Pedofils žēlojas: "Meitene visu pati! Jau sešu gadu vecumā sēdās klēpī un trinās"

Seksuālā vardarbība pret bērnu nav tikai dzimumakts, tā var izpausties dažādās formās – kā netiklas darbības, intīmi pieskārieni, vervēšana tiešsaistē, seksuāla rakstura replikas u. c. Bieži par piedzīvoto bērni pastāsta novēloti, vidēji pēc desmit gadiem, vai patur to noslēpumā visu mūžu, un tas neļauj pilnībā apjaust problēmas apmērus. Sekas, ko piedzīvo seksuālā vardarbībā cietis bērns, ir daudz plašākas par viņa fiziskā ķermeņa robežu pārkāpšanu.

Tumsonība kā viduslaikos

Pret bērnu ir iespējami četri vardarbības veidi: novārtā pamešana, emocionāla, fiziska un seksuāla vardarbība. Tie visi, bērnam augot un attīstoties, nopietni ietekmē viņa psihi. Tā skaidro nodibinājuma Centrs Dardedze valdes locekle, konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode. Lai gan Latvijā izplatītākā ir nerūpēšanās, seksuālā vardarbība ir īpaša ar to, ka tiek atklāta novēloti vai netiek atklāta vispār un būtiski ietekmē upura dzīvi visā tās garumā. Bērnībā no seksuālas vardarbības cietušu cilvēku ir vairāk, nekā mēs domājam. Šogad Dardedzes speciālisti tiesībsargājošām iestādēm palīdzējuši atklāt piecpadsmit seksuālas vardarbības gadījumu.

Lai gan uzskata, ka mūsdienu sabiedrība ir seksuāli izglītota un progresīva, līdzko pieaugušajiem par intīmām tēmām jārunā ar bērniem, viņi mulst un sarkst. Turklāt ne vien vecāki, bet arī pedagogi. “Tā ir mistika! Kad pieaugušajiem par šīm tēmām jārunā ar bērniem, rodas iespaids, ka viņi paši ir atrasti kāpostos. Nobrieduši cilvēki sāk ķiķināt, saredzot tajā ko piedauzīgu, apkaunojošu un pretīgu. Reiz kādā skolā vadījām divu dienu semināru par seksuālo attīstību, audzināšanu un vardarbību. Noslēgumā skolotāja ar asarām acīs sacīja, ka tas esot briesmīgākais, ko viņa pieredzējusi. Kā mēs varot par TĀDĀM lietām skaļi runāt? Uz atvadām viņa teica, ka lūgšot par mums Dievu. Brīžam tumsonības līmenis ir kā viduslaikos. Sapratām, ka pedagogiem un vecākiem vajadzīgs atbalsts,” stāsta Laila Balode.

Kopš 2001. gada Dardedze ne vien sniedz palīdzību seksuālā vardarbībā cietušiem bērniem, bet arī izglīto bērnus, vecākus un sabiedrību, lai cietušo bērnu skaits samazinātos. “Ja pieaugušajiem ir radušās aizdomas, ka bērns varētu būt cietis no seksuālās vardarbības, mēs veicam psiholoģisko izpēti. Reizēm pedagogi saka: “Atnāca pēc vasaras brīvlaika, un mēs redzam, ka bērns ir mainījies – viņa uzvedībā, attieksmē, tajā, ko viņš saka, dara un zīmē, ir kaut kas mulsinošs.” Bez vecāku piekrišanas izpēte nenotiek. Ja vecāki strikti paziņo, ka neviens viņu bērnu nepētīs, bet ir aizdomas par pāridarījumu, bāriņtiesa lemj par vecāku aprūpes tiesību ierobežošanu, un izpēte tik un tā notiek. Speciālists ar bērnu tiekas 4–6 reizes. Mūsu lietotā metodika ir aprobēta visā pasaulē. Psiholoģiskās izpētes gaitā top dokuments, kas nereti nonāk līdz tiesai, kur kalpo par pierādījumu.” Ja policija ir sākusi kriminālprocesu, ar bērnu runā centra speciālists. Saruna notiek centrā speciāli pielāgotā telpā, kurā bērna sacīto ieraksta diskā, lai, lietai ejot cauri instancēm, bērnam vairākās reizes nav jāatkārto traumatiskā pieredze.

