav domāts man. Kādā brīdī sāk likties, ka esmu vienīgā, kurai ir kādas cilvēciskas problēmas, jo šie cilvēki laikam uz tualeti neiet un degunu nešņauc.

Foto: no privātā arhīva

Bet tev jau nav izvēles – ja gribi atgriezties apritē, jāpielāgojas šīm prasībām un jāspēlē pēc jaunajiem noteikumiem.

Kādu brīdi esmu ķepurojusies un pieļāvusi vienu otru kļūdu pašreklāmā, pazaudējusi labus kontaktus, bet ko lai dara... No vienas puses – vēlos nemelot un būt patiesa, jo tā ir vieglāk dzīvot. No otras – tā ir spēle, no kuras izstāties nedrīkst. Ja vien, protams, neesi gatavs dzīvot meža būdiņā bez elektrības. Tik traki ar mani nav, man patīk komforts un ērtības. Kopumā es vēl taustos un meklēju pati sevi.

Jūtu, ka jāatgriežas modes lauciņā, stilistes un vizāžistes profesijā. Man nekad nav pārgājusi vēlme ar to nodarboties, arī laukos visus šos gadus turpināju šūt un attīstīt savu modes zīmolu Kaikin. Taču manī mostas vēl kaut kas, ko varbūt vajadzētu realizēt, es labprāt ietu dziedināšanas ceļu. Mani ļoti interesē ezoterika, burtiski velk iekšā. Ja man tagad būtu lauki ar pirti... Uh, ko es ar tevi tur izdarītu! Ūdens, uguns, gaiss, augi, masāža. Jūtu, ka kaut kas jādara ar to, kas ir manās rokās, taču nav skaidrs, kas un kā.... Ir bijušas epizodes, kad piedzīvoju milzīgu enerģijas spēku; tādu, ka pilnīgi mati stāv gaisā, it kā atvērtos kaut kāda enerģijas truba.

Visam savs laiks. Starp citu, kas tagad notiek ar tavu svārku zīmolu?

Visus, ko uzšuvu, esmu pārdevusi. Šujmašīna ir izvilkta, kaut kas top, bet ļoti lēnām. Dažus svārkus darināju pat mēnesi, jo tie nav vienādi un sastāv no daudziem, daudziem maziem gabaliņiem, ar iešūtiem ausekļiem, zvaigznēm, Māras līkločiem, krustdūrieniem. Tie bija rokdarbi, līdz pēdējai vīlei. Tas nav tā, ka tu iedod šuvējai to salikt kopā. Visu darīju pati – lēnām, meditējot, divas trīs dienas varēju tikai likt kopā krāsas – kā tādu mandalu. Iepriekš nekad nezināju, kas piedzims.

Skaidrs, ka pilsētas apstākļos tā strādāt nav iespējams. Tas bija pārāk ekskluzīvi – tik ekskluzīvi, ka pati savus svārkus tā arī neesmu varējusi atļauties. Man atrakstīja viena dāma pat no Ņujorkas, kas strādā augstās modes lauciņā, un vaicāja, vai varu divreiz gadā sūtīt kolekciju un cik vienību tajā būs. Mani darbi viņu esot absolūti pārsteiguši.

Taču toreiz es tikko biju ieritinājusies savā lauku mierā, dzīvoju savā ritmā, un te pēkšņi man kāds no Ņujorkas prasa – cik vienību vari atsūtīt? Atbildēju, ka varu atsūtīt vienus svārkus mēnesī, jo man ir tikai divas rokas (smejas). Toreiz nebija neviena, kas pateiktu – Dana, dari! To var izdarīt! Tā ir tava iespēja! Joprojām esmu uz robežšķirtnes – turpināt savu modes līniju vai ne, jo veidu, kā to daru es, nespēšu izskaidrot nevienai šuvējai. To varu tikai es pati, bet, protams, virzieni ir dažādi, un viss ir izvēles un darbošanās jautājums.

Foto: no privātā arhīva

Dzīve jau visu laiku piespēlē iespējas. Jautājums ir par mūsu izvēlēm. Iespējams, tolaik tev to nevajadzēja, bet tas nenozīmē, ka viss ir zaudēts. Galu galā tevi pamanīja!

Protams! Iespējams, ja es nolemtu radīt kolekciju un sazinātos vēlreiz, varbūt kaut kas izdotos.

Diemžēl šo jautājumu apiet nevar – tev vai ik dienu jāsaskaras ar tava bijušā dzīvesbiedra, dēla tēva Andra Kiviča privātās dzīves peripetijām. Kā tu ar to tiec galā, un kā uz to reaģē puika?

(Smagi nopūšas.) Es pilnībā saprotu, ka šis jautājums visus interesē. Ja nebūtu puikas, man būtu pilnīgi vienalga, ko tur kāds cilvēciņš dara, kā viņš dzīvo un kādā veidā tas tiek noformēts. Tā galīgi nav mana darīšana, bet dēla dēļ nākas tajā noskatīties.

Man ir žēl, es ne īpaši labi saprotu virzienu, kurā dodas bērna tēvs. Kontakta mums praktiski nav, bet tēvu bērnam es nemūžam neliegšu. Nesaprotu tos, kuri savu attiecību dēļ liedz saskarsmi ar vienu vai otru no vecākiem. Es apbrīnoju bērna beznosacījuma mīlestību. Pat ja bērns ir liels un arī viņam daudz kas nešķiet īsti forši, tik un tā – tēvs ir tēvs.

Šķiet, ka sabiedrība to visu uztver daudz saasinātāk nekā iesaistītie cilvēki.

Katrā ziņā puika atbrauc no tikšanās ar tēvu un saka – viss kārtībā! Mēs ar tēti darījām to, bijām tur, tētis ir foršs! Publiskā maska un tas, kā viss izskatās no malas, droši vien atšķiras no tā, kā ir iekšpusē. Iespējams, mūs ar Andri izšķīra tieši nepieciešamība pēc šīs publiskās dzīves, jo man tādas vajadzības nekad nav bijis. Es vēlos dalīties tikai ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, mazgāt savu veļu publiski nav manā dabā. Tāpēc arī šodienas saruna man nav viegla.

Pirms sarunas teici, ka dēls ir galvenais tavas dzīves vīrietis. Tev nešķiet, ka viņš ir uzņēmies par tevi atbildību?

Tā arī ir! Es viņā jūtu mostamies tādu vīrišķību, kuras man pietrūkst un kuru viņš sāk paust. Viņš ir mans virzītājs. Puika liek man celties, iet un darīt, par ko esmu viņam ārkārtīgi pateicīga. Vēl būdams man puncī, viņš bija tas, kurš palīdzēja nesabrukt. Mans eņģelītis. Asais eņģelītis. Un mana laime ir mana bērna laime. No šiem instinktiem izbēgt nav iespējams.

 Neviens vīrietis jau mūsu dzīve neienāk tāpat vien. Kādas atziņas, dzīves mācības tev devušas attiecības ar Andri?

Protams, paldies Andrim par dēlu! Taču, vērojot sevi, mēģinot sadraudzēties un iepazīties ar aparātu, kas ir manas smadzenes, un izprast, kāpēc tas reaģē tā vai citādi, esmu nonākusi pie atziņas, ka man piemīt tendence uzreiz noticēt. Paspīdini man uguntiņu, tūlīt acis mirdz, esmu gatava mesties iekšā, mīlēt, ticēt, ļauties... Tagad sev saku – Daniņ, mīļā, lēnām pār tiltu! Āda ir kļuvusi stipri biezāka. Esmu klusāka, piesardzīgāka, vērojoša.

Foto: no privātā arhīva

Vai tas netraucē? Vai tu nebūvē ap sevi pārāk lielu aizsargmūri?

Varbūt. Es sev pieeju ļoti kritiski, arī savam darbam. Nu, piemēram, šovasar visu vasaru gleznoju, bet nespēju gleznas ielikt sociālajos tīklos. Skatos, ka cilvēki tur liek visu, kas ienāk prātā, vienu mazu, šķību sapņu ķērāju, visas māk vārīt ziepes, visi tagad ir gleznotāji, dizaineri, rokdarbnieki un arī vizāžisti. Bāc! Bet es nevaru to gleznu palaist! Jo neesmu par to pārliecināta. Neesmu droša. Man tā latiņa ir uzstādīta tik augstu, ka pašai grūti aizsniegt. Nezinu, kāpēc baidos, kas mani bremzē. Laikam tās ir kaut kādu traumu sekas.

