Viens no nopietnākajiem pārbaudījumiem mīlestībā - pašvērtība. Saruna ar psihoterapeitu Māri Siliņu

Šādā situācijā droši vien vislabāk varētu līdzēt psihoterapeits. Bet interesanti ir arī papētīt, ko par līdzīgām un arī krietni sarežģītākām situācijām saka tādi korifeji kā analītiskās psiholoģijas pamatlicējs, filozofs un psihoterapeits Karls Gustavs Jungs un individuālās psiholoģijas pamatlicējs Alfrēds Adlers. Uz sarunu par cilvēka personības sarežģīto būtību, mokošiem pašizpausmes meklējumiem un sekošanu viltus ceļazīmēm aicināju pazīstamo psihoterapeitu, Junga mācības pētnieku Māri Siliņu.

Iepazīsimies – esmu tava ēna!

– Jūs jau vairākus gadus esat pievērsies Karla Junga analītiskās psiholoģijas studijām. Vai tās gudrības, ko smeļaties no Junga psiholoģijas, izmantojat arī darbā ar klientiem?

– Jā, man šī pieeja imponē, jo, manuprāt, Junga psiholoģija skaidro psihi kā jēgpilnu veselumu, kam ir savs mērķis un virzība. Junga psihoterapijas mērķis ir apzināt un palīdzēt klientam pārvarēt traucēkļus, kas radušies individuālās pieredzes rezultātā un traucē psihes virzībai un attīstībai (individuācijai). Junga izpratnē psihes veselums veidojas no dažādām daļām, kuras var tikt daļēji apzinātas, tomēr pamatā sakņojas zemapziņā: ego, persona, ēna, animus vai anima (iekšējais kontrseksuālais dubultnieks), patība.

– Vai varētu uzskatīt, ka ēna jeb mūsu alter ego ir viss negatīvais, tumšais, ko labprāt vēlamies redzēt tā patālāk no sevis?

– Daļēji. Jo ne vienmēr viss, ko cilvēks sevī uzskata par negatīvu, patiešām tāds ir. Reizēm pieredzes rezultātā ēnas teritorijā nonāk īpašības, kuras nebūt nav peļamas. Jungs uzskata, ka cilvēkam noteikti ir būtiski iepazīties ar savu ēnu, nevis vairīties no tās vai ignorēt to. Katram ir īpašības, kuras grūti pieņemt, no ēnas nevar atsacīties vai aizbēgt, toties varam apzināt tās teritoriju un virzīt tās enerģiju vajadzīgajā virzienā, vārdu sakot, sadarboties ar ēnu un likt tai strādāt mūsu labā.

– Lasīju, ka esot ļoti bīstami identificēties ar savu ēnu. Ko īsti tas nozīmē?

– Tajā brīdī, kad cilvēks identificējas ar savu ēnu, viņš it kā izvirza priekšplānā to, ko pats saredz kā savas negatīvās īpašības. Dažkārt tās var izpausties kā psiholoģiski nepatīkama un izaicinoša uzvedība, bet galējos gadījumos var būt arī antisociālas un klaji destruktīvas izpausmes. Var teikt, ja kāds vai kāda identificējas ar ēnu, tad kļūst par slikto zēnu vai slikto meiteni.

– Tādu cilvēku ir diezgan daudz, un ir arī daudz nosacīti labo meiteņu, kam tie sliktie zēni īpaši patīk.

– Jā, tā nereti gadās, jo ēnas teritorija psihē pārsedzas ar mūsu instinktīvo daļu, agresiju, seksualitāti, un tur ir enerģija. Labie zēni nereti mēdz būt gaudeni… Vēl viens iemesls, kāpēc svarīgi iepazīt un integrēt ēnu, – lai piekļūtu zemapziņā esošajai instinktīvajai enerģijai un sajustu savu dzīvniecisko vitalitāti.

– Vai integrēt ēnu nozīmē to pakļaut?

– Nē, jo tā būtu cīņas pozīcija. Visbiežāk attiecības ar savu ēnu raksturo cīņa, kas realizējas projekcijas formā. Mēs esam jūtīgi un neiecietīgi pret tām apkārtējo īpašībām, kuras nevaram pieņemt sevī, un nereti cenšamies tās aktīvi apkarot. Savas ēnas integrācija nozīmē vairāk miera attiecībās ar sevi un ārpasauli.