Seksuālā vardarbība dažādās formās bijusi vienmēr, tikai kādreiz bija tabu tēma

Dardedzes redzeslokā nonāk aizvien vairāk seksuālās vardarbības gadījumu, bet tas drīzāk norāda uz to, ka, Lailas vārdiem runājot, sabiedrības acīs ir iedegta gaisma, un seksuālā vardarbība tiek identificēta, jo dažādās formās tā bijusi vienmēr, tikai kādreiz bija tabu tēma, noslēpums, ko sargāja aiz deviņām atslēgām. Pretējā gadījumā upurim uzspieda tādu kā neaizskaramā zīmogu – bakstīja ar pirkstu skolā, sačukstējās aiz muguras, vazāja uz miliciju, bet, ja varmāka bija no tuvinieku loka, nebija izslēgts, ka melos vainoja un izstūma cietušo, nevis maizes devēju – varmāku. Tā gadījās. Laila uzskata, ka 2011. gada pētījums Latvijas jauniešu bērnībā gūtā nelabvēlīgā pieredze, kad tika aptaujāti vairāk nekā 1000 jauniešu no piecām pilsētām un secināts, ka desmitā daļa bērnībā piedzīvojuši seksuālu varmācību, ir aptuvens un patiesos vardarbības apmērus pilnībā neatklāj, jo diez vai visi astoņpadsmitgadīgie jaunieši zināja, ka tikai divas no seksuālās vardarbības formām ietver fizisku pieskārienu, pārējās tiek realizētas, bērnam nepieskaroties. “Tas ir kaut kas, par ko sabiedrībai nepatīk domāt. Bieži vien cilvēku pirmā reakcija ir noliegums – tas nevar būt, tās ir muļķības,” atzīst Laila Balode.

Iekļūšana bērna ķermenī var būt vagināla, orāla un anāla. Tomēr dzimumakts kā seksuālās vardarbības forma tiek realizēts ļoti reti. Ja upuris ir bērns, šādu noziegumu ir viegli atklāt, jo to nav iespējams noslēpt – intīmajās vietās ir plīsumi, asiņošana, sāpes, tas ir vizuāli redzams. Un varmāka to ļoti labi zina. Izplatīts seksuālās vardarbības veids ir bērna ķermeņa aizskaršana – apgrābstīšana, apčamdīšana – vai situācijas radīšana, lai bērns pieskartos pieaugušā intīmajām ķermeņa daļām. Varmākas izmanto rotaļas, draudus, uzpirkšanu.

Vēl viens seksuālās vardarbības veids ir bērna privātuma pārkāpšana. Mums katram ir citu acīm apslēpta vide, kur jūtamies komfortabli, veicot privātas darbības, mēs lietojam tualeti, pārģērbjamies, mazgājamies. Varam pamēģināt iztēloties, kā jutāmies, ieraugot publiskās tualetes sienā apaļu caurumu ar vērojošu aci, vai brīdi, kad sēžam uz poda un kāds jauši vai nejauši atver durvis. Tieši tā, tikai daudz trakāk, jūtas bērns, kuru regulāri novēro. Vuārists jeb lūrētājs vienmēr nav svešinieks, kas pludmalē klīst gar pārģērbšanās kabīnēm. Tāds var būt arī kāds no mājiniekiem. Bērna privātuma pārkāpšanu sabiedrība reti klasificē kā seksuālu vardarbību.

“Tev nekas nebūs jādara, tikai jāizģērbjas, un dabūsi desmit eiro.”

