Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Kad krīti, Dievs paliek apakšā roku. Saruna ar Helgu Dancbergu par viņas dzīves spilgtākajām lappusēm

Sievietēm
19. novembrī 13:23 2019. gada 19. novembrī 13:23
Laima Muktupāvela | "Patiesā Dzīve"
18.novembrī, dienu pirms savas 78. dzimšanas dienas, mūžībā devās aktrise Helga Dancberga - aktrises Rēzijas Kalniņas, kapelānes Danas Kalniņas-Zaķes un mācītāja Krista Kalniņa mamma. Savulaik žurnāls "Patiesā Dzīve" viesojās pie mākslinieces mājās. Publicējam interviju, kurā viņa atceras spilgākos mirkļus no savas dzīves.

Saistītās ziņas

Dienu pirms savas dzimšanas dienas mūžībā devusies aktrise Helga Dancberga
"Cik mamma ir skaista!" Par Helgu Dancbergu stāsta bērni Rēzija, Krists un Dana
Rēzija Kalniņa: "No sava dzimtas mustura netiek vaļā neviens" 14

*Intervija publicēta žurnālā "Patiesā Dzīve" 2010. gada martā.

Viņai viss ir – taupot iekšējos spēkus, viņa prot saglabāt stingru mugurkaulu visai dzīvei, bet... viņas attēlotā Berta Rolanda Kalniņa hrestomātiskajā filmā “Ceplis” parāda, ka tieši sieviete ir pārveidotāja. Kakls, kas groza vīra galvu. Ir teikts, ka vīrieši valda pār pasauli, bet sievietes – pār vīriešiem. Jā, sieviete ir tā, kas diriģē pasauli! Gribot vai ne, Helga Dancberga sievišķības ziediem rotātu kroni nes visu mūžu.

Viņa liegām kustībām pagatavo savu īpašo kafiju – ieber kafijas džezvas trauciņā izžāvētus samaltus burkānus, ozolzīles, miežu graudus un cigoriņus. Viņa ir sagatavojusi arī svaigi spiestu burkānu sulu un pastāsta, ka biezumus izžāvējot. Jo esot taupīga. Kā burve viņa grozās pa virtuvīti, pieberot pa šķipsniņai, pa drusciņai, un beigu beigās kafija smaržo dievišķi.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Tā ir! Gaisma vienotāja

– Mani pārsteidz likumsakarīgās nejaušības vai nejaušās likumsakarības. Būtībā viss ir vienā – gan Dievs, gan gars, gan svētais gars atrodas ikvienā no mums. Mani uzrunāja daktera Pētera Kļavas teiktais, ka visi mēs nākam no kopējas kosmiskas gaismas dvēseles un mīlestības. No turienes mēs visi esam atnākuši un tur arī aiziesim. Tāpēc cenšos visus cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, nemelot, jo kā tad es viņiem varēšu skatīties acīs, kad būsim satikušies?

– Kāpēc tad viens pret otru izturas kā suņi, kā vilki, kā čūskas?

– Katrs cilvēks, kurš dara pāri, jāuzņem kā skolotājs. Ja kāds tev dara pāri, tas nozīmē, ka iepriekšējā dzīvē pats esi bijis ļauns pret viņu. Reiz es tā izmēģināju, pie sevis teicu: “Piedod, mīļais, piedod, ka esmu tevi sāpinājusi un nodarījusi pāri, un man šī skola jāiziet vēlreiz...” Un, ziniet, viss nostājās savās vietās! Man nekad nav bijusi sajūta, ka viens ir upuris, otrs – vainīgais. Domāju, ka uz gaismu mums jāaiziet citādākiem, labākiem, daudz ko sapratušiem, nevis kā tādiem, kas savārījuši ziepes.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

– Pastāstiet, kā jūs iemīlējāties Imantā Kalniņā!

– Es toreiz biju iemīlējusies kādā precētā cilvēkā. Dabiski, ka viņa sievai tas sāpēja, viņa izmisumā man pat sita, un es lēcu ezerā slīkt... Skaidri zināju, ka mani izglābs! Lēcu ezerā, bet viss bija līdzsvarā – Imants, Vanadziņš, mani izglāba. Garīgā ziņā.

– ...Vanadziņš?