– Un tad to tumšāko ēnas daļu noglabāt kaut kur dziļi, dziļi vai aizmest prom?

– Izmest no savas psihes neko nevaram – kas tur ir, ar to visu mūžu jāsadzīvo. Bet mēs varam neļauties tiem impulsiem, kas tiešām ir bīstami un destruktīvi un kas var kaitēt citiem un pašiem. Lai šos impulsus kontrolētu, tie vispirms jāapzinās. Tikšanās ar savu ēnu ir auglīga, bet nav viegla. Ieraudzīt un atzīt sevī universālo ļaunumu ir viens no smagākajiem pārbaudījumiem. Atcerēsimies kaut vai Gredzenu pavēlnieka triloģiju.

– Bet kā gan cilvēks var cīnīties ar sevi, ja viņa ēna ir ļoti liela, nospiedoša?

– Šāda situācija ir traģiska. Ja cilvēks jūt lielu daļu savas personības ēnas teritorijā, tas nozīmē, ka viņš izaudzis apstākļos, kuros viņa dabiskās cilvēciskās vajadzības bijušas nesaprastas un nepieņemtas. Tas noved pie fundamentālas sevis nepieņemšanas, un šāda cīņa ar sevi ir cēlonis depresijai, pašnāvības vēlmēm vai narcistiskai personības attīstībai. Šo cilvēku psiholoģiska izdzīvošana bez psihoterapeitiskas palīdzības ir problemātiska. Papildu problēma – ja kāds jūtas tik slikts, viņam ir arī grūti noticēt un pieņemt cilvēcisku līdzjūtību un līdzdalību.

– Jā, Junga ēnas teorija ir ļoti interesanta, bet, ja domājam tēlos, tad, jo augstāk saule pakāpjas virs horizonta, jo īsāka kļūst ēna, tātad jo vairāk gaismas, jo ātrāk sarūk tumsa ap mums.

– Tā ir lieliska līdzība par apzinātību un tās nozīmi ēnas integrācijā! Tā arī ir – jo vairāk sevi apzināmies, jo mazāka kļūst ēnas teritorija.

– Un kā ir ar cilvēka sociālo masku, ko Jungs, šķiet, dēvē par personu? Vai psiholoģijā tas nozīmē to pašu, ko dzīvē – cilvēks uzliek masku, ja vēlas pasargāt individuālo ego no publiskas šaustīšanas vai konfrontācijas?

– Persona ir sociālais es, to var uzskatīt arī par ādu, kuru cilvēks it kā uzliek, parādoties publiski. Tā ir personības daļa, kura mums pašiem ir patīkama, un mēs vēlamies, lai citi mūs tādus redzētu. Bieži vien sevi parādām šādā gaismā pašsaprotami, neapzinoties, ka tā ir tikai viena psihes daļa, kuru manifestējam. Tādējādi identificējamies ar savu personu.

Tāpat kā ēnas gadījumā, arī ar personu nevajadzētu identificēties, jo cilvēka personība ir daudz plašāka un dziļāka nekā viņa sociāli patīkamā loma. Taču nedrīkst aizmirst, ka tā ir psiholoģiskās dzīves drošā teritorija, kuru nav iespējams un nav nepieciešams radikāli atmest. Būtiski ir apzināties, ka tas tēls, ar kuru jūtos labi sabiedrībā, neesmu es.

– Mani ļoti uzrunā Junga teiciens: “Mūža privilēģija ir kļūt par to, kas tu patiesi esi.” Tomēr, ja iedziļinās viņa teiktajā, sanāk, ka dažam labam atrast īsto identitāti neizdodas pat visa mūža garumā.

– Es to saprotu kā nebeidzamu procesu, kurā nekad nevar apstāties vēlmē izzināt sevi tālāk. Manuprāt, tobrīd, kad pieņemu es esmu..., es zaudēju kādu būtisku daļu no savas iepējamības. Tāpat kā Fausts – tajā brīdī, kad viņš saka: “Ak, mirkli, kavējies, tu esi skaists!” – luga beidzas.

