Selma Karadža no Bosnijas pārcēlusies uz Latviju: "Es apbrīnoju šo izturību, kas jums, latviešiem, piemīt"

Lēmums par pārcelšanos pieņemts, kad Selmas tagadējam vīram Reinim Kalviņam beidzās studijas, viņš Sarajevā mācījās maģistra programmā filmu uzņemšanā, kur abi arī iepazinās. 2017. gada jūnijā Selma ieradās Latvijā un kopš tā laika strādā uzņēmumā Mintos, kas piedāvā pakalpojumus privātajiem investoriem.

Dabas iedvesmots lēmums

Pavisam sveša mūsu valsts Selmai nebija: “Par Baltijas valstīm zināju no Eirovīzijas un basketbola, man pat bija iespēja apciemot Lietuvu 2011. gadā, bet nekad savos sapņos nebūtu iedomājusies, ka sākšu šeit dzīvot.”

2016. gadā viņa jau bija apciemojusi Latviju, turklāt apceļojusi vairākas vietas, ne tikai Rīgu. Īpaši acīs iekritis Slīteres nacionālais parks un Kolka, kas devuši Selmai iedvesmu tālāk attīstīt viņas ilustrēšanas un fotografēšanas vaļasprieku.

Šis ceļojums bijis svarīgs, lai pieņemtu lēmumu par pārvākšanos: “Tā vasara, tās vietas Latvijas dabā lika man saprast, ka tomēr vēlos šeit dzīvot. Daba, cik tā ir labi saglabājusies un unikāla, bija ļoti svarīgs faktors.”

Pirmā vasara bija grūta

Iesākums nebija pārāk viegls, bet Selma drīz sapratusi, ka visu kontrolēt nevar, un tagad spēj būt mierīgāka. “Godīgi sakot, pirmais integrēšanās periods bija diezgan grūts. Mana pirmā vasara šeit bija ļoti auksta un lietaina, un tā neatstāja labu iespaidu,” atklāj bosniete, kura lielu daļu laika toreiz pavadījusi iekštelpās, sēžot telefonā.

Tieši sākot strādāt pašreizējā darbavietā, Selma sāka Latvijā justies kā mājās, saprotot, ka labāk kļūs tikai tad, kad sevi nodarbinās. “Darba uzsākšana Mintos un biežāka kontaktēšanās ar latviešiem tiešām ļoti palīdzēja, lai es šeit justos labāk,” viņa atzīst.

Ciešā saikne ar dabu

Kā jau minēts, svarīgs iemesls Selmas lēmumam bijusi Latvijas daba. Viņa novērojusi, ka latviešu saikne ar to ir cieša un no malas acīm redzama: “Man ir grūti izskaidrot, bet tas ir veids, kā jūs staigājat vasarā basām kājām. Cilvēki šeit vienkārši staigā pa pļavu bez apaviem, viņi iet uz mežu un ēd ogas. Tiešām var just, ka jūs esat nācija, kas cieši saistīta ar dabu un mežu.”

Paši sev mēs nemaz tik ideāli nešķietam, bet Selma redz citādi, tostarp daudzās pikniku vietas: “Netālu no Siguldas gājām un ieraudzījām vienu no šīm vietām. Tā izskatījās pēc kaut kā maģiska, ko uzbūvējušas fejas. Bosnijā cilvēki tur atstātu atkritumus, it kā tā vieta nepiederētu viņiem, bet Latvijā es jūtu, ka katram latvietim ir uzskats, ka daba ir viņa paša. Šī enerģijas apmaiņa, kad latvietis ņem no dabas un dod arī atpakaļ, ir tiešām maģiska.”

To varot redzēt īpaši vasarā, kad cilvēki darbojas savos dārzos. “Es jūtos apburta, to redzot,” Selma neslēpj sajūsmu. Viņas pašas sirdī īpašu vietu iemantojuši Latvijas krasti.

Rīgas kontrasti

Kaut gan viņai patīk dodies ārpus pilsētas dabā, Selma tomēr strādā, dzīvo un lielu daļu sava laika pavada Rīgā. Bosniete stāsta, ka Rīga ir ļoti dīvaina vieta – vienā brīdi jūties, it kā būtu atpakaļ astoņdesmitajos, nākamajā kā mūsdienu Minhenē.

“Šeit valda ārkārtīgs kontrastainums, tas ir ļoti skaisti. Kaut arī ir brīži, kad viss ir pelēks, sniegs netīrs un cilvēki apsegušies neskaitāmās drēbju kārtās, kas mēdz būt atbaidoši, bet tad tu uzduries kādai mazai kafejnīciņai, un izskatās pēc Parīzes. Man tas ļoti patīk, to ir ārkārtīgi interesanti pētīt.”

Selma aizraujas ar fotografēšanu, un Rīga tai ir piemērota, daloties ar bildēm sociālajos tīklos, daudzi draugi izsaka komplimentus.

“Rīga ir vizuāli ļoti pievilcīga, īpaši kad ielas ir slapjas un atstaro ēku gaismas. Pat pēc gandrīz trīs gadiem es joprojām izbaudu staigāšanu pa Rīgas ielām, jo vienmēr ir kas jauns ko papētīt,” stāsta Selma. “Tāpat interesanti ir pētīt dažādus Rīgas nostūrus, piemēram, Lucavsalu, kur ir mazdārziņi un upīte, un vieta atrodas pašā centrā. Tur izskatās kā pasakā.”

