Aktrise Ieva Puķe staigājusi pa Vanšu tilta margām: "Nu, varbūt nevajadzēja..."

Ievas personība ir neparasts kokteilis – viņa ir kā materiāls, kas kūst tikai ļoti augstā temperatūrā, līdz tam saglabājot stingras šķautnes. Kad tiekamies, aiz loga nav ne sniega, ne saules, ir sestdiena, un rīt būs Ievas 44. dzimšanas diena. Īpaši nesvinēšot. Tā kā nav izrādes, vāļāšoties pa gultu un gaidīšot buču un zīmējumu no sava mazā bērna. Tā – mierīgi.

Robežu pārkāpšana

– Man likās, tev Lielā Kristapa balva ļoti gāja pie sirds…

– Es patiešām biju priecīga. Man pašai ļoti patīk šī filma. Nezinu, grūti pat izskaidrot. Esmu divreiz redzējusi, un tas ir daudz. Parasti knapi vienu reizi var izturēt, tikai fragmentāri vai pa atslēgas caurumu. Tas, ka man filma patīk, droši vien ir Jāņa Ābeles (režisors – S. L.) nopelns – kā viņš ir mācējis to padarīt tādu, ka tur nav nekā ļauna, vulgāra, brutāla, ir saglabāta sirsnība, gaišums.

Tā, man liekas, ir liela māksla – radīt atmosfēru. Latviešu kino, protams, vienmēr ir problēmas ar stāsta veidošanu, bet tā ir visur. Filmā dialogi bija diezgan dabiski, un arī stāsts, atmosfēra man likās ļoti ticama. Par to pateicība pienākas arī kastinga menedžerei Gunitai Grošai un tiem, kuri meklēja lomu atveidotājus. Jaunieši ir perfekti atbilstoši, viņi uz ekrāna tiešām dzīvoja, nevis mēģināja kaut ko tēlot. Tas man ļoti patīk.

– Nekāda blatiņa nav, ka filmā spēlē tava Katrīna un arī Ivara Zviedra meita?

– Domāju, ka ne. Režisors ir pietiekami gudrs, deva akceptu. Bija proves, kurās vispirms režisors atveidoja galveno varoni, kas vēl nebija izvēlēts, bija visādas peripetijas (smejas).

– Ieskatoties gadskaitļos, kas minēti pie tava vārda, var saprast, ka 1990. gadā tev bija piecpadsmit. Tātad biji īstais tīnis, par ko arī ir filma.

– Mans vidusskolas laiks bija mazliet agrāk par 1994. gadu. Mācījos Rīgā, ģimnāzijā, kas tieši tajos gados atguva Natālijas Draudziņas vārdu. Centra skola, skaitījās ļoti laba. Savos tīņa gados biju diezgan pieklājīgs un mierīgs bērns. Mani vairāk interesēja teātris. Daudz gāju uz izrādēm, jo mamma strādāja teātrī, es tur visu laiku vazājos.

– Intelektuālā meitene?

– Jā, daudz lasīju. Tolaik jau cilvēki tā darīja, arī bērni, skolēni (smejas). Tagad mazāk, jo ir daudz citu iespēju. Ja es tagad būtu tīnis, arī noteikti sēdētu telefonā. Līdz vidusskolai mums bija diezgan forša klase, astoņdesmito gadu beigās taisījām trakas lietas, ko varbūt nevajadzētu.

– Piemēram?

– Vecrīgā aktīvi notika māju renovācija, un daudzas senās ēkas bija pusremonta stāvoklī. Mēs tur ložņājām, staigājām pa vecajām sijām. Par laimi, nekas nenotika. Arī pa veciem armijas bunkuriem ložņājām Lilastē, Kalngales mežos. Kāpām lejā pa trepēm mežonīgā pagrabā, dziļi, dziļi iekšā, līdām pa kaut kādām ejām. Vispār jau darīts ir viss, arī pa Vanšu tilta margām staigāts, pa ledu Daugavai pāri iets. Nu, varbūt nevajadzēja...

– Uz kafejnīcām negāji ar draudzenēm?

– Minimāli. Reizēm gājām uz Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja kafejnīcu. Tagad tur ir padārgs krogs. Toreiz vajadzēja nopirkt muzeja biļeti, iziet cauri zālei ar izstādi, kuru jau 50 reizes bijām apskatījušas, lai tiktu kafejnīcā. Maksimums, ko atļāvāmies, bija kāda zemeņu liķiera glāzīte. Cik atceros, bija ļoti jautri, tāpat mācējām ballēties un priecāties. Trakāki gadi sākās vēlāk – bērni noraujas no ķēdes, kad aiziet mācīties kur citur.

– Tev īsti citur nesanāca citur – rīdziniece biji un paliki.

– Jā, mājas bija turpat. Droši vien mammai nācās bišķi paciest, es Kultūras akadēmijā norāvos no ķēdes. Līdz rītam nenākt mājās man likās normāli. Domāju – viss, tagad man lielā dzīve ir sākusies, varu darīt, kā gribu. Protams, tādas diezgan lielas muļķības tās ir.

– Lasīja morāli?

– Reizēm. Bet toreiz tas uz mani nestrādāja. Cilvēkam jāizdara daudz visādu muļķību, lai saprastu, kas īsti dzīvē ir svarīgi un kas nav, kurā brīdī jāapstājas un kurā var atļauties iet vēl tālāk. Tiešām, diezgan daudz kas bija jāizdara, lai nonāktu pie kāda secinājuma. Nav tik vienkāršs tas izaugšanas brīdis.

– Filma ir par jauna cilvēka pieaugšanu.

– Jā. Zēnam tas varbūt ir īpaši svarīgi… Tieši puikām tas ir vairākos līmeņos. Pirmais brīdis, kad sāc sevi apzināties par patstāvīgi domājošu būtni, cilvēku, kam ir kāds viedoklis par pasauli. Kā ieraudzīt lietas, kas apkārt, un saprast, ko tās nozīmē. Filmā tas ir ļoti forši parādīts ar galvenā varoņa Jāņa acīm. Un te nu tas ir – vai spēj aiziet no tā, vai spēj pieaugt laikā, vai arī mūžīgi paliec tajā līmenī. Ļoti daudzi tajā paliek.

– Zini tādus, savus vienaudžus? Tas ir diezgan bēdīgi.

– Tad šķiet, ka cilvēks ir aizķēries laikā, nav ticis nekur tālāk, joprojām uzturas Filharmonijas skvērā… Bet pagaidiet, mīļie, dzīve taču iet uz priekšu! Ir pakāpieni, kas jāveic, nevar aizķerties. Bet varbūt viņiem tā ir labi. Nezinu. Ir, kas iepinas pavisam nepareizās kompānijās un vairs nav starp dzīvajiem. Un tas ir vēl bēdīgāk. Varēja būt brīnišķīgi, talantīgi cilvēki, kas noteikti būtu nesuši daudz radošu augļu, bet diemžēl nespēja tikt ārā...

Ne sāpes, bet romantika

– Vai tev bijis periods, kad pasaule ir šķitusi ļoti sāpīga?

– Nē. Paldies dievam. Mani dzīve ir saudzējusi. Šādā ziņā. Vairāk esmu dzīves baudītāja.

– Laimīgā!

– Jā! Arī tad, kad bija ballītes līdz rītam, es to vienmēr uztvēru kā performanci vai darbības mākslu (smejas). Vairāk kā svētku baudīšanu.

– Bet visas sāpīgās dzejas...

– Nav mans variants. Nē.

– Jaunajā Rīgas teātrī ir izrāde par dzejniecēm – pašnāvniecēm. Biji?

– Nē. Un arī neiešu. Esmu ļoti liela dzejas mīļotāja, no skolas laikiem daudz lasījusi, latviski un krieviski, mājās raudājusi pie dzejas krājumiem. Bet vienatnē, un esmu izjutusi to tikai kā mākslas baudījumu.

– Nejūti to atbalsojamies sevī – ka tas ir par tevi rakstīts?

– Raudāju noteikti tāpēc, ka sajutu kādas atbalsis sevī, bet nekad to neesmu uztvērusi traģiski. Man patīk dzeja, ļoti. Un es ļoti cienu dzejniekus, kas spēj savus iekšējos pārdzīvojumus izlikt uz papīra, atkailināt dvēseli tik dziļi. Ļoti. Bet tie ir vecie dzejnieki – Monta Kroma, Velga Krile, Ārija Elksne, Knuts Skujenieks, Klāvs Elsbergs. Ojārs Vācietis… 

– Daļa nosaukto ir ar ļoti smagu likteni.

