Mākslinieks Arvils Linde: "Nav uz pasaules nekā daudz brīnišķīgāka par sievietēm"

Viena no māksliniekam mīļajām tēmām ir mitoloģija, turklāt tā esot tuva kopš bērnības, kad vectēvs pasaku vietā priekšā lasījis grieķu un romiešu mītus. Darbos atspoguļojas gan Arvila intereses, gan aizraušanās ar lietu esības izpēti. Tagad Arvils Linde gatavo darbus savai nākamajai gleznu izstādei, kas pavasarī būs skatāma galerijā Putti, ir pievērsies sievietes personības analīzei un atklājis tehniski jaunu pieeju glezniecībai. Bet viņa šā brīža veikums skatāms restorānā Buržujs.

Sarunas sākumā atgriezīsimies pie modes – kā tu saprati, ka vēlies sevi realizēt šajā lauciņā?

Dzīvē bieži notiek tā – ja tu ļaujies procesiem, viss sakārtojas tieši tā, kā tam jābūt. Sākumā bija doma par Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet tad dažādās ballītēs iepazinos ar modes studentiem, un pēkšņi man likās, ka tas varētu būt forši. Pabeidzu bakalaura programmu, pēc tam maģistru. Un šobrīd jau atkal studēju maģistrantūrā, tikai glezniecības nozarē.

Kā attīstījās tava darbošanās modes nozarē?

Manā dzīvē mode vienmēr ir pastāvējusi paralēli vizuālajai mākslai. Sāku taisīt stailingus, kolekcijas, bet ar laiku sapratu, ka apģērbs man kļūst otršķirīgs un rodas vairāk intereses par pašu cilvēku un figūru. Tādas sajūtas radās, jau studējot modi, kad bija intensīvi jāzīmē. Lai gan mode nobīdījusies otrajā plānā, nav tā, ka es no tās gribētu atteikties pavisam.

Šķiet, tikpat dabiski, cik pie manis atnāca mode, tikpat dabiski šobrīd esmu pārgājis uz glezniecību un ilustrāciju. Šīs lietas savā ziņā papildina viena otru. Viens ir dizaina lauciņš, kurā strādāju ar tehniskākām lietām, un otrs ir glezniecības lauciņš ar pilnīgi citu pieeju. Ir ļoti forši, ka abas šīs nozares ir simbiozē, reizēm varu pārslēgties no modes uz gleznošanu un otrādi.

Kas ir tas, kas tevi saista glezniecībā?

Pirmkārt, mani vispār saista radīšana un radoša sevis izpaušana. Man patīk apziņa, ka spēju kaut ko izdarīt un pēc tam redzēt rezultātu. Tas attiecas uz modi – tu radi kolekciju un produktus. Arī glezniecības process sastāv no vairākām komponentēm un beigās tu nonāc pie rezultāta. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi brīnišķīgi. Esmu sapratis, ka man ļoti svarīgs ir mentālais faktors, un apziņa, ka ar to nodarbojos, sniedz gandarījumu. Glezniecību varu saukt par galvenokārt meditatīvu procesu.

Tavās gleznās bieži sastopams sievietes tēls. Kādēļ tā?

Nu, nav uz pasaules nekā daudz brīnišķīgāka par sievietēm! (Smejas.) Mani vienmēr gan ilustrācijā, gan glezniecībā ir interesējuši cilvēku ķermeņi, figūru stilizācijas un deformācijas. Mēs visi esam ar to saistīti, varētu teikt, ka tas ir tas, kas mēs paši esam. Tādēļ arī mani tas saista vairāk nekā ainaviskas vai abstraktas lietas. Man šķiet, ka nav nekā interesantāka par cilvēkiem.

Kā veidojusies tava glezniecības maniere?

Tas, protams, būtu brīnums, ja manos darbos nebūtu jūtamas modes lauciņa un estētikas ietekmes. Pirms četriem gadiem izveidoju savu pirmo lielformāta gleznu sēriju, toreiz doma bija uz audekla pārcelt ilustrācijas. Uz baltiem audekliem ar eļļas krāsām gleznoju to pašu, ko zīmēju, – gribēju, lai gleznas maksimāli atgādina lielformāta zīmējumus. Zīmēju joprojām, mana jaunākā izstāde oktobra vidū tika atklāta restorānā Buržujs Berga Bazārā. Šobrīd glezniecības process ir transformējies, un nākamā gada marta beigās notiks izstāde, kuras darbi būs daudz gleznieciskāki. Jāsaka, gleznieciskāki nekā jebkas līdz šim.

Darbu forma dabiski mainās, no zīmējumiem dabiski pāraug gleznās, un man liekas brīnišķīgi, ka radošajās nozarēs tā notiek. Ir svarīgi ieklausīties sevī un mazāk kaut ko speciāli izdomāt. Tā arī vizuālā māksla atšķiras no dizaina, vari strādāt plūstošāk, būt mazāk racionāls. Manuprāt, mainīšanās un pilnveidošanās ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tāpēc arī mainās pieejas tām lietām, ar kurām nodarbojamies.

Kā tev subjektīvi šķiet, vai daiļrades process vispār ir iespējams, ja viss ir iepriekš izplānots?

Ir tāds teiciens: “Kas vienam zāles, tas otram nāve.” Kādam racionāla pieeja darbam var palīdzēt, citam kaitēt. Man šķiet, ka tas vairāk ir saistīts ar to, kā tu veido savu ceļu, jo nav jau nemaz tik būtiski tieši tas, kā tu nonāc tur, kur tev jānonāk. Ceļš ir vienīgā īstā mākslinieka izvēle, un tas nezūd tik ilgi, kamēr vien tu turpini iet.

Pastāsti par topošās izstādes tēmu!