Latviskais pielīp

Tiesa, arī tagad ir reizes, kad klājas grūtāk, tomēr Selma ir iemācījusies daudz par latviešiem un arī par sevi: “Es nāku no dienvidiem, un tur ir pieņemts būt ļoti draudzīgam un aktīvam, ļoti ārējam. Un tas tiešām var būt par daudz, kad aizej uz veikalu, lai nopirku košļājamo gumiju, un uzzini visu par pārdevējas dzīvi. Šeit cilvēki pārāk nejaucas citu dzīvē. Tas man ir iepaticies, tagad reizēm pamanu šīs mazās latviskās lietas par sevi.”

Viena no acīmredzamākajām atšķirībām starp dienvidniekiem un ziemeļniekiem ir viņu izpratne, kā pieņemts uzvesties citu klātbūtnē. “Esmu pamanījusi, ka vairs nav vajadzības teikt visu, kas ienāk galvā, bet nedaudz jāpadomā. Es nāku no valsts, kur saka visu, ko domā, un pirms tam nebiju iedomājusies, ka varu kādu aizvainot, pārkāpt kādu robežu. Esmu iemācījusies vairāk padomāt un kontrolēt, ko saku un domāju,” atklāj Selma.

Dienvidnieciska atvērtība var sagādāt grūtākus brīžus, dzīvojot Latvijā, bet pie izmaiņām jāpierod: “Es to nesauktu par savas atvērtības nomākšanu, bet gan par pielāgošanos citai kultūrai. Tāpat kā tu nestaigā ar apaviem pa citu cilvēku māju, ja to uzskata par rupju rīcību.”

Aiz muguras vairs nevar sačukstēties

Selma joprojām mācās latviešu valodu, kaut arī atzīst, ka darbs un citas darīšanas mēdz prasmju apguvei stāties ceļā. Viņa joprojām kautrējas runāt latviski, kaut saprot, ko citi saka, un vārdu krājums arī ir gana liels.

“Latvieši vairs nevar sačukstēties man aiz muguras,” smejas Selma. “Varbūt, ja man darbā vajadzētu runāt latviski, es sevi vairāk piespiestu to darīt, bet tagad darba vide ir diezgan starptautiska un ar angļu valodu pietiek, līdz ar to man ir grūti sevi piespiest mācīties.”

Bosniete arī pamanījusi, cik rūpīgi latvieši izturas pret saviem svētkiem, piemēram, Līgo vai Ziemassvētkiem: “Tie ir ļoti skaisti, es tiešām izbaudu. Svētkiem vienmēr pievērsta liela uzmanība, un tas latviešiem sanāk ļoti labi.”

Bosnijā to tik ļoti izjust nevarot. Sarajevu dēvē par Eiropas Jeruzalemi, jo tur dzīvo gan kristieši, gan musulmaņi, un tur vairāk uzmanības pievērsts Jaungada svinībām, bet nesvin neko līdzīgu Līgo vai vārda dienām.

“Vēl mani pārsteidza ārkārtīgi skaistais fakts, ka šeit puķu veikali strādā līdz pat pusnaktij. Otrdienas pusnaktī tu vari nopirkt ziedus, un cilvēkiem ir arī ieradums tos dāvināt. Tā atkal ir saikne ar dabu,” spriež Selma.

Garīgā izaugsme katru ziemu

Citiem Selma iesaka Latviju apciemot laikā no jūlija līdz augustam, kad šeit izskatās kā pasaku zemē. Ziemas gan ir grūtākas, un Selma tās salīdzina ar kārtīgu garīgās attīstības nometni: “Šāds klimats jūs ir padarījis izturīgākus. Domāju, ka jūs esat stiprāki par dienvidniekiem tieši garīgā ziņā, jo tas prasa daudz spēka – vienkārši pamosties janvārī septiņos no rīta un iet skriet vai doties uz sporta zāli. Tu nevari pateikt, ka aiziesi kādu citu dienu, kad laiks būs labāks, jo tā nebūs. Es ļoti apbrīnoju šo izturību, kas jums, latviešiem, piemīt.”

Šī slavētā izturība atbalsojas arī darba vidē, un Selma neslēpj, ka izbauda strādāšanu ar latviešiem: “Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, un nevajag viņiem atgādināt vairākas reizes, jo viņi palīdzēs, tiklīdz varēs. Šeit arī nenotiek nekāda baumošana, es jūtu, ka cilvēki netērē savu laiku lietām, kas nav svarīgas.”

Kaut arī ziņās bieži dzird daudz kā slikta un dzīve var šķist sūra, Selma ļoti novērtē iespēju dzīvot tieši šeit: “Domāju, ka Latvija ir valsts, kurā var iegūt ļoti labu darbu. Tu dzīvo skaistā vietā, labi pelni un, kamēr citās valstīs būtu saspiests ar svešiem cilvēkiem kā skudru pūznī, šeit vari dzīvot ļoti komfortabli. Varbūt klimata ziņā nav tik labi, bet viss pārējais ir satriecoši, lai labi pavadītu savu dzīvi.”

Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv