Kārlis Būmeisters par bērnu audzināšanu: "Ejot uz darbu, dēlam precīzi izstāstu, kur es būšu - Briselē vai Strasbūrā"
Komandējums, kas kādam no vecākiem liek doties prom no mājām uz vairākām dienām, bērnam var būt īpaši emocionāls un satraukumu pilns laiks. Kā tas ir – doties regulāros darba braucienos, un vai ir iespējams sakārtot savu dzīvi tā, lai biežie komandējumi būtu bērniem saprotami un pieņemami? Kārlis Būmeisters stāsta par savas ģimenes pieredzi.
Kārlis Būmeisters ir mūziķis, TV raidījumu vadītājs, Eiropas Parlamenta Konservatīvo un reformistu grupas preses sekretārs, tētis četrgadīgajam Edvartam un sešus mēnešus vecajai Matildei. Viņš regulāri dodas strādāt uz Briseli vai Strasbūru, bet katru nedēļu atgriežas pie savas ģimenes Latvijā.
“Mana prombūtne šobrīd ļoti reti ir ilgāka par piecām darbadienām. Kopš piedzima meitiņa, esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, līdz ar to strādāju tikai pusslodzi – desmit darbadienas mēnesī. Tāpēc tagad Latvijā esmu biežāk, un man ir vairāk laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni.
Laika izteiksmē došanās uz manu darbavietu ne ar ko neatšķiras no tā, ja es strādātu Daugavpilī, atlidot no Briseles ir tikpat ilgi, kā atbraukt no Daugavpils. Man vienmēr atmiņā paliks dēla Edvarta dzimšanas diena. Šo svarīgo notikumu gaidījām citā dienā, bet pusē septiņos no rīta saņēmu zvanu no sievas, kura mani informēja, ka svarīgā diena ir pienākusi ātrāk. Pēc pāris stundām jau biju Rīgā un nenokavēju tik nozīmīgo brīdi mūsu dzīvē.
Pirms Matildes dzimšanas dzīvojām Briselē. Edvarts gāja franču skoliņā, un mūsu ikdiena bija gana parasta un ģimeniska – no rīta katrs devāmies uz savu darbu, vakaros pārnācām mājās.
Apmeklējot franču skolu, Edvarts ļoti labi iemācījās franču valodu un jau labu laiku brīvi runā franciski, daudz labāk nekā mēs – vecāki. Protams, arī dzīvojot Briselē, dēla pirmā valoda bija latviešu valoda. Mēs pie tā ļoti piedomājām, jo zinājām, ka citiem vecākiem ir bijušas grūtības saglabāt pareizu un tīru latviešu valodu savām atvasēm.
Pateicoties tam, ka neesam bijuši piesaistīti vienai dzīvesvietai, dēls jau tagad ir izaudzis par pasaules pilsoni. Edvartam nepilnos piecos gados ir bijušas vairākas mājvietas, un viņš ir daudz ceļojis – vienu brīdi bija apmeklējis vairāk valstu, nekā tobrīd mutē bija zobu. Lai arī gudrās grāmatās raksta, ka nemitīga apstākļu maiņa bērnam var nākt par sliktu, es domāju, ka, rūpīgi pret to izturoties, tā daudz vairāk bērnu attīsta nekā sapolsterēšana vienā drošā vietā.
Apzināti savu pārrašanos no darba nemēģinu pārvērst par baigo notikumu un negribu, lai katru reizi, kad braucu mājās no darba, tie ir svētki.
Manuprāt, paši vecāki ir atbildīgi par to, kā bērns jūtas; mēs vienmēr esam bijuši relaksēti un, ja arī gadās kāds trauksmains mirklis, vienmēr cenšamies to samazināt, nevis pastiprināt.
Neraugoties uz biežo apstākļu maiņu, puika aug harmonijā un visu uztver mierīgi – viņam nav nedz pārdzīvojumu, kad es aizbraucu, nedz liela prieka, kad atbraucu. Apzināti savu pārrašanos no darba nemēģinu pārvērst par baigo notikumu un negribu, lai katru reizi, kad braucu mājās no darba, tie ir svētki.
Es nevedu ikreiz bērniem dāvanas, dažreiz mirkļa impulsā nopērku sievai un meitai pa puķei, bet tas arī ir viss.
Ikreiz dodoties uz darbu, dēlam precīzi izstāstu, kur es būšu – Briselē vai Strasbūrā – un ko darīšu – vai brauks kādas valsts prezidents. Stāstu tāpēc, ka man ir svarīgi ar viņu runāt. Gribu, lai viņš zina, ko es daru, un lai arī dēls man pastāsta par to, ko viņš darīs.
Dēls dzied "Dzeguzītē", un mājās mēs, abi "dzeguzēni", ik pa laikam pamuzicējam.
Vienīgās akmenī iekaltās dienas, kuras savā darbā nevaru samainīt, ir Eiropas Parlamenta sesiju dienas Strasbūrā – tās ir četras dienas mēnesī, un to datumi ir zināmi jau gadu uz priekšu. Viss pārējais ir cilvēcīgi atrunājams, un avio biļetes ir viegli pieejamas. Protams, man neizdodas būt klāt visos Edvarta bērnudārza pasākumos vai koncertos, bet es tos apmeklēju bieži. Pieļauju, ka daudziem vecākiem, kas strādā Latvijā, ir daudz sarežģītāk apmeklēt bērniem svarīgus pasākumus nekā man.
Esot Latvijā, vēlos ar dēlu pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika, tāpēc, ja vien ir iespēja, ik pa laikam paņemu Edvartu līdzi uz saviem Latvijas darbiem – kādu koncertu, kas notiek bērnu dzīves ritmam pieņemamā laikā, mēģinājumu vai raidījuma filmēšanu. To daru arī tāpēc, lai sieva var nedaudz atpūsties.
Vērtējot savu pieredzi, zinu, ka manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene.
Mums ar Edvartu ir kopīgas patriotiska rakstura nodarbes – dažreiz aizejam līdz Brīvības piemineklim, parunājam par vēsturi, kopīgi apmeklējam muzejus. Dēls dzied "Dzeguzītē", un mājās mēs, abi "dzeguzēni", ik pa laikam pamuzicējam. Lai arī mums ar dēlu ir īstas vīru attiecības, bez ikdienas mīļošanās neiztiekam.
Ļoti novērtēju vasaras atvaļinājumu, jo tad varu būt kopā ar ģimeni nepārtraukti, tas ir brīnišķīgs, mierpilns un izbaudāms laiks. Bieži vien pēc tāda miera perioda sakrīt tik ļoti daudz darbu un ilgāku laiku varu nebūt mājās, tāpēc tiešām izbaudu ik brīdi, ko varam pavadīt visi kopā.
Vērtējot savu pieredzi, zinu, ka manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene. Vieglāk varbūt būtu dzīvot visiem kopā, nevis man regulāri doties komandējumos, bet jūtos daudz labāk, ja par savām mājām uzskatu Latviju. Man ir svarīgi, ka mana ģimene ir šeit, ka varu saglabāt mentālo saikni ar dzimteni un Briseli uzskatīt tikai par savu darbavietu.”