Nevar pārlēkt sev pāri

– Otrs psiholoģijas ģēnijs – Alfrēds Adlers, Junga laikabiedrs – individuālās psiholoģijas teorijās vairāk pievēršas mazvērtības kompleksu pētījumiem. Adlers meklē izeju un atrod divus ceļus. Viens ved uz iespēju pārvarēt mazvērtības kompleksus kompensācijas ceļā –  apzināti spēcinot tās jomas, kuras padodas. Otrs ceļš – hiperkompensācija, kad cilvēks mēģina kaut ko sasniegt tādā jomā, kas ir pilnīgi pretēja viņa dabai un raksturam. Rezultātā iedomāto spēju kāršu namiņš parasti sabrūk, jo viss, kas ir pretdabisks, ir pret mums.

– Te ir runa par to, kā cilvēks mēģina cīnīties ar saviem kompleksiem. Tomēr psiholoģiskais veids, kā tikt sev klāt, ir nevis cīnoties, bet cenšoties sevi saprast, apzināt un dzīvot vairāk vai mazāk saskaņā ar sevi. Daudz labāk ir mazliet parunāties ar savu iekšējo es; cīņa būtu diezgan bezcerīga.

– Var būt arī tā, ka kompleksi sāk mocīt apkārtējās vides un cilvēku iespaidā, kuri mēģina uzspiest savu spriedumu: tu esi neglīts, tu esi dumjš, neveikls… Un tad nu, iespējams, hiperkompensācija šķiet labākā izeja, lai pierādītu, ka viņš nemaz nav tik neveiksmīgs.

– Tas, ko Alfrēds Adlers sauc par hiperkompensāciju, būtībā nozīmē, ka cilvēks īsti nav gatavs pieņemt sevi. Domāju, ka ir runa arī par limitiem jeb rāmjiem. Limitu pieņemšana ir ļoti būtisks adaptācijas faktors. Parasti cilvēks pieņem šīs izvēles neapzināti – tas notiek zemapziņas līmenī. Visdrīzāk, viņš nav gatavs atzīt vai pieņemt šos limitus, mēģina iet tieši tajā teritorijā, kur viņš ir limitēts.

– Jūs teicāt, ka izvēles notiek zemapziņā, taču var būt arī tā, ka cilvēks apzinās, ka viņam trūkst kādu spēju vai īpašību, bet vēlas citiem vai pats sev pierādīt, ka tomēr var.

– Pēc savas pieredzes zinu, ka cilvēki vairāk neapzināti nekā apzināti uzņemas kaut ko, ko nespēj veikt. Ja tiešām tajā brīdī, kad jāizdara izvēle, cilvēks apzinās, ka nevar pacelt šo nastu, tomēr to mēģina, tad viņš ir pašnāvnieks.

– Junga padomu reiz lūdzis kāds veiksmīgs skolas direktors, kurš nopelnījis šo amatu, pateicoties paša pūliņiem. Un tad viņam pēkšņi piedāvāta vieta Leipcigas Universitātē – sapņu darbs! Taču pirms prombraukšanas viņu sākuši mocīt reiboņi, vemšana, sirdsklauves. Tādi kalnu slimības simptomi piemeklē cilvēkus, kas nav pieraduši pie augstuma. Direktors redzējis arī kādu zīmīgu sapni – vilciens, kurā viņš brauc, teju noskrien no sliedēm...

– No šā stāsta var secināt, ka skolas direktors vēl nebija nobriedis šādam darbam, tas viņu biedēja, un zemapziņa (ar sapņa starpniecību) viņu par to brīdināja. Visticamāk, direktors galu galā atteicās no darba Leipcigā.

Sekas, kas iestājas nepamatotas izvēles gadījumā, kad cilvēks dara kaut ko pāri saviem spēkiem vai nerespektējot savas iespējas un pārkāpjot limitus, var būt gana dramatiskas. Tas ir diezgan plaši aprakstīts literatūrā, un to sauc arī par izdegšanu, jo īstenībā patērētie resursi ir pāri cilvēka limitiem, viņš nonāk resursu badā.

