Pasaulslavenais režisors Eizenšteins visu dzīvi juties kā Rīgas puika

Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū uzņemtajai filmai Bruņukuģis Potjomkins bija satriecoši panākumi. Populārais komiķis Čārlijs Čaplins to nosauca par izcilāko kinodarbu pasaulē, Amerikas Kinoakadēmija to atzina par labāko 1926. gada filmu, bet Parīzes mākslas izstādē tā ieguva visaugstāko apbalvojumu – Super Grand Prix. Arī šodien, gandrīz pēc simts gadiem, kinokritiķi filmu ierindo Bruņukuģis Potjomkins starp visnozīmīgākajiem pasaules kinomākslas darbiem, tā iekļauta visos kino izcilības kanonos.

Ļoti augstu novērtētas ir arī citas Eizenšteina filmas – Aleksandrs Ņevskis (1938) un Ivans Bargais (1945). Režisora radošā veikuma pētnieki uzskata, ka mākslinieka darbus lielā mērā iespaidojusi viņa bērnība, Rīgas vide, kurā viņš audzis. Divdesmitā gadsimta sākumā daudznacionālā Rīga ļāva topošajam režisoram iegūt kosmopolītiski plašu skatījumu, apmeklēt operu, teātrus, kinoteātrus un attīstīt savu talantu. Par Eizenšteina apdāvinātību liecina arī viņa bērnības dienu zīmējumi, kuros var atpazīt gadsimta sākuma Rīgu.

Arī pats mākslinieks, kad jau bija slavens režisors, vairākkārt uzsvēra, ka ir nācis Rīgas. Savās atmiņas viņš rakstīja: “Nevis zēns, nevis puika, bet tieši puišelis. Divpadsmit gadu vecs puišelis. Paklausīgs, uzvedīgs, prot pievilkt kāju. Tipisks Rīgas puišelis. Puišelis no labas ģimenes. Tāds es biju divpadsmit gadu vecumā. Un tāds esmu palicis līdz sirmam vecumam.”

Padomju gados propagandas nolūkos īpaši tika uzsvērti revolucionārie aspekti, kurus Eizenšteins piedzīvojis Latvijā. 1940. gadā laikrakstā Padomju Latvija bija publicēts Sergeja Eizenšteina raksts Lielais prieks, kurā teikts: “Es kā zēns atceros 1905. gadu Rīgā, lielisko latviešu tautas cīņu, ko tā veda pret patvaldību un buržuāziju. Un, ja man savā laikā izdevās filmā Bruņukuģis Potjomkins ietvert 1905. gada garu, tad par to esmu daudz pateicības parādā tiem entuziasma pilnās varonīgās cīņas iespaidiem, ko bērnībā guvu Rīgā.”

Skandāli ģimenē

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā Sergeja Eizenšteina radošās izpausmes aizveda viņu līdz pat Holivudai – viņa draugi bija Čārlijs Čaplins, Volts Disnejs, meksikāņu mākslinieki Frīda Kalo un Djego Rivjera. Taču viņa dzīves ceļš aizsākās Rīgā. Sergejs piedzima 1898. gada 23. janvārī arhitekta Mihaila Eizenšteina un viņa sievas Jūlijas, turīgas tirgotāju dzimtas pārstāves, ģimenē. Jau bērnības gados bija pamanāms viņa talants – zēns lieliski zīmēja, un īpaši labi viņam padevās karikatūras. Pateicoties guvernantei Marijai Elksnei bez dzimtās krievu valodas viņš apguva arī vācu un franču. Zēns daudz lasīja un aizrāvās ar fotografēšanu.  

Diemžēl vecākiem nevedās kopdzīve – viņi bieži strīdējās un skandalējās. Mazā Sergeja guļamistaba atradās blakus vecāku guļamistabai, un viņš bieži vien, lai nebūtu jādzird skaļās izskaidrošanās, basām kājām skrēja pie guvernantes un gulēja viņas istabā.  Sergejs bija ļoti pieķēries savai guvernantei –  latvietei Marijai Elksnei. Siltas un draudzīgas attiecības viņi saglabāja visu turpmāko dzīvi, rakstīja viens otram vēstules. Kad Eizenšteins jau bija kļuvis slavens, Marija kādā vēstulē atzina, ka vienmēr zinājusi – Sergejs kļūs par lielu vīru.

Viņa vecāki bija ļoti atšķirīgi – gan raksturā, gan temperamentā. Kā vēlāk rakstīja kinokritiķi, Sergeja uztverē māte iemiesoja izsmalcinātību un kultūru, tēvs – varu un visus buržuāzijas negatīvos aspektus. Tomēr nevar nepieminēt, ka viņa tēvs bija lielisks arhitekts. Ilgu laiku Rīgas jūgendstils saistījās tieši ar Mihaila Eizenšteina vārdu, viņa drosmīgo arhitektūras formu eklektiku. Viņa projektētie nami slejas Alberta ielā un tās apkārtnē – Rīgas klusajā centrā.

Pret tēvu Sergejam bija pretrunīgas jūtas. No vienas puses, viņu kaitināja tēva godkārība, izteiktais monarhisms un pārspīlētā piesliešanās pareizticībai, no otras, viņš cienīja tēva talantu, kārtīgumu un labi apzinājās, ka tēvs viņu mīl un visādi rūpējas par viņu.

Eizenšteina daiļrades pētītāji pauž uzskatu, ka baisās un šausmu pilnās epizodes, kādu režisora darbos netrūkst, viņš kā asociācijas aizņēmies no savas bērnības. Vēlāk Eizenšteins rakstīja: “Bērnībā, ļoti agrā, māmiņa mēdza mani baidīt. Viņa sacīja: “Tu domā, ka es esmu mamma? Es nemaz neesmu mamma…” Pie tam viņa sataisīja nekustīgu seju, sastingušas, stiklainas acis. Un lēnām nāca man virsū. Maska ar sastingušām acīm.”

1912. gadā Sergeja vecāki izšķīrās. Māte pārcēlās uz Pēterburgu, Sergejs ar tēvu palika Rīgā. Ar māti viņš regulāri sarakstījās un brauca ciemos  vasaras brīvdienās un Ziemassvētkos.

Pirmo filmu Sergejs noskatījās 1906. gadā Parīzē. Tā bija Žorža Meljesa Četrsimt sātana nedarbi, no kuras viņam atmiņā visspilgtāk iespiedās izģindušais ormaņa zirgs. Tolaik Eizenšteiniem šķita, ka pēc 1905. gada revolūcijas būtu bīstami braukt uz Jūrmalu, tāpēc atpūsties viņi devās uz Franciju.

Daudz varenāku iespaidu uz Sergeju atstāja 1915. gadā Rīgā redzētā filma Nožēlojamie pēc Viktora Igo romāna motīviem. Filma bija ļoti gara – piecas stundas. To noskatījies, Sergejs vēstulē rakstīja mātei: “Ļoti patika. Uzvedums ideāls, pārspēja visu gaidīto.”

Kā palēnināt un apturēt laiku

Kad Sergejs pabeidza mācības Rīgas reālskolā, viņš devās uz Petrogradu, kur, paklausot tēva ieteikumam, iestājās Civilo inženieru skolā. Tur jaunieti jau pēc pāris gadiem pārsteidza revolūcija. Kā raksta Eizenšteina biogrāfi, viņa radošā darbība aizsākusies pilsoņu kara frontēs. Būdams ceļojošo trupu mākslinieks, viņš apbraukājis sarkanās armijas daļas, noformējis aģitācijas vilcienus, zīmējis plakātus, lozungus un iestudējis izrādes.

1920. gadā Kara akadēmijas austrumu nodaļā viņš sāka apgūt japāņu valodu, lai kļūtu par tulku, tomēr interese par teātra mākslu guva virsroku – Sergejs iestājās Vsevoloda Meierholda vadītajās Valsts augstākajās režijas darbnīcās. Šīm studijām bija būtiska nozīme Eizenšteina radošajā dzīvē. Viņš atzina, ka nekad un nevienu nav tā mīlējis, dievinājis un cēlis debesīs kā savu skolotāju Vsevolodu Meirholdu.   

Tomēr Sergeja guvernante Marija Elksne, kas dzīvoja Rīgā, vēstulēs pauda bažas, ka viņš pametis Civilo inženieru institūtu. Viņas aizbilstamā nodomi nodoties mākslai Elksnei šķita bīstami – sievieti biedēja doma, ka mākslinieku bohēmiskā dzīve jaunekli samaitās. Viņa rakstīja: “Māmiņa atsūtīja man bēdīgu vēstuli, tu viņu sarūgtini, atteikdamies pabeigt institūtu. Kaut tikai tev, Rorik, nebūtu jānožēlo. Tu vēl esi jauns, tev priekšā garš mūžs, ja tu iegūsi celtnieka izglītību, tev būs pamats zem kājām.” Viņa arī brīdināja, ka mākslinieka ceļš ir ērkšķains. “Es zinu, ka tevi tas nebiedē. Tev neapšaubāmi ir talants, taču saudzē to. Nedusmojies uz mani, bet tu man allaž esi bijis tuvāks nekā jel viens cits cilvēks.”

1922. gada rudenī Eizenšteins sāka vadīt Maskavas Proletkulta ceļojošo trupu, ko vēlāk pārveidoja par Pirmo strādnieku teātri. “Mūsu trupa sastāvēja no jauniem strādniekiem, kuri gribēja radīt īstu mākslu, kas tajā ienāca ar jaunu temperamentu, jauniem uzskatiem par pasauli un mākslu,” vēlāk atmiņās rakstīja režisors. Meklējot jaunas formas un izteiksmes veidus, Eizenšteins režisēja vairākas izrādes, un skatīji tās novērtēja atzinīgi.  

Tomēr viņa īstais aicinājums bija kino. 1924. gadā pēc Goskino piedāvājuma Sergejs Eizenšteins sāka darbu pie pilnmetrāžas mākslas filmas Streiks, kuras pamatā bija stāsts par lielas rūpnīcas strādnieku streiku. Kritiķu atsauksmes bija pretrunīgas – vieni slavēja darbu par novitātēm, citi pārmeta, ka filma ir pārāk sarežģīta. Lai vai kā, filma tika pamanīta arī starptautiskā mērogā, tā saņēma sudraba medaļu izstādē Parīzē. Noteikti jāpiebilst, ka filmas operators bija liepājnieks Eduards Tisē; sadarbībā ar viņu Eizenšteins uzņēma arī turpmākās filmas.

Eizenšteina talantu pamanīja arī jaunās padomju valsts vadītāji. PSRS CIK Prezidija komisija uzdeva kinorežisoram uztaisīt filmu par 1905. gadu. Daudz nedomājot, viņš ķērās pie darba. 1925. gada rudenī Odesā un Sevastopolē tika pabeigta filmas uzņemšana, un tā paša gada beigās Eizenšteins jau pabeidza montāžu. Kad Bruņukuģis Potjomkins iznāca uz ekrāniem, pasaules kinomāksla piedzīvoja pozitīvu šoku. Kā vēlāk norādīja kinokritiķi, Potjomkinā ir daudz māksliniecisku un tehnisku atklājumu. Eizenšteins uzskatāmi nodemonstrējis, kā ar montāžu var paātrināt, palēnināt vai pavisam apturēt laiku. Piemēram, sacelšanās ainas ekspresija sasniegta ne tik daudz ar aktieru spēles intensitāti, cik ar atsevišķu montāžas posmu maiņas paātrināšanu. Arī filmas tuvplāni bija tam laikam revolucionāri.

Kaislības ap filmu

Nenoliedzami, jaunajai padomju valstij bija vajadzīgas filmas ar propagandas ievirzi, un tāda bija arī Bruņukuģis Potjomkins. Ne velti proletāriešu vadonis Vladimirs Iljičs Ļeņins savulaik deklarēja: “Vissvarīgākā no mākslām mums ir kino!” Revolucionārās tematikas dēļ filma vairākās valstīs tika aizliegta. Vācijā pat notika tiesas prāva, apsūdzot filmu kūdīšanā uz valsts apvērsumu, savukārt Meksikā to neļāva demonstrēt kinoteātros, taču izrādīja vēršu cīņu arēnās.