Cits vardarbības veids ir bērna pakļaušana pieaugušā seksualitātei, respektīvi, lai gūtu seksuālu apmierinājumu, ir vajadzīga bērna klātbūtne. Piemēram, vecākais brālis aizver aizkarus, nosēdina blakus sešus gadus veco māsu, liek skatīties pornogrāfisku video un pats masturbē. Pirms gadiem bija gadījums, kad audžuvecāki nosēdināja rindā audžubērnus un piespieda vērot, kā viņi paši nodarbojas ar seksu. Arī vecais, visiem zināmais stāsts par mētelīšu virinātājiem nozīmē otras personas pakļaušanu savai seksualitātei. Lai gan notiekošo bērns redz pa gabalu, tas tomēr ir ārkārtīgi nepatīkams, traumējošs pārdzīvojums.

Ķermeni var seksuāli ekspluatēt, tam nepieskaroties – skatoties uz to, fotografējot, filmējot, liekot īpaši kustēties vai kaut ko darīt. Ielu bērnu vidū ir savi mazie suteneri, kas pārējiem saka: “Tev nekas nebūs jādara, tikai jāizģērbjas, un dabūsi desmit eiro.” Tā sākas bērnu iesaistīšana erotisku un pornogrāfisku materiālu izgatavošanā. “Bērnu iesaistīšana prostitūcijā pie mums ir ārkārtīgi reta. Jā, ir bijuši daži gadījumi, kad 15–17 gadu vecas meitenes seksuālos pakalpojumus piedāvājušas ārpus Latvijas, tomēr par sistēmu mēs nevaram runāt,” vērtē Laila Balode.

Līdz 18 gadu vecumam persona ir nepilngadīga, bet tā sauktais nevainības vecums Latvijā ir līdz 16 gadiem. Ja mīla ir atsteigusies, abpusēji vienojoties, no 16 gadu vecuma ar seksu var nodarboties pilnīgi likumīgi. “Problēma ir tā, ka agrīnas dzimumattiecības – tev ir vai nav bijis sekss – ir vienaudžu vērtējuma kritērijs. Meitenes sāk dzimumattiecības, lai padižotos draudzenēm un iekļautos kompānijā. Ar sirdi viņas nevēlas attiecības, un tad notiek tā sauktās randiņu izvarošanas. Meitenei prātā tikai romantika, bet viņa flirtē uz velna paraušanu. Puisim hormoni veidoti mazliet citādi, un, ja viņš nav iemācīts apstāties, viņš turpina arī tad, kad meitene saka stop. Tā nav klasiska izvarošana, jo neviens nesit un nesper, bet meitenes prātā un ķermeņa atmiņā paliek traumatisks nospiedums. Šādi gadījumi ir ļoti izplatīti, bet par tiem maz tiek runāts, arī kriminālprocesu nav,” atzīst Dardedzes pārstāve.

Šie stāsti visbiežāk atklājas pēc daudziem gadiem, kad psihologi runā ar pieaugušām sievietēm, mammām, kurām bieži vien ir neveiksmīgas partnerattiecības vai to nav vispār. “Tas ir mīts, ka sliktie ir tur, ārā,” uzsver speciāliste. “Visbiežāk meitenes seksuāli izmanto kāds no ģimenes attiecību loka. Pārsvarā tas ir labi pazīstams, varbūt pat tuvs cilvēks, kuram ir viegli piekļūt bērnam un pavadīt kopā laiku, neradot nekādas aizdomas. Imantas pedofila gadījums kļuva zināms uzreiz, jo bērni neklusēja, viņi meklēja palīdzību. Ja vardarbība notiek mājās, aiz slēgtām durvīm, iespējams, neviens par to neuzzina. Pētījumi apliecina, ka par mājās piedzīvotu vardarbību neizstāsta vispār vai sāk runāt apmēram desmit gadus pēc notikušā. Jo vairāk cilvēks attālinās no notikušā, jo drošāks kļūst un precīzāk saprot, kas ar viņu noticis. Mums zvana sievietes un saka: “Es saprotu, ka nevaru vairs klusēt.” Diemžēl sodīt par dzimumnoziegumu pret nepilngadīgo, kas izdarīts pirms desmit gadiem, personu nevar, jo ir iestājies kriminālatbildības noilgums.”

