Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Aleksands Čaks. 1930. gads (Foto: Rakstniecības un mūzikas muzejs)

Piesardzīgais Aleksandrs Čaks. Viņam patika sievietes, taču no laulības dzīves vairījās 3

Attiecības
2020. gada 9. februārī 06:03 2020. gada 9. februārī 06:03
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Savā dzejā Aleksandrs Čaks bija huligāns un dumpinieks, bet reālajā dzīvē – kautrīgs, apdomīgs un pieklājīgs. Viņam patika sievietes, taču no laulības dzīves viņš vairījās. Kad attiecības agri vai vēlu nonāca līdz precībām, viņš ļāva attiecībām pārtrūkt. Pārfrazējot kādu populāru teicienu, varam teikt, ka Čakam patika vizināties, bet nepatika stumt ragaviņas.

Kā apliecina laikabiedri, izcilais dzejnieks Aleksandrs Čaks bijis pārsteidzoši piesardzīgs un bailīgs. Viņš baidījies no visa kā – no nacistiem, komunistiem, izsekošanas, saslimšanas, laulības saitēm, publiskas godināšanas un cita. Viņš paniski baidījies no baciļiem un dažādām infekcijām, tāpēc bieži mazgājis un berzis savas rokas, līdz tās kļuvušas absolūti tīras. Kad paņēmis kādu svešu grāmatu, to kārtīgi izkarsējis ar gludekli. Kā dezinfekcijas līdzekļi bieži izmantojis odekolonu – tā pudeles viņa dzīvoklī atradušās malu malās. Turklāt viņš bijis ļoti jūtīgs. Reaģējot uz sadzīves konfliktiem, viņam acumirklī paaugstinājusies temperatūra, reizēm līdz pat 39 grādiem.

Tuvāk iepazīstoties ar Čaku, daudzi viņa laikabiedri jutās pārsteigti un vīlušies, jo dzejniekam nebija nekā kopēja ar viņa tēliem – trakiem dzērājiem, huligāniem, ašajiem pašpuikām un sapņotājiem, kas klaiņo pa Rīgas nomalēm un makšķerē Daugavā.

Anšlavs Eglītis rakstīja: “Čaks bija nopietns, čakls un darbīgs cilvēks, kautrīgs, labsirdīgs, ļoti pieklājīgs un allaž rūpīgi nokopies. Modernā psiholoģija droši vien atrastu, ka Čaka vētrainie ultrabohēmieši un ciniskie dēkaiņi kompensēja zināmus viņa dvēseles sektorus. Dēkainība un nevīžība bija gluži pretējas Čaka dabai. Kādu laiku viņš mēģināja tēlot noslēpumaino un liktenīgo, izmezdams pa griezīgam teicienam, tukšodams glāzes ar vareniem atvēzieniem, šad tad taisīdamies organizēt kaut ko līdzīgu orģijām, bet drīz vien viņš ar smaidu padevās, atzinis, ka tikpat ilgi nespētu savus draugus un paziņas maldināt. Ar laiku viņa stāja sāka veidoties pat pārāk rātna un atturīga, tā ka draugi viņu nereti saukāja par Čaka papu. Man nekad nav gadījies šo dzērāju un klaidoņu apdziedātāju redzēt piedzērušos, saniknotu, nekārtīgi ģērbušos, neskūtu, vai kaut kā citādi izlekušu no konvencionālās pieklājības rāmjiem.”

Interesanti, ka ar Aleksandru Čaku saistīta kāda mistika, kas vēl joprojām ir neskaidra. Kad viņš 1922. gadā sāka rakstīt dzeju, viņa dzejoļi bija vāji un diletantiski. Nekas neliecināja, ka no rakstītāja varētu izveidoties kaut kas jēdzīgs. Taču 1923. gadā notika pārsteidzošs lūzums, kas racionāli nebija ne izskaidrojams, ne izprotams.

No nevarīga un vāja rakstītāja pēkšņi bija izveidojies izcils dzejnieks. Jau vēlāk, vērtējot notikušo, tika izteiktas dažādas, tostarp fantastiskas, versijas. Piemēram, viena no versijām vēstīja, ka 1923. gadā Čaks ticies ar citplanētiešiem un šī satriecošā tikšanās viņam atraisījusi talantu izcili rakstīt.

