Grēcīgais eņģelis Brižita Bardo. Vīrieši viņu iekāroja, bet sievietes apskauda

Neglīts bērns ar zobu skavām

Brižita Annmarija Bardo piedzima 1934. gada 28. septembrī stingrā katoļu ģimenē. Brižitu un viņas jaunāko māsu audzināja stingrās katoļu tradīcijās. Brižitas māte, saukta par Totiju, bija Milānā uzaugusi francūziete, tēvs – dzimis parīzietis.

Brižita bija neglīta meitene, kuru mocīja alerģiski izsitumi, turklāt nācās valkāt brilles un zobu skavas. Viņa par savu ārieni kaunējās. “Es biju lēnīgs un nomākts bērns. Zināju, ka mans deguns ir šausmīgs un mute neglīta, jo augšlūpa šķiet uztūkusi un smagāka par apakšējo. Vaigi ir par daudz apaļi, bet acis – mazas.” Aktrises biogrāfi raksta, ka vecāku mīlule bijusi jaunākā māsa, bet Brižita uzskatīta par neglīto pīlēnu. “Brižita ir ne vien neganta, bet arī neglīta,” teikusi māte.

Jaunībā Totija bija mācījusies baletu, tāpēc centās tam pievērst arī meitas. No septiņu gadu vecuma meitenes apmeklēja Marsela Burga deju meistarklasi. Tas palīdzēja Brižitai pārvarēt kautrību un iegūt kādu drusku pašapziņas. Jaunākā māsa, kuru interesēja eksaktās zinības, dejas drīz vien pameta, bet Brižitai, kura ar sekmēm neizcēlās, piemita iedzimta grācija, un viņa palika.

1947. gadā Brižita, izturējusi lielu konkursu, tika uzņemta konservatorijas baleta klasē. Brižita bija plastiska, taču ne sevišķi spēcīga, turklāt lēna un paslinka. Krievu horeogrāfs Kņazevs bijis īsts tirāns – staigājis pa klasi ar steku rokā, un, ja kāda meitene nav pildījusi viņa prasības, nekavējies laist to darbā. Brižitai nereti ticis vairāk nekā pārējiem.

Tomēr, pateicoties Kņazevam, Bardo izkopa savu slaveno gaitu un iemācījās graciozi kustēties. Teātra režisors Žans Robērs atceras, kāda bijusi Brižita četrpadsmit gadu vecumā: “Viņa bija kā zāles stiebriņš, gara un tieviņa, ne tuvu ne skaistule, turklāt ārkārtīgi kautrīga. Viņa baidījās izdvest pat vārdu.”

Uzaicinājumu pievienoties trupai Brižita tā arī nesagaidīja. Mazliet vēlāk kāds vecāku draugs uzaicināja meiteni viesizrādēs pievienoties savam ansamblim, tādējādi dodams iespēju uzstāties ar profesionālu baleta trupu. Kad Brižita atgriezās Parīzē, viņa gan turpināja apmeklēt nodarbības, taču sevišķi nopietni dejošanu vairs neuztvēra.

Elle un pirmās kinoproves

1948. gadā Totija nolēma atvērt modes veikalu un bet Brižitu izmantot kā manekeni. Totijas paziņa, žurnāla Jardin des Modes redaktore Brižitu nofotografēja žurnāla pielikumam, pārliecinot vecākus, ka Brižita būšot “meitene no tautas,” nevis “manekene par naudu.” 1949. gada martā fotogrāfijas tika publicētas, un maisam gals bija vaļā – pamanījusi Brižitas bildes, Elena Gordone-Lazareva, žurnāla Elle radītāja un redaktore, piedāvāja meitenei kļūt par Elle maija numura vāka modeli. Lazareva par Bardo esot teikusi: “Tā ir nākotnes sieviete. Viņa ir nākotnes sievietes modelis.” Totija piekrita negribīgi, ar noteikumu, ka pie bildes netiks minēts vārds. Foto tika parakstīts ar iniciāļiem BB.