Visticamāk, pastiprinātā paškritika ir saistīta ar pārliecības trūkumu un neticību sev. Pat grūti saprast, kas ir sliktāk – vai būt pārmēru paškritiskam vai plātīties ar katru sīkumu.

Tas ir stāsts par balansu. Es visu dzīvi meklēju šo pelēko vidus līniju, svārsta nulles punktu. Mans klupšanas akmens ir nevēlēšanās dzīvot tajā pelēkajā līnijā. Tiekšanās pēc tā, lai ūdeni varētu pārvērst vīnā, lai visu laiku svinētu svētkus, lai visu laiku būtu virsotnē. Tā ir mana galvenā dzīves mācība. Sāku novērtēt kluso, mierīgo ikdienu, kur neviens skaļi nekliedz un nesauc urravas. Arī eglīšu mantiņas ne vienmēr mirdz, un tikai atskatoties saproti, ka patiesībā taču bija tik labi. Viss ir kā tajā dziesmā – šī dzīve ir kā šūpoles.

Būšu godīga – noteikt tavu vecumu nav iespējams. Pēdējos divdesmit gadus faktiski neesi mainījusies. Vai vecums tevi uztrauc? Vai kādreiz par to domā?

Protams, domāju. Man ir šausmīgas bailes no vientulības vecumdienās. Krunkas mani nebiedē, bet svars gan – tas iet mazumā. Labāk vecumdienās būt mollīgai omītei nekā izkāmējušai grabažai (smejas). Bet vēl jau ir laiks!

Es vispār īpaši nepiedomāju pie tā, ko ēdu, bet instinktīvi jūtu, ko saka organisms. Visu iepriekšējo ziemu un pavasari katru dienu apēdu vienu zaļu ziedkāpostu. Ja nevarēju to dabūt, biju panikā! Man to nenormāli vajadzēja. Jau zināju, kurā veikalā ir saldākie un garšīgākie. Tad vienā dienā tas beidzās. Viss, cauri, nākamais. Ja dienas vidū sagribas ēst, apēdīšu paku ar spinātiem.

Foto: Oļegs Zernovs

Es zinu savus enerģijas avotus – meditēju, jogoju, nūjoju. Mīlu vienatnē dejot. Tas ir kaut kas starp jogu un deju, kad ķermenis jūt, kā tam jākustas. Kā kaķene, kura staipās un zina, kā tas darāms. Tās ir manas sievišķīgās nodarbes, mana enerģijas kustība. Bet kopumā ar gadiem kļūstu arvien vienkāršāka.

Prasības kļūst piezemētākas. Pamazām, ar laiku izfiltrējas pamatvērtības, tu esi tāds kā akmens, kuru dzīve slīpē, slīpē un slīpē. Tajā pašā laikā jūtu, ka nepienāks tāds augšējais punkts. Pilnību šajā dzīvē sasniegt nav iespējams. Vienmēr ir, kur augt un kurp tiekties.

Saistītās ziņas

Dana Dombrovska pārceļas pie dēla
Madara Kiviča pēc vīra sānsoļa: "Esmu Andri ar mašīnu vedusi pie viņa jaunās mīļotās. Vedu un smējos" 17
Valters Frīdenbergs par attiecībām, veselību un piedošanu vecākiem: "Pēdējā stundiņā es gribētu priecāties par dzīvi"

 

Citi šobrīd lasa

Rīgas mikroautobusā saraudina un liek stāvēt kājās meitenei, kura grib ievērot visus drošības priekšrakstus 6
"Viens liels nodokļu maksātājs būs zudis," - Linda Mūrniece, nesaņēmusi valsts atbalstu, prognozē "Hotel Roma" likvidāciju 15
"Ierobežojumi kļūst stingrāki teju ar katru stundu" no ārpasaules slēgtā Peru džungļu pilsētā iesprūdusi latviete Ieva 5

"Как на курорте": Максим Галкин признался, что прекрасно себя чувствует в самоизоляции