– Jā, un viņš mani sauca par Helguci-Staraci... (Mākslinieces acis staro!)

– Jūs klausāt savai iekšējai balsij?

– Jā, man ir lieliska intuīcija, un es tajā ieklausos. Vēl es zinu, ka nedrīkstu vārdus kaisīt vējā, jo viss, ko saku, piepildās. Tāpēc pret vārdiem izturos uzmanīgi. Reiz, kad mana paziņa veselības dēļ gulēja uz gultas, nobrīnījos, cik viņai laba, čakla meita. Nodomāju, interesanti, ja es paliktu uz gultas, vai mana meita tā skrietu? Dievs it kā teica: ak tā, Helga, gribi zināt? Nu tad, lūdzu, ņem arī! Pēc pilnas programmas. Salauzu potīti, paliku uz gultas... Rēzija un abi pārējie bērni skrēja pie manis, daudz mīlestības saņēmu no cilvēkiem uz ielas un tirgū. Arī Līgatnē, kur atjaunoju veselību. Tāpēc izteicienos esmu uzmanīga...

– Vai varat pateikt, kā jūs redzat dzīvi?

– Tā ir tik interesanta! Mans dēls Krists vienā sprediķī teica, ka jālūdz ne tikai par savējiem, bet jāmīl arī citi. Raudzījos skatītāju zālē un domāju – vai man tiešām jāmīl visi? Tik daudz es nevaru... Bet tagad zinu – ja mēs visi esam no vienas gaismas dvēseles, es varu mīlēt. Ja nonākam dzīvības un nāves priekšā, visi to varam!

Mana meita Dana ir kapelāne, un viņa kādā grāmatā izlasījusi, kā rīkojusies kāda māte, zinot, ka viņas bērniņš tūlīt, tūlīt izdzisīs. Māte bērnam lasījusi jautras, smieklīgas pasakas, un viņš aizgājis laimīgs. Reizēm mēs, aktieri, darām nepareizi un rādām ciešanas, kur tās vajadzētu pieklusināt. Bet tā māte turējās līdz beidzamajam un sabruka tikai tad, kad bērniņš aizgāja.

Drosme atklāt sevi

– No malas izskatās, ka jūs dzīvojat tikpat bezrūpīgi kā bagātā Cepļa Berta... Jums ir tautā mīlēti, skaisti un labi bērni, skatītāji jūs zina un mīl. Pastāstiet, kā pārvarat sāpīgākos dzīves cirtienus!

– Tā bija manas mammas aiziešana, kas man vēl ilgi stāvēja acīs un sāpināja. Mamma domāja, ka ir slima ar vēzi. Man Noras Ikstenas lugā Amariļļi bija jāatveido māte, kura vēlas veikt pašnāvību, un viņas meita viņai to pārmet. Mēģinājumu periodā trīs mēnešus raudāju, raudāju un izraudāju. Citā lugā biju māte, kuras meita grib aiziet... Ja godīgi jāsaka, mēģinājumos un izrādēs mums abām ar otru aktrisi kļuva slikti ar sirdi. Bet es to atrisināju.

– Kā?

– Lūdzu piedošanu par savu tēvu. Ir jāprot redzēt pāri bēdām... Bet labāk izstāstīšu kādu jauku situāciju. Reiz piezvanīju vedeklai Lindai, prasīju – kā jums pa Cēsīm iet? Labi, Krista mamma, labi mums iet, viņa saka, tikai Voldemārs naktī nokrita no otrā stāva gultiņas, un Marijai bija 39 grādu temperatūra, bet citādi mums viss ir labi!

– Kā jūs pārdzīvojāt, kad Imants no jums aizgāja? Jūs vairs neapprecējāties...

– Jau kopš paša sākuma man bija sajūta, ka līdz mūža galam es ar viņu kopā nenodzīvošu. Arī visu kopdzīves laiku jutu – viņš nebūs mans mūža vīrietis... Imants ļoti pārdzīvoja, ka es laulājoties nemainīju uzvārdu. Teica, ja es nomiršot pirmā, viņš uz kapakmens uzrakstīšot “Helga Kalniņa”. (Māksliniece iesmejas, vienlaikus samtaini nogrudzinot: “Viņam daudz to kapakmeņu ar Kalniņām... Es zinu, ka Imantam joprojām ir laba humora izjūta un viņš man piedos.”) Es dievināju viņa mūziku, tas gan. Ja viņš tāds nebūtu, tādu mūziku viņš neuzrakstītu...