Pēc gada Elle Brižitu nofotografēja speciālizlaidumam. Fotogrāfijas pamanīja Rožē Vadims, režisora Marka Allegres palīgs. Allegre uzaicināja meiteni uz provēm, taču vecāki kategoriski iebilda – viņi uzskatīja kino par vulgāru un aktiera profesiju – par nepiedienīgu. Tad iejaucās meitenes vectēvs un pārliecināja viņus dot Brižitai iespēju. Totija personīgi iepazinās ar režisoru, uz provēm Brižitu pavadīja brālēns Klods. Provēs piedalījās arī Rožē Vadims, kurš uzņēmās šefību pār samulsušo meiteni.

Lomu viņa dabūja, diemžēl filmas uzņemšana tika apturēta. Taču Brižita jutās glaimota, ka tikusi izvēlēta, un sāka gudrot par aktrises karjeru. Jāpiebilst, ka Rožē Vadims Bardo dzīvē un karjerā nospēlēja milzīgu lomu (turklāt Brižita nav vienīgā – vēlāk Rožē piecus gadus nodzīvoja ar Katrīnu Denēvu un astoņus bija precējies ar Džeinu Fondu). Vecāki visiem spēkiem pretojās meitas sakaram ar, viņuprāt, bohēmas pārņemto tipāžu bez pastāvīgiem ienākumiem.

Taču piecpadsmitgadīgā Brižita paziņoja, ka nolēmusi ar Rožē apprecēties. Viņa pasāka kavēt skolu, lai dotos uz slepeniem randiņiem. Tēvs, to uzzinājis, nolēma meitu sūtīt mācīties uz Angliju, taču dienu pirms noliktās aizceļošanas Brižita mēģināja izdarīt pašnāvību, atgriežot virtuvē gāzes krānu. Vecāki meitu atrada bezsamaņā. Pēc Brižitas atveseļošanās tēvs izvirzīja noteikumu, ka jaunajam cilvēkam jāatrod pastāvīgs darbs un ka viņi neprecēsies, iekams Brižita nebūs sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu (kad Brižitai apritēja astoņpadsmit, Rožē lūdza viņas roku, un 1952. gada 20. decembrī viņi salaulājās).

Drauds ģimenes vērtībām

Kad Brižitas fotogrāfijas Elle parādījās trešo reizi, viņa sāka saņemt piedāvājumus filmēties. Par viņas antreprenieri kļuva tēva draugs Moriss Vernāns. Viņš sagādāja Brižitai lomu filmā Normandijas caurums (1952). Iemesls, kāpēc Brižita piekrita, bija vēlme nopelnīt. Pirmo filmēšanās pieredzi Bardo nosauca par elli, jo, būdama iesācēja, jutās neveikla un bezpalīdzīga. Nomāktību vēl pastiprināja “prastie asistenti, nelietīgie producenti un pretīgie grimētāji”, turklāt aktrise nebija apmierināta ar savu veikumu.

Brižita nolēma vairs nefilmēties, taču tad Vadims viņai izgādāja galveno lomu filmā Manina, meitene bikini, un BB pretestību pievārēja honorāra apjoms. Lielāko filmas daļu Bardo redzama divdaļīgā peldkostīmā, un klerikāļi filmu nodēvēja par “draudu sabiedrības un ģimenes vērtībām”. Filmēšanas laikā tapušie puskailās Brižitas foto nonāca presē, un sašutušais meitenes tēvs pieprasīja, lai pirms parādīšanās uz ekrāniem filmu ļautu noskatīties viņam un viņa advokātu komandai un izgriezt Brižitas cieņu aizskarošus kadrus. Režisors atteicās, kā kompromisu piedāvājot pirms filmas iznākšanas veikt kompleksu pārbaudi. 1952. gadā tika nolemts, ka filma nerada draudus sabiedrības morāles principiem un tās izrādīšana neaizskars aktrises ģimenes godu.