Lielas kaislības ap filmu virmoja arī Latvijā. Sākumā to aizliedza izrādīt, jo Latvijas kino cenzūra uzskaitīja virkni provokatīvu aspektu, kas piemīt filmai un varētu kaitēt sabiedrībai. Tika izteiktas bažas, ka Bruņukuģis Potjomkins varētu graut armijas disciplīnu un izraisīt iedzīvotāju nemierus, jo uzskatāmi rāda, kā gāžama pastāvošā valdība un kā organizējami revolucionāri mītiņi. Taču ar to stāsts nebeidzās. 1927. gada sākumā atkal tika aktualizēts jautājums par filmas izrādīšanu; to izdarīja dzejnieks Rainis, kurš tobrīd bija izglītības ministrs Marģera Skujenieka kreisajā valdībā.

1927. gada 15. martā Izglītības ministrijā notika konfidenciāla Kino cenzūras pārsūdzības komisijas sēde, kuras darba kārtībā bija jautājums, rādīt vai nerādīt Bruņukuģi Potjomkinu Latvijas kinoteātros. Filmas aizstāvji norādīja, ka tā nesatur komunistisku propagandu, tur redzama vienīgi cīņa pret carisko patvaldību. Tā nepavisam nav zvērīga filma un negrauj armijas disciplīnu. Izrādījās, kategoriski pret filmas izrādīšanu iebilda vienīgi Kara ministrijas un Vidusskolu skolotāju biedrības pārstāvji. Atbildīgā komisija nolēma, ka filma tomēr drīkst rādīt, un pirmizrāde notika 1927. gada 3. oktobrī. Prese rakstīja, ka pirmizrādes diena nav pagājusi bez skandāliem. Svilpieni, starpsaucieni traucējuši citiem skatīties, un policija ar varu izvedusi huligānus no zāles.  

Pateicoties Potjomkinam, Eizenšteins kļuva slavens visā pasaulē. No 1928. līdz 1930. gadam viņš ar lekcijām uzstājās vairākās Eiropas pilsētās. 1930. gada maijā Eizenšteins un operators Eduards Tisē ieradās ASV, kur parakstīja līgumu ar Holivudas kompāniju Paramount Pictures, kas bija gatava maksāt režisoram 3000 dolāru nedēļā. Vēlāk domstarpību dēļ abas puses līgumu anulēja. To, ko gribēja filmēt Eizenšteins, negribēja Paramount Pictures, savukārt to, ko piedāvāja filmēt Holivudas pārstāvji, negribēja Eizenšteins.

Problēmas ar Ivanu Bargo

1932. gadā Eizenšteins atgriezās PSRS un tika iecelts par Valsts Kinematogrāfijas institūta režijas katedras vadītāju. 1935. gadā viņš ķērās pie nākamā kinodarba un uzņēma filmu Bežinas pļava, balstoties uz Pavļika Morozova oficiālo biogrāfiju.

Diemžēl šī filma līdz skatītājiem nenonāca. Tolaik padomju mākslā bija populāri apkarot tā saucamo sociālo utopismu, un filma kļuva par upuri šai tendencei. Pēc Galvenās kinematogrāfijas pārvaldes pieprasījuma tās montāža tika pārtraukta “formālisma un attēla valodas sarežģītības dēļ”.

1938. gadā Eizenšteins uzņēma skaņu filmu Aleksandrs Ņevskis – par 13. gadsimtu, karu starp Novgorodas republiku un Vācu ordeni. Filma tika augstu novērtēta gan Padomju Savienībā, gan ārvalstīs. Eizenšteins saņēma Ļeņina ordeni un Staļina prēmiju.

Pēc PSRS diktatora Josifa Staļina personīgā pasūtījuma Eizenšteins sāka darbu pie filmas Ivans Bargais, kuras pirmā daļa tika pabeigta 1945. gadā. Paveiktais vadonim patika, par to viņš piešķīra Eizenšteinam otru Staļina prēmiju. Filma jūsmīgi tika uzņemta arī daudzviet ārzemēs. Pēc tās noskatīšanās Čārlijs Čaplins nosūtīja Eizenšteinam telegrammu: “Ivans Bargais ir varenākā vēsturiskā filma, kāda jebkad uzņemta. Tās noskaņojums, diženums un skaistums pārspēj visu, kas līdz šim laikam redzēts kino.”

Taču vēlāk Eizenšteinam sākās problēmas. Rūpīgāk izpētot vēsturiskos materiālus un veidojot filmas otro daļu, Krievijas caru viņš parādīja kā zvērīgu tirānu, nevis varoni. Tas jau bija skandāls, jo neviļus radīja asociācijas ar diktatoru Josifu Staļinu. Filmas otro daļu aizliedza demonstrēt, režisoram lika to pārstrādāt. Taču Eizenšteins to neizdarīja, un filmas otrā daļa uz ekrāniem parādījās tikai pēc Staļina nāves.

Jāatzīst,  Eizenšteins savos darbos bija diezgan brutāls. Viņa filmās masveidā nogalina, met cilvēkus liesmojošos ugunskuros, sabradā bērnus, sviež cilvēkus no jumta, ar īstām asinīm noasiņo vērši… Viena no pasaulē vadošajām Eizenšteina mantojuma pētniecēm, profesore Oksana Bulgakova secina: “Eizenšteins uztvēra sevi kā cietsirdīgu bērnu, kura sadismu veidojis emocionālā brieduma trūkums. Mākslā, ko viņš pats uztvēra kā primāro realitāti un vienīgo nepieciešamību, viņš pieskārās vissāpīgākajām sava laika tēmām – vardarbība un masu bojāeja; pūļa erotisms un tā saindētā telpa; uztveres fragmentācija un alkas pēc zaudētā veseluma, kādu Eizenšteins saskatīja 30.trīsdesmito gadu staļinisma utopijā.”

Netradicionālā orientācija

“Baltie ceriņi tuvplānā līgojas pār manu šūpuli – pirmie bērna iespaidi. Īstenībā tas vairs nebija šūpulis. Tā bija maza, balta gultiņa ar četrām niķeļa bumbiņām stūros un baltu tīklu gar malām, lai es neizveltos ārā. Es vairs nebiju zīdaiņa vecumā. Man jau bija veseli trīs vai četri gadi! Es ar vecākiem dzīvoju vasarnīcā Rīgas jūrmalā, tagadējos Majoros, ko tolaik sauca par Majorenhofu. Ieslīpas saules stara plaknes šķelts, balto ceriņu zars lūkojās iekšā pa logu. Šūpojās virs manis. Mani pirmie apzinātie iespaidi – tuvplāns. Tā zem ceriņzara modās apziņa.” Tā savās atmiņās rakstīja Eizenšteins, atceroties saulaino bērnību.  

Tomēr viņa dzīvei bija arī ēnas puses, kuras režisors neafišēja. Ronalds Bergens skandalozajā biogrāfijā "Sergejs Eizenšteins. Dzīve konfliktā" atklāj režisora homoseksuālās izpausmes. Eizenšteina oficiālā biogrāfija vēsta, ka 1934. gada 27. oktobrī viņš apprecējies ar aktrisi, tulkotāju un žurnālisti Peru Ataševu, ar kuru iepazinās 1926. gadā. Abus vienojusi draudzība, un režisors viņai pilnībā uzticējies. Draugiem viņš stāstījis, ka nekad neesot skūpstījies ar sievu, attiecības esot tīri platoniskas. Turklāt viņi nedzīvoja kopā.

Tagad tiek spriests, ka šīs neparastās laulības Eizenšteinam bija vajadzīgas, lai pasargātu sevi no iespējamām represijām. Tolaik Padomju Savienībā  par homoseksuālām darbībām draudēja pat piecu gadu cietumsods. Pera Ataševa ļoti augstu vērtēja Eizenšteina talantu un vēlējās draugu pasargāt no nelabvēlīgām runām, tāpēc arī piekrita formālām laulībām.  

Jāteic gan, ka divdesmitajos gados, kad vēl pie varas nebija nostiprinājies Josifs Staļins, Krievijā bija daudz brīvāka attieksme pret netradicionālām seksuālām attiecībām. Daudzi kinomākslai pietuvināti cilvēki labi zinājuši, ka Eizenšteinam ir attiecības ar savu asistentu un līdzautoru Grigoriju Aleksandrovu. 

Abi iepazinās 1920. gadā, strādājot Proletkulta teātrī. Aleksandrovs bija Streika scenārija līdzautors, viņš arī pavadīja Eizenšteinu, apceļojot Eiropu un viesojoties Amerikā. Pēc atgriešanās PSRS 1932. gadā Aleksandrovs uzņēma populāro kinokomēdiju Jautrie zēni un vēlāk apprecējās ar ievērojamāko padomju kinozvaigzni Ļubovu Orlovu; tas bija valsts populārākais pāris.

Lai vai kā, bet Sergejs Eizenšteinam nebija bērnu. Arī neviens no Eizenšteina studentiem nekļuva par tāda mēroga režisoru, kaut gan topošo režisoru apmācīšanai Eizenšteins bija izstrādājis īpašu programmu, kas pārsniedza kinotehnikas robežas, apvienojot kino ar psiholoģiju, antropoloģiju un citām mākslas un zinātnes nozarēm.

Nodzīt sevi līdz nāvei

Eizenšteina biogrāfi uzsver, ka pēdējos dzīves gados kinorežisors bieži atcerējies dzimto pilsētu un posies to apciemot, jo: “Es taču esmu dzimis Rīgā, Rīgā sēdējis skolas solā. Rīgā beidzis pilsētas reālskolu. Rīgā audzis un veidojies. Šeit, apmeklēdams Rīgas skolu, smēlies pirmās zināšanas, apjautis pirmās vēstures, mākslas un literatūras grāmatu gudrības.”

Padomju Latvijas valdība oficiāli uzaicināja Eizenšteinu paciemoties Rīgā. Lai režisors dzimtajā pilsētā varētu justies kā mājās, viņam piešķīra nelielu savrupmāju ar dārzu Mežaparkā. Diemžēl namiņš Mežaparkā savu saimnieku nesagaidīja – Eizenšteinam nebija lemts atkal ieraudzīt savu bērnu dienu pilsētu.

Četrdesmitajos gados viņš piedzīvoja smagu depresiju. Visu dzīvi viņš bija ienīdis despotismu, bērnībā iestājies pret tēva tirāniju, vēlāk – pret cara, bet brieduma gados viņa radošo brīvību nomāca tirāns Josifs Staļins, personīgi rediģēdams režisora filmas.

Intervijā žurnālam Rīgas Laiks kinovēsturnieks, Sergeja Eizenšteina memuāru izdevējs Naums Kleimans saka: “Eizenšteinam bija smaga krīze 1943. gadā Alma-Atā, kad viņš apjēdza, ko dara. Pēc Ivana Bargā viņam bija jāsaprot, ka tā ir pašnāvība. Vai nu viņš dara kaut ko patiesu un par to tiks sodīts, vai taisa himnu, attaisnojot Ivanu, un zaudē sevi kā mākslinieks. Viņš bija uz pašnāvības robežas. Viņam ir brīnišķīgs apraksts Kā kļūst par hipohondriķi. Tajā viņš atmosfēru, kurā dzīvo, salīdzina ar tādu treknu tārpu, kurš rij... Viņam nebija citas iespējas – vai nu nogalināt sevi ar patiesību, vai nogalināt sevi ar meliem.”

Pēc piedzīvotā infarkta ārsti ieteica režisoram atpūsties, bet viņš turpināja strādāt. “Es izvēlējos pašnāvību nevis ar indes, dunča vai pistoles palīdzību; es nolēmu sevi nodzīt līdz nāvei ar darbu.” Šajos divarpus gados pēc infarkta Eizenšteins izlasīja milzīgu literatūras daudzumu un uzrakstīja trīs grāmatas.

Kāda zīlniece bija Eizenšteinam izzīlējusi, ka viņš mirs 50 gadu vecumā. Kad draugi teikuši, ka ieradīsies uz viņa 50 gadu jubileju, režisors atbildējis, ka viņi ieradīsies uz viņa apstāvēšanu. Eizenšteins nomira ar sirdslēkmi 1948. gada 11. februārī 50 gadu vecumā. Izcilo režisoru apbedīja Maskavas Novodevičjes kapsētā.