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Pēc šķiršanās man citas attiecības neizveidojās pragmatisma dēļ. Es iepazinos ar cilvēku, kuram bija bērni. Tad es domāju tā: re, Imants dzīvo ar Velgu, kurai arī ir bērni, es dzīvošu ar cilvēku, kurš atkal būs pametis savus bērnus... Lai vēl es tai putrā ar saviem bērniem? Nekad! Biju no Imanta nogurusi, man bija apnicis viss, kas saistās ar dzeršanu. Kad Imantam iešuvām ampulu, tad ierēdnis no Kultūras ministrijas man burtiski kliedza: “Vai jūs saprotat, ko mums nozīmē Imants Kalniņš?” Man tas bija tikai vīrs, kam parakstīju dokumentu par ārstēšanu no alkoholisma... 

– Dzīvi pieņemat tādu, kāda tā ir?

– Es vienmēr sevi mazliet atmaskoju, saku – nu, Helga, neizliecies labāka, nekā esi... Pie manis bija atbraukusi meita Dana ar mazmeitu, un es stāstīju, ka lūdzu Dievu, lai kļūtu par labu cilvēku. Tad mazmeita izsaucās: “Ome, kāpēc tu lūdz? Tu jau ESI labs cilvēks!” Visgrūtākais ir būt patiesam pašam pret sevi. Neviens neesam eņģelis, bet drosme atklāt sevi ir liela sevis pārvarēšana. Tā pa īstam piedot ir ļoti grūti. Tiem, kas dara pāri, vajag piedot, vajag vēlēt laimi, tomēr tajā pašā laikā cilvēks drīkst teikt – es nepiekrītu tam, ko tu dari. Mani vecāki alkoholu nelietoja vispār, un es biju pārsteigta, kad Imants pārnāca mājās “silts”. Atceros, ka izlīdzināju situāciju, kā viņu mierināju; ko tu kreņķējies, es sākumā teicu...

– Piedot ir smagi jāmācās, sevi pārvarot...

– Reiz Krists un Rēzija bija uzaicināti uz dzimšanas dienu. Viņi gaidīja, kad Imants atbrauks viņiem pakaļ. Izmācījušies, visu, visu izdarījuši – somas saliktas, dāvaniņa nopirkta! Rēzija vēl ciema kukulim paņēma no ledusskapja siļķu bundžu, tik ļoti gribēja braukt... Bet Imants viņiem pakaļ neatbrauca – piezvanīja un pateica, ka bērniem mašīnā nav vietas. Vajadzēja redzēt bērnu acis... Tā bija kā maza nāve. Krists vakarā pateica vārdus, kas man palikuši prātā uz visu mūžu: “Es zinu, kāpēc viņi mums vairs nepiezvanīja. Viņiem bija kauns, ka viņi mūs piemānīja...”

Vēl – kad Imants bija aizgājis, viņš meitai Danai vēstules sūtīja biežāk nekā dvīņiem. Tad mēs ar Danu rakstījām Kristam un Rēzijai it kā no Imanta – lai viņiem nesāp sirds, lai bērni domā, ka tētis viņus mīl. Bērni “pa tiešo” māca dzīvi. Tagad bērni tēvam ir piedevuši.

– Vai esat toleranta?

– Mācos! Reiz Jūrmalas mājā ar māsu bijām satīrījušas apkārtni, sagrābušas un novākušas mēslus. Pēkšņi skatos – sēž manā dārzā divi krieviņi, polšs uz galda. Sasparojos, gāju pie viņiem un teicu: “Kungi, blakus ir mežs, kas nevienam nepieder, tepat ir Lielupe, kāpēc jūs nākat manā sētā, kur taču redzams, ka dzīvo cilvēki, un atpūšaties te?” Viņi atbildēja burvīgi: “A zdes čisto, i travka rastjot!”(Te ir tīrs, un aug zālīte! – krievu val.)

Kad krīti, Dievs paliek apakšā roku

– Vai mīlestība ir? Kas veido tās gaismu?