Nofilmējusies vēl vairākās epizodiskās lomās, Brižita nolēma, ka viņai kino nav nākotnes, jo kritiķu vērtējums bija klaji negatīvs. Taču tad Vadims viņu iepazīstināja ar Olgu Horstigu-Primucu, kura uz ilgiem gadiem kļuva par BB aģenti un tuvu draudzeni (Brižita viņu dēvēja par mammu Olgu). Horstiga-Primuca atceras: “Kolīdz es viņu ieraudzīju, man nevajadzēja pat apdomāties. Es tūlīt pat paziņoju, ka esmu ar mieru pārstāvēt viņas intereses. Viņa bija dievišķa. Viņa bija neatvairāma. Es vienmēr pret viņu izturējos kā pret savu otro meitu.”

Olga ķērās pie BB piemērotu lomu meklēšanas, kamēr Rožē pildīja preses aģenta pienākumus. Pateicoties viņu pūliņiem, Brižita salīdzinoši neilgā laika posmā nofilmējās vairākās filmās, tostarp Anatola Litvaka Mīlas aktā (1953) ar Kērku Duglasu. Viņa dabūja arī epizodisku lomu studijas Warner Brothers filmā Trojas Helēna. Brižita, neraugoties uz to, ka neprata angliski un replikas iekala no galvas, tika galā tīri labi. Studijas pārstāvji viņai piedāvāja kontraktu uz septiņiem gadiem, bet aktrise atteicās. Atteikuma iemesls – vājā angļu valoda, nepatika pret gariem pārlidojumiem un bailes no Holivudas kino darboņiem, kuri “aprīs mani dzīvu”.

Pēc tam BB filmējās vairākās filmās, kuru scenārija autors bija viņas vīrs Rožē Vadims un režisors – Marks Allegre. Šo filmu panākumi nostiprināja Brižitas kā sekssimbola statusu. Lai viņas slava ietu plašumā, Vadims žurnālistiem piegādāja dažnedažādus “sensacionālus atklājumus” – piemēram, paziņoja, ka “viņai kailums nozīmē to pašu, ko smaids”.

Viņš arī uzsvēra, ka Bardo filmās nekad netēlo, bet vienmēr paliek viņa pati. Jāpiebilst, ka, pēc aktrises pašas vārdiem, Rožē Vadims viņai esot iemācījis burtiski visu (tā uzskata arī vairums kritiķu). Pats Rožē uzsver: lai gan esot palīdzējis ar padomiem un popularizēšanu presē, panākumus garantējis Brižitas personības valdzinājums, dzīvesprieks, humora izjūta un spēja atraisīti komunicēt ar presi.

Un Dievs radīja sievieti

1956. gadā Vadims nolēma uzņemt filmu, kurā atklātos BB “dabiskā neapspiestā seksualitāte”. Viņš gribēja kinematogrāfijā sarīkot revolūciju, salaužot stingros sabiedrības morāles rāmjus. Filma tika pie nosaukuma Un Dievs radīja sievieti. Brižita nospēlēja izaicinošo un seksuāli atraisīto Žiljetu Ardī. Rožē Vadims pauda, ka gribējis parādīt laikmeta gaisotni: “Žiljeta ir brīva no visiem sabiedrības uzspiestajiem tabu, un viņas seksualitāti neierobežo vainas apziņa. Pirmskara filmās un literatūrā tādas sievietes pielīdzināja prostitūtām.” Eiropas skatītāju satrieca tiem laikiem atklātās ainas, un katoļu baznīca nosodīja filmu par Bardo varones provokatīvo uzvedību, kailskatiem un dejām uz galda. Līdzīga šūmēšanās notika ASV, jo tamlīdzīga atklātība nebija piedzīvota arī Holivudā. Teksasas štatā filmu aizliedza izrādīt vispār, jo tā varot “satracināt melnādaino skatītāju temperamentu”.

Toties filmai bija fenomenāli komerciālie panākumi, un Brižita Bardo Amerikā ieguva Eiropas aktrisei nebijušu popularitāti. ASV prese salīdzināja BB ar Merilinu Monro, Odriju Hepbernu un Elizabeti Teilori, savukārt Eiropu pārņēma “Bardomānija” (Bardot mania), un aktrise vairs nevarēja spert ne soli bez preses uzraudzības. Brižita tam nebija gatava; vēl vairāk – viņa par to brīnījās, jo neuzskatīja sevi nedz par skaistuli, nedz talantīgu aktrisi, un smagi pārdzīvoja slavas sagādātās neērtības: “Slava var sagādāt gandarījumu pusgadu, augstākais – gadu. Pēc tam tev ir līdz kaklam.” Bardo tika burtiski apbērta ar Holivudas kinostudiju piedāvājumiem, kuri paredzēja pasakainus honorārus, taču joprojām atteicās.

