"Andrejs prata atraisīt, viņš saprata, kas katrā ir" - Artura Maskata tango draugam Žagaram

Grūti iedomāties divus ārēji tik atšķirīgus cilvēkus – Andrejam bija svarīgi labi izskatīties, rūpēties par ārieni, atstāt iespaidu, savukārt Arturam netīk izcelties, viņš ir kluss un skaisti pieticīgs. Tas, protams, neattiecas uz Maskata darbiem – tie ir jaudīgi, lieli, aizraujoši un dziļi. Un Andrejs spēja šo dziļumu saskatīt.

Bet visdrīzāk ne jau tāpēc viņi sāka savu studentu draudzību. Ir kāds X faktors, nezināmā viela, iekšējs kompass, kas cilvēkus saved kopā. Pat ļaužu pilnā telpā bultiņa pagriežas pret īsto, un jūs paliekat kopā visu dzīvi. Par spīti it kā maigajai dabai, Arturā Maskatā ir arī daudz vīrišķības. Abu gaitas viņš atceras bez jūtināšanās, bet kā siltas gaismas pielietas, pateicībā par piedzīvoto, sastapto, pārdzīvoto, atklāto.

Visas pasaules puķes

– Koncertā skanēs jūsu skaņdarbs. Vai to var uztvert kā veltījumu Andrejam Žagaram?

– Tango noteikti manā dzīvē ir īpašs. Es varbūt to nebūtu licis šā koncerta programmā, jo Andrejam piestāvētu vienkārši klasiska opermūzika, un tā tur arī būs. Tango ir rakstīts pirms 17 gadiem, kļuvis atpazīstams, baletā uzvests. Programmu veidojām kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un šo skaņdarbu iekļāvu kā manu atsauci uz tiem gadiem, kad Andrejs bija Operā, kad mēs tur bijām kopā. Viņš bieži to akcentēja kā kaut ko īpašu, viņam tuvu. Vairākas reizes esmu bijis klāt, un man pat ir bijis neērti, cik ļoti viņš to slavēja.

– Tango novērtēja arī pasaules līmenī, atskaņoja Londonas simfoniskais orķestris.

– Tas aizgāja diezgan tālu, tiešām… Gribējās, lai šajā koncertā būtu kāds veltījums no manis personīgi, atskatoties uz laiku, kas pavadīts kopā. Vairāk nekā 40 gadu.

– Iepazināties jau studiju laikā?

– Kad abi sākām studēt Latvijas Valsts konservatorijā, katrs savā nodaļā. Es 1977. gada vasarā iestājos komponistos. Andrejs bija Tautas kinoaktieru studijas audzēknis, to vadīja Arnolds Liniņš un Aina Matīsa. Bija jāgaida gads, līdz uzņems Dailes teātra jauno studiju, un, lai nebūtu jāiet armijā, viņš iestājās masu pasākumu režisoros.

Mēs ļoti ātri sadraudzējāmies, dzīvojām kopmītnēs Riharda Vāgnera ielā 2, toreiz tā bija Komunālā iela. Andrejs vienmēr teica – tu mani esi izskolojis mūzikā, un tā varbūt arī bija, sākumā noteikti. Es biju tas, kurš Andreju veda uz Operu, baletu, simfoniskajiem un kamermūzikas koncertiem; jau toreiz tie bija izcili. Tad sākām arī braukāt – uz Maskavu, Ļeņingradu. Citreiz naudas pietika vilciena biļetei, bet ne gultasveļai (smejas). Nekādi bagātie nebijām, bet vēlme braukt, uzzināt, dzirdēt, redzēt bija milzīga. Es par daudz ko varu Andrejam pateikties. Viņš mani aizvilka tur, kur es pats nebūtu nokļuvis.

– Cik liktenīgi – jūs Andreju aizvedāt uz Operu, nezinot, ka tas jaunais čalis kādreiz būs direktors.