– Visi, kuri man ir atzinušies mīlestībā, ir gribējuši mani precēt... Liepājā reiz viens mans kolēģis teica, ka ir sievietes mātes, sievietes sievas un sievietes mīļākās. Esmu izbaudījusi visus periodus. Es jutos ļoti vieglprātīga, kad puiši nāca ar rozēm; tas bija tik iederīgi. Atklāti runājot, es savu vīru nepieņēmu kā vīru. Pieņēmu viņu kā komponistu, kā mūziķi. Bet ko nu par to – man šķiet, ka vislabāko mūziku Kalniņš radīja tieši Liepājas periodā. (Draiski iesmejas.)

– Kādam tad jābūt vīram?

– Visus savas dzīves vīriešus esmu salīdzinājusi ar savu tēvu. Lai var paļauties. Zināt, kāpēc tēviem meitu dzīvē ir tik liela nozīme? Jo tēvs veido priekšstatu par to, kāds ir vīrietis. Meitām, kuras sajutušas tēva rūpes un mīlestību, ir laimīgas acis. Kad vedu mazbērnus uz baseinu, biju izbrīnījusies, ka savus bērnus uz baseinu ved tikai krievi un ebreji, latviešu vīrieši laikam gulēja mājās. (Labdabīgi iespurdzas.)

Es ilgojos pēc ģimeniskuma un dzimtas stiprības. Kādreiz gan kļūst dīvaini, ka vīri spēka gados apņem sievas, kas jaunākas par pašu meitām. Saeimā ir viens augstprātīgi smīnošs deputāts, kuru es esmu nosaukusi par veco jaunekli, bet tādu “jaunekļu” mums diemžēl ir daudz. Lai gan ir zināms, ka mans vecvectēvs 82 gadu vecumā ir apprecējies ar jaunu meiteni...

– Un kā viņam gāja?

– Divas mājas uzcēla, visu atstāja jaunajai gudriniecei!

– Vai sievietēm jāpiedod vīra neuzticība?

– Sievietes piedod, jā... 

– Kā izkļūstat no negaidītām situācijām?

– Tikai ar diplomātiju un aktiermeistarību! Reiz vecāku mājā ienāca vīrietis, kurš uzdevās par elektriķi. Nopriecājos, jo visādus štepseļus vajag vienmēr. Tad viņš pret mani pavērsa nazi, bet es sāku stāstīt, ka mācos par aktrisi, un mēģināju tik runāt, lai viņu noskaņotu labvēlīgāk. Sākumā viņš draudēja, teica – čik, i arķistki ņetu... (čik, un aktrises nav... – krievu val.). Lai es netaisot jokus. Beigās viņš paņēma tikai grāmatu Trīs musketieri un obligācijas. Mana draudzene, kura izgājusi Sibīriju, ja viņai kaut kas nepatīk, domās sev saka: “Neuztraucies, šito bezkauņu es izsūtu, bet to nekauņu – nošauju...”

– Kāda ir jūsu attieksme pret materiālo labklājību?

– Man patīk skaistas kurpes, bet neviens man nav dāvinājis kažoku... Nēsāju angļu nagliņkurpes uz 11 centimetru augstiem papēžiem, tā ir mana vājība. Esmu ļoti taupīga, varu iztikt kā Vizmas Belševicas mamma, kas vārījusi zupu no siļķu asakas. Bet Sky veikalā es pārdevējām lūdzu “karpas skeletiņu” – man patīk izdomāt, izrēķināt, mani sajūsmina iztikšana ar minimāliem līdzekļiem. Es uzskatu, ka taupība ir saudzība. Un tad reizi pa reizei atļaujos kaut ko īpašu. Zemenes!

– Ir sievietes, kurām vīrieti vajag blakus, un ir sievietes, kurām ir būtiski, ka viņš ir, bet – “kaut kur”...

– Tas gan ir ļoti feini! Ikdiena nonivelē. Jābūt milzu pacietībai, lai būtu saskaņa. Saka jau, ka “Dievs par tiem, kurus mīl, rūpējas pat miegā...”.

– Jūs esat Dieva žēlota, bērniem svētīta un tautas mīlēta...