Piecdesmito gadu beigās BB filmējās gan komēdijās, gan drāmās un pat Žorža Simenona detektīvromāna Nelaimes gadījumā ekranizācijā kopā ar Žanu Gabēnu. Kad Gabēns uzzināja, ka strādās kopā ar Bardo, viņa reakcija bija izteikti noraidoša, taču, iepazinis Brižitu, Gabēns par viņu runāja kā par “maigu būtni, kura nespēj dzīvot bez mīlestības un glāstiem”. Viņi sapratās labi, un filma izdevās.

1959. gadā aktrise nofilmējās galvenajā lomā kara komēdijā Babete dodas karā, kas bija visai veiksmīga (jāpiebilst, tā bija pirmā BB filma, kuru demonstrēja PSRS).

Sešdesmitajos gados Brižita nofilmējās sešpadsmit filmās. Pēc dēla piedzimšanas viņa traģiskajā drāmā Patiesība tēloja jaunu provinciāli Dominiku, kura atbraukusi iekarot Parīzi. Filma ieguva vairāku festivālu balvas, un Bardo vairākās valstīs tika pie labākās aktrises titula. Kritiķi šo filmu uzskata par vienu no nozīmīgākajām viņas karjerā un lomu – par vienu no labākajiem darbiem (pēc daudziem gadiem pati Brižita Patiesību nosauca par savu mīļāko darbu).

1961. gadā Bardo pirmo reizi strādāja pārī ar Alenu Delonu projektā Slavenie mīlasstāsti. Viņai nepatika nedz projekts, nedz partneris, par kuru viņa autobiogrāfijā rakstīja: “Komunicēt ar Alēnu Delonu nozīmē to pašu, ko komunicēt ar kumodi. Šī seja, šīs acis nepauž pilnīgi neko; tās nesatrauc, nepievelk, tajās nav pat nojausmas par jūtām vai kaisli. Alēns ir auksta būtne, galējs egoists. Delons mani neizsakāmi kaitina.” Pēc kāda laika viņa viedokli par Delonu mainīja un nosauca viņu par vienu no Francijas skaistākajiem un talantīgākajiem aktieriem. 1962. gadā Brižita nofilmējas arī kopā ar Marčello Mastrojāni filmā Privātā dzīve, kurai ir daudz līdzības ar viņas biogrāfiju.

Pagurums un karjeras noriets

Brižita Bardo sāka pagurt no popularitātes un kņadas, kas nepārtraukti vērpās viņai apkārt, un nolēma vairs nefilmēties. Tomēr, saņēmusi Žana Lika Godāra piedāvājumu filmēties drāmā Nicinājums (1963) pēc Alberto Moravias romāna, nespēja atteikt (tagad šo filmu uzskata par jaunā viļņa klasiku, un Bardo lomu kritiķi atzīst par viņas labāko darbu). Sešdesmito gadu beigās Bardo tomēr piedalījās vēl vairākās filmās, kuras neguva panākumus (tostarp vesternā Šalako ar Šonu Koneriju). Septiņdesmito gadu sākumā tika uzņemta komēdija Novices, kurā Brižita spēlēja kopā ar Anniju Žirardo. Un, lai gan abu duets bija veiksmīgs, pati filma, kā izteicās Brižita, – “pilnīgs draņķis”.

Par pēdējo ievērības cienīgo Bardo kinodarbu uzskata Robēra Enriko filmu Ruma bulvāris, kurā viņa filmējās kopā ar Lino Venturu. Tā bija nopietna, grūta un profesionāli pārdomāta piedzīvojumu drāma par alkohola kontrabandistu dzīvi sausā likuma laikā. Bardo labi sapratās ar režisoru, nodibināja kontaktu ar noslēgto Venturu, un filmēšanās viņai sagādāja prieku. Sekoja vēl dažas maznozīmīgas filmas, arī kopdarbs ar Klaudiju Kardināli vesternā Naftas ieguvējas, kurā Brižita nomocījās, mēģinot noturēties zirga mugurā, jo atšķirībā no Kardināles neprata jāt.

Filmas panākumi bija vēl pieticīgāki nekā Novicēm. Kļuva acīmredzams, ka filmas ar viņas piedalīšanos kļūst arvien neveiksmīgākas. To atspoguļoja arī honorāri. Bardo saprata, ka viņas iespējas kino ir izsmeltas: “Es aizeju, jo, ja es nepametīšu kino, tas pametīs mani.”

1973. gada 17. jūnijā Brižita Bardo paziņoja par kino karjeras beigām. Kopš tā brīža, neraugoties uz daudziem vilinošiem piedāvājumiem, viņa nav kino atgriezusies un savu lēmumu nenožēlo. Pēc pašas teiktā, viņa par kino nekad īsti neesot interesējusies un filmējusies galvenokārt peļņas dēļ, tāpēc arī neesot centusies profesionāli pilnveidoties. Vēlāk autobiogrāfijā viņa rakstīs: “Mana darbošanās kino man vienmēr ir šķitusi nekam nederīga, tukša, nevajadzīga, nicināma un apsmejama.”

Pēc Rožē Vadima un vairāku draugu teiktā, Brižita būtu varējusi filmēties daudz kvalitatīvākās filmās, kas viņas karjeru pagrieztu citā virzienā, taču bieži izvēlējusies viduvējus projektus, vadoties pēc filmēšanas vietas, simpātiskiem partneriem vai režisoriem, kā arī devusi priekšroku vieglām lomām, kurās varēja palikt viņa pati. Draugi to skaidro ar Bardo vienaldzību pret kino.

Arī pati aktrise atzīst, ka vienmēr spēlējusi pati sevi, tālab izvēlējusies vienkāršas lomas, piebilstot, ka nekad neesot iejutusies varoņu ādā, bet allaž mēģinājusi savu ādu uzvilkt viņām. Par sev netipisko lomu Nicinājumā Brižita izteikusies, ka šajā filmā esot jutusies sveša un tikai precīzi pildījusi Žana Lika Godāra norādījumus, neieliekot lomā neko no sevis pašas.

No sekssimbola par cīņā saucēju

Pēc kinokarjeras beigām Bardo nolēma iegūto popularitāti veltīt dzīvnieku aizsardzībai. Jau 1962. gadā Bardo kā pirmā franču slavenība nosodīja cietsirdīgās metodes, ar kādām kautuvēs tiek nogalināti dzīvnieki. Pateicoties viņas spiedienam, valdība lēma mainīt novecojušās metodes pret humānākām.

Aktrise sarīkoja skaļu kampaņu Kanādā, lai apturētu jūras kotiku iznīcināšanu; uzstājās pret suņu un gaiļu cīņām, koridu, zirga gaļas lietošanu uzturā, kažokādu tirdzniecību; cīnījās par humānu apiešanos ar dzīvniekiem zooloģiskajos dārzos un pret dzīvnieku izmantošanu medicīniskajos eksperimentos. Šīs aktivitātes prasīja daudz spēka un vīrišķības, kā arī sagādāja ne mazumu ienaidnieku, tostarp – no mednieku vidus. Tomēr centieni nebija velti – piemēram, jūras kotiku ādu tirdzniecības aizliegums daudzās valstīs ir vienpersonisks Brižitas Bardo nopelns.

1987. gadā aktrise pārdeva izsolē savas dārglietas un personiskās mantas, tā iegūstot trīs miljonus franku, kas nepieciešami organizācijas izveidošanai, un nodibināja Brižitas Bardo fondu dzīvnieku aizsardzībai, kuram atdeva arī savu māju. 1992. gadā Valsts padome atzina fondu par “sabiedriski noderīgu uzņēmumu”. Fonda dalībnieki cenšas atklāt un izskaust jebkuras cietsirdīgas darbības ar dzīvniekiem, nereti – tiesas ceļā.

1999. gadā Bardo uzrakstīja atklātu vēstuli ĶTR līderim (un publicēja to franču žurnālā VSD), kurā apvainoja ķīniešus tīģeru un degunradžu iznīcināšanā, lai iegūtu afrodiziakus, un par “ņirgāšanos par brūnajiem lāčiem,” kuru žultspūsli izmanto tautas medicīnā. Viņa ziedoja vairāk nekā 140 tūkstošus dolāru Bukarestes klaiņojošo suņu sterilizācijai, turklāt Bardo fonds izveidoja pārvietojamo veterināro klīniku Austrumeiropas klaiņojošo dzīvnieku vakcinācijai un sterilizācijai.

Kad 2002. gadā Bardo pasaules futbola čempionāta laikā Dienvidkorejā un Japānā aicināja boikotēt Korejas produkciju, lai protestētu pret suņu un kaķu lietošanu uzturā, viņa saņēma tūkstošiem vēstuļu ar nāves draudiem. “Es saņēmu septiņus tūkstošus draudu vēstuļu. Viņi visi rakstīja, ka suņu ēšana ir viņu kultūras daļa.”

2008. gadā Bardo publicēja atklātu vēstuli Aļaskas gubernatorei Sārai Peilinai, vainojot bezatbildīgā attieksmē pret vidi, jo Peilina atļaujot veikt naftas urbumus, atbalstot medības un nerūpējoties par leduslāču aizsardzību. Pašu Sāru Peilinu Brižita nosauca par ekoloģisku katastrofu. 2009. gadā savā 75. dzimšanas dienā Brižita Bardo vērsās pie Sofijas Lorēnas ar lūgumu atteikties no kažokādu valkāšanas ar piebildi, ka tā būšot vislabākā dāvana, kādu Sofija viņai varot pasniegt.

Tiesu darbi un soda naudas

Jau kopš septiņdesmitajiem gadiem Bardo ir tiesājusies bieži un daudz – gan ar dzīvnieku aizsardzību saistītās prāvās, gan gadījumos, kad uzskatījusi, ka negodprātīgi izmantots viņas tēls, fotogrāfijas vai balss. Jāteic, ka ne reizi vien atbildētājas lomā bijusi arī pati Brižita.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Bardo atklāti kritizē musulmaņu rituālās dzīvnieku slepkavības, imigrāciju, islāma izplatīšanos Francijā un jauktās laulības. Viņas nolūks esot “pateikt skaļi to, par ko citi tikai domā”. Bardo ir piecas reizes tiesāta par “starpnacionālā naida kurināšanu”. 1997. gadā viņai piesprieda soda naudu par komentāru, ka “Francija tiek pārplūdināta ar imigrantiem, pārsvarā – musulmaņiem”, ko publicēja laikraksts Le Figaro, 1998. gadā – par izteikumiem pret valstī arvien pieaugošo mošeju skaitu.

1999. gadā izdotajā autobiogrāfijā viņa kritizē musulmaņu svētkus Kurban Bairam, kuru laikā tiek pārgriezta rīkle upurējamajiem dzīvniekiem – kazām, aitām, kamieļiem, govīm. Nodaļā “Atklāta vēstule manai bezcerīgi zaudētajai Francijai” viņa raksta: “...mana zeme, mana Francija, mana dzimtene ir ārzemnieku, galvenokārt musulmaņu, pārpildīta.” Par šo frāzi Francijas tiesa viņai piesprieda 30 tūkstošu franku soda naudu.

Grāmatā Kliedziens klusumā (2003) Bardo brīdina par Francijas islamizāciju un piebilst, ka pēdējo divdesmit gadu laikā “mēs esam padevušies bīstamai un nevadāmai invāzijai, kas ne tikai ir pretrunā ar mūsu likumiem, bet cenšas uztiept mums savus”.

Tāpat viņa izteikusi neapmierinātību par valdības atbalstu imigrantiem un aicinājusi atjaunot nāvessodu bērnu slepkavām. 2004. gadā Bardo, tiesai atsaucoties uz Kliedzienu klusumā, par nacionālā naida kurināšanu tika tiesāta ceturto reizi. Viņai piesprieda sodu piecu tūkstošu eiro apmērā. Vislielāko soda naudu – 15 tūkstošus eiro – viņai nācās samaksāt par 2006. gadā rakstīto atklāto vēstuli tā laika iekšlietu ministram Sarkozī, kurā Bardo nosoda izdabāšanu musulmaņiem, ļaujot tiem uztiept savas tradīcijas, kas sagraujot Franciju. Runa bija par to, ka neviens neiebilst pret dzīvnieku upurēšanu, kuriem bez apdullināšanas tiek pārgriezta rīkle.

Privātā dzīve

BB personīgā dzīve bijusi vētraina. 1956. gadā, filmējoties Un Dievs radīja sievieti, Brižitai sākās romāns ar Žanu Luiju Trentiņanu (paziņas runāja – sak,’ kur Rožē bija prāts, saliekot BB pārī ar Trentiņanu!), un viņa no Vadima aizgāja. Pēc trim gadiem abi izšķīrās. Tad Brižita īsu brīdi satikās ar franču muzikantu Žilbēru Beko.

1958. gadā viņa iegādājās villu Madraga Sentropēzā un aizsāka romānu ar mūziķi Sašu Distēlu, kurš, pateicoties saiknei ar Bardo, momentāni kļuva par zvaigzni. Romāns izjuka, kad Brižita, filmējoties filmā Babete dodas karā, satuvinājās ar jauno aktieri Žaku Šarjē, no kura palika stāvoklī. Lai izbēgtu no skandāla, viņi 1959. gada jūnijā apprecējās. Brižita par grūtniecību nebija sajūsmā, bet Šarjē pierunāja viņu dzemdēt.

Pēdējos grūtniecības mēnešus Brižita pavadīja mājās aiz nolaistiem aizkariem, jo namu bija aplenkuši paparaci, daži pat bija iekārtojušies uz pretējo namu jumtiem. Arī dzemdēt aktrise bija spiesta mājās, jo baidījās, ka fotogrāfi bloķēs neatliekamās palīdzības mašīnu vai ielauzīsies klīnikā. Pēc dēla Nikolā Žaka Šarjē piedzimšanas 1960. gada 11. janvārī māju burtiski gāza apkārt – ģimene gatavojās iebrukumam, jo nebija pārliecības, ka žandarmi spēs presi apturēt.

Šarjē vēl pirms dēla dzimšanas tika iesaukts armijā. Nevēlēdamies karot Alžīrijā, viņš simulēja psihisku slimību un badojās, kas noveda pie reāla nervu sistēmas izsīkuma. No armijas viņu atbrīvoja, bet ģimenē sākās skandāli. Šarjē kā “tradicionālas” ģimenes piekritējs mēģināja aizliegt sievai filmēties. Bet Brižita i nedomāja savā dzīvē kaut ko mainīt; viņa spēja savienot filmēšanos ar bērna un slimā vīra kopšanu.

Un tad nāca kārtējā filmēšanās ar kārtējo romānu – filmas Patiesība uzņemšanas laikā Brižita iepazinās ar Samiju Freju. Šarjē pārsteidza sievu ar Freju mašīnā, un starp vīriešiem izcēlās kautiņš. To visu pamanījās nofotografēt paparaci, un pēc desmit dienām uzņēmumi parādījās presē. Šarjē pieprasīja šķiršanos un aizbildniecību pār dēlu. Laulību šķīra, un Brižita atdeva dēlu bijušajam vīram.

Viņa atzina, ka nekad nav vēlējusies kļūt par māti, jo uzskatījusi, ka nespēj tikt galā pati ar sevi, tāpēc nespētu pienācīgi rūpēties par bērnu. Vēlāk viņa šo lēmumu nožēloja, jo tā dēlam bija smaga trauma, kas sarežģīja abu attiecības. Kad Nikolā pieauga, abi kļuva tuvāki (Nikolā ir precējies ar norvēģu modeli Annu Linu Bjorkanu, dzīvo Oslo, un viņiem ir divas meitas).

