Pavāre Svetlana Riškova: "Nekad bērniem neuzsveru, ka braucu komandējumā, lai pelnītu naudu"

Svetlana Riškova ir divu aktīvu meiteņu – Uļjanas (12 gadi) un Elizabetes (15 gadi) – mamma, kuras pamatdarbs ir profesionālās tehnikas uzņēmumā Prolux. Jau 22 gadus Svetlana strādā par pavāri, ir vadījusi lielus kolektīvus starptautisku viesnīcu ķēžu virtuvēs.

Pagājušogad viņa jau trešo reizi tika ievēlēta par Pavāru kluba prezidenti un kļuva par nesen nodibinātās Bocuse d’Or Latvija akadēmijas vadītāju. Svetlana regulāri dodas komandējumos un atzīst, ka, meitām pieaugot, darba braucienos var doties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

“Meitas ir pusaudžu vecumā, un viņu ikdiena ir aizņemta ar dažādām nodarbēm, tāpēc manu prombūtni viņas vairs neuzskata par kaut ko īpaši nozīmīgu. Protams, kad bija mazākas, abas skuma, ja biju ilgstoši prom no mājām, un tieši tāpēc komandējumos devos retāk. Sirdsapziņa neatļāva bieži un ilgstoši būt šķirtai no viņām, bet līdz ar meitu pieaugšanu ir palielinājies arī komandējumu skaits.

Pagājušajā gadā to bija īpaši daudz, gan ārpus Latvijas, gan tepat pa mūsu valstī. Reti kad mājās neesmu ilgāk par piecām dienām, tiesa, ja komandējums ir uz Āziju, tas ilgst vismaz nedēļu – pārlidojumi vien aizņem veselu diennakti. Man ir bail no augstuma un ļoti nepatīk lidot, līdz ar to katrs lidojums ir slodze gan prātam, gan ķermenim, bet zinātkāre un vēlme iepazīt arvien ko jaunu vienmēr gūst virsroku – saņemos un lidoju.

Lai arī komandējumos dodos bieži, meitām no tiem vienmēr kaut ko atvedu – kaut mazu dāvaniņu. Tas simbolizē arī to, ka, esot prom, par viņām domāju. Māsas ir Āzijas kultūras cienītājas un, kad viņas uzzināja, ka došos uz Āziju, jau laikus sāka mani informēt, ko vēlas dāvanās. Man tika iesniegts vesels saraksts ar kārotajām lietām.

No Taivānas pārvedu pilnu koferi ar meitu pasūtītajām mantām, bet tā nav vienmēr, citreiz atvedu tikai vienu vai divas. Šogad biju Taivānas pilsētā, kurā tika izgudrota jauniešu vidū iecienītā burbuļtēja (bubble tea). To es uz Latviju atvest nevarēju, bet nofotografējos, dzerot šo dzērienu, kaut gan, ja godīgi, tas man ne visai garšoja.

Pirms dodos kādā komandējumā, vienmēr pastāstu meitām, kāpēc braucu un kas man ir ieplānots. Nekad no mājas neesmu pazudusi – bērni vienmēr ir bijuši informēti, kur esmu un ko daru. Kad atgriežos mājās, ikreiz pastāstu, kā man gāja, ko konkrētajā braucienā ieguvu.

Nekad neesmu bērniem uzsvērusi, ka kaut kur dodos, lai nopelnītu naudu. Manuprāt, tas ir mazsvarīgi, ja dari to, ko kāro sirds. Esmu gandarīta, ka meitas mani atbalsta, saprot un zina manus dzīves mērķus.

Tā kā meitenes ir ļoti aktīvas, viņu ikdiena ir sīki saplānota, un, pat ja neesmu komandējumā, bez vecvecākiem un aukles saorganizēt ikdienu būtu neiespējami. Jau daudzus gadus meitām ir brīnišķīga aukle, kas viņas auklē kopš mazotnes.

Tagad aukles galvenais uzdevums ir pieskatīt, lai kārtīgi tiktu izpildīti visi mājasdarbi. Ar šo aukli esam tik cieši saraduši, ka nu jau uzskatām par savu ģimenes locekli, viņa visiem ir tik mīļa gluži kā vēl viena vecmāmiņa. Mana mamma meitenes vienmēr sagaida mājās un rūpējas par to, lai viņas būtu paēdušas un aprūpētas.

Ģimenē visi esam ļoti aktīvi un nepārtraukti skrienoši – pat ja neviens nav devies komandējumā, bieži vien mājās atbraucam tikai pēc deviņiem vakarā. Jaunākā meita Uļjana ir sportiste, un arī viņa bieži dodas “komandējumos” uz ārvalstīm, lai aizstāvētu Latvijas godu paukošanās sacensībās. Vecākā meita dejo Allas Duhovas Rīgas deju studijā Todes un regulāri koncertē, bet meiteņu tētis, mans vīrs, regulāri dodas vismaz četrus mēnešus garos komandējums, jo ir jūrnieks. Pirmos gadus, kad vīrs pārbrauca no garā komandējuma, mums bija īsti viņa sagaidīšanas svētki, bet, laikam ejot, pie šāda dzīves ritma visi esam pieraduši un īpašu sagaidīšanu vairs nerīkojam.