Neticamajām Čaka pārvērtībām uzmanību pievērsa arī dzejnieka dzīves un daiļrades pētītājs Valdis Rūmnieks. Viņš apliecina, ka Čaka lēciens no absolūti diletantiskiem darbiem uz ģeniālu dzeju bijis pārsteidzoši radikāls. Turklāt dzejnieks arī mainījis rokrakstu. Sākotnēji viņš rakstījis sīkiem burtiem, kas mazliet gāzušies atpakaļ, bet vēlāk raksts kļuvis taisns.

Lai vai kā – Čaks bija vai nebija ticies ar citplanētiešiem – latviešu literatūrā viņš ieviesa pavisam jaunu un revolucionāru poētiku. Pozicionējot sevi kā anarhistu un tradicionālo pilsonisko vērtību noliedzēju, viņš pārliecinoši apliecināja, ka dzejot var par visu ko. Arī par pilsētas smakām, notekcaurulēm, ormaņiem un prostitūtām.

Izsolē – pēdējais mats

Aleksandrs Čaks, īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis, piedzima 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, drēbnieka ģimenē. Zēns mācījās elitārajā Aleksandra ģimnāzijā, kuru Pirmā pasaules kara laikā pārcēla uz Krieviju. Mācības viņš turpināja evakuētajā Aleksandra ģimnāzijā Veravā, vēlāk – Saranskā. 1919. gadā Aleksandrs iestājās Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, bet gadu vēlāk studijas pārtrauca un sāka strādāt Saranskas apgabala Tautas izglītības nodaļā par lietveža palīgu. 1920. gada februārī viņu iesauca Sarkanajā armijā, kur viņš veica kara komisariāta sekretāra un kultūrpolitiskā darbinieka pienākumus rezerves pulka lazaretē.

1922. gadā Aleksandrs atgriezās Latvijā un nolēma Latvijas Universitātē studēt medicīnu, taču jaunizveidotā Latvijas valsts neatzina PSRS vidusskolas izglītību, tāpēc viņam nācās atgriezties skolas solā, lai iegūtu vidusskolas diplomu.

Vēlāk viņam vienalga nesanāca studēt medicīnu, vajadzēja gādāt iztiku. 1925. gadā viņš ieguva tiesības strādāt skolā – bija Cēsu rajona Drabešu apvienotās bērnu patversmes un sešgadīgās pamatskolas mācību pārzinis. Tas bija laiks, kad Čaks aktīvi publicējās. 1928. gadā iznāca viņa dzejoļu krājumi Es un šis laiks un Sirds uz trotuāra, pēc gada – Apašs frakā un Pasaules krogs.

Kaut arī Čaks nebija nekāds karstgalvis, viņam patika bohēmiska vide un jautrība

Ne velti viņa draugi jokoja: “Ja noticis kas traks, tur vienmēr vainīgs Čaks!” Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados jautrība sita augstu vilni literātu apvienībā Zaļā vārna, kuras neiztrūkstošs biedrs bija arī Čaks jeb Čohiņš. Zaļajā vārnā tika rīkoti dažnedažādi saviesīgi vakari, karnevāli, loterijas un izsoles. Kādā izsolē pat tika izsolīts Čaka pēdējais mats.

Nekāds plencis viņš gan nebija, taču reizēm atļāvās arī vaļības. Čaka draugs Jānis Sudrabkalns vēlāk kādā intervijā stāstīja: “Ar bohēmu jau bija tā, ka arvien nebija tik daudz tās naudas. Ja izdevās pavairāk nopelnīt, tad gan mēs... Kad Aleksandrs dabūja honorāru par tiem Iedomu spoguļiem, tad mēs sākām Marijas ielas tajā galā un braucām no viena krodziņa uz otru, gar vienu pusi turp, gar otru atpakaļ. Kā ormanis? Nu, viņam iznesa – brokastis, pusdienas, vakariņas... Marijas iela taču gara, kāda nedēļa pagāja...”

Čaka dzīvi fundamentāli balstīja ne tikai dzeja, bet arī sievietes. Viena no dzejnieka pirmajām simpātijām bija viņa klasesbiedrene Leontīne Rundele, kurai 1928. gadā viņš rakstīja: “Sveika, mīļā! Nu jau otrā diena, kopš tu esi prom. Otrā diena, kopš es atkal staigāju viens ar savām domām un sāpēm. Kādas skumjas mani pārņēma, kad vilciens sāka kustēties no Amatas. Manī bija iekšā tāds tukšums, it kā es savu sirdi būtu pavadījis prom ar šo vilcienu. Es mekaniski gāju, mekaniski iesēdos zirgā, un mani bija pārņēmis tāds nogurums kā pēc uzrāpšanās uz stāvas klints. Skumjas manī guļ kā bezgalīgs zils ledus, un manas domas uz viņa slidinājas. Jo skumjas ir mana atpūta.”