– Tāpēc pārdzīvojums tur ir īsts. Tagad arvien retāk, bet agrāk bieži izlasīju krājumu no sākuma līdz beigām. Tā ir vesela dzīve. Filma vai izrāde. Un tas ir apskaužami, ka cilvēki tā var… Tāpat gleznotāji – tik brīnišķīgi, skaisti izliek sevi uz papīra, tādas dvēseles vibrācijas. Ū, tas ir brīnišķīgi! Bet es nekad to neesmu caur sevi laidusi…

– Bet nelaimīgas mīlestības?

– Ir bijuši visādi pārdzīvojumi sakarā ar kādām attiecībām, mīlestību, bet tādas neatbildētas – nē.

– Kā vari nospēlēt uz skatuves ko tādu?

– Nu, ne vienmēr viss ir jāpiedzīvo.

– Tā ir viena no cilvēka personības daļām…

– Tā kā es tik daudz dzīvojos pa teātri, esmu bijusi klāt izrāžu tapšanas brīžos, mēģinājumos, tik daudz reižu skatījusies vienu un to pašu, ka tās izjūtas dzīvē bieži vien esmu spējusi atsvešināt no sevis, kā teātrī aktieris to dara. It kā jā, es to izjūtu, bet neielaižu tik ļoti dziļi sevī.

Tā varbūt ir tāda indivīda specifika, ka tik ārprātīgi to nepārdzīvoju. Man vienkārši nav iemesla pārdzīvot. Bet skolas gados, jaunībā… Ja arī bija kādas vēlmes, ilgas, tās nebija sāpīgas, neatbildētas mīlestības. Tās bija romantiskas vēsmas, kas nepārgāja traģēdijās. Nekad.

Mīlestība bez nosacījumiem

– Savu vīru satiki 17 gadu vecumā – no tā laika esat kopā?

– Tā var teikt. Mācījāmies vienā kursā – man bija 17, kad iestājos Kultūras akadēmijā. Mēs iepazināmies, sadraudzējāmies, satuvinājāmies, un tad jau bija skaidrs, ka mums varētu kaut kas izveidoties. Un tā arī bija. Bet mums ir bijuši vairāki posmi, kad neesam kopā. Es vēl gribēju visu to, kas līdz galam nav izdzīvots. Ir bijis tā, ka esam kopā, tad atkal neesam, tad atkal kopā, tad atkal ne. Tā mums ir gājis.

– Un tagad jūsu meitai ir septiņpadsmit.

– Jā, bet tā ir pilnīgi cita paaudze. Viņa ir patstāvīgāka nekā biju es, jau otro gadu dzīvo Rīgā, mācās Dizaina un mākslas vidusskolā. Domāju, viņa ir cilvēks, kas spēj patstāvīgāk domāt, analizēt situācijas. Varētu teikt, viņa ir emocionālāka nekā es, pārdzīvo visādas lietas, un tas viņai būs grūtāk nekā man (smejas).

– Uzticas tev?

– Jā.

– Tas arī ir viens no filmas jautājumiem – par kontaktu starp bērnu un mammu, par beznosacījumu mīlestību, kas ir ārkārtīgi nepieciešama.

– To tu pareizi saki – ļoti nepieciešama. Domāju, vecāku mīlestība arī man ir ļoti palīdzējusi. Ja jaunais cilvēks, pusaudzis to jūt, tad, domāju, veselā saprāta balss viņā ieskanēsies ik pa brīdim, jo viņš jūt, ka ir gaidīts, vecāki viņu atbalsta arī tad, ja viņš dara muļķības. Man filmā tas likās ļoti svarīgi – mammai ir jābūt ļoti mīlošai. Varbūt tāpēc, ka man pašai tā ir bijis, es vienkārši citādi nevaru iedomāties. Un par to esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem.

Varu teikt, tikai tagad, kad man ir otrs bērns, kuram ir pieci gadi, es lēnām sāku pieaugt. Nezinu, kā mana vecākā meita ir izaugusi, ceru, ka esam viņai devuši pietiekami daudz uzmanības un mīlestības. Cik nu varējām. Bet tā īsti pieaugt es sāku tikai tagad – droši vien to kaut kā apzināti esmu attālinājusi no sevis.