Seksuālā vardarbība kā dzimtas lāsts

Saskaņā ar Krimināllikumu noilgumu nosaka atkarībā no nozieguma smaguma pakāpes – no diviem līdz 20 gadiem. Tiesībsargs Juris Jansons ir vērsies Saeimā ar lūgumu veikt grozījumus, nosakot, ka personai, kas izdarījusi dzimumnoziegumu pret nepilngadīgu personu, neiestājas kriminālatbildības noilgums. Pēc viņa domām, papildus jāparedz atbildība par netiklām darbībām ar mazgadīgo, nosakot bērna vecumu kā kvalificējošu pazīmi. Prakse rāda – jo agrāk bērns ir seksuāli izmantots, jo smagākas un dziļākas ir sekas. Resursu centra sievietēm Marta projektu vadītāja Liene Gātere uzskata, ka jāparedz iespēja par seksuālo vardarbību saukt pie atbildības jebkurā brīdī. Speciālisti no tautas kalpiem sagaida nevis neauglīgas diskusijas, bet lielāku entuziasmu. Kamēr likumi nebūs sakārtoti, tādi gadījumi kā šovasar Liepājā, kad tiesa par piecgadīgas meitenes vairākkārtēju seksuālu aizskaršanu vainīgos nolēma sodīt ar piespiedu darbu un probācijas uzraudzību, atkārtosies.

“Atklāt un pierādīt noziegumu pret bērnu ar tik lielu laika nobīdi ir ārkārtīgi sarežģīti. Seksuālajā vardarbībā ir daudz iracionāla,” saka Laila Balode. “Tu ej pa ielu, noķer pretimnākošā skatienu, un zibenīgi ir skaidrs, ka viņš tevi ar acīm izģērbis, nodomājis ko neķītru, un tu jūties izmantota. Viens tev nejauši pieskarsies, un nebūs nekādu izjūtu, otrs pieskarsies tieši tāpat, bet tu ar pakausi sajutīsi nodoma perversumu, un cauri ķermenim izskries elektriskā strāva. Izjūtas ir grūti pievienot pie izmeklēšanas materiāla. Tomēr mēs visi esam ieinteresēti, lai seksuālie varmākas tiktu atklāti un sodīti, jo ciešanas nekur nepazūd, tās pārmanto nākamās paaudzes, un aizvien jauni bērni tiek pakļauti seksuālai vardarbībai. Dažreiz sievietei pārmet: “Kā tu varēji ielaist ģimenē TĀDU vīrieti, ja pati agrāk esi cietusi?” Mēs skaidrojam, ka nevajag vainot sievietes, jo neizdziedinātā trauma ir bloķējusi dažas maņas. Iespējams, kad viņai bija astoņi gadi, šie bloki bija mehānisms, kas ļāva izdzīvot. Gadiem ejot, nonākot citā situācijā, drošības antenas vairs nenostrādā.”

Raksturīgi, ka seksuālā vardarbība dzimtas vajā vairākas paaudzes, līdz šausmu loks tiek pārtraukts. Gluži kā lāsts. “Tas saistīts ar neapzinātiem uzvedības modeļiem, kas tiek nodoti bērniem. Cilvēks ar upura uzvedību piesaista to, kam ir varmākas uzvedība.” Laila Balode atceras, kā viņas kabinetā reiz sēdējušas trīs paaudžu sievietes: vecmāmiņa bija cietusi no sava vectēva, vienai no meitām bija vardarbīgas attiecības ar partneri, savukārt viņas meitas gandrīz katrā diskotēkā iekūlās nepatikšanās ar puišiem. Uzzinot, ka meitas cietušas no seksuālās vardarbības randiņu laikā, trauksmi sāka sist vidējās paaudzes sieviete. “Nav viegli šīs lietas celt augšā un runāt, jo tās ir emocijas, ko gribas noslēpt un aizmirst.”

Seksuāli pāridarījumi saistīti ar trim spēcīgām emocijām – kaunu, bailēm un vainas izjūtu. Tas ir smags kokteilis. Nereti bērniem ir sajūta, ka viņi paši ir vainīgi, kas ar viņiem tā noticis. Dažreiz pedofili paši atnāk uz Dardedzi un atzīst, ka jūtoties pagalam apjukuši: “Vai tiešām tas, ko es darīju, ir kaut kas slikts? Es taču apkopu savu bērnu – mazgāju, apmīļoju, ģērbu!” Meklējot attaisnojumu savām darbībām, viņi žēlojas: “Viņa jau kopš mazotnes TĀ ģērbās, krāsojās, centās mani pavest. Viņa visu pati. Jau sešu gadu vecumā sēdās klēpī un trinās.”

Laila Balode stāsta, ka seksuālā vardarbība tik sarežģīta ir tāpēc, ka viss notiek pamazām. Pirmais solis ir privātuma pārkāpšana – kamēr sešus septiņus gadus vecā meitene ir vannā, vīrietim sazin kāpēc jātiek vannas istabā, kaut kas jāmeklē. Pamazām bērns tiek pieradināts pie tā, ka robežas ir elastīgas un tādām tām jābūt. Seko rotaļas, pieskārieni, kopīga filmu vai žurnālu skatīšanās, stāsts ar pikantām detaļām, smiešanās. Bērns šajā karuselī tiek ievilināts pamazām, un viņam nav pieredzes, lai saprastu, ka tas ir mērķtiecīgs process, ko virza un kontrolē pieaugušais, un notiekošais ir nevis viņa, bet pieaugušo atbildība. Kad nonāk tik tālu, ka meitene fotografējas kaila, viņai šķiet – jā, es pati to gribēju. Lietā tiek likti draudi un piesolīts: ja kādam izstāstīsi, nosūtīšu tavu kailfoto draugiem. Ja pāridarītājs ir svešs cilvēks, kādam par notiekošo var izstāstīt, bet, ja tas ir tēvs, ar kuru 90 procentu kopā pavadītā laika un attiecību ir normālas, runāt ir sarežģīti. Tēvs ir jautrs, asprātīgs, ved ekskursijās, rotaļājas. Un tad seko šī nelielā, bērnu biedējošā, mulsinošā attiecību daļa. Bērnam ir sajūta, ka tas nav pareizi, bet viņš neuzdrīkstas par šo jauko, mīļo, sirds cilvēku kādam kaut ko bilst.

Tomēr tā gluži nav... Bērni parasti saka: “Man nepatīk tavs draugs”, “Es negribu iet ciemos pie viņa”, “Man nepatīk, ja mani ķircina un apsmej par to, ka man aug krūtis.” Pieaugušajiem ir tendence bērnu izteikumus racionalizēt un ielikt pašiem vēlamos rāmjos. Mamma nodomā: “Ak, ja tev nepatīk mans draugs, tātad tu esi greizsirdīga.” Bērni mēģina teikt vēl un vēlreiz. Ja reakcija neseko, viņi nospriež – ā, tātad neko izdarīt nevar, tātad man jāpaciešas. Dažreiz bērni par notiekošo pastāsta klasesbiedriem, bet viņi to nedara tieši. Meitene saka: “Zini, man ir draudzene, kurai dara tā un tā.” Tad bērns skatās, kāda būs draudzenes reakcija. Ir gadījies, ka uz centru atnāk mamma un saka: “Mana meita stāstīja, ka viņai draudzene stāstīja: esot viena meitene...”

Pirmsskolas iestādē bērns uzguļas otram virsū un attēlo dzimumaktu vai orālo seksu

“Ja vecāki kaut ko tādu uzzina, ir jārīkojas. Noteikti! Lai gan gadās arī tā, ka sieviete izstāsta skolotājai, kas viņu gandrīz vai norāj: “Ai, tie bērni filmas saskatījušies.” Jā, tā var gadīties, vecāki bieži vien pavirši glabā informāciju, kas domāta pieaugušajiem. Arī vecumam neatbilstoša informācija par seksu traumē bērna psihi. Tomēr vajadzīga izpēte, lai spriestu, vai to, ko bērns zīmē un izspēlē ar lellēm, viņš redzējis internetā vai piedzīvojis pats. Pirmsskolas iestādē bērns uzguļas otram virsū un attēlo dzimumaktu vai orālo seksu. Par seksuālo vardarbību mēs speciālistu vidē runājam kā par infekcijas slimību, kas pieaug ģeometriskā progresijā. Lielāki bērni mēdz noklusēt to, kas ar viņiem noticis, bet mazākiem ir iekšēja vajadzība izrunāt, izspēlēt, izpaust, iesaistot rotaļās pārējos, kas arī tiek traumēti. No viena, kas atnesis vecumam neatbilstošu seksuālu uzvedību, momentāni sākas ķēdes reakcija, jo tas ir interesanti un, stimulējot attiecīgus orgānus, rodas patīkama sajūta,” skaidro Laila Balode.

Tā ir – bērns piedzimst kā seksuāla būtne, bet vai viņam jāgūst seksuāls apmierinājums? Skaidrs, ka ne. Daba ir iekārtojusi tā, ka seksuālajam briedumam tuvojamies pamazām, ejot uz ballēm, pabučojoties, izdzīvojot bērnišķīgus mīlas stāstus un lēnām apjaušot, kā funkcionē ķermenis. Ja vien kāds pieaugušais mums to nelaupa... Un tad, kā novērojusi speciāliste, ir sastimulēts četrus gadus vecs bērns, kurš staigā ar roku biksēs, jo citādi nespēj nomierināties. Nervi ir pamodināti, dzimumorgāns tik ļoti samocīts, ka ir uztūcis un sarkans.

Kāds ir varmākas, pedofila portrets? Lai pastrādātu dzimumnoziegumu pret bērnu, ir jābūt četriem priekšnosacījumiem, stāsta Laila Bailode no Dardedzes. “Pirmām kārtām – motivācijai. Ir ārkārtīgi maz cilvēku, kurus bērni interesē seksuāli, jo bērns pēc būtības nav seksuāls. Šie cilvēki ir emocionāli infantili, lai gan ar psihisko veselību, sociālo stāvokli, ieņemamo amatu un erudīciju bieži vien viss ir kārtībā. Reiz nonācām uz pēdām pedofilam, kurš aizskāra audžumeitu. Policija viņu nopratināja. Vēlāk policisti privātā sarunā mums teica: “Viņš taču ir inteliģents cilvēks, ārsts, un viņam ir ādas portfelis.” Šis cilvēks sirdī ir bērns un komfortablāk jūtas attiecībās ar bērniem, kurās var ieņemt spēka pozīciju un kontrolēt tās. No sievietēm viņš baidās.”

Tomēr ar to vien nepietiek, lai seksuāli uzmāktos bērnam. Īstenībā ir jāizcīna pamatīga cīņa, jāsarunā ar sevi un jāatrod attaisnojums, jo sekss ar bērnu visās sabiedrībās ir tabu. Kad iekšējā cenzūra ir pārvarēta, jāpārvar ārējie šķēršļi. Tieši tāpēc, ka barjeru ir tik daudz, pedofili ir tik labi scenāriju autori un plānotāji. Pedofili lieliski zina, ko vajag katra vecuma bērniem. Ar vienu viņš spēlēs datorspēles, ar otru – paslēpes, pusaugu meitenei nopirks aifonu. Dāvanas ir garants, ka bērns neko nestāstīs, jo, tās pieņemot, bērnam rodas vainas izjūta.