Cik zināms, Leontīne aicinājusi Čaku uz kopīgu ģimenes dzīvi, taču dzejnieks vilcinājies un visbeidzot noraidījis šo priekšlikumu. Čaks paziņojis, ka vēl neesot gatavs veidot ģimeni.

Ar laulības saitēm

Nākamā dzejnieka mūza bija Angelika Blaua – viesnīcas īpašnieka meita, deviņus gadus jaunāka par Čaku. Vecāki mudinājuši meitu interesēties par komerczinībām un tautsaimniecību, bet viņai bijušas citas intereses. Angelika interesējusies par literatūru, sākusi studēt teoloģiju un bieži apgrozījusies rakstnieku sabiedrībā. Ar Čaku viņa iepazinusies divdesmito gadu otrajā pusē, kad dzejnieks Drabešos strādājis par skolotāju un bērnunama pārzini. Viņa slepus no vecākiem braukusi ciemos pie dzejnieka, mērojot ceļu no Cēsīm uz Drabešiem ar velosipēdu. Tomēr abu vairākus gadus ilgās attiecības beidzās ar neko – 1934. gadā Angelika apprecējās ar Čaka draugu, ārstu Arvīdu Kļaviņu.

Vēlāk dzejnieka mīļotā Milda Grīnfelde apgalvoja, ka Čaka smeldzīgais dzejolis Miglā asaro logs veltīts tieši Angelikai. Grīnfelde stāstīja: “Satieku vakarā uz ielas Angeliku. Rokās viņai aprakstīta papīra loksne. Viņa tur to nesalocītu, tur ar abām rokām – itin kā tinte vēl nebūtu nožuvusi. Acis staro, visa seja staro – taisni jābrīnās, ka mums jāmeklē gaisma.

Jā, jā, Angelika nākot no Aleksandra Čaka, rokās viņai Čaka dzejolis – vēl slapjš, un man tūdaļ jāizlasot. Un Angelika balsī man lasa: “Atzīšanās.” Un tālāk: “Miglā asaro logs...” Pēc tam balsī lasu es. Šad tad sametas – aiz laimes satraukuma kāds aizžņaudz kaklu. Un, kad dodamies mājās, mēs jūtamies neizsakāmi laimīgas. Protams, Angelika ir bagātāka, jo viņai pieder vairāk. Pasaule, visa pasaule kļuvusi bagātāka, jo radies tāds dzejolis. Un domās tiek sūtīta klusa pateicība dzejniekam, kuru “samīs reiz ilgas kā zirgi”.”

Interesanti, ka Angelika nebija vienīgā pretendente uz šā dzejoļa mūzas lauriem. Piemēram, Leontīne Rundele apgalvoja, ka dzejolis Miglā asaro logs veltīts nevis Angelikai, bet viņai. Atliek vien precizēt, ka dzejolis sacerēts 1930. gada 29. jūlijā, kad Čaks ar Leontīni jau bija šķīrušies.

Lai arī kā Čaks centās izvairīties no laulības, reiz viņam neizdevās izsprukt. 1933. gadā dzejnieks kādās viesībās iepazinās ar 1911. gadā dzimušo Anitu Bērziņu, kura vēlāk arī kļuva par Čaka sievu. Pašā pirmajā iepazīšanās vakarā pēc viesībām dzejnieks pavadījis Anitu uz mājām un sarunas gaitā pēkšņi iejautājies: “Vai tu gribi būt mana dēla māte?” Anita no pārsteiguma pat neatjautusi, ko atbildēt. Kāzas gan notika pēc astoņiem gadiem, un, jāatzīst, arī bērnu viņiem nebija. Jau vēlāk, stāstot par abu attiecībām, Anita atklāja, ka Čaks astoņus gadus stiepis gumiju un vilcinājies ar kāzām.

Čaks ar Anitu izšķīrās 1944. gadā. Viņi izšķīrās fiziski, bet ne juridiski. Bēgot no padomju režīma, Anita devās uz Vāciju, vēlāk – uz Ameriku. Jau dzīvojot Amerikā, Anita savās atmiņās norādīja, ka Čaks visu laiku no kaut kā baidījies. Viņš baidījies no ģimenes saistībām, tāpēc daudzus gadus atlicis kāzas.