Teātrī strādājot, tādā bērna prātā būt varbūt nav tik slikti. Pieaugušo dzīve ar visām problēmām mani tik šausmīgi nogurdina un uztrauc. Iešana pa iestādēm vai dakteriem var novest līdz roku trīcei. Vēl tagad ļoti grūti sāku sarunu ar svešiem cilvēkiem, kad kādos kabinetos jāiet, jāskaidro. Tas varbūt siltumnīcas dēļ, kurā esmu uzaugusi, ne par ko nav bijis jāuztraucas, vienmēr viss bija kārtībā. Kad pašam jāsāk ko organizēt, tas ir šausmīgi apgrūtinoši.

– Ap gadiem 40 ir jākļūst pieaugušam.

– Tieši tas man īstenībā nepatīk. Bet tur neko nevar darīt! Dzīve iet uz priekšu, un tas ir jādara. Jābūt stipram (smejas). Man, paldies dievam, ir liels balsts – vīrs Krišjānis. Ja viņš ir klāt, man ne par ko nav jāuztraucas, tiešām jūtos no visa pasargāta, viņš ļoti palīdz. Man ir ļoti stipra aizmugure, un par to man ir milzīgi liels prieks. Tas tiešām nomierina, ka ir tāds cilvēks blakus.

– Zini, ka vari pārnākt uzvilkta no teātra vai kabinetiem un izlikt savu mutuli ārā?

– Ai, reizēm izlieku, bet zinu, ka viņam tas ļoti nepatīk. Tas ir nepatīkami un nav vajadzīgs. Reizēm arī viņš atnāk no teātra un visu ko izrunā. Mēs abi, virtuvē sēžot, viens otram stāstām, kas un kā, līdz mazais bērns nāk un saka, ka jābeidz.

– Jāiet spēlēties.

– Jā! Ir svarīgākas lietas darāmas. Un tad mēs arī ejam.

Ziemas bērns

– Tavi vecāki bija lieli romantiķi, ja pie uzvārda Puķe pielika Ieva…

– Esot bijuši strīdi, tā mamma ir stāstījusi. Vecmāmiņa, mammas mamma, bija bioloģe, pasniedzēja Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Vēl tagad man nāk klāt cilvēki un saka – mēs pie jūsu vecmāmiņas mācījāmies. Daudzi bioloģijas skolotāji, kas strādā skolās vai aizgājuši pa zinātnes līniju, bija manas vecmāmiņas studenti. Viņai likās, ka man to vārdu vajag interesantāku. Nezinu precīzi – kādu auga vai zieda...

– Hortenzija, Amarillis?

– Nu, bezmaz! Vecāki to noairēja un uztaisīja vienkāršāk – lai ir Ieva (smejas).

– Par spīti tam, ka dzimšanas un vārda diena tik tuvu.

– Jā, esmu ziemas bērns.

– Tevi tas netraucēja?

– Nē! Patika. Mana dzimšanas diena 1. decembrī nozīmēja, ka drīz būs Ziemassvētki.

– Tāda skaista ieskaņa?

– Mums tā sākās vēl agrāk, kad ar pusmāsas ģimeni bērnībā daudz kopā dzīvojāmies. Viņa ir mana tēta meita no pirmās laulības. Viss sākas ar Mārtiņu svinēšanu novembrī, tad mana dzimšanas diena, un tad jau gaidām Ziemassvētkus, eglīti un kopā svinam.

– Ziemassvētki neapēd tavu vārdadienu?

– Varbūt bērnībā. Vecāki, protams, mani apsveica, bet svarīgāki bija Ziemassvētki. Valmierā grimētavas biedrenes mani īpaši apsveic vārdadienā. Mēs viena otru vienmēr apsveicam visos svētkos, esmu ļoti priecīga par to. Jā, man patīk svinēt, patīk, ka ir iemesls sarīkot ko skaistu.

– Tu laikus piedomā pie bērnu dzimšanas dienām vai pašu jubilejām?