Pedofili apzināti meklē sievietes ar bērniem viņus interesējošā vecumā. Bijis gadījums, kad, atrodoties ieslodzījuma vietā, vīrietis atradis sievieti ar bērniem un nodibinājis ar viņu tik uzticības pilnas attiecības, ka, iznākot no cietuma, uzreiz pārcēlies pie viņas. Kad bērni paaugušies, viņš atradis citu sievieti ar mazākiem bērniem. Kāda mamma Dardedzē stāstījusi, ka viņas dzīvē uzradies brīnišķīgs cilvēks. Viņš ļaujot sievietei strādāt nakts maiņās un uzņemoties rūpes par viņas sešgadīgo meitu – pieskata, nomazgā, noliek gulēt. Kad pedofils visu ir izplānojis un noorganizējis, paliek pēdējais šķērslis – bērna pretestības pārvarēšana.

Meitene domā, ka visās ģimenēs tā ir – tēvs pirms gulētiešanas iekāpj viņas gultā un glāsta dzimumorgānus

Seksuālajai vardarbībai ir piecas seku grupas. Jebkuras sekas saistītas ar galējībām. “Raksturīgi kognitīvie izkropļojumi, tas ir, bērns vai pusaudzis ir pārliecināts, ka tas, kas ar viņu noticis, ir pareizi. Sešus gadus veca meitene domāja, ka visās ģimenēs vakarā pirms gulētiešanas tētis iekāpj gultā pie bērna un glāsta viņa dzimumorgānus, tikai neviens par to nerunā. Tā vienkārši ir lielās dzīves daļa, tāda pati kā iešana pie zobārsta. Viņa bija šokā, uzzinot, ka ar visiem tā nenotiek. Pusaugu meitene uzskatīja, ka obligāts nosacījums, lai viņu mīlētu un pieņemtu, ir sekss. Dažreiz saka – tās izlaidīgās meitenes. Speciālisti aicina nevērtēt, bet ielūkoties pagātnē, jo bērnā kāds šādu uzvedību ir veidojis. Ar pozitīvu pastiprinājumu daudz ko var panākt. “O, tu esi baigi foršā, kā tev piestāv īsi svārki,” saka onkulis, un bērns uzvelk vēl īsākus.

Sociālās sekas ir saistītas ar attiecību veidošanu, neuzticēšanos. Mēdz teikt, ka seksuālā vardarbība ir noziegums pret uzticēšanos. Pat tad, ja bērnam tiek iestāstīts, ka viņš to grib, ar sirdi mazais cilvēks jūt, ka viņam tas tiek uzspiests. Vēlāk šie cilvēki izvairās no tuvām attiecībām, viņiem nav draugu. Bērni neiesaistās pulciņos, jo iekšējā lietu kārtība ir tāda: ja tu kādam pietuvosies, tas var kļūt bīstami. Biheiviorālās jeb uzvedības sekas ir pārlieku seksualizēta vai dzimumu noliedzoša uzvedība. Mums gribas domāt, ka seksuāli izmantotie bērni visu laiku cieš, bet tā nav. Jā, tiek degradēta viņu pasaules uztvere, bet viņi mēdz saņemt daudz bonusu. Viņus ved ceļojumos, viņiem pērk dārgas dāvanas, atļauj darīt to, ko citi bērni nedrīkst, un bērni to prot novērtēt. “Tie, kas būs izbaudījuši vardarbības otru pusi, neapzināti to dzīvē paņems kā vadmotīvu. Ejot pa ielu, mēs redzam šīs demonstratīvi ģērbušās sievietes,” secina Laila Balode.