Tematiski mani ļoti bieži aizrauj lietas, kas sakņojas mitoloģijā, folklorā, fantāzijās, un šīs izstādes impulss man bija Spīdolas tēls Raiņa lugā "Uguns un nakts"– tieši tādā ziņā, ka šis tēls ļoti atšķiras no tā pirmā varianta A. Pumpura "Lāčplēsis". "Ugunī un naktī" Spīdola ir būtne, kas dažādu apstākļu sakritību rezultātā nonākusi konkrētā vidē, taču smeļas spēkus no sfērām, kuras apkārtējie nesaprot un baidās no tām. Mana izstāde būs par spēcīgām sievietēm un personībām. Līdz šim esmu gleznojis izdomātus tēlus, un man likās interesanti iedziļināties un attēlot reālus cilvēkus.

Kā, pēc tavas pieredzes, atšķiras reālu un izdomātu tēlu gleznošana?

Gleznojot izdomātus tēlus, attēlotā tipāža personības aspektu tu aizpildi ar fantāzijām, gleznojot reālu personu, drīzāk mēģini attēlot un atšķetināt kaut ko jau esošu.

Vari jau atklāt, kuras dāmas būs attēlotas tavos darbos? Vai bija kādi priekšnosacījumi, pēc kuriem tu viņas izvēlējies?

Izstādē būs apskatāmas 13 lielformāta gleznas, es portretēšu spēcīgas personības, kuras tiešām neatstāj vienaldzīgu. Saraksts vēl ir procesā, bet starp manis uzrunātajām dāmām ir Gundega Skudriņa, Liene Stūraine, Signe Vilgerte, Lelde Lietaviete, Iveta Vecmane, Una Ulme, Iveta Lāce, Santa Pīlēna, Dita Danosa, Agita Putāne un Agnese Lāce.

Pieminēji, ka tevi interesē mitoloģija un folklora. Vai ir arī citas tēmas, kurām tu pievērs īpašu uzmanību?

Lai arī kādā lauciņā es darbotos, iedvesma rodas diezgan abstrakti. Turklāt man nekad nav bijis tikai viens iedvesmas avots. Bieži vien idejas pārmantojas no citiem mākslas lauciņiem, tādēļ man vienmēr ir paticis tas, ka LMA ir bijusi aktīva mijiedarbība starp dažādiem studentiem, nodaļām. Tā ir ļoti vērtīga lieta.

Vai modei un glezniecībai ir daudz kas kopīgs?

Domāju, ka var atrast kopsaucējus. Arī modē līdz tehniskajai izstādei tiek radīti vizuālie tēli. Dažādos posmos visas radošās sfēras pārklājas, un daudzi mākslinieki izmanto dažādus medijus. Tas laikam ir jautājums par personību – cik ļoti tev patīk mainīties, transformēties un eksperimentēt.

Salīdzinot modi un mākslu, esmu nonācis pie fundamentālas domas, ka, par spīti procesa līdzībām, dizainu nekad nevajadzētu jaukt ar mākslu, jo tas nav tas pats. Šīm nozarēm ir dažādi uzstādījumi un motīvi!

Runājot par mainīšanos, prātā nāk mūsdienu kultūras aktualitātes, kuru pamatā bieži vien ir tieši pretējais – nemainīgais. Vai piekrīti uzskatam, ka nemainīgajiem kultūras procesiem piemīt lielāka kvalitāte?

Tā varētu domāt, taču šos nemainīgos procesus bieži vien rada mainīgo procesu noslāņojums. Viens no priekšnosacījumiem radīšanai ir materiāls. Mainīgie lielumi attīstās un mijiedarbojas, līdz tā reakcija ar kaut ko rezultējas! Uz kādu brīdi to var pieņemt par nemainīgo jeb par vērtību. Taču, kā mēs zinām no vēstures, – visas impērijas reiz sabrūk un agri vai vēlu to vietā rodas jaunas.

Šādā kontekstā pieminēsim arī šobrīd tik aktuālo "ageless" tēmu. Parasti par to runā kā par cilvēka, it īpaši sievietes, nenovecošanu, bet tev vēlos jautāt – kā tu skaties uz šo fenomenu modes un glezniecības kontekstā?

Manuprāt, "ageless" ir nevis fiziska, bet gan prāta un domu nenovecošana. Kā piemērus varētu minēt vārdus “gudrība” un “viedums”. Ir daudzi, kas līdz tam nekad nenonāk, taču domā, ka tādi iemanto šīs īpašības. Man ļoti patīk frāze, ko piedēvē Sokratam: “Es zinu, ka neko nezinu.” Parasti ceļa sākumā visiem liekas, ka pasaule kļūst plašāka, kad vairāk uzzini, apgūsti un pieredzi, taču agri vai vēlu nākas saprast, ka pēc visa pieredzētā tavs ceļš kļūst tikai šaurāks. Beigās šis ceļš pilnībā izzūd, un paliec vienīgi tu pats. Es pagaidām pa savu ceļu tikai turpinu iet.

Glezniecība ir viena no tām mākslas praksēm, kuru pieņemts uzskatīt par “tradicionālu”. Kur, pēc tavām domām, slēpjas šīs mākslas izpausmes spēja saglabāt aktualitāti pāri laikam?

Domāju, ka tas slēpjas radīšanas akta patiesumā un tiešā domu materializācijā. Mēs katrs pasauli redzam caur savu prizmu, un šis ir veids, kā ielūkoties vai pietuvoties mistiskajai, intīmajai cilvēku telpai un tās īpašajai enerģijai. Pieskārties brīnumam, kaut kāda veida īstenumam, noslēpumam, pirmsākumam, smadzeņu iekšējai garozai… Patiesības meklējumi – tas vienmēr ir aktuāli.