Stilīgākais latviešu dzejnieks Kārlis Vērdiņš - šarmants bezkauņa ar doktora grādu

Vai tu kā dzejnieks citādi redzi pasauli?

Es pievēršu lielāku uzmanību valodai – tam, ko cilvēks pasaka, un tam, ko lasu žurnālā vai ielas izkārtnē. Man ir saasināta attieksme pret tekstu. Varu piedot, ja cilvēkam nav nospodrināti zābaki – un reizēm man ir vienalga, vai man pašam tie ir nospodrināti –, bet mani kaitina pavirša, samocīta valoda. Citiem droši vien ir otrādi – galvenais, lai zābaki spīd, bet tas, kā kurš runā un raksta, nav tik svarīgi.

Tavā dzejā ir daudz ikdienas. Vai tu ikdienišķas norises redzi dziļāk, kā šķērsgriezumā?

Tas drīzāk ir estētikas jautājums. Man nepatīk dzejoļos virknēt tādus skaistus, gudrus vārdus – brīvība, patiesība, mūžība...

Tu labāk izvēlies rakstīt par personisko pieredzi.

Vispār jau jāprot ticami sablefot un rakstīt par to, ko neesi pieredzējis, citādi krimiķu rakstniekiem nāktos pašiem slepkavot. Ja raksta tikai to, ko pats pieredzējis... Kuram ir tik interesanta dzīve? Lai Elīna Maligina raksta literatūru, viņai varbūt ir interesanta dzīve, bet ne jau man! Iedvesmu var gūt no jebkura cilvēka, sarunas, mākslas darba. Reiz, Almodovara filmas beigu titros ieraudzījis vairākus uzvārdus Almodovars, uzrakstīju dzejolīti Dziesma par kino – es, nabags režisors, taisu lētas filmas, tur draugiem lieku ciest un mirt, vecāki par statistiem... Bez jebkāda sakara ar filmas saturu.

Šķita, ka ironizē par mūsu režisoriem.

Tolaik latviešu kino prestižs bija ļoti zems. Einars Repše teica, ka kultūrai naudu nevajag, atņēma Kultūrkapitāla fondam finansējumu no akcīzes nodokļa, tobrīd kino režisors objektīvi bija nabags un nesaprasts. Tāpat kā dzejnieks.

Vai mīlestību uz valodu tev ieprogrammēja mamma? Viņa tiešām tev maksāja par lasīšanu?

Nē, nē... No kurienes šāda informācija?

 Dzejolis par Sprīdīti ar citātu...

Tas bija no manas pieredzes, vērojot, kā dzīvo latvieši Rietumeiropā. Šeit visu laiku uzsver, ka emigrācija ir kaut kas briesmīgs, bet tajā svešumā paveras iespējas, kādu Latvijā nav, dzīves līmenis ir daudz augstāks. Tas ir likumsakarīgi, ka lielākā daļa negrib braukt atpakaļ. Turklāt, ja kāda ģimene mēģina to darīt, nereti sākas problēmas. Amerikā skatījos internetā sižetus, kā latvieši dzīvo Anglijā un Īrijā, stāsta, cik tur ir labi...

Bet par to maksāšanu un literatūras lasīšanu...

Pirmā emigrantu paaudze, kura izaugusi Latvijā, izmisīgi cenšas ar bērniem runāt latviski. Bērnu tas neinteresē, viņam nepatīk iet latviešu svētdienas skolā, un tad vecāki maksā, lai viņš lasītu latviešu grāmatas, uzturētu latvietību. Taču esmu Amerikā sastapis bērnus un pusaudžus, kuri perfekti runā latviski, turklāt dažam latviete ir tikai māte, bet tēva dzimtā valoda ir kāda cita. Dažreiz latvietību uztur ļoti nepiespiesti, citreiz dramatiski, ar problēmām.

Ko tu darīji Amerikā?

Kopš 2016. gada studēju Vašingtona Universitātē Sentluisā, Misūri pie Misisipi, tur dzīvoja Marks Tvens. Tā ir viena no daudzajām Džordža Vašingtona vārdā nosauktajām iestādēm.