– Komiski – reiz Andrejs palūdza, vai nevaru viņam uzrakstīt kādu dziesmu kinoaktieru studijai. Viņam bija ļoti patīkams basbaritons, muzikālas dotības un arī ļoti laba dzirde, varēja ļoti tīri dziedāt. Vēlāk Operas gaitās bieži vēroju, ka Andrejam ir izteikta spēja momentā sajust kaut ko intonatīvi netīru. Viņš varēja vērtēt kā profesionālis. Agrā jaunībā viņam uzrakstīju dziesmiņu ar Ojāra Vācieša vārdiem, ļoti grūtu manā uztverē.

– Atceraties, kas tas bija par dzejoli?

– Visas pasaules puķes, vēlāk to komponēju Radio korim. Andrejam tā ļoti patika. Reiz man nekas jauns nebija uzkomponēts, domāju, aizvedīšu pie profesora Utkina šo garo čali, lai padzied. Aizejam kompozīcijas klasē, profesors noklausās un saka – o, jums vēl kaut kas ir? Jaunajiem aktieriem biju pavadījis āriju no Burvju flautas, atskaņojām arī to.

Profesors Utkins bija ļoti gudrs cilvēks, viņš Andrejam saka – jaunais cilvēk, aktieru ir ārkārtīgi daudz, vai jums nevajadzētu padomāt par operu? (Smejas.) Tas bija 1978. gads, un profesoram prātā nevarēja ienākt…

– Andrejam bija tik laba balss, ka viņš būtu varējis izmācīties par operdziedātāju?

– Īstenībā būtu varējis, ja uz to pusi būtu gājis. Bet, man liekas, Andrejam tas toreiz tā neiesēdās. Kad to atgādināju, viņš vienmēr ļoti stipri smējās – atceroties Utkina novēlējumu doties uz Operu.

– Andrejam droši vien bija par maz būt tam, kurš gaida lomas, ko piedāvās, tāpēc kāpa augstāk. Viņam bija ambīcijas būt producentam, pārraudzīt lielāku mākslas institūciju?

– Domāju, viņam bija ambīcijas organizēt, atvest, iepazīstināt. Andrejam bija dabas dots atklājēja talants, viņš gribēja parādīt citus. Patiesībā, man liekas, tas bija vērtīgākais, ko viņš deva – aizrāva citus, daudziem norādīja dzīves ceļu. Kā man nesen teica Asmika Grigorjana – ja nebūtu Andreja, es nebūtu tā, kas tagad esmu.

– Andrejs bija tas, kurš pierunāja Liniņu un Matīsu jūs paņemt Dailes teātrī?

– 1978. gadā, kad kinoaktieri beidza savu studiju, viņš mani ieteica kā jaunu komponistu – lai pamēģinu uzrakstīt mūziku viņu nobeiguma izrādei vecajā Dailītē, Karela Čapeka No kukaiņu dzīves. Centos, cik godīgi varēju, man patika luga, tas, kā viņi spēlēja, patika ar Liniņu strādāt, viņš daudz varēja pateikt, jo bija ļoti muzikāls.

Uz sintezatoriem, kādi nu padomju laikā bija, Dailes teātra skaņu ierakstu studijā iespēlējām trijatā – Jānis Lūsēns, Juris Kulakovs un es, diezgan bohēmiska kompānija. Kad biju jau pēdējā kursā, 1981. gada beigās, Juris Karlsons teica, ka iet prom no Dailes teātra, vairāk gribot koncentrēties uz pedagoga darbu konservatorijā, esot sarunājis, ka es varētu būt viņa vietā. Labāks priekšlikums jaunam komponistam nevarēja būt – katram bija jādomā, kur paliks, Rīgā vai attālāk.

– Radies priekšstats, ka jūs ļoti mīlat teātri, lai arī rakstāt nopietnus simfoniskus darbus.

– Es tādā veidā nedalu – nopietnā vai nenopietnā mūzika, augstā vai ne tik augstā māksla. Man liekas, mūzika vai nu ir, vai tās nav.