– Kad Kate, vecākā meita, bija mazāka, vienmēr dzimšanas dienā augustā rīkojām ar viņas draugiem izbraucienus uz kādu no Latvijas vietām, kur var apskatīt kaut ko interesantu, bērni var darboties, ņemties un arī vecāki ko uzzināt. Saldējuma ražotnē Rūjienā bija brīnišķīgi – visi laimē, degustē saldējumu, skatās, kā to ražo. Arī veco darbarīku un krēslu muzejā viņiem ļoti patika. Ziemassvētkus rīko pusmāsa, vienmēr dodamies pie viņas uz Pārdaugavas māju, kur sanāk visi tuvākie radinieki. Tad ir egle, dziesmas un dāvanas. Tā notiek, cik es sevi atceros.

– Tad tev dāvanas jāgādā ne tikai savējiem, bet arī pusmāsas saimei. Kā to dari?

– Nezinu. Mistika, bet sanāk. Godīgi sakot, pēc izjūtas un iedvesmas. Kā man uznāk – šogad tikai grāmatas vai arī ko citu. Ejot kaut ko ieraugu, tad izdomāju.

– Tas tev galvassāpes nesagādā…

– Nē, jo viss notiek tā – jo mazāk uztraucas, jo labāk. Agrāk jau ļoti savlaicīgi, septembrī, oktobrī, sāku iepirkt pa dāvanai un biju šausmīgi lepna, ka viss tā skaisti… Protams, galvenais ir atrast to, kas pašam patīk, ko tu gribētu, un tad viss ir kārtībā – tad pats esi priecīgs.

Ceptas žurkas un naktis ar dziesmām

– Tev bija viegli pieņemt Valmieru? Iekšēji tam gatavojies?

– Nē, es nesagatavojusies tur ielēcu kā aukstā ūdenī.

– Kā vispār tur nokļuvi?

– Deviņdesmito gadu beigās jaunam māksliniekam nebija tā ļoti šiki un moderni lepoties, ka esi frīlanceris, nav štata līguma ne ar vienu teātri. Arī mūsdienās tas nav tik viegli. Tā ir tikai tāda ārēja iztaisīšanās. Es gribēju būt štatā.

– Un Nacionālajā, kur strādāji...

– Nepiedāvāja. Lika pagaidīt. Bet es negribēju. Un Valmieras teātris piedāvāja štata vietu man un Krišjānim –abiem.

– Arī dzīvokli?

– Ko tu! Tiešām domā, ka deviņdesmitajos gados vēl padomju likumi darbojās?

– Teātrim bija kopmītnes...

– Jā, divus gadus tur nodzīvojām. Es neteiktu, ka bija ļoti jauki. Galīgi ne. Tagad ir izremontēts – beidzot! Bet toreiz… Tā ir māja, kurā nometināja tos, kas tikko izcietuši sodu cietumā. Tur pat bija karceru istabas ar maziem lodziņiem… Tā mēs tur dzīvojām. Izsit korķus visam stāvam, jo elektrības skapī kaut kas ir iesprūdis. Izrādās – žurka uzcepusies.

Neraugoties uz to, protams, bija naktis ar ģitārām un dziesmām, rāpšanās pa logiem iekšā un ārā, visādas dīvainības ir darītas (smejas). Tie gadi – nekāda vaina, bija skaisti. Tas, ka man bija štata līgums Valmieras teātrī, netraucēja strādāt arī Nacionālajā, vismaz piecus gadus, līdz Katrīnas piedzimšanai. Nekādu problēmu.

– Bet vide… Tomēr zināmā mērā mazpilsēta.

– Nevis zināmā, bet absolūtā mērā. Tā ir totāla mazpilsēta. Es vēl tagad neesmu pieradusi. Es arī nepieradīšu (smejas). Bet, ja ir darbs, noslogotība teātrī…

– Tad nemani?

– Tad vispār nemani, kur dzīvo. Nav svarīgi. Protams, tas reizēm nomāc, jo nav jau īsti, kur aiziet. Gar logiem tek Gauja, bet es to redzu no rīta līdz vakaram. Tie, kas dzīvo Liepājā, arī līdz jūrai reti aiziet. Es staigāju, priecājos par dabas tuvumu, svaigo gaisu, iespēju ātri tikt līdz mežam un atpakaļ – tas viss ir jauki un skaisti. Bet es gribu uz kādu izstādi.