Ja izdegšanas ķēde vai aplis turpinās, var rasties nopietni veselības traucējumi. Jāatceras, ka mūsu psihe un ķermenis ir vienots veselums. Tajā brīdī cilvēks psiholoģiskā līmenī neapzinās, ka dara sev pāri. Taču tad palīdzība nāk no citas puses – ieslēdzas ķermenis, kurš ar sliktu pašsajūtu vai slimību signalizē, ka tālāk tā turpināt vairs nedrīkst. Šie signāli ir jāuzklausa, ja nevēlas neatgriezeniski zaudēt veselību. Tieši tādā veidā organisms cīnās pret limitu pārkāpšanu vai hiperkompensāciju.

Šādas situācijas ļoti labi ilustrē arī kāda anekdote par kovboju un viņa iekšējo balsi. Kovbojs jāj pa prēriju, priekšā aiza. Viņš jautā iekšējai balsij, vai lēkt pāri. Tā atbild: “Lec droši!” Pēc kāda laika ceļā gadās otra, vēl platāka aiza. Kovbojs jautā: “Ko darām?” – “Var mēģināt.” Pārlec. Nonāk pie trešās aizas, ļoti platas. Atkal jautājums: “Ko darām?” Iekšējā balss atbild: “Jūs leciet, es palikšu tepat!” Tas ir apmēram tas, ko pasaka ķermenis brīdī, kad ir pārspīlēts, pārkāpts pāri savu spēku un varēšanas robežai.

Kopumā es šo hiperkompensācijas mehānismu vērtētu kā psiholoģiski pašdestruktīvu. Tāpēc tieši tajā brīdī, kad cilvēks sāk apzināties, ka viņš kaut ko nevar paveikt, un jūt, ka nav savā teritorijā, var sākt kaut ko labot. Tomēr, ja viņš izmisīgi turpina iet pa greizo ceļu, turpina mēģināt darīt (gluži kā Sīzifs ar savu kalnā neuzveļamo akmeni) cerībā, ka nākamreiz izdosies, viņš noliedz realitāti. Uz šāda mehānisma diezgan bieži balstās maldu cerība. Tas pietiekami bieži parādās arī laulībā vai attiecībās, kad jau gadiem kopdzīve ar partneri neapmierina, jau gadiem jūtos slikti, bet man ir fantāzija, ka kaut kas pēkšņi notiks un viss mainīsies uz labo pusi.

– Diemžēl tā notiek bieži, īpaši ar sievietēm: viņš ir dzērājs vai sliņķis, bet es viņu izlabošu!

– Precīzi! Bet tas ir galīgi garām. Mēs nekad nevienu neizlabosim. Ja varam būt kopā ar kādu, kas pēc definīcijas mums patīk, un ja viņš ir vismaz par 60 procentiem pieņemams tāds, kāds ir, tad tur kaut kas var sanākt. Turpretī, ja cilvēks nav pieņemams vismaz par 60 procentiem, vienīgi viņš pats var kaut ko mainīt, lai attiecības kļūtu labākas, bet savu būtību viņš mainīt nevar. Ir lietas, ar kurām varam iemācīties samierināties: jā, tāda viņa ir, bet es viņu mīlu – un viss! Ja tās proporcijas ir pretējas, attiecības jau no paša sākuma ir lemtas fiasko.

– Kaut vai klasiskais piemērs – Kristīne un Edgars.

– Šis tiešām ir ļoti klasisks piemērs, tādu dzīvē ir ļoti daudz, un to sauc par līdzatkarību. Tā patiesi ir sevis ziedošana otram cilvēkam, kurš mokās, ka nespēj izbrist no tā purva, kurā ir iestidzis. Tā ir viena cilvēka pašdestrukcija, kas kļūst arī par otra likteni.

Tiem cilvēkiem, kas ir nonākuši uz hiperkompensācijas takas, ir ļoti svarīgi, lai blakus būtu kāds, kuram viņi uzticas vai kurā ir gatavi ieklausīties, kuri īstajā brīdī var pateikt: “Vecīt, ar tevi nav labi! Tu dari sev pāri, tu sevi dedzini!” Svarīgi ir iekšēji saprast, ka tā turpmāk vairs nevar. Tas, ka cilvēks ir uzņēmies darbus, ko nevar paveikt, no psihologa viedokļa nav nekas. Bet būtiski ir tas, ko šis cilvēks izdara ar sevi. Mēģinot hiperkompensēties, viņš dara sev pāri.