– Jūs nekad neesot atteicis kādai jautrākai kompānijai uzspēlēt, padziedāt.

– Mēs bijām bohēmiska kompānija – Baiba Puzina, Ilmārs Blumbergs, Juris Dimiters, Juris Karlsons, Ivars Kalniņš, Aleksandrs Buse. Tas bija brīnišķīgs laiks…

Decembris. Vācietis. Vakars

– Vai oktobra vidū jūtat, ka lēnām sāk tuvoties Ojāra Vācieša laiks?

– Es parasti to piefiksēju. Pēc 20 gadiem stafeti dziesmām ar Ojāra Vācieša vārdiem un manu mūziku pārņēma Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā. Bija programma Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts, tagad viņi taisa programmu Rīgas gredzens, novembra beigās atkal varēs dzirdēt daudz manu dziesmu ar Vācieša un Čaka dzeju, skanēs arī Ulda Stabulnieka mūzika. Neko daudz par to nezinu, viņi paši mēģina.

– Apskaužu jūs par nakti, kad viesojāties pie Ojāra un Ludmilas.

– 1982. gada 6. decembrī. Ojārs vairākas reizes atbīdīja tikšanos, ar Ivaru Kalniņu jau sākām domāt, ka viņš negrib, lai nākam, varbūt ne sevišķi labi jūtas. Mums prātā neienāca, ka iemesls ir cits. Dzejnieks vairākas reizes bija saucis klavieru skaņotāju.

– Tās bija sarunas par mākslu – atceraties to vakaru?

– Tās bija brīnišķīgas sarunas – par mākslu, dzeju, par to, ko viņam nodziedājām, vismaz 15 dziesmas. Vienu otru viņš lūdza atkārtot.

– Patika?

– Liekas, jā. Viņš zināja, ka neies uz mūsu koncertu, ļoti vairījās no publiskas godināšanas. Tuvojās 50. jubilejas gads, un Ojārs droši vien bija sasprindzis, ka visi skatīsies, kur viņš iet, ko dara. Viņš teica – Ludmila noteikti ies uz jūsu koncertu, es… redzēs, kā jutīšos. Sapratām, ka varbūt arī nebūs, tāpēc gribējām parādīt, tā kā svētību saņemt. Viņš kaut ko par mums jau bija dzirdējis. Teātra jauno mākslinieku skatē kļuvām par laureātiem.

Bija ļoti prominenta žūrija – Lidija Freimane un Žermēna Heine-Vāgnere. Tas, ka Žermēnai, akadēmiskai dziedātājai, patika, mani pārsteidza. Vēlākajos gados viņu ļoti labi pazinu, Žermēnai bija ļoti augstas akadēmiskas prasības, bet arī šīs aktieru dziesmas viņai patika. Tā man bija milzīga uzslava.

– Vai runājāt par to, ka abi mīlat Gauju, esat dzimuši pie šīs upes?

– Varbūt. Bija dziļš sociālisma stagnācijas laiks, bet daudz tika runāts par Latviju. Man ir žēl, ka nevarēju fiksēt visu sarunas dziļumu, kad Vācietis runāja par Austrumu un Rietumu sajūtu, kā mums kāpj pāri un mēs savu patību ignorējam. Viņš teica – tiem, kas skrien no viena stūra uz otru, es esmu kā slieksnis, viņi mani nobradā mīstīdamies, nerēķinās… Tā viņš Latviju juta. Daudz runāja par Bulgakovu, bija tulkojis Meistaru un Margaritu, arī par jauniem dzejoļiem, kaut ko izvilka no atvilktnes.

– Palasīja?