Valmierā ir divas, tās esmu apskatījusi, paldies, gribu vēl. Tāpēc man jābrauc uz Rīgu. Ne vienmēr ir iespēja, laiks. Ar koncertiem tas pats. Tad brīžiem ir izmisums. Bet bērniem Valmierā ir forši – var brīvi braukt ar riteņiem, viss ir tuvāk, mierīgāk, nav sastrēgumu. Tas, kurš piecu minūšu garumā pirms astoņiem no rīta, neskaitās. Nav uztraukumu, visur vari paspēt. Tas man patīk – nav stresa, skriešanas kā Rīgā, lai nokļūtu no viena punkta uz otru. Viss mierīgi. Ja ir darbs, vienalga, kur dzīvoju.

– Ja tev piedāvātu Rīgā, tu izskatītu iespēju?

– Protams! Noteikti. Bet gribētu, lai Valmieras teātris būtu Rīgā (smejas). Un par to tiek domāts – lai Valmieras, Liepājas, iespējams, arī Daugavpils teātra trupai būtu spēles telpa Rīgā, kur visas sezonas garumā varētu mierīgi spēlēt izrādes.

– Tā ir – izbraukāt Valmieru nav tik vienkārši.

– Protams. Un Liepāja ir divreiz tālāk, arī Daugavpils. Ļoti ceru, ka tas tiks atrisināts. Daudzi jaunie aktieri dzīvo Rīgā, braukā uz Valmieru strādāt, reizēm paliek kopmītnēs.

– To nabassaiti rīdziniekam ir ļoti grūti pārcirst.

– Tā ir. Mēs Valmierā esam tikai tāpēc, ka mums tur ir darbs. Septiņpadsmit gadu laikā tā, protams, ir kļuvusi par manu pilsētu. Jo es tur dzīvoju.

Pieskaršanās leģendai

– Vai tev likās, ka līdz ar filmu Ar putām uz lūpām tavā karjerā, radošajā dzīvē ir iestājies jauns posms? Tā bija tava pirmā…

– Lielā kinoloma, jā.

– Uzreiz pēc tam par Jelgava 94 dabū Kristapu. Sāki par sevi domāt kā par kinoaktrisi?

– Es par sevi tā nedomāju – noteikti. Man ārprātīgi patīk kino specifika!

– Draudzējies ar kameru?

– Jā, man ļoti patīk. Ar kameru ļoti ātri iepazinos televīzijā, jau pirmā kursa laikā, kad sāku filmēties seriālā Dzīvoklis. Tad bija daudz citu projektu, taču televīzija nav kino, cita specifika, bet kamera paliek kamera, pie tās ir jāpierod. Un pie kino kamerām vēl vairāk. Un arī tehnika jāpieradina (smejas).

– Tu esi tehnikas cilvēks?

– Nē, bet man nav no tās bail. Zinu, ka dažiem ir. Kā mans vīrs saka, jebkuru tehniku var apgūt metodom naučnogo tika – ar zinātniskās spiešanas metodi. Vienkārši spaidi pogas, kamēr saspaidi, saproti, kas jādara.

Pagājušajā pavasarī nofilmējos arī vienā studentu darbā, pilnīgi par velti, jo par to neko nemaksā. To darīju pieredzes dēļ un arī tāpēc, ka man ļoti patīk. Man ir prieks, ka latviešu kino sācis kustēties. Pagājušogad trāpīju arī divos ārzemju projektos, miniepizodītēs.

– Bija jārunā angliski?

– Gan norvēģu, gan angļu valodā. Tur nedrīkstēja klusēt (smejas). Sapratu, cik milzīga loma ir tādai pieredzei. Seriāls bija mega daudznacionāls projekts – Heirs of the Night (Nakts mantinieki) – holandiešu, norvēģu, vācu. Aktieri no visas Eiropas. Tas bija tāds pusaudžu briesmu seriāls par vampīriem. Spēlēju divu galveno meiteņu mammu, arī vampīru.

Ļoti interesanta pieredze – tev jābūt absolūti gatavam, jebkurā brīdī pašam kadrā jāatrod sava vieta. Ja ko nokavē, ar tevi neviens necackāsies, nebāzīs mutē un neteiks, kas jādara. Un visam jābūt perfekti. Labi, holandiešu režisors arī norvēģiski nesaprata, tās norvēģu meitenes par mani smējās, bet viss kārtībā. Filmējoties seriālā Katrīna Lielā, satikos ar Helēnu Mirenu.

– Tu varētu būt viņas meita – esat līdzīgas.