– Savā mūžā esmu saņēmusi daudz un dažādas mīlestības. Man ir liela kaste ar labvēļu vēstulēm – cilvēki ir uzticējuši savus dzīvesstāstus, sieviņas rakstījušas, kā pastaliņām kājās gājušas skatīties Ludmilu Špīlbergu. Tas, kā latviešu tauta mīl teātri, ir liels brīnums! Aktieri saņem milzīgi daudz mīlestības. Bet ir bijuši arī brīži, kad man ir šķitis, ka esmu palikusi viena; ka nav, kam uzticēties...

Man ir pazīstama sajūta, it kā sirds būtu saķerta ar drausmīgiem asumiem, tik truli, ka nejutu neko – ne prieku, ne bēdas. Bet mani no tām sāpēm izvilka baznīca. Man ieteica aiziet uz Mežaparka baznīcu paklausīties, ko tādu stāsta mācītājs Roberts Feldmanis, ka jaunieši turp dodas bariem vien. Toreiz nebiju iesvētīta. Aizbraucu tāda piesegusies, lakatiņš galvā. Un pēkšņi sprediķa laikā sāku tik nevaldāmi raudāt... Raudāju tik neapturami un domāju, ka baznīcai jumts pacelsies, cik esmu grēcīga. Pēc tam sāku lēnām atdzīvoties.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Dzīve ir lāde ar slepenām virām

 Kāda atšķirībā no skaistās pasaules, ko Ceplī redzēja skatītāji, bija realitāte?

– Kad sāka filmēt Cepli, mums ar Imantu nebija tas labākais sapratnes laiks. Imants – Straupē, dvīņi mazi, viņu auklīte izrādījās dzērāja, man bija iekaisušas acis, turklāt biju izkritusies tik tieva, ka vājprāts... Toreiz es pat nespēju iedomāties, ka varēšu izgulēties, cik nepieciešams. Dvīņi gada laikā bija trīs reizes izslimojuši plaušu karsoni. Kad viņi piedzima, viens palika slimnīcā, otrs – mājās, abi jābaro ar divarpus stundu intervālu. Tikko vienu pabaroju, tā skrēju uz slimnīcu pie otra, negulēju mēnešiem. Bet, kad paskatos tā laika bildes, pretī raugās sieviete ar laimīgām acīm. Mums daudzi nāca klāt un teica – ak, kas jūs esat par pāri! Tajā brīdī jau brīnumu nenovērtē.

– Filmā tieši Berta ir tā, kas vīram pasaka – pārdod citam... Patiesībā viņa veidoja politiku!

– Jā, jā, Berta teica: “Skaties, kam pārdod! Tu esi par dumju, lai saprastu, ka tam tu pārdot nedrīksti...” Jā, pēc pirmās noskatīšanās dramaturgs Pauls Putniņš vaicāja – kā tu tā varēji nospēlēt – ar tādu mieru... Uz sevi kā aktrisi esmu skatījusies ar šausmīgi lielu neticību. Filmās ne, bet uz skatuves – vienmēr. Kā jākāpj uz skatuves, tā sāku sevi lobīt un plosīt.

– Pastāstiet par kaklu, kas groza vīra galvu...

– Viens ir tas, ko sieviete domā, otrs – ko viņai vajag ar vīrieti darīt vai viņam teikt. Reiz man bija jāspēlē loma, un es nezināju, kā lai to parāda. Bet tad es sāku rīkoties kā Imanta mamma. Kādreiz man šķita, ka man ir simts gadu, bet viņai – visi astoņpadsmit, tik mīļi un naivi viņa rūpējās par visiem un teica: “Cik labi, ka visi kopā, čupiņā...”  (“Cik labi, ka visas Imantiņa sieviņas/brūtītes kopā...” smejoties aktrise nočivina smalkā balstiņā un piebilst: “Bet es jums teikšu, ka man Imanta jaunā sieva Agra patīk! Bijām Cēsīs uz vedeklas vārdadienu, un pēkšņi man kāds apkrīt ap kaklu. Agra! Tad jutos kā Stefānija no Hameleonu rotaļām...”) Imanta mamma savā sievišķībā bija burvīga. Tieši tādu nospēlēju. Pēc tam daudzi nāca klāt, apsveica un teica – Helga, cik tu biji brīnišķīgi sievišķīga! Znots gan reiz mani nosauca par terminatoru...

– Amerikāņu aktrisei Merilai Strīpai arī ir bērni un popularitāte. Lai ko viņa spēlētu, viņai notic. Jums arī.

– Jā, jā, kad filmējām seriālu Dzīvoklis, jutos kā Flintstons – gāju pa ielu, pretī nāca bērnudārza audzēkņi, un visi priecīgi sauca: “Že-ni-ja! Že-ni-ja!” Bet aktiera Eduarda Pāvula sieva Lilija mani vēl joprojām sauc par Bertu...

Ja vari runāt, ir pārsāpēts

 – Kāpēc jūsu mamma labprātīgi aizgāja no dzīves?

– Mamma bija ļoti greizsirdīga un, iespējams, savu likteni pierunāja. Tēvam bija liela piekrišana, un mamma teica – kad es nomiršu, paps jau pēc diviem gadiem apprecēsies. Tagad domāju, ka viņai bija nepanesami grūti saprast savu slimību. Mans brālītis bija pirmais, kas mammu ieraudzīja toreiz... starp durvīm. Tad brālītim bija divpadsmit gadu... Juris Rubenis teica, ka man esot grūti tāpēc, ka es viņai neesmu piedevusi pašnāvību. Lasīju, ka ir tāds pašnāvības gēns. Bet tētis nomira no bēdām divus gadus pēc mammas nāves. Es sapratu, ka tēvs jutās vainīgs, ka bija prom no ģimenes kara laikā.

– Kā redzat savu mammu ar šodienas pieredzi un acīm?

– Mamma bija trausla, mākslinieciska dvēsele, viņa ārkārtīgi skaisti dziedāja. Tēvs bija devīgs, strādīgs, ar tumsu gāja prom, tumsā nāca mājās. Es nevienam vīrietim nekad nenovēlētu sava tēva likteni – būtu viņš mazāk strādājis, būtu vairāk bijis kopā ar ģimeni. Turklāt pārstrādājušies bija abi, jo cēla ģimenes māju. Kad tēvs māju cēla, reiz pie vārtiem atrada zīmīti ar tekstu: “Tā ir mana zeme. Kad mēs nāksim atpakaļ, jums būs ļoti slikti.” Tēvs sameklēja rakstītāju un samaksāja bijušajiem zemes īpašniekiem tik, cik viņi prasīja. Un uzcēla māju, bet Hruščova laikā to nojauca...

– Kā jūs sauca bērnībā?

– Es biju Incītis. Mani slavēja – redz, Incītis nebaidās iet tumšā istabā, bet Edīte (mana māsa) baidās no balodīšiem... Iespējams, tā bija kļūda audzināšanā – iedvest man, ka es visu varu. Mamma bija ļoti greizsirdīga.

– Jūs taču esat kara laikā dzimušais bērns, izdzīvotāju paaudze!

– Kad sākās karš, man mammas vēderā palika pieci mēneši, tēvu veda ārā, sākās uzlidojums, mammai pie rokas bija divgadīgā māsa. Un atzīšos – iekšējā trauksme, ka kaut kas jāizdara, kaut kas jāpaspēj, kaut kas jānoķer, kaut kas jāglābj, kaut kas jādara – manī ir visu laiku. Pastāstīju par savām aizdomām ārstam, un viņš piekrita. Tagad saka, ka māmiņām jāklausās mūzika tāda un šitāda... Vai, ko tik mēs esam pārdzīvojuši...

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

– Pastāstiet kaut mazliet ...

– Mēs bijām Kurzemes katlā, gribējām braukt ar laivām prom, bet mamma saslima ar difteriju. Slēpāmies bunkurā, un viens vācu ārsts lika visiem bērniem beicēt kaklus ar petroleju, lai nesaslimtu. Bet man tas murgos nerādās, tā bija mana bērnība. Gaiša. Karam sākoties, tēvs mūsu dzīvokļa atslēgas bija iedevis savam klasesbiedram, lai uzpasē dzīvokli. Kad mēs atbraucām no Kurzemes katla, viņš mūs vienkārši nelaida iekšā – pats tur bija ievācies dzīvot...