– Jā, deva arī mums lasīt. Domājām, ka pie viņa būsim līdz kādiem deviņiem, bet nosēdējām līdz trijiem naktī, tad uz ielas medījām taksometru, bet bijām pārlaimīgi, lidojoši. Mums abiem ar Ivaru likās – ir noticis kaut kas milzīgs. Vairāk jau tādu vakaru nebija – tik koncentrētā un intīmā sajūtā. Pēc tam bija redzēšanās jubilejas vakarā Dailē, arī Rakstnieku savienības banketā, bet tas bija lielā pulkā. Taču tāda pasēdēšana paliek prātā uz mūžu. Vācietis man uzdāvināja savu tikko iznākušo krājumu Si minors ar ierakstu: “Arturam darba eksemplāra vietā, Ojārs, 6. decembris.” Tāpēc to datumu tik labi zinu.

Citāda bērnība Strenčos

– Vai jums reizēm sanāk aizbraukt uz Strenčiem?

– Šovasar tur biju diezgan daudz. Kad man jāiespringst, jāraksta kāds lielāks darbs, es tur biežāk braucu, palieku pie skolotājas Māras Larionovas, kuru pazīst viss novads. Laika gaitā esam kļuvuši par labiem draugiem, viņa ir dāma gados, bet ārkārtīgi aktīvi seko kultūrai, politikai, ļoti intensīvi dzīvo. Komponēt eju uz Strenču mūzikas skolu, vasarās tur bērnu nav.

– Domāju, ka rakstāt pie Gaujas…

– Tā ir pavisam blakus, parasti izpeldos, tad eju uz skolu. Tā ir noslēgšanās no galvaspilsētas burzmas, aizmukšana prom no visiem. Man Strenčos patīk, pazīstu katru akmeni, koku. Priecājos, ja tur kas labs notiek, un bēdājos, ja nenotiek tā, kā vajag.

– Kā tas nācās, ka padomju laikā jūs kristīja baznīcā?

– Augu pie audžuvecākiem, mammas māsas ar vīru. Viņš bija atgriezies no padomju armijas Murmanskā, un viņa mamma man kļuva tā kā par vecomammu. Viņa tāda nebija pēc asinsradniecības, bet nostājās tajā vietā. Un viņas māsa bija ārkārtīgi dievbijīgs tantuks, ļoti sirsnīga.

Emmas tante visu mūžu Strenču baznīcā bija apkalpotāja – gan Latvijas laikos, gan grūtajā periodā pēc kara. Līdz sirmam vecumam kopa dārzu, berza, caurām dienām tīrīja, tā bija viņas sirdslieta. Viņa no rīta līdz vakaram ņēmās pa baznīcu un līdz ar to bija ļoti tuva ar mācītājiem.

– Teica – te ir viens bērns, kurš jānokrista?

– Jā, izdomāja, ka Ziemassvētkos. Man bija divi trīs gadi, vairs ne pavisam maziņš, kaut ko miglaini atceros.

– Sveces, mūziku?

– Blakus altārim bija milzīga egle. Baznīca ļoti skaista, no koka. Tajā bijis uzraksts Dievs, svētī Latviju. Kad ienāca padomju vara, tante saprata, ka tas tur nepaliks, un aizķellēja ciet ar kaļķi. Izdomāja asprātīgi noslēpt un visus tos gadus baznīcu pieskatīja.

Krusttēvs stāstīja – kad viņam bijuši gadi deviņi, tante norīkojusi palīgā pie ērģelēm, bija jāmin plēšas. Tā viņš bija klāt, kad Jānis Ķepītis tās restaurēja. Staļina laikā neviens par tādām lietām nerūpējās, bet tante bija ļoti uzstājīga un savu panāca. Emmas tante nodzīvoja garu mūžu, vēl, kad man bija pāri 20, bieži tikāmies. Atceros milzīgi filosofiskos strīdus par Dievu, reliģiju, riktīgi ar viņu ņēmāmies, tādā tīneidžera trakumā, bet viņa mani mierīgi nolika pie vietas, bija pacietīga, ļoti sirsnīga. Atmodas laikā, kad tante jau bija mirusi, tie, kas zināja, notīrīja kaļķi, un uzraksts atkal bija.