Kad esmu komandējumos, ļoti novērtēju, ka telefonsarunu tarifi Eiropā ir tādi paši kā Latvijā. Protams, saziņai ar meitām izmantoju arī videozvanus un WhatsApp. Ja komandējumā ir vīrs, sazināties var būt grūti – dažreiz pat ilgāku laiku, jo sakari jūrā ne visur ir kvalitatīvi.

Darbs, kas paredz došanos komandējumos, ne vienmēr nozīmē, ka būs mazāk laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni. Zinu pavārus, kuri strādā divos darbos, un viņu mājās praktiski nav, kaut gan darbavietas ir ļoti tuvu mājai. Kopš mans pamatdarbs ir Prolux, svētkos varu būt kopā ar ģimeni. Man vairs nav citiem jāklāj svētku galdi, bet bija laiks, kad tā bija mana ikdiena.

Vienmēr centos saplānot savu dienu, lai nozīmīgos svētkos, piemēram, Vecgada vakarā, kaut mazu laiciņu varētu pavadīt kopā ar ģimeni. Šajā dienā ļoti agri braucu uz darbu, organizēju nepieciešamos komandas darbus, pēcpusdienā atbrīvoju pāris stundas, kad devos uz mājām, lai svinētu svētkus ar ģimeni.

Atceros, kad meitenes bija mazas, Vecgada svinības sākām jau četros dienā – sapucējāmies, meitenēm uzvilkām svētku kleitas. Mums pat bija savs salūts! Man bija svarīgi, lai svinam kopā, tas nekas, ka tajā pašā laikā manā galvā bija miljons juceklīgu domu par darbu. Stundas divas pasvinējusi, braucu atpakaļ uz banketa vietu un turpināju strādāt.

Nu jau divus gadus svētkus pavadu kopā ar ģimeni, un mani ik pa laikam pārņem neparasta sajūta – visu savu pieauguša cilvēka dzīvi esmu pieradusi svētkos strādāt, būt lielā kolektīvā, būt darbībā, bet tagad varu mierīgi baudīt jebkurus svētkus.

Jāatzīst, man ir grūti sēdēt mierā, jo esmu tik ļoti pieradusi pie dinamiska dzīves ritama, ka ir izstrādājusies iekšēja nepieciešamība visu laiku darboties. Un tieši dinamiskā dzīvesveida dēļ esmu ļoti labi iemācījusies plānot laiku.

Neraugoties uz to, ka bieži dodos komandējumos, saplānoju laiku tā, lai būtu ar meitām viņām svarīgos brīžos – koncertos, sacensībās un skolas pasākumos. Vēlos viņas atbalstīt klātienē, un man ir svarīgi būt blakus. No pedagogiem un treneriem laikus cenšos iegūt informāciju par paredzētajiem pasākumiem, lai varu saplānot savus darbus.

Ļoti nepatīk, ja kaut ko pasaka pēdējā brīdī; par to dažreiz dusmojos, iespējams, ka mani tajā brīdī nesaprot, bet tie, kam nepārtraukti nav jāshēmo, kā savu laiku saplānot, to var arī nesaprast. Visu, kas man ir ieplānots, rakstu gan plānotājā, gan google kalendārā, gan uz dažnedažādām lapiņām, lieku to kopā un domāju, ko vēl varu pagūt.

Šis gads man ir sācies ar regulāriem komandējumiem pa Latviju, jo esmu iesaistījusies vairākos projektos, un viens no tiem ir vadlīnijas un ēdienkartes izstrāde skolām. Meitas mani šajā projektā ļoti atbalstīja – vairāku nedēļu garumā sūtīja savu pusdienu fotogrāfijas un tagad ar nepacietību gaida un cer, ka arī viņu skolā būs manis izstrādātas pusdienas.

Mūsdienu pasaulē visi ir tik skrejoši, ka ikreiz, kad visa ģimene varam būt kopā, ir īpašas sajūtas. Drīz kopā brauksim atpūsties – esam nolēmuši nedarīt neko. Tas mums ir neraksturīgi, tāpēc nojaušu, ka piedzīvojumu meklēšana sāksies jau ceļojuma otrajā dienā.

Es lepojos ar to, ka, dzīvoju Latvijā, ka man ir iespējas nest mūsu valsts vārdu ārpus tās robežām un redzēt plašo pasauli. Ļoti ceru, ka esmu labs paraugs meitām un izaugot viņām gribēsies, lai arī viņu dzīve ir piesātināta ar daudzām dažādām interesantām nodarbēm.”