Vēlāk Brižitai bija romāni ar brazīliešu mūziķi Bobu Zaguri un komponistu Seržu Ginsbūru (abi veicināja BB dziedātājas karjeru). 1966. gadā Brižita iepazinās ar ekstravagantu vācu multimiljonāru, fotogrāfu un mākslas kolekcionāru Ginteru Zaksu. Tā paša gada jūlijā Lasvegasā Zakss kļuva par BB trešo vīru. Laulības mūžs nebija ilgs – Brižita tiecās pēc miera un vienkārša dzīvesveida, kamēr Zaksam patika burzma, pieņemšanas un greznība. Turklāt līdz Brižitas ausīm nonāca baumas, ka Zakss viņu apprecējis derību dēļ...

Pēc tam cits citu nomainīja vairāki “īstermiņa” pielūdzēji, līdz beidzot, attiecībās vīlusies, Brižita astoņus gadus nodzīvoja viena, gandrīz izolējoties no sabiedrības.

1992. gadā Bardo iepazinās ar Bernāru d’Ormālu. Tajā pašā gadā viņi Norvēģijā, kur bija ieradušies, lai apciemotu Nikolā, vietējā baznīciņā apprecējās. Par viņu šķiršanos (vismaz pagaidām) nekas nav dzirdēts. Pašlaik Brižita ar vīru dzīvo villā Dienvidfrancijā ar milzīgu baru mājdzīvnieku, no kuriem katru zina saukt vārdā.

Interesanti fakti

* Paralēli kino BB salīdzinoši veiksmīgi darbojusies arī mūzikas jomā – 60.–80. gados izdotas vairākas viņas plates, dažas dziesmas kļuvušas par hitiem, piemēram, Serža Ginsbūra komponētais Harley Davidson.

* Kā piecdesmito gadu simbols BB figurē daudzās populārās dziesmās, tostarp Boba Dilana I Shall Be Free. No. 10, Eltona Džona I Think I’m Going to Kill Myself un Billija Džoela We Didn’t Start the Fire.

* Brižita bijusi jauno Pola Makartnija un Džona Lenona skaistuma ideāls. Par savu iemīļoto aktrisi viņu dēvējuši arī Džons Harisons un Ringo Stārs. The Beatles plānojuši ar Bardo uzņemt kopīgu filmu, kas tomēr nav īstenojies.

* 1970. gadā Bardo kļuva par pirmo sievieti, kuru izvēlējās par modeli Francijas oficiālā simbola Mariannas krūšutēlam.

* Pieņem, ka BB ieviesa modē melnās acu kontūrlīnijas, padilušu džinsu apģērbu, šortus un bezpiedurkņu krekliņus. Viņa arī “legalizēja” divdaļīgos peldkostīmus.

* Brižita Bardo piedzīvojusi vairākus uzbrukumus – uz viņu ir spļauts, mesti akmeņi, viņai draudēts ar fizisku izrēķināšanos; no viņas ir pieprasīta nauda. Kad viņa slimnīcā apciemoja savu dublieri, viņai uzbruka sanitāre, kliegdama, ka BB visus vīriešus pievāc sev, neatstājot nevienu parastajām sievietēm, un ievainoja viņu ar dakšiņu.

* Nekad neviena aktrise nav izraisījusi tādu atdarināšanas māniju kā Brižita Bardo. Meitenes visā pasaulē kopēja BB ģērbšanās stilu, frizūru un grimu.

* 2017. gada vēlēšanās Bardo aicināja nebalsot par Emanuelu Makronu, jo, viņasprāt, viņš lobē medniekus un uzstājas pret dzīvnieku aizsardzības organizācijām.

* Brižita Bardo skarbi kritizējusi kustību #MeToo, apgalvojot, ka aktrises, kuras sūdzas par seksuālu uzmākšanos, vienkārši tiecas pēc publicitātes. “Vairākumā viņas ir liekulīgas un smieklīgas. Daudzas mēģina flirtēt ar producentiem, lai iegūtu lomu un pēc tam stāstītu, ka viņām esot uzmākušies,” paziņojusi Bardo (jāpiebilst, ka BB itin bieži izsaka feministes tracinošas piezīmes).