Mūs, četrus cilvēkus, pieņēma kaimiņi, poļu ģimene. Brīnišķīgi cilvēki, vēl tagad atceros, kā mēs svinējām Ziemassvētkus, bet, tos gaidot, dzīvoklī barojām zosis! Atceros, kā zosij iedeva ķiļķēnu un ar roku novilka, nobraucīja ēdamo pa kaklu lejā, lai var norīt. Tēvam teica – vai dieniņ, Roland, ej dzīvot Brīvības ielā, kurā dzīvoklī gribi! Tiem, kas aizmukuši, dzīvokļus vairs nevajag, vari ievākties... Tēvs atteica: “Svešā dzīvoklī es neiešu.” Esmu saskaitījusi, ka savā mūžā esmu mainījusi dzīvokļus vai astoņpadsmit reižu... Īstas mājas man ir Jūrmalā, Valteros, tur ir koki, un dārziņā, kur travka rastjot, aug sēnes, mellenes.

“Latviešu vīrietis dzīvo paradīzē...”

– Kādreiz cilvēkam, domājot par savu dzīvi, uznāk iekšējas trīsas. Kā jūs tagad jūtaties?

– Līdz 55 gadu vecumam es jutos lieliski. Iekšēji jūtos kā bērnībā – bišķiņ viltniece, bišķiņ labiņā... Pēdējā laikā man gadās daudz sodu par nepareizu auto novietošanu. Zināt, kas jādara, kad aptur policisti? Uzreiz vajag teikt tā: “Cik labi, ka jūs mani apturējāt! Paskatieties, lūdzu, vai man deg priekšējie lukturi! Es attaisīšu pārsegu, man tur kaut kas tā kā burkšķ... Un kā jums ar bērniem?” Tad viņi atmaigst... No policistiem nedrīkst baidīties!

– Jūs visu mūžu esat lieliski izskatījusies, rūpējusies par savu ārieni...

– Jā, vienmēr esmu sevi vērojusi it kā no malas, bet haotiski. Man vajag saprast sevi visu... Tagad aizraujos ar sulu spiešanu, veselīgi ēdu un izguļos.

– To, kas būs, jūs pieņemat ar prieku?

– Jā, man ir interesanti satikties ar cilvēkiem, man ir interesanti būt vienai, man gribas redzēt, kā klājas maniem bērniem. Jūs nevarat iedomāties, cik satriekta es biju, redzot Rēzijas nevarību pašā sākumā! Redzēju, ka mans bērns ir tik nevarīgs meitentiņš... Bet pēc kāda laika kādā eksāmenā redzu – mīļais Dievs, es visu viņā pazīstu, bet tas, ko Rēzija sāk darīt, taču nav no manis! Es viņai to neesmu mācījusi, viņai ir spārni! Mazbērni katrs ir citādāks, un tas ir lieliski.

– Kā jūs domājat, kāpēc tomēr Latvijā ir tik daudz vientulības vainagiem rotātu sieviešu?

– Esmu liela ārsta Torsunova piekritēja, un viņš lekcijās teica: “Latvija var būt ļoti laimīga zeme, jo tā atrodas zem Veneras zīmes, zem Mēness ietekmes, tāpēc šeit sievietes ir intelektuāli ļoti attīstītas, ļoti gudras. Bet tad viņš piebilda: “..a mužčini... tak, ņe očeņ...” (“Bet vīrieši tā... ne sevišķi...” – krievu val.) Zālē bija tādi aplausi!  

– Vai gadījušies arī kādi piedzīvojumi ar pielūdzējiem?

– Vai, kādi piedzīvojumi... Man bija gadu divdesmit, kad mani sāka aplidot viens rakstnieks. Viņš pat gribēja mani nogalināt... Man viņš nepatika, viņš ejot lika kājas uz iekšu. Man viņš ne-pa-ti-ka! Viņš teica, ka aizvedīšot mani uz Tallinu. Piekritu, bet tikai kopā ar draudzeni, un viņš bija ar mieru. Bet rakstniekam bija draugs, kurš strādāja kinostudijā. Palikusi viesnīcā viena, atlaidos sofā, piezvanīju draudzenei un laimīga sāku stāstīt, kur bijām, ko redzējām, un izteicos arī, ka rakstnieks nav pa manam kaulam, sak, gribēja nobučot, bet es – ni un ni... Toties esmu, ak, kā samīlējusies viņa draugā! To pateikusi, noliku klausuli.