Kad viņš to sāk apzināties, viena no pirmajām sevis mīlēšanas pazīmēm ir kādā kritiskā brīdī beidzot noraut bremzes un pateikt sev – stop! Viņā rodas vēlme nomest nepanesamo slogu un turpmāk dzīvot skaistu, mierīgu dzīvi. Manuprāt, tā ir psiholoģiski ģeniāla lieta, ko par savas darbības pamatu ir padarījuši anonīmie alkoholiķi. Veseļošanās sākas no brīža, kad cilvēks skaļi sev un citiem pasaka – es esmu alkoholiķis! Kamēr viņš neatzīst, ka dara sev pāri, nekas nevar mainīties.

Mehānisms, ko Adlers sauc par hiperkompensāciju, Junga analītiskās psiholoģijas terminoloģijā tiek dēvēts par inflāciju.

– Interesanti, ka viņš lieto tādu pašu terminu, kas raksturo monetāro politiku. Ko tas šajā gadījumā nozīmē?

– Par inflāciju psiholoģijā runājam brīdī, kad cilvēks neapzinoties ir sevi identificējis ar kādu pārspīlētu priekšstatu par sevi, kad viņam ir nereālas fantāzijas par sevi un savām iespējām. Tas cilvēks patiesi nevar pavilkt savu nastu, bet viņš izmisīgi pūlas to darīt. Es teiktu, ka tā izpaužas savu limitu jeb robežu neapzināšanās.

– Bet var jau būt arī otrādi – ka cilvēks apzināti vai neapzināti jūtas tik cieši iespiests šajās robežās vai rāmjos, ka neuzdrošinās ne degunu pabāzt laukā. Tas var izpausties ne tikai darbā, bet visai bieži arī attiecībās, mīlestībā. Attiecības izčākst tikai tāpēc, ka, piemēram, puisis, kas audzis bērnunamā, visai skarbos apstākļos, nejūtas gana labs, gudrs vai skaists, lai būtu pelnījis glītu meiteni no inteliģentas, labi situētas ģimenes.

– Ko lai tur saka… Jebkurā gadījumā risinājums nav vienkāršs. Viens no nopietnākajiem pārbaudījumiem arī mīlestībā ir pašvērtība. Tajā brīdī, kad paši neticam, ka esam pietiekami labi, lai mūs mīlētu, tad nu tajā brīdī, kad mūs kāds patiešām iemīl, tas kļūst par diezgan neizturamu pārdzīvojumu, jo rodas pretruna starp to, kā es jūtos iekšēji, un to, kas notiek ārēji.

Te nav runa par izskatu. Tajā brīdi, kad kāds mums iepatīkas vai kādu iemīlam, otru cilvēku novērtējam kā sev ļoti svarīgu un vērtīgu. Ja vienlaikus pašiem par sevi nav labs priekšstats, psihē tas pagriežas tā: tas cilvēks, ko esmu saticis, ir tik labs, skaists un vērtīgs – kā gan viņš ar mani, tādu nekam nederīgu, gribētu satikties un būt kopā?!

– Viņš vienkārši nespēj noticēt nedz sev, nedz tam otram cilvēkam, ka viņš ir patiess savās jūtu izpausmēs.

– Vispirms jau netic sev, jo viņam nav tā labā paštēla. Varētu teikt, ka cilvēks ir pieradis redzēt sevi spogulī nelāgā vai neglītā gaismā, tāpēc, ieraugot spoguli, kas viņam rāda skaistu attēlu, viņš nenotic tam, ko redz, viņš nepazīst šo bildi.

– Droši vien izeja varētu būt, ja tas cilvēks, kurš iestidzis kompleksu purvā un nespēj noticēt sev, iemācītos sevi mīlēt. Ko tur var līdzēt psihoterapeits?

– Domāju, tieši tāpēc pie manis nāk cilvēki ar līdzīgām problēmām – lai iepazītu sevi vai lai tiktu klāt kaut tai ēnai, par kuru mēs runājām. Lai iepazītu savas stiprās un vājās puses. Un otrs – lai iemācītos sevi pieņemt un pārtraukt ar sevi karot vai cīnīties. Un tad pamazām var tikt galā ar mazvērtības kompleksiem vai nespēju tikt ar sevi galā.

Process ir grūts un ilgstošs, turklāt jāņem vērā, ka cilvēks, visticamāk, šajā procesā iepazīs sevi tādu, kādu viņam būs ļoti grūti pieņemt. Process sākas ar ko nepatīkamu, kad no zemapziņas dzīlēm jāvelk laukā negatīvo sajūtu cēloņi. Bet galu galā izrādās, ka velns nav tik melns, kā to mālē.

Ziņas, ko mums sūta zemapziņa

– Psihoterapeiti pamatīgo ego izmeklēšanas procesu parasti sāk ar pašu sākumu, ar bērnību, lai noskaidrotu, kur ir negāciju sakne. Ko varat pastāstīt no savas prakses? Kas atklājas šādos seansos?

– Ļoti daudz. Mūsu pieredze veido gan to, kā attiecamies pret sevi, gan to, kā apkārtējie attiecas pret mums.

– Bērns gan vēlākos gados neatceras, ko piedzīvojis zīdaiņa vecumā, toties zemapziņa saglabā nepatīkamu un traumējošu pieredzi ar vecākiem vai citiem cilvēkiem.

– Taisnība, un, pētot šo ideju, psihoanalītiķis Donalds Vinikots ir ieviesis terminu spoguļošanās. Viņš uzsver, ka pirmais spogulis, kurā raugoties, bērns uzzina, ka viņš ir un kāds viņš ir, ir viņa mātes acis. Māte zīdainim agrīnā vecumā ir visa pasaule. Viņš nezina neko par sevi un sajūt to, kāds viņš ir, tikai pēc vecāku reakcijas.

Ja bērns savas mātes acīs pietiekami bieži izlasa, ka viņš ir kaut kādā ziņā ļoti slikts vai nodara mātei ciešanas, vai padara viņu dusmīgu, šie visi faili kļūst par ļoti nozīmīgu daļu priekšstatam par sevi. Katrā ziņā psihoterapijas procesa laikā cilvēks nonāk pie ļoti sāpīgām emocionālām atziņām, ka viņa vecāki pret viņu izturējušies slikti vai jutušies slikti.

– Kas ir specifisks Junga analīzes metodei?

– Junga analītiskā pieeja pievērš pastiprinātu uzmanību cilvēka sapņu pasaulei, kas ir viens no jaudīgākajiem medijiem, caur kuru iespējams nonākt pie dziļākajiem psihes slāņiem. Junga analīzē liela vieta ir arī darbam ar sapņiem, un es to izmantoju arī savā praksē. Junga analītiskās psiholoģija uzskata, ka sapnis ir kāda ziņa, kuru zemapziņa sūta apziņai. Tas notiek tikai tad, ja tai ir kaut kas svarīgs, ko teikt; tāpat vien tā mūs neuzrunā.

Psihoterapeits palīdz klientam piekļūt sapņa saturam un saprast to, kā zemapziņa atspoguļo dziļākās sajūtas par dzīvi. Strādājot ar sapņiem, cilvēks veido kontaktu ar savu zemapziņu, kas palīdz sevi dziļāk saprast un izmantot tās resursus.

Neapšaubāmi, sapņos parādās sāpīgās vai traumatiskās pieredzes atspulgi, taču zemapziņa nesūta mums sapņus tikai tādēļ, lai biedētu. Tie ietver arī būtiskas norādes par ceļiem, kā varam iekšējās grūtības pārvarēt. Tādējādi sapnis ir vērsts uz attīstību un perspektīvu. Var teikt, ka sapņi ir dabas iekārtots pašdziedinošs mehānisms psihē, mums tikai jāmāk tam piekļūt un to lietot. Un Junga psihoterapijas procesā klients mācās piekļūt šim resursam. Bet tā jau ir atsevišķa tēma veselai sarunai.