Studē literatūrzinātni?

Salīdzinošo literatūras zinātni. Parastie amerikāņu bērni, balti, gaišmataini un zilacaini, studē english departamentā angļu valodu un literatūru, bet salīdzinošo literatūru studē ļoti raiba publika no dažādām valstīm. Salīdzinošā literatūrzinātne aicina atmest mītus par nacionālās kultūras unikalitāti un savrupību.

Mums, latviešiem, jau ir skaidrs, ka mūsu literatūru daudz kas ir ietekmējis. Piemēram, Rainis iztulkoja Gēti, citi – Iliādu un Odiseju. Mūsdienās pasaule ir atvērta un dinamiska. Latvijā lasa amerikāņu literatūru, bet, lai Amerikā lasītu latviešus, ir ļoti jāpiepūlas.

Kas jādara – labi jāiztulko?

Jāinvestē autoros, kuri labi raksta. Latvijā konkurence nav liela, ir diezgan grūti sadabūt pieklājīgus manuskriptus, kurus būtu vērts izdot, līmenis nav tik augsts. Šeit pie noraidījumiem neesam pieraduši – aizsūtām manuskriptu uz izdevniecību, un ir puslīdz droši, ka to nodrukās. Bet, lai kļūtu par atpazīstamu autoru Amerikā, jāiztur nežēlīga konkurence. Amerikā bieži var dzirdēt tradicionālo veiksmes stāstu – mani noraidīja piecdesmit izdevniecības, un tad piecdesmit pirmā nodrukāja. Tā sākas karjera.

Tu lauzi stereotipu, ka mūsu dzeja nevar iziet ārpus Latvijas robežām – Siermaizīte iekļuva 50 labāko mīlas dzejoļu topā.

Tagad esmu pasaulslavens Latvijā. Anglijā visi to sen ir aizmirsuši, kamēr te piemin ik uz soļa.

Piedod, nevar nepieminēt, varbūt lasītājs nezina...

Tas ir mīts, ka, pateicoties šim dzejolim, esmu šausmīgi slavens. Tas bija iztulkots, kādam iepatikās, un viņš iekļāva to sarakstā. Ja latviešu dzejoli ar labiem vārdiem piemin Londonā, esam kā spārnos un stāstām viens otram: “Mēs varam, esam slaveni!” Ja es Latvijā pasludināšu, ka šis Šekspīra sonets ir labākais pasaulē, angļiem no tā nebūs ne silts, ne auksts. Viņi paši zina, kas viņiem labs.

Tu tomēr to uztver pieticīgi.

Protams, esmu priecīgs. Kopš Latvija ir brīva no padomiskās izolācijas, jaunie dzejnieki brauc uz tulkošanas darbnīcām, sēž plecu pie pleca ar angļu un citu tautu dzejniekiem un cits citu atdzejo. No vienas tādas darbnīcas 2006. gadā man ir iznākušas divas grāmatas – Polijā un Slovēnijā. Es visu laiku atdzejoju latviski dažādus autorus, mani tas interesē.

Tu nemaz tik daudz neraksti – gada laikā topot kādi padsmit dzejoļi...

Tas ir neprognozējami. Ir dzejoļi gan pieaugušajiem, gan bērniem, kurus rakstu sava prieka pēc, ir tādi, kurus pasūta kādam projektam, ir dziesmu teksti un arī eksperimenti, kurus uzšņāpju melnrakstā un izmetu.

Tavi iekšējie laikapstākļi ir plašā amplitūdā vai pārsvarā stabili?

Kad dzērām aliņu ar Sentluisas studiju biedriem, kuri par mani bija vismaz desmit gadus jaunāki, viņi sūdzējās par savām krīzēm un prasīja: “Aren’t you depressed?” Teicu, ka nevaru atļauties depresiju, jo Amerikas universitātēs slodze ir liela. Ja visu semestri dzeršu, ālēšos un grimšu grūtsirdībā, neko neizdarīšu. Jaunībā, hormonu vētru laikā, iekšējie laikapstākļi mainās vairāk. Neatceros, vai man šobrīd skaitās zirga vai vērša gadi, bet jūtu, ka visu laiku jāvelk vezums. Tam vajag stabilitāti un veselo saprātu, nevar svaidīties, tad vezums apgāzīsies.

Tu kādā brīdī saprati, ka vajadzīga profesija, jo kā dzejnieks neizdzīvosi?

Man tādu ilūziju nekad nav bijis. Uzaugu deviņdesmitajos, ļoti pieticīgi. Vispirms nonācu nometnē Aicinājums, pēc tam – dzejnieku vidē, tad publicēju pirmos dzejoļus, redzēju, cik niecīgs ir honorārs, turklāt to pašu citreiz negrib maksāt... Protams, tā nevar izdzīvot. Tāda iespēja bija tikai padomju laika populārākajiem dzejniekiem.

Kuri dabūja dzīvokļus Vesetas ielā...

Jā, esmu piedzimis par vēlu, citādi varbūt arī man būtu skaists dzīvoklis Vesetas ielā.

Uzaugi Jelgavā – tādā, par kādu ir grāmata un filma?

Jā, bet Joņevu toreiz nepazinu. Viņš mācījās centrā, es – 4. vidusskolā Pārlielupē. Turklāt es nekad neesmu bijis tik dziļi metālā kā Joņevs. Nekas stiprāks par Nirvana man nepatika. Atšķirībā no Joņeva varoņa mums nebija tikai sapņi par grupu veidošanu – mums tādas patiešām bija. 4. vidusskola ir ar mūzikas novirzienu, slaveniem koriem, un katrā klasē nodibinājās kāda grupa. Nirvana piemērs bija fascinējošs.

Turklāt vidusskolā ģitārists Gatis nāca mācīt džekiem ģitāru, es spēlēju basģitāru. Arī es nodibināju grupu, bet tā bija īslaicīga, jo savā lielummānijā līdzās parastajiem rokmūzikas instrumentiem biju ietilpinājis tajā arī stīgu kvartetu un flautu. Milzīgs sastāvs, sanākt kopā uz mēģinājumu jau bija varoņdarbs. Uzstājāmies tikai dažas reizes. Sapratu, ka mani vairāk interesē teksts, biju sācis studēt, vispirms žurnālistos, pēc tam Kultūras akadēmijā.

Tev bija doma, ka varētu rakstīt medijiem, vadīt televīzijas raidījumu?

Barikāžu laikā 1991. gada janvārī televīzijā skatījos visu to šaušanu Bastejkalnā, redzēju, kā žurnālisti riskē ar dzīvību, filmē... Man šķita, ka tā ir heroiska profesija un ka gribu tajā strādāt. Pēc pirmā gada žurnālistos bezkaunīgi paziņoju, ka gribu būt tas, kuru intervē, nevis tas, kurš intervē, un aizgāju uz Kultūras akadēmiju. Mans sapnis ir piepildījies.

Sāki rakstīt dzejoļus?

Jā, bet apzinājos, ka nevar tikai rakstīt – jādara vēl kaut kas, jāplāno dzīve tā, lai būtu arī kāda naudiņa, jumts virs galvas. Sāku strādāt Belokoņa izdevniecībā pie Latvijas enciklopēdijas.

Tavos dzejoļos un arī literatūrzinātnieka darbībā redz publicistiku – tu runā par attiecībām, attieksmi pret nenormētām seksuālām attiecībām un dzimti. Tu neesi tikai introverts savu sajūtu apdzejotājs, tev gribas runāt uz sabiedrību un kaut ko mainīt?

Jā, deviņdesmitajos gados, kad sāka publicēties mūsu paaudze, dominēja postmodernisms, kad literatūru uztver kā no ikdienas dzīves atsvešinātu tekstu un nepieklājas tieši runāt par aktuālām problēmām. Mums publiku neviens nedāvināja, jau bija kļuvis par normu, ka dzeja attiecas galvenokārt uz tiem, kuri raksta paši. Es teiktu, ka mūsu paaudze cīnījās par savu lasītāju, par komunikāciju ar viņu. Tas man ir ļoti svarīgi. Man nav gandarījuma, ja uzrakstu kaut ko, kas attiecas tikai uz mani. Tagad situācija atkal ir mainījusies: dažādu paaudžu dzejniekus interesē konceptuālā dzeja, kas ir daudz radikālāka.

Esi rakstījis par seksualitātes uztveršanu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Baznīcā, kur par to runāji, kamera ne reizi nepagriezās pret klausītāju sejām – ko tu tajās saskatīji?

Bija sanākuši jauki jaunieši, kurus šīs tēmas interesēja. Tas nebija dievkalpojums, lai gan notika mazā Doma baznīcas telpā.

Brīžiem samulsi, pirms nerātnajām tautasdziesmām prasīji atļauju un dažu labu anekdoti nenolasīji, ja bija skarta īpaši slidena tēma – ebreji vai homoseksuāļi...

Tas vairāk bija flirts ar publiku. Tas viss ir publicēts rakstos – ja kādu interesē, var atrast.

Lai gan tu mēdz teikt, ka tev nepatīk uzstāties publikas priekšā, var redzēt, ka tomēr izbaudi procesu.

2004. gadā, kad jau bija iznākusi mana pirmā grāmata, mani aizveda uz Kuldīgu un iemeta milzīgā aktu zālē, kas bija pilna ar maziem skolēniem. Tolaik bērnu dzejoļus vēl nerakstīju, biju nostādīts fakta priekšā – milzums trakojošu bērnu, kuru uzmanība jānotur. Es kaut kā provokatīvi izrunājos, lasīju agresīvākus dzejoļus, un tā man izdevās viņus uz 45 minūtēm apklusināt.

Tās bija ugunskristības, kad sapratu – ja nāku priekšā, lai kaut ko pateiktu, nevaru būt kautrīgs jauneklis. Nu, kurš man vienmēr dos tādu publiku, kuru interesē, ko es murminu zem deguna? Visu laiku no jauna jāpierāda, ka tu spēj pārvarēt vienaldzību un runāt ar klausītājiem.

Flirts ar publiku ir neatņemama rakstnieka dzīves sastāvdaļa. No vienas puses, ja uzbāzies par daudz, “tagad izklāšu jums visu savu dvēseli”, tas apniks. No otras puses, ja būsi noslēgts “ne ar vienu nerunāšu, viss ir manās grāmatās”, kaut kā pietrūks. Tāpēc rakstnieka attiecības ar publiku salīdzinu ar flirtu: ar vienu roku publiku sauc sev klāt un sola patīkamu pieredzi, ar otru grūž prom, provocē, šokē, izsit no komforta zonas. Tā nu es cenšos kaitēties.

Vai piekrīti, ka dzejnieks savā ziņā ir ekshibicionists?

Ne tikai dzejnieks, arī prozaiķis, literāts vispār. Tas, ko normāli cilvēki noslēpj, nerunā, nerāda citiem, kur nu vēl svešiem, ir rakstnieka maizīte. Protams, ir mākslinieciski pastarpinājumi, nav jau viss, ko rakstu, jāpieņem par patiesību.

Ir daudz paņēmienu, kā savaldzināt lasītāju.

Jā, bet tie nolietojas, un desmitiem gadu izmantot vienus un tos pašus ir garlaicīgi.

 Kā raksta sieviešu žurnāli – attiecībās jābūt radošam?

Esmu mazliet strādājis reklāmā, kur visu laiku runāja par radošumu, taču tas būtībā nozīmē, ka tu apmierini klientu, palīdzi pēc iespējas vairāk pārdot. Radošumam, kā es to saprotu, nav taustāma labuma. Tam drīzāk ir kritiska nostāja pret naudas-preču attiecībām, kādās ikdienā dzīvojam. Savā ziņā ir likumsakarīgi, ka par dzeju nemaksā tik daudz kā par produktu reklamēšanu.

Reklāmā ir zīmoli un ir Lovemarks – kā kola, folksvāgena vabolīte... Piedod par salīdzinājumu, bet tu arī esi kļuvis par Lovemark – kā ar to sadzīvo?

(Smejas.) Es to tā īsti nejūtu. Funkcionēju literārajā vidē, mana auditorija, visticamāk, ir tie pāris tūkstoši cilvēku, kuri nopērk manas grāmatas. Labākajā gadījumā.

 Tas ir daudz.

Tas nav salīdzināms ar popmūziku vai TV seriāliem, kuros darbojas ļoti slaveni cilvēki, bet dzejniekam tas ir daudz, es tiešām to novērtēju.

Tu apzinies, ka atslēga ir tavs godīgums?

Tas ir ļoti apšaubāmi. Flirts ar publiku nozīmē gan satriecošu godīgumu, gan satriecošus melus un safantazējumus. Mēs taču nelasām dzejoļus, lai iegūtu informāciju par konkrētu cilvēku vai notikumu. Dzejā viss ir izlaists caur fantāzijas filtriem.

Jā, es uzķēros, pieņemot, ka mamma tev nopirka riteni par to, ka izlasīji Sprīdīti.

Re, re! Nē, es bērnībā lasīju grāmatas kā traks, mani nevajadzēja uzpirkt ar dāvanām. Toreiz novērtēju, ka mani liek mierā, ka varu ieslēgties istabā un lasīt. Dzīvoju klusā privātmāju rajonā, pensionāri apkārt... Ar klasesbiedriem tusējām vēlāk, vidusskolas gados, kad dzērām nekvalitatīvu šņabi un spēlējām ģitāras.

Tev ir dzejolis 2008 – par to, ka gulēji zem galda ar Kultūras Forumu apsedzies un Poruku pagalvī. Dzērāt sarkanu un baltu, aukstu un karstu no krāna – tā bija?

Tās sajūtas ir bijušas, bet vai tas bija Kultūras Forums vai Rīgas Viļņi... Es varbūt piepušķoju. Domāju, Forumu mēs drīzāk lasījām.

Bet – čurāt izlietnē un...

... pīpēt gultā. Dzejolim vajag uzburt kādu sajūtu, un ar to man saistās šis bezpriģels, bohēma. Tā mēs atbrīvojamies. Lai rakstītu vai vispār nodarbotos ar mākslu, ir jāatbrīvojas; ja esi iegrožots, kompleksains, nobijies – tu nevari neko. Tam ir labās un sliktās puses. Ja atbrīvošanās notiek caur asociālu uzvedību, tu dažreiz dari pāri sev, tuvajiem... Ja visu laiku tusē un dzer, vari kļūt par alkoholiķi. Tā ir neiespējamā misija – saprast, cik tālu drīksti atbrīvoties, lai saglabātu sevi kā radošu cilvēku, bet nenoskrietu no trases. Katram savs liktenis.

Kad jaunībā brauci pie Melgalva, tu nobijies no tā, ko ieraudzīji. Saprati, ka negribētu tā pašsadedzināties?

Ir viegli runāt, ko es gribētu vai negribētu... Cik saprotu, Māris Melgalvs bija dzejnieks ar superplānu ādu. Nedomāju, ka jaunībā kāds nolemj – būšu nelaimīgs, būšu vientuļš, būšu dzērājs, būšu neciešams...

Cilvēks saprātīgā vecumā saprot, kas ar viņu notiek, un viņam ir izvēle.

Par Melgalvu radās priekšstats, ka diez vai viņam bija izvēle. Man šķiet, viņa āda bija tik plāna, ka pasaule visu laiku to nobrāza, un kaut ko vajadzēja likt starpā. Lielā mērā tas bija alkohols. Kad ar Melgalvu iepazinos, viņam bija ap četrdesmit, bet viņš izskatījās kā septiņdesmitgadīgs. Reiz viņš man zvanīja, klausuli pacēla vecmāmiņa un teica: “Kārlīt, tev zvana kāds ļoti vecs cilvēks.”

Es dzejnieku vidē nonācu deviņdesmito gadu beigās, tur alkoholisms bija pieņemts kā norma – ja esi dzejnieks, tad alkoholiķis un tavu dzīves ritmu nosaka tavs dzeršanas režīms. Mūsdienās, protams, arī cilvēki vairāk vai mazāk iedzer, tomēr uzdrošinos cerēt, ka alkoholisms netiek glorificēts.

Padomju laikā tā bija bezmaz varonība – citi stājas komjaunatnē, bet es dzeru, tā protestēdams. Postpadomju laikā alkohols kā protesta forma vairs nedarbojās, bohēma šādā izpratnē bija degradējusies. Taču bārdainie pusmūža kungi, kuri visu laiku bija protestējuši, vēl arvien turpināja protestēt.

Un aizprotestējās līdz savam galam.

Nereti – pāragrajam.

Diez vai tu esi mazāk jūtīgs nekā Melgalvs... Tev ir cita izdzīvošanas spēja?

Mārai Misiņai bija grāmata Pērc lietusmēteli, taurenīt! Tas lietusmētelis tomēr ir vajadzīgs, citādi taurenītis galīgi samirks, saslims un nevarēs palidot.

Ap tavu dzejoli Dziesma tētim bija liels jandāliņš. Latvijas Radio raidījums par to vien, diskutēja ierēdne, skolotāja, psiholoģe, žurnāliste un komentāros netieši arī vecāki.

Ko teica psiholoģe?

Ka jaunajā izglītības koncepcijā saruna par šādu dzejoli labi iederas.

Nu jā. Kad šādu dzejoli iekļauj grāmatā, kuru pārdod pāris tūkstošu metienā, tas, visticamāk, nonāk pie samērā hipsterīgiem vecākiem un bērniem, kuri orientēti uz problēmu izrunāšanu. Bet, kolīdz dzejolis nonāk mācību grāmatās, tas tiek pie daudz plašākas auditorijas, kas ir šokā, jo pieradusi pie citas estētikas bērnu literatūrā.

Viņi bērnu līdz lielam vecumam grib uztvert kā baltu nevainīgu lapu, viņam nedrīkst būt sliktas pieredzes, par to nedrīkst runāt. Kad par šo dzejoli sacēlās jandāliņš feisbukā, kāda vecmāmiņa rakstīja: “Manam mazdēlam ir 14 gadu, un, manuprāt, viņam vajadzētu lasīt dzejoļus par saulīti, putniņiem, meža zvēriņiem, tādus apliecinošus, kas bērniem piemēroti.” Bet tas četrpadsmitgadīgais mazdēls... Baidos, ka tad, kad vecmāmiņa viņu nevaktē, viņš nelasa dzejoļus par putniņiem.

Tavā daiļradē bērns ir diezgan spēcīgs tēls.

Mm... Jā, bērnu dzejā ir citi spēles noteikumi. Tur vari būt naivāks un tajā pašā laikā uzrakstīt kaut ko no savas pieredzes. Vari skatīties uz bērniem, priecāties par to, ko viņi pasaka vai izdara. Tā saikne ir svarīga – ne tikai ar vienaudžiem, bet ar dažādu vecumu cilvēkiem. Vari mācīties gan no saviem astoņdesmit, gan astoņpadsmit gadus vecajiem draugiem, gan bērniem.

Tev ir tādi – no astoņpadsmit līdz astoņdesmit?

Jā, es izbaudu visdažādāko paaudžu cilvēku kompānijas.

Tavos bērnu dzejoļos jaušama liela cilvēkmīlestība.

Cilvēkmīlestībai jābūt visa pamatā, sevišķi bērnu dzejā. Koķetēt varam pieaugušo dzejā, Bodlēra garā pievērsties neglītajam, izaicināt sabiedrības normas.

Cilvēki komentāros pārmeta, ka acīmredzot tev pašam bijusi tik bēdīga pieredze ar tēti, bet citiem tā nav... Taču tev ir arī dzejolis, kur tētis ar bērnu dzīvojas pa mājām, mamma, priekšniece, pārnākusi bužina tēta matus, bet bērns aiziet gulēt bez mīļuma.

Varbūt manā ģimenē attiecības brīžiem bija sarežģītas, taču vecāki joprojām ir kopā, ko es ļoti novērtēju. Tas ir paraugs, ka, par spīti visam, ir iespējams atrast kopīgu valodu. Man ir interesanti izspēlēt dažādus attiecību modeļus un sižetus – vienā tētis ir jauks un mīļš, otrā – grūti paciešams tips, trešajā blandās apkārt un meklē nepatikšanas. Nekad nezini, ar kuru kurš dzejolis rezonēs, jo pieredzes ir dažādas.

Tev pašam bērnu nav?

Man ir gan bērns, gan krustbērns. Bet es par to nevēlos runāt…

Tu ar viņiem labi saproties?

Manuprāt, diezgan labi. Lai gan krustbērns vēl ir ļoti mazs.

Kas ir tavi svarīgie cilvēki?

Man ir svarīgas radniecības saites ar manu ģimeni, man ir svarīgi mani brāļi un māsas dzejnieki, kolēģi pētniecībā. Es bieži piedomāju par diezgan daudziem cilvēkiem, arī par tiem, kurus satieku reti.

Piedomā, lai nebūtu tik egocentrisks?

Vispār jau esmu ļoti egocentrisks. Nedomāju, ka bez tā iespējams rakstīt dzejoļus. Diemžēl ar to jāsamierinās visiem, kuri draudzējas ar dzejniekiem, jo egocentrisms vienkārši ir...

Dotais lielums?

Jā! Protams, dzejnieku var dresēt, teikt – tev jāinteresējas par apkārtējo pasauli un cilvēkiem, nevar visu laiku dzīvot pa mākoņiem... Tas visu laiku jāatceras. Ja mani palaiž savā vaļā, es ārpasauli varu vienkārši aizmirst.

Vai tu dzīvo salīdzinoši slēgtā vidē?

Ir dzejnieku vide, akadēmiskā un ģimene... Studiju biedri Sentluisā, mana mazā mīļā latviešu draudze ar dažādām paaudzēm – tur ir kundzes no trimdas laikiem, jaunatbraucēji, kuri tur nokļuvuši pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, apprecēdamies ar amerikāņiem.

Šķiet, tu esi ietekmējies no Rokpeļņa?

No visiem dzīvajiem klasiķiem visnozīmīgākā man bijusi komunikācija ar Rokpelni. Viņš mani iedvesmo ar savu esamību.

Viņa atzīšanās par sadarbību ar čeku tevi aizskāra?

Zinot Rokpelni kā cilvēku, īsti neticu, ka viņš būtu bijis kāds vērtīgu ziņu pienesējs... Liekas, šī sadarbība no viņa puses bijusi tāds sirreāls hepenings. Tas notika laikos, kad čekas vara bija mazinājusies, astoņdesmito gadu otrajā pusē. Par to varētu spriest, ja redzētu reālos ziņojumus. Turklāt man kā šodienas četrdesmitgadniekam ir ļoti viegli tiesāt tos, kuri dzīvoja padomju laikā; jūs bijāt tādi un šitādi...

Ko tev patīk darīt brīvdienās?

Vispār neko... Cenšos apdarīt darbus, kuru vienmēr ir vairāk, nekā iespējams izdarīt. Vienmēr ir sajūta, ka esmu kaut ko nokavējis, nepaspējis; šķiet, ja es te neslinkotu, būtu padarījis vairāk. Jā, mana dzīve nav sevišķi reprezentabla.

Nebrauc staigāt pa purva laipām vai gar jūru?

Ehh... Dažreiz vasarā mēdzu staigāt gar jūru. Ir cilvēki, kuriem ir svarīga dzīves kvalitāte – dzīvot vislabākajā mājā, dzert vislabāko tēju, braukt uz labākajiem kūrortiem, palikt labākajās viesnīcās, valkāt labākās drēbes... Viņi zina, kā ir vislabāk, un ir gatavi tajā investēt laiku un naudu. Apzinos, ka man nav tik daudz laika un spēka, lai par visām šīm jaukajām, pasaulīgajām lietām domātu, tāpēc...

Tu dzīvo tādā minimumā?

Es cenšos dzīvot minimumā. Sentluisā dzīvoju mazā dzīvoklī, kurā ir tikai grāmatplaukti un nepieciešamākās mēbeles. Tur nevaru atļauties domāt par to, kā celt dzīves kvalitāti, turklāt Amerikā tas būtu padārgi.

Tu apkop garīgo dimensiju?

Es tik piepacelti neizteiktos – ka tagad esmu tik garīgs, ka nevīžoju izslaucīt istabu.

Tas, ka "gudru ļaužu mājās putekļi krājas", nav par tevi?

Tas ir par mani. Tā vietā, lai izslaucītu grīdu, es uzrakstīju šo dzejoli. Dzīve ar dzejnieku nav nekas patīkams. Bet arī Belševica rakstīja, ka viņas dzīvoklī krājas putekļi un viņai ne vienmēr ir laiks un patikšana tos noslaucīt. Biju priecīgs, kad to uzzināju, jo tad likās (smejas), ka tā drīkst. Nav jau tā, ka dzīvoju tikai pa mākoņiem bez sakara ar reālo dzīvi. Taču viss praktiskais prasa piepūli.

Vispirms jāsaņemas?

Ja man jāraksta disertācija angliski, nevar būt produktīvs astoņas stundas dienā. Jāpēta materiāli, jālasa teorija. Visi rakstošie dzīvo ar lielāku vai mazāku prokrastināciju. Visu laiku ir jušana, ka tu nedari tik daudz, cik vajadzētu, ka normāls cilvēks pa šo laiku būtu paguvis izdarīt to un šito, kamēr tu tikai slinko un grauz nagus.

Tad tevi kāds uzaicina pasēdēt un iedzert, tu ar prieku aizskrien, bet nākamajā rītā nespēj koncentrēties, un atkal kaut kas iekavējas. Un tu dzīvo nemitīgos pašpārmetumos, lai gan pēc tam redzi, ka tajā laikposmā esi padarījis ļoti daudz. Tomēr iekavēti darbi ir vienmēr, tu nevari ieplānot brīvdienas Alpos un divas nedēļas no visa atslēgties, jo zini – tā iekavēsi vēl vairāk. Taču – ja tikai sēdi savā istabā pie datora, tev vairs nav par ko rakstīt; vari tikai reflektēt par to, kā sēdi pie datora.

Tu joprojām esi pesimists un domā, ka nekas labs nav gaidāms?

Es neteiktu, ka esmu pesimists, bet, jo ilgāk dzīvoju... Manuprāt, es cenšos novērtēt situāciju, kurā mēs visi esam. Nav jēgas būt milzīgam pesimistam, bet nav arī jēgas dzīvot naivās cerībās.

Un kur mēs visi esam?

Man ir pesimistisks skats, domājot par to, ka Latvija attīstās lēnāk un grūtāk, nekā es gribētu. Daudzi brauc prom, jo šeit nav iespēju nopelnīt, sevi realizēt. Tie cilvēki nav nodevēji, tā ir nepieciešamība. Pats nedomāju saraut saites ar Latviju, visticamāk, es palikšu te.

Tu esi mazliet laimīgs?

Jā, protams! Par visu, kas man ir. Mūsdienu pasaulē ir tik daudz posta un bēdu, ka esi laimīgs par to vien, ka vispār esi dzīvs un daudzmaz vesels, ka daudzmaz ir ko ēst un dzert, ka ir draugi un ka vari darīt patīkamu darbu. Tas ir ļoti, ļoti daudz, ja salīdzina ar cilvēkiem citās pasaules malās. Arī tepat Latvijā. Kad man prasa, kā man iet, vienmēr atbildu, ka kolosāli. Daži ir pārsteigti un aizvainoti, jo Latvijā tas izklausās ļoti rupji. Pieklājīgi ir atbildēt, ka klājas normāli.

Tā tu provocē...

Jā!