– Jūs augāt interesantā vietā – Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorijā.

– Tā bija manu audžuvecāku darbavieta. Mūsu dzīvoklis bija virs divām nodaļām, diezgan intensīvām, tur bija riktīgi slimi cilvēki. Audžumamma man vienmēr mācīja toleranci un izpratni par tām lietām, viņa 45 gadus tur nostrādāja par medmāsu. Ārprātīgi smags darbs, veselība mūža pēdējos gados nebija visai laba, bet viņa līdz pēdējam turējās.

Ja nebūtu paticis, viņa ātrāk būtu metusies pensijā. Daudzi, protams, iet ārā nedrīkstēja, bet mērenie pa parku staigāja, un mēs, bērni, daudz ar viņiem runājāmies. Vienam otram bija paradoksāls, neparasts domāšanas veids.

– Vai tas pavēra jūsu pasaules uztveri?

– Domāju, ka iespaidoja noteikti. Tā bija citāda pasaule, kas man jau no bērnības bija blakus.

Tuvas, tālas, gudras dziesmas

– Jūsu darbi katru vasaru skan arī Cēsu Mākslas festivālā.

– Juris Žagars ir festivāla vadītājs, bet mēs ar Indru Lūkinu, Nacionālā simfoniskā orķestra direktori, veidojam festivāla programmas. Indra vairāk administratīvi, es mākslinieciski. Ir savas tradīcijas izveidojušās. Daudz, protams, nosaka tas, ka Cēsīm ir koncertzāle.

– Tā jūsu dzīve ir savijusies ne tikai ar Andreju, bet visu Žagaru klanu.

– Brāļus pazīstu no laika, kad ar Andreju dzīvojām kopmītnēs un katru piektdienu braucām uz saviem laukiem. Bieži vien bija tā, ka vienu vakaru bija jāpaliek pie Andreja Cēsīs, tur bija Juris, kuram tolaik bija kādi 16 gadi, tad braucu tālāk uz Strenčiem, svētdienas vakarā atkal draudzīgi atpakaļ. Mūsu dzīves kaut kā kopā ir vijušās. Tad Dailē sāka strādāt Juris Žagars, pēc tam Andrejs aizgāja no teātra savā biznesā, dibināja Ozīrisu. Aicinājums strādāt Operā nāca negaidīti.

– Nebija tā, ka Andrejs pats tur rāvās?

– Drīzāk otrādi, teica – ko es tur darīšu? Mēs ar Indru Lūkinu bijām viņa pirmie komandas biedri, viņš teica – jums jānāk ar mani, es viens nekā nevarēšu. Indra jaunībā bija strādājusi kinostudijā un Dailes teātrī, tāpēc labi saprata, kas notiek.

– Andrejam vajadzēja savus cilvēkus blakus.

– Jā, un es to sapratu diezgan ātri. Sākumā domāju – man ir labi, darbs Dailes teātrī, tajā laikā biju Komponistu savienības priekšsēdētājs, diezgan daudz radošu pasūtījumu;vai man to vajag? Varēja saprast, ka nekas uz vietas nepaliks, Andrejs ņemsies, viņš neiet tāpat vien, lai pasēdētu.

– Opera pirms Andreja nebija tāda, kāda tā ir tagad.

– Nujā. Andrejam bija pavisam cits redzējums. Viņa programma bija vērsta divos virzienos – tikt Eiropā un vairāk vest eiropiešus šurp, kā arī attīstīt savus jauniešus.

– Un, šķiet, ienest Operā novatorisku garu.

– Arī mārketingā, reklāmā. Viņam bija cita gaume.

– Viņš ar Katrīnu Neiburgu sāka strādāt, Operas iestudējumos izmantojot videomākslu, jauna tipa scenogrāfiju.

– Jā, Klīstošajā holandietī, viņa pirmajā izrādē, tas bija ļoti veiksmīgi. Andrejs gan vizuāli, gan visā komunicēšanas formā bija pasaules cilvēks. Brauca apkārt, meklēja. Viņš bez tā nevarēja. Viņam bija jāskatās, kas notiek pasaulē, teica – man visu laiku jāmācās.

– Esat kopā braukuši ārzemju ceļojumos – viesizrādēs vai tāpat?

– Gan viesizrādēs, gan privāti esam braukuši skatīties izrādes, klausīties koncertus. Tas sākās vēl pirms Operas. Atceros, bija divi grandiozi notikumi, uz kuriem braucām kā studenti. Uz izstādi Maskava–Parīze 1980. gada vasarā. Puškina muzejā bija Francijas un Krievijas avangarda māksla, kas radusies 20. gadsimta sākumā, līdz Pirmajam pasaules karam, Francijā varbūt arī pēc tam, Krievijā pēc oktobra apvērsuma viss pagriezās citādi. Tur pavadījām vairākas dienas.

Andrejs mani aizvilka – mums tas jāredz, jābrauc, un viss. Skatījāmies, cik vien varējām. Otrs notikums, kas īpaši palicis atmiņā, ir 1987. gadā Marka Šagāla simtgadei veltītā izstāde Maskavā. Operas laikā, protams, biju klāt, kad Andrejs pirmo režiju taisīja – ne tam holandietim, kas vēlāk parādījās uz Operas skatuves, bet brīvdabas holandietim Dalhallas festivālā Zviedrijā 2002. gada vasarā. Pēdējais mūsu brauciens bija pagājušā gada februārī uz Berlīni.

– Cik nesen…

– Jā, katru vakaru gājām uz izrādēm. Tas mums sanāca pēdējais pasākums, kad tā ar Andreju nedēļu mierīgi nodzīvot.

Palika neizrunāts

– Var teikt, ka pēc rakstura bijāt pretpoli – Andrejs ekspansīvs, jūs introverts, būtībā kluss cilvēks.

– Droši vien. Tas citiem labāk redzams. Varbūt tā ir, kā sakāt. Andrejs vienmēr bija tāds, uz āru.

– Piepildīja telpu.

– Jā, jā… Manī nav tādas vēlmes briesmīgi pārsteigt vai izcelties. Vismaz ārēji. Andrejs prata atraisīt, pavilkt, viņš saprata, kas katrā ir. Un tādā nozīmē man viņa tiešām pietrūkst. Visu laiku šķiet, ka viņš tepat kaut kur ir izgājis, kā tas var būt, ka vairs nebūs. Visu laiku ir sajūta, ka gribas kaut ko paprasīt. Es viņam varēju piezvanīt nakts vidū – kā tev liekas, kā ir? Vai man vajag tur iesaistīties?...

Dažreiz palika sāpīgas atmiņas… kad likās, ka mēs kaut ko savā starpā neesam izrunājuši. Ka tā kā vajadzēja. Tad varbūt sekoja notikumu ķēde, kurai nevajadzēja būt. Bet ko tur vairs darīt… Dzīve ir dzīve.

– Var teikt, ka abi bijāt romantiķi, liriķi?

– Varbūt tā ir. Tas noteikti ir vienojošais. Māksla un ceļojumi… Lai gan man tā kāre nemaz tik liela nebija, tikai vēlāk uzradās. Andrejs Operas pirmajos gados man bieži pārmeta – tevi jau nekur nevar aizvilkt, tu nekur negribi braukt, vienmēr atrunāsies, ka mati sāp (smejas). Kāda taisnība viņam bija.

Vēlāk kļuvu drošāks. Bet kaislība uz mākslu un garīgām vērtībām – tas jā. Valentīnai Freimanei Andrejs bija viens no mīļākajiem audzēkņiem. Viņa teica – neesmu sastapusi otru tik zinātkāru cilvēku. Andrejs pie viņas konservatorijