"Septiņgadīgā meita dāmas uztver kā draudzenes" - kā dzīve aizrit vietējiem no Sarkano lukturu rajona

Tūristu pieplūdums laika gaitā Amsterdamā pieaug. Pilsētas mēre Femke Halsema norāda, ka daiļā dzimuma pārstāves aizvien biežāk pievilina nekulturālus tūristus ar nepieņemamu attieksmi. Sociālie mediji un tajos publicētie video tūristus iedrošinot uzvesties neadekvāti.

Halsena ir apņēmusies spert soli uz priekšu pilsētas tēla izmainīšanā, kā arī aizsargāt tās sievietes, kas ikdienā strādā Sarkano lukturu ielā. Pilsētas mēre uzsvērusi, ka sievietēm jādod iespēja darboties anonīmi, daudz drošākos rajonos, kur viņas netiktu pakļautas nemitīgiem tūristu fotozibšņiem un krāpšanai. 

Amsterdama uzsākusi kampaņu "We live here" ("Mēs šeit dzīvojam"), kuras mērķis ir cīnīties pret pilsētvides bojāšanu un nepieņemamu uzvedību, piemēram, urinēšanu uz ielām, piesārņošanu, atrašanos publiskā vietā dzērumā un trokšņošanu. Bet kā ir dzīvot rajonā, kas tiek uzskatīts par intīmpreču veikalu un seksa tūristu paradīzi?

Lai aizsargātu sevi, iemācījāmies karatē

70 gadus vecā Martine Grīna mājā pie kanālmalas dzīvo jau daudzus gadus.

"Sarkano lukturu rajonā dzīvoju kopš 1979.gada. Kad piedzima otrais bērns, mēs ar ģimeni pārvācāmies uz citu māju šajā rajonā, jo šī kļuva par mazu. Es un vēl 5 cilvēki nopirkām 1450.gadā celtu ēku kanālmalā. Tā bija briesmīgā stāvoklī, bet mēs to savedām kārtībā.

Tolaik šeit bija ļoti bīstami. Apkārt staigāja daudz narkomānu un heroīna izplatītāju. Tāpēc mēs, arī bērni, devāmies uz karatē nodarbībām, lai iemācītos sevi aizsargāt. Šodien šeit palikuši dzīvot esam tikai mēs un augšstāvā dzīvojošie kaimiņi.

Ikdienā mēs dzirdam daudz trokšņojošu tūristu. Tracis sākās pirms apmēram 6 gadiem. Es uzskatu, ka Sarkano lukturu kvartāls būtu jāpārceļ tieši uz Shipholas lidostu. Viņi meitenes varētu izmitināt tur, jo viņas tik un tā ir vienīgais iemesls, kāpēc tūristi uz šejieni vispār brauc.

Man riebjas piedzērušies angļi. Šeit katru vakaru ir kā Karaļa dienā, kuru aprīlī atzīmē visā Nīderlandē. Pa ielām nav iespējams normāli pārvietoties, jo tās ir pārpildītas. Naktī es cenšos neiet ārā, tas vairs nav jautri. Kāpēc es nepārceļos? Jo es mīlu šo vietu. Kāpēc lai es pārceltos? Man patīk mana māja, tā atrodas tuvu visam. Šis ir neliels rajons, tāpēc no pūļa iespējams ātri izbēgt.

Senāk plukatas vienkārši vazājās apkārt, bet mēs visi bijām kopā. Tas nebija droši, bet bijām vienoti. Mēs viens otru sargājām. Tagad mums visiem jāpiedzīvo šīs briesmas. Es priecājos, ka ir pārtrauktas tūristu tūres. Tomēr pilsētas pārvalde mūs nedzird. Lai gan, ko gan viņi varētu darīt? Masu tūrisma sakarā neko daudz iesākt nevar.

Varbūt viņi Sarkano lukturu rajonu varētu pārtaisīt par izklaides parku. Visi uzskata, ka tam ir jāmainās, bet neviens nezina, kā."

Vairāk policistu palīdzētu

49 gadus vecā Saša Koka pārcēlās uz šo apgabalu pēc tam, kad jaunībā to bija bieži apmeklējusi. Tagad šeit audzina dēlu.

"Es uzaugu ārpus pilsētas, bet bieži šeit viesojos, jo šeit atrodas mūsu ģimenes bizness - antīks grāmatu veikals.

Atšķirībā no manis bērnībā, mans 6 gadus vecais dēls droši var spēlēties uz ielas, šeit vairs nav tik liela narkotiku apgrozība. Pati apkaime ir mainījusies uz labo pusi, bet tūristu pieplūdums ir lielāks. Tūristi centrējas noteiktās vietās, lielās grupas ir neciešamas, jo viņiem ir vienalga par apkārtējiem.

Vairāk policistu varētu palīdzēt, bet Amsterdamas policijai trūkst darbinieku. Veikalu licencēšanas politikas maiņa arī varētu palīdzēt mainīt Sarkano lukturu rajona seju. Šobrīd šeit lielākoties ir marihuānas, suvenīru un vafeļu veikali.

Aizvērt logus (Devallenā ir aptuveni 330 atvērto logu tipa bordeļi) nebūtu jēgas. Šīs aktivitātes vienkārši pārceltos uz citiem rajoniem. Man pret pērkamajām meitenēm nav iebildumu. Tas palīdz regulēt prostitūciju valstī.

Līdz šim mans sešgadīgais dēls nav pievērsis lielu uzmanību sievietēm, kas redzamas logos. Reiz viņš man pajautāja, kāpēc viņas ir tik knapi ģērbtas. Es viņam paskaidroju, ka tas ir veids, kādā viņas pelna naudu. Bērni ir ļoti saprotoši. Augot šeit, viņš to visu redzēs pats savām acīm, tāpēc, kad kļūs vecāks, viņam par to visu nebūs tik lielas intereses.

Piemēram, kad es augu, es ikdienā redzēju narkomānus uz ielām. Es redzēju atkarīgos un to, ko heroīns spēj nodarīt cilvēkam."

Tas ir kā mazs ciematiņš

41 gadu vecā Villemina Tibota un 52 gadus vecais Justus Dollemans uzsver, ka starp vietējiem valda cieša saikne

Justus: "Dzīve šeit vienmēr rit tik aizņemti, un man tas patīk. Man patīk kņada ielās. Es uz šejieni pārcēlos studiju laikā, 1988.gadā, kad man bija 18 gadu. Cilvēki tajā laikā atklāti uz ielām lietoja narkotikas, apkārt staigāja daudz narkodīleru. Tomēr es nekad nejutos apdraudēts.

Es zināju vietas, no kurām nakts stundās labāk izvairīties. Tagad šeit ir vairāk tūristu, viņi atstāj netīrību. Par laimi mēre ir likusi izvietot zīmes, kas norāda tūristiem, kā ir jāuzvedas."

Villemina: "Tas ir skaidrs signāls. Man šķiet, ka šī kampaņa ir lieliska. Tā parāda, ka šeit dzīvojam arī mēs, vietējie iedzīvotāji. Tūristi ir laipni aicināti, bet ir jāprot uzvesties. Es zinu, ka ir plāni šajā rajonā aizvērt logus.

Sievietes šeit nemaz nepelna daudz. Cilvēki vienkārši atbrauc paskatīties, nevis reāli maksā un izmanto viņu pakalpojumus. Mēs viņus saucam par "lūrošajiem mērkaķiem". Šī vieta kļuvusi pārāk pārpildīta, lai īstie klienti uz šejieni nāktu, tāpēc, kāda gan jēga no šīm sievietēm?"

Justus: "Esmu mēģinājis 2 gadus dzīvot citās Amsterdamas vietās, bet tas kļūst garlaicīgi. Es atgriezos šeit tiklīdz varēju. Neesmu saskāries šeit ar neērtībām. Mans ritenis nekad nav ticis nozagts, un es jau guļu, kad narkodīleri sāk savas gaitas."

Villemina: "Es gan esmu saskārusies ar šo to. Manai jaunākajai meitai, kurai ir 7 gadi, patīk uz peldēšanas nodarbībām braukt ar velosipēdu. Pirms esam nonākušas galā, es jau piedzīvoju kādas trīs sirdstriekas, jo cilvēki šeit neievēro ceļu satiksmes noteikumus.

Mani kaitina tūristu bari. Tāpat man nepatīk, ka vietējie bieži vien speciāli brauc tūristiem virsū ar velosipēdu, lai viņus nobiedētu. Es esmu meklējusi arī citu mājvietu, bet piedāvājumi ir dārgi un dzīvojamās platības mazas. Tādos brīžos es novērtēju to, kas mums ir šeit."

Justus: "Mēs daudz komunicējam ar kaimiņiem. Mēs kopā dodamies pusdienot, katru dienu redzam viens otru skolā vai rotaļlaukumā. Šeit ir kā dzīvot nelielā ciematiņā ar augstu solidaritāti. Beigās visi tāpat paliek dzīvot šeit, neatkarīgi no sūdzībām."

Šajā vietā kaut kas ir 

51 gadu vecais Pauls Egmonds uz Sarkano lukturu rajonu pārcēlās pirms 15 gadiem

"Kādreiz es dzīvoju Hārlemā, kura man šķita savā ziņā garlaicīga. Kad man radās iespēja nopirkt īpašumu Amsterdamas centrā, Sarkano lukturu rajonā, es neminstinājos. Es pat nepadomāju par sekām, kas var būt, nopērkot vecu māju.

Es pārcēlos šeit pirms 15 gadiem, pirms 7 gadiem man piedzima meita. Viņa zina visu par dāmām, kuras šeit strādā, un uztver viņas kā draudzenes. Ja tu no tā neradi problēmu, arī bērns to neuzskatīs par problēmu.

Es pazīstu visus kaimiņus, prostitūtas, strādniekus, bāru īpašniekus. Viņi visi ir draudzīgi cilvēki. Īpaši man patīk agri rīti, kad ielās sākas kņada, un cilvēki gatavojas dienai. Šajā vietā kaut kas ir, es to nespēju izskaidrot. Šeit ir ļoti skaisti, īpaši vakaros. Te ir daudz apslēpto vietu, tās pievelk gan dienās, gan vakaros. Ar apgrūtinājumiem neesmu saskāries. 

Manuprāt, Sarkano lukturu rajonam nav ne vainas. Protams, šeit valda liela aizņemtība, bet tā ir bijis vienmēr. Tomēr piektdienās un sestdienās dažās vietās uzturēties ir bīstami. Ja izceļas ugunsgrēks, glābējiem piekļūt ir ļoti grūti. Man šķiet, ka tādos gadījumos lukturu ielas ir jāaizslēdz.

Es regulāri esmu sūtījis dažādus ieteikumus pilsētas pārvaldei, bet nekad neesmu saņēmis atbildi. Šķiet, ka viņiem ir vienalga. Man šķiet, ja tūristi par pilsētas noteikumiem tiktu informēti, jau esot lidmašīnā, vai caur īsziņu tiklīdz viņi ierodas pilsētā, viņi uzvestos labāk. Viņi zinātu, ka intīmpakalpojumu sniedzējas nedrīkst fotogrāfēt un, ka uz ielām nedrīkst dzert. Viņus varētu informēt par sodiem, kuriem, manuprāt, ir jābūt lielākiem. Tāpat ielās jāstrādā vairāk kārtības uzraugiem."

Kampaņai nav bijis efekta

41 gadu vecā Reičela Bonnevela kopā ar savu vīru Amsterdamā vada viesnīcu un kokteiļbāru

"Nekad Amsterdamā neesmu dzīvojusi ielā, kurā pazītu tik daudz kaimiņu. Vietējie viens otru pazīst un ir ļoti atvērti, kad runa ir par ielas tādu kā atdzīvināšanu. Tūristi paliek otrajā plānā.

Atsevišķos gada laikos, piemēram, Jaunajā gadā vai Karaļa dienā, vietējie cenšas šo rajonu tomēr pamest, jo tas kļūst pārpildīts un netīrs.

No manas pieredzes raugoties, kampaņai "We Live Here" nav bijis nekāda efekta. Tāpat kā lielajām izkārtnēm uz ielas, kas norāda, ka par piesārņošanu vai alkohola lietošanu publiskā vietā draud 100 eiro sods. Tās vienkārši pavada pilsētvidi nepievilcīgāku. Uz ielām nav policistu un brīdinājuma zīmes ir holandiešu valodā, kas nozīmē, ka tās ir bezjēdzīgas. Vēl labāk - tās tika uzstādītas laikā, kad pilsētā notika svētki, un visi izklaidējās. Kāpēc lai tūristi uzvestos citādi, ja vietējie dzer?

Neskatoties uz to, lielākoties man patīk dzīve šeit."