Pēkšņi atskanēja zvans. Runāja minētais draugs, pie kura tieši tobrīd atradās rakstnieks: “Ziniet, Helga, ir noticis kaut kas šausmīgs... Savienojās numuri, un visu, ko jūs teicāt draudzenei, dzirdēja arī rakstnieks... Viņš tikko izskrēja pa durvīm un tūlīt būs pie jums. Es gribēju jūs brīdināt.” Rakstnieks gribēja zināt tikai vienu: “Vai tas, ko jūs teicāt, ir taisnība?” Protams, teicu – jā! Kas cits man atlika? Biju lepna kā turku princese. Viņš metās uz ceļiem, solīja visu piedot un aizmirst. Bet es – nē! Kā tāds mazs skuķis, smīnu – re, re, kā man uz ceļiem rāpo...

– Vai pati esat raudājusi pēc Latvijas vīriešiem?

– Jā, Latvija ir zem Marsa zīmes, un tas saistās ar jūtu “skopulību”. Atcerieties, kad sākās Atmoda, visas sievietes staigāja piepaceltu garu, kā dejodamas, bet veči? Ai, nu, kas ir, ko’a? Paskatīsies, kas būs, viņi novilka... Tad vīrieši tā lēnām pieslējās kājās, tad attapās, kur varētu bīdīt lietas... Kā es toreiz vīlos vīriešos! Bet Dievs jau mīl visus, saule spīd visiem, vai ne? Tomēr ir tik nožēlojami, ka nesaprot, neatšķir būtisko no nebūtiskā. Toties es biju šausmīgi iemīlējusies Kenedijā. Man bija tāda mīla... Kad viņu nošāva, es raudāju kādas divas nedēļas. Arī francūzis Miterāns man patika. Un de Golls patika, jo katru rītu viņš savai sievai atnesa zilu ziedu pušķīti.

– Jums pašai ir dēls – kā ar viņa vīrišķības audzināšanu?

– Krists ir brīnums un izņēmums! Pazīstu daudzus jaunus vīriešus... Nesaprotu, varbūt mēs tos dēlus esam izlaidušas? Bet ir labās ziņas! Man Jūrmalas mājā bija tāds gadījums. Vajadzēja nozāģēt priedi – lielu, bīstamu. Atnāca vīri, pateica, ka būs jāmaksā 80–100 latu. Padārgi, nodomāju. Tad piezvanīja jauni zēni, tā un tā, mēs varētu to priedi pieveikt lētāk. Viņi priedi nozāģēja, sagarināja, saskaldīja, salika pagales tur, kur palūdzu, skaidiņas salika kastēs, visu atstāja ideālā kārtībā un paprasīja 50 latu.

“Nē, zēni mīļie, es jums maksāšu vairāk! Man ir tāds princips, ka negribu izmantot labus cilvēkus,” teicu. Un tad viens no puišiem sacīja: “Varbūt man arī ir tāds princips?” Es domāju, ja tā var pateikt jauns cilvēks, tad ar mūsu vīriešiem tomēr nav tik traki. Vēlāk uzzināju, ka viņam ir juridiskā izglītība un viņš aizgājis prom no kāda advokāta kantora, jo negribējis strādāt pret savu sirdsapziņu. Tādi godīgi jauni cilvēki mums ir vajadzīgi.

– Latvijā vīriešiem vajag stiprās sievietes, bet viņi sievietēm to pārmet. Kāpēc viņi ļaujas un vienlaikus cieš, žēlodamies, ka dzīvo zem sievas tupeles?

Rīgā, Gaiļezerā, strādā viens lielisks ārsts, pēc tautības libānietis. Izlasīju, ka viņš ir teicis: “Latviešu vīrietis Latvijā jau tagad dzīvo kā paradīzē. Tur augšā, īstajā paradīzē, viņam nebūs vieglāk!”

Citi šobrīd lasa

Kažoki un milzīgas dūnu jakas joprojām ir modē. Ziemas sezonas stila parāde
Populārajiem "Simpsoniem" pēc 30 gadiem ēterā, visticamāk, pienācis gals 4
"Par to noskūšanu man piedāvā tūkstošiem dolāru" - ārkārtīgi garu matu īpašniece atklāti par matu fetišistiem

Семья Заворотнюк вышла на связь с поклонниками и рассказала о тех, кто поддерживает актрису

Ким Кардашьян показала всех четверых детей на рождественской открытке