Viņš baidījies no atbildības par bērniem, lai gan iepazīšanās vakarā aicinājis Anitu kļūt par viņa bērna māti. Bailes – tās bija Čaka būtība. Viņš paniski baidījies no publiskas godināšanas. Kad dzejniekam tikusi pasniegta Annas Brigaderes prēmija, viņš bijis nobijies kā trusis. Čaks arī ļoti baidījies no saaukstēšanās. Kad kinoteātrī kāds aizmugurē sēdošs kungs palūdzis Čakam noņemt cepuri, viņš ap galvu apsējis lakatiņu.

Jau vēlākajos gados viņš baidījies no nacistiem, komunistiem un pats no sevis. Anita vēlāk stāstīja, ka viņa ļoti pārdzīvojusi, kad četrdesmitajos gados Čaks viņu krāpis ar Mildu Grīnfeldi. Viņa piedāvājusi šķirties, bet dzejnieks neesot bijis ar mieru. Pēdējo reizi viņi redzējušies 1944. gadā, kad dzejnieks devies uz Tukumu slēpties, bet Anita palikusi Rīgā, lai vēlāk dotos uz Vāciju. Jau pēc Čaka nāves viņa piecdesmito gadu beigās Amerikā apprecējās otrreiz – ar zviedru izcelsmes amerikāni Intsonu. Viņa mira 1999. gadā Amerikā.

Ar iztapīgu kūleni

Ne jau tikai viņa sieva Anita pārmeta Čakam bailīgumu, visskaudrāk šī īpašība izpaudās padomju laikā. Draugi viņu pamatoti kritizēja par iztapšanu padomju režīmam un glaimīgu dzejoļu sacerēšanu. Daži viņu gānīja pavisam atklāti, bet citi smalkjūtīgi klusēja. Vācu laikā kāds kolēģis pat izteicās, ka Čaku vajadzētu nošaut par to kūleni, kuru viņš iztapīgi metis 1940. gadā.

Pēc kara dzejnieks baidījās no pārmetumiem, ka palicis vāciešu okupētajā Latvijā un nav devies līdzi komunistiem. Rakstnieks Teodors Zeltiņš, apcerot 1940. gada jūnija gaisotni Jaunāko Ziņu redakcijā tūlīt pēc padomju okupācijas, rakstīja: “Kantorī pie kases gara rinda, jo es neesmu vienīgais, kam ienācis prātā izņemt honorārus. Kas to var zināt... Stāvu aiz Aleksandra Čaka paapaļās muguras un vēroju, ka viņš ir sadrūmis vairāk par citiem. Un, kā jau dažkārt tādās reizēs, pasaku kaut ko pavisam nesaprātīgu: “Tev taču nebūtu ko baidīties.” Dzejnieks pagriež plecus reizē ar galvu pret mani un pasaka divus vārdus: Mūžības skartie.”

Jāatgādina, ka padomju laikā eposs Mūžības skartie tika ieskaitīts aizliegto darbu sarakstā, jo režīma ideologiem bija nepieņemamas patriotiskās vārsmas par latviešu strēlnieku brīvības cīņām. To, kas ar Čaku notika padomju laikā, var saukt par pazemojošas izkalpošanās gadījumu. Viņš tik ļoti baidījās no iespējamām represijām, ka pats – bez īpaša uzaicinājuma – metās apdziedāt padomju režīmu. “Kas tevi saules klēpī lika,/ Kur gaisma mūžam nenoriet,/ Tu, piecpadsmitā republika,/ Lai ceļš uz komunismu iet!” Tā rakstīja Čaks, taču indulgenci nenopelnīja. Viņu regulāri kritizēja par formālismu dzejā, kā piemērus uzrādot viņa pirmspadomju laika dzejoļus. Čaks jutās apjucis un reizēm pat īsti nezināja, kā tad īsti vajag rakstīt.

Atceroties Latvijas padomju rakstnieku saietu, Anšlavs Eglītis savā dokumentālajā romānā Piecas dienas rakstīja: “Netālu no manis sēdēja Atpūtas tehniskais sekretārs Jānis Plaudis un viņa palīgs Aleksandrs Čaks. Viņu sejas bija saspringtas ārprātīgā koncentrācijā. Varēja noprast, ka viņi tieši izmisīgi pūlas tukšajā vārdu murdoņā saklausīt kādu jēgu. Viņu veselais saprāts atteicās pieņemt atziņu, ka slavenajā rakstnieku kongresā netiek risināts neviens vienīgs saprātīgs literārs jautājums, ka tas patiesībā ir papagaiļu salidojums, kurā dižbiedri neapklusuši maļ vienas un tās pašas jau sen visiem apnikušas un apriebušās blēņas.”

Zem baiļu nastas

Čaka bailes no iespējamām represijām bieži vien tika sakāpinātas līdz pat slimīgām izpausmēm. Iespējams, tieši tāpēc viņš arī bez īpašām norādēm rakstīja padomju varu slavinošus dzejoļus. To vēlāk apliecināja arī trimdas rakstnieks Andrejs Johansons: “Emigrācijā vērojama tendence iztēloties, ka visi tie komunistiskie dzejoļi, ko Čaks publicēja 1940., 41. gadā un pēc 1945. gada, esot uzspiesti. Es varu apliecināt, ka vismaz pirmajā no minētajiem posmiem nevienu, kas nestāvēja tuvu partijas aprindām, ar varu nespieda rakstīt – drīzāk otrādi. Kas rakstīja, darīja to brīvprātīgi, ja vispār tika akceptēts.”

Čaks bija cilvēks ar īpatnībām. Rakstnieks Arvīds Grigulis zināja stāstīt: “Čaks bija ļoti noslēgts cilvēks. Un daudzus noslēpumus viņš aiznesa kapā. Viņam bija arī vajāšanas mānija. Pēckara gados mēs reiz gājām gar kanāla malu Bastejkalnā, un viņš teica man: “Aizej uz CK, lai tā stājas sakaros ar drošības komiteju un uzzina, ko no manis īsti grib. Redzi, redzi, tie divi, kas nāk aiz mums, – tie man seko.”

Dzejnieku vajāja paša bailes, turklāt jāņem vērā Mildas Grīnfeldes teiktais, ka Čakam bija sirds slimība, un sirds slimība pavairo baiļu izjūtas. Pēc kara dzejnieks atradās spriedzes stāvoklī – viņu nepārtraukti kritizēja par formālismu dzejā. Čaka vārds regulāri tika minēts gan kritiskos avīžrakstos, gan Rakstnieku savienības sapulcēs. Čakam tik tiešām bija par ko baidīties. 1990. gadā Milda Grīnfelde atklāja, ka 1943. gadā ar viņas vārdu apgādā Zelta ābele tika izdota poēma Tētis – karavīrs, ko patiesībā bija sarakstījis Čaks. Tas bija patriotisks stāsts par latviešu leģionāru, kas frontē cīnās pret krieviem. Tobrīd Čakam vajadzējis nopelnīt iztikai, un Grīnfelde viņam aizdevusi savu uzvārdu, jo dzejnieks negribējis vācu okupācijas laikā publicēties. Ja šis fakts padomju laikā būtu nācis gaismā, Čakam draudētu pamatīgas nepatikšanas.

Dzejnieka pēdējās dienas

Aleksandram Čakam bija slima sirds, viņš mira no infarkta. Dzejniece Cecīlija Dinere savās atmiņās raksta: “Es satiku Aleksandru Čaku neilgi pirms viņa nāves bēdu sagrauztu. Viņš gāja pa dzestro, piesnigušo Rīgu, galvu ierāvis plecos, sakumpis, lēnā gaitā. Mēs sasveicinājāmies, un man gribējās viņam pasacīt kādu labu vārdu. “Bēdas nevajag tik ļoti ņemt pie sirds,” es sacīju, pati sevi nicinot, ka tik vien varu viņam pateikt. “Sirds?” viņš rūgti pasmaidīja. Mana sirds nekur vairs neder. Jūtu, ka ilgi vairs nedzīvošu.”

Dzejnieks mira 1950. gada 8. februārī – 48 gadu vecumā. Savas pēdējās dienas viņš aizvadīja nevis savā dzīvoklī Lāčplēša ielā, bet gan pie Mildas Grīnfeldes Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra namā. Kāpēc tā notika, vēlāk stāstīja Čaka kaimiņiene Rūta Kronenberga: “Tieši virs galvas dzīvoja mežradznieks Čipēns, kas no savām lauku mājām ieveda pārtiku, ko tolaik bija grūti dabūt. Tas viss tika glabāts meitas istabiņā. Lai produkti nesabojātos, pat salā tika turēts vaļā logs. Bija auksta ziema, pārsprāga radiatori, un māja palika bez apkures. Arī pēc vainas salabošanas namā neizdevās atjaunot siltuma padevi. Salām drausmīgi. Tad arī saslima Aleksandrs Čaks. Un tikai tāpēc, lai slimnieks būtu siltumā, viņu pārveda uz to māju pie Mildas Grīnfeldes.”

Milda ar dzejnieku bija kopā pēdējos septiņus gadus – tas bija laiks, kad Čakam klājās sevišķi grūti. Tas bija vācu okupācijas posms, šķiršanās no sievas, padomju varas draudi un pārmetumi formālismā un kosmopolītismā. Čaks jutās nomocīts, izmisis un nelaimīgs. Dzejnieka un Grīnfeldes attiecības tomēr nevarēja vērtēt kā idilliskas – Čaks vēlējās saglabāt savu brīvību, tāpēc centās ieturēt distanci.

Par to liecina arī Mildas sūtītās vēstules Čakam: “Sašīt, es jau neesmu nekāda īsta mīļākā, mani nemaz neapmierina vienas dienas dzīvošana. Bet arī tāda mīļākā es Tev neesmu. Kas es esmu? Tavs pieradums, tava laika nosišana? No manis Tu vairies – Tu baidies no runāšanas. Es pat jūtu, ka Tu labprāt paciet manu klusēšanu – lai vis rit savu gaitu. Saprotu Tevi un nevainoju, jo katram sava daba un pierastumi. Man arī skaidrs, ka tu nevēlies upurēt savu labsajūtu. Un tas jau arī nav jādara. To, Sašiņ, dara tikai iemīlējušies nelgas. Vai mēs paliksim draugi, tas jāaizšķir Tev. Sašiņ, es domāju, ka šādu pazemojumu, ka Tu mani negribētu pazīt, neesmu pelnījusi. Un to es Tev saku: man būs grūti dzīvot bez Tevis. Vismaz sākumā. Lūdzu, lūdzu, neatstum mani!”

Atceroties Čaka dzīves pēdējos mirkļus, Milda Grīnfelde vēlāk stāstīja: “Biju istabas viņā galā, kad Čaks mani piesauca klāt. Un šausmās ieraudzīju Čaka pirkstus, kas gaisā pēc kaut kā taustījās. Kad piegāju pie gultas, viņš saņēma manu roku, noskūpstīja, bet vaļā nepalaida. Acis viņam bija plati atvērtas. Tad viņš spēji apsviedās uz sāniem, uzgriezdams man muguru. Bet mana roka joprojām palika viņa rokās. Stāvēju – pārliekusies pār viņu, bet vēl neuzdrīkstēdamās roku atbrīvot. Acis arvien vēl bija vaļā. Vēroju, vai viņš elpo. Brīžiem likās, ka sega viegli cilājās. Ienāca prātā vēl pamatskolā samācītā gudrība pārbaudīt elpošanu ar spoguli. Bet ja nu viņš ir dzīvs? Nē, to nedrīkst darīt!

Atskanēja zvans. Briežkalne. Viņa jau durvīs gribēja man kaut ko skaļi stāstīt, bet es viņu čukstus pārtraucu un sūtīju atpakaļ uz poliklīniku pēc daktera. Biju tik nepielūdzami pavēloša kā nekad savā mūžā. Dakteris bija drīz klāt. Aizelsies no augstā kāpiena. Ieskrējis priekšnamā, turpat uz grīdas nometa mēteli un steidzās. Es paliku istabas durvīs. Redzēju, kā dakteris Šiliņš aizspieda Sašam acis, tad, ne vārda neteicis, iznāca priekšnamā un gurdi aizgāja.”

Saistītās ziņas

Toms Kreicbergs - vienlaikus rakstnieks un veiksmīgs finansists: "Veiksme ir satikt īstos cilvēkus. Sievu satikt – tā ir liela veiksme" 2
Raiņa intīmā dzīve. Vai leģendārajam dzejniekam bija dēls? 11
Dzejnieks Viks par dzīvi pēc 80: "Mīlestība nav nosvērta uz laboratorijas svariem"

Citi šobrīd lasa

Šonedēļ plāni var apgriezties kājām gaisā - horoskops visām zodiaka zīmēm no 25.01. līdz 31.01.
VIDEO: krievu slēpošanas zvaigzne Boļšunovs pēc finiša izdomā atriebties somu slēpotājam 10
Covid-19 situācija Latvijā. 100 saslimušie inficē 91 citu cilvēku 2
Skatīt visus komentārus

«Инородное тело в прямой кишке»: стилист Киркорова и Пугачевой скончался из-за интимного эксперимента

Раскрыт секрет омоложения Аллы Пугачевой: певице помогли американские технологии