Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga atceras vizīti uz čekas kuģa

1966. gada aprīlī pirmajā reisā no Ļeņingradas (kā toreiz sauca Sanktpēterburgu) uz Monreālu Kanādā devās PSRS luksusa klases pasažieru laineris "Aleksandrs Puškins". Tas bija aizsegs unikālai Valsts drošības komitejas (VDK) operācijai, lai vāktu informāciju un vervētu aģentus. Un tolaik čekistu uzmanības lokā nokļuva arī Vaira Vīķe-Freiberga, kura nu "Kas Jauns Avīzei" sniegusi ekskluzīvu interviju par šiem notikumiem.

Dokumentālajā romānā "Izlūkošanas laboratorija Rīga–Monreāla 1969" Dimitris, kas uz kuģa bija viens no nedaudzajiem latviešiem, formāli mehāniķis, bet reāli – VDK aģents, savās atmiņās atceras arī Freibergu ģimenes viesošanos uz Aleksandra Puškina klāja.

Priekšvēsture rodama 1967. gadā, kad Monreālā notika pasaules izstāde World Expo 67, kurā katrai PSRS republikai bija savs stends – arī Latvijai. Freibergi tur iepazinās ar Latvijas stenda darbinieku Vasīliju Jegorovu, kurš čekas uzdevumā vāca Kanādas latviešu kontaktus.

Vaira Vīķe-Freiberga VDK varēja interesēt saistībā ar viņas darbu McGill universitātes laboratorijās, kur viņa darbojās eksperimentālās un klīniskās psiholoģijas jomā, bet Imants Freibergs uzmanību izpelnījās kā datorzinātnieks firmā IBM.

Dimitris bija nodibinājis sakarus arī ar Rietumvācijas izlūkošanas dienesta Bundesnachrichtendienst darbinieku Ivaru Širmanu, kurš viņam teicis: “Pamēģini izdarīt tā, lai Maskavas uzmanība no Freibergiem atvirzās otrā plānā.”

Dimitris tā arī darījis un savās atmiņās pauž, ka Freibergi un arī pārējie Kanādas tautieši ar viņu tikušies tikai un vienīgi kā ar latviešu jūrnieku. Par viņa sakariem ar VDK un citiem slepenajiem dienestiem neko nav pat nojautuši.

“Nevienam nekāda skāde no šiem kontaktiem nav radusies, gluži otrādi – Freibergu ģimenes stāsts noslēdzās ar viņu atgriešanos uz dzīvi Dzimtenē un Vairas ievēlēšanu par Valsts prezidenti,” raksta Dimitris.

Eksprezidente dalās atmiņās

"Kas Jauns Avīze" izjautājusi par šiem notikumiem arī Vairu Vīķi-Freibergu.

Vai atceraties vizīti uz Aleksandra Puškina, par ko runājāt un vienojāties ar Dimitri?

1967. gadā Monreālā notika pasaules izstāde Expo 67, kurā PSRS bija savs paviljons un katrai no tās 15 republikām bija pa stendam, ieskaitot Latvijas stendu ar latviski runājošiem gidiem.

Kā Monreālas iedzīvotāji mēs izstādes paviljonus apmeklējām vairākas reizes un tur iepazināmies ar vienu padomju paviljona pastāvīgo darbinieku no Rīgas – Zinātņu akadēmijas ārējo sakaru vadītāju Vasīliju Jegorovu.

Katrai republikai bija arī sava nedēļa ar dažādiem gleznu un lietišķās mākslas eksponātiem, modes skati un muzikāliem priekšnesumiem, piemēram, ar tenoru Jāni Zāberu, vijolnieci Rasmu Lielmani un citiem. Apmeklētāju vidū, protams, bija daudzi trimdas latvieši, īpaši Latvijai veltītajā nedēļā no 6. līdz 10. jūnijam.

Expo 67 laikā Monreālā tika noorganizēti dažādi trimdas latviešu sarīkojumi, lai tajos varētu sagaidīt vairāk latviešu gan no Kanādas un ASV, gan tālākām zemēm. Viens no tiem bija 2. Latviešu tehnisko zinātņu kongress ar dažiem dalībniekiem no Latvijas.

Kādās kongresa vakariņās kā īpašs viesis piedalījās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidija galvenais zinātniskais sekretārs, akadēmiķis Vilis Samsons, kurš sarunu gaitā uzaicināja mani apciemot Zinātņu akadēmiju Rīgā ar referātu. Tā kā 1969. gada vasarā piedalījos Vispasaules psihologu kongresā Londonā, izmantoju situāciju, lai ar akadēmijas ielūgumu dotos tālāk uz Latviju.

Savukārt Juris Dimitris pie mums Monreālā pieteicās 1969. gada pavasarī kā latviešu jūrnieks no kuģa Aleksandrs Puškins, jo Jegorovs bija viņam iedevis mūsu telefona numuru. Mēs vairākas reizes tikāmies, lai iepazītos personīgi ar cilvēku no Latvijas un viņa nostāju un attieksmi pret situāciju Latvijā.

Kā un kas šo vizīti uz kuģa organizēja, kāds bija tās nolūks?

Vienā tikšanās reizē Dimitris aicināja apskatīt laineri Aleksandrs Puškins Monreālas ostā, ko mēs pieņēmām, galvenokārt tādēļ, lai mūsu bērni iepazītos, ar kāda veida transportu mēs 1954. gada vasarā ieradāmies Kanādā no Francijas un Marokas. Mēs pieņēmām kā pašu par sevi saprotamu, ka viņam tāpat kā citiem latviešiem, kam atļauts ceļot ārzemēs, ir kādas saites ar padomju drošības iestādēm, bet nezinājām, tieši kādām. Nekāda īpaša vienošanās ne par kādiem jautājumiem ar Dimitri nebija.

Tikai apskatījāt kuģi vai arī kaut kur izbraucāt?

1969. gada pavasarī kopā ar bērniem tikai apskatījām kuģi. Ar to gan iznāca braukt no Monreālas uz Havru Francijā piecus gadus vēlāk, 1974. gadā, pavisam citā kontekstā, kur Dimitris nekādi nav iejaukts, jo uz Aleksandra Puškina nestrādāja kopš 1969. gada decembra.

1974. gada septembrī mums abiem ar Imantu sākās akadēmiskā atvaļinājuma gads, kuru bijām nolēmuši pavadīt Monpeljē Francijā. Tolaik kursēja vairs tikai viens pasažieru kuģis starp Monreālas ostu un Havru, un tas bija Aleksandrs Puškins, ko jau pazinām no 1969. gada vizītes, un to tad arī izmantojām.

Par autoru Juri Dimitri

Juris Dimitris ir dzimis 1937. gadā, bērnību pavadījis Vecpiebalgā. Vecāki – Oskars un Alma Dimitri. Tēvs strādājis par meliorācijas inženieri, savukārt Alma bijusi grāmatvede pirmās neatkarīgās Latvijas Iekšlietu ministrijā un citviet valsts aparātā.

Karš un okupācija traumēja, represēja un izmētāja Dimitru ģimenes locekļus un radiniekus pa pasauli, gluži tāpat kā citus Latvijas iedzīvotājus. Zem represīvā režīma pakļuvušie likteņi, kā jau aprakstīts vēstures grāmatās, izvērtās dažādi – kam labāk, kam sliktāk.

Drastiskās ģeopolitiskās izmaiņas pēckara dekādēs ietekmēja arī paša Jura Dimitra dzīvi, kas aukstā kara draudīgākajos gados sāka veidoties kā īsts spiegu romāns. Jaunais puisis ar šķietami nepiepildāmu sapni par kuģošanu pasaules ūdeņos iesaistījās pretizlūkošanas darbā savstarpēji naidīgos izlūkdienestos. Viena no interesantākajām epizodēm piedzīvota uz lepnā PSRS kruīza kuģa Aleksandrs Puškins, kas arī aprakstīta grāmatā.