– Paldies, tā varētu būt. Bet nav (smejas). Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām dienām – filmēšana Rundālē. Helēna, ejot garām, paņem manu roku, saspiež, es viņai kaut ko pasaku, viņa atbild… Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, kas paliks atmiņā uz mūžu. Pieskaršanās leģendai. Tā pa īstam, ka elpu aizrauj.

– Burtiski pieskaršanās.

– Godīgi sakot, es nezināju, ka tas tā strādā. Vienmēr esmu iesmējusi, kad rāda – ierauga elku, un aizraujas elpa.

– Tagad roku nemazgāšu…

– Jā, bet man tieši tā arī notika! Negribējās to roku mazgāt. Un elpa aizrāvās.

– Var just liela cilvēka auru?

– Jā, enerģiju, auru – brīnišķīgi! Un pierādās – jo lielāks cilvēks, jo vienkāršāks viņš ir. Jo atvērtāks un pieņemošāks. Mirena visus paguva ievērot, lai arī ļoti daudz cilvēku piedalījās tajā epizodē. Arī Juris Strenga, Armands Berģis, masu skatг dalībnieki.

Mēs skaitījāmies aktieri – katrs ar savu treileri pie pils, katram grimētava, savi cilvēki pielikti… Тu, tas ir angļu seriāls. HBO – ko gribat? Mēs sajutāmies kā cilvēki. Biju viena no daudziem, bet, tā kā man bija viens teikums, ko es ar Helēnu Mirenu izrunāju, jau skaitījos kastu augstāk par masu skatu dalībniekiem. Tas bija piedzīvojums, kolosāli!

Režisors, operators, var redzēt – ar milzu pieredzi, uzņēmuši nez kādus slavenus seriālus, filmas, bet tik pretimnākoši. Arī Helēna Mirena. Pirms viņas mēģinājām ar dublieri, viņa nāca pašās beigās, bet arī tad paspēja ar visiem aprunāties, pateikt, kas un kā šajā ainā jādara… Neviens nejutās apdalīts. Tas bija fantastiski – vienkārši var baudīt filmēšanās procesu.

– Jau esi redzējusi gala produktu?

– To epizodi esmu redzējusi, bet ne visu filmu.

– Ar ko tu elpo šosezon teātrī, pie kā strādā, ar kādām domām dzīvo?

– Esmu diezgan vieglā režīmā. Oktobrī bija brīnišķīga atkalsatikšanās ar Nacionālā teātra režisoru Edmundu Freibergu, kurš Valmierā iestudējis komēdiju Uz Akapulko, kundze! Skatītājiem patīk, biļetes izpirktas. Tā ir Īva Žamiaka franču luga par to, kā sieva izprovocē citus ģimenes locekļus vienam otru ieraudzīt un paskatīties uz dzīvi svaigākām acīm. Tāds gabaliņš, tīri jauks, pašiem patīk spēlēt.

– Cilvēkiem patīk komēdijas.

– Tieši tā. Drīz sāksies darbs pie jaunā režisora… vairs ne tik jaunā, bet vienmēr gribas tā teikt – Jāņa Znotiņa. Regīnas Ezeras stāsts Cilvēkam vajag suni, varbūt vairāk jauniešiem domāts. Liels aktieru ansamblis tajā piedalīsimies.

– Tev ir suns?

– Jā, un vienmēr ir bijis. Man patīk lieli suņi, bet nekad nesanāk (smejas). Tagad ir Peciņa, meitiņa – tā viņu saucam. Vārdu iedeva Tukuma patversmē, no kuras viņu paņēmām. Ļoti smalka suņu meitenīte, tievām kājiņām, jauktenīte, kas bērnībā dikti cietusi no ļauniem cilvēkiem. Pie mums viņa iztaisās, ļoti no visa baidās un satraucas, kaut labi apzinās, ka neviens pāri nedarīs. Bet zina, tā teikt, savu vietu. Viss kārtībā – māca mūs būt atbildīgiem vēl par kādu. Vienmēr zini, ka jābūt mājās, jo suns jāved ārā. Tā mēs visi pa kārtai ņemamies ar to dzīvnieku.

– Ir vēlēšanās, ko tu Ziemassvētkos gribētu palūgt?

– Pat nezinu… Lai visi veseli! (Smejas.) Lai visiem ir kas jauks. Lai vairāk prieka būtu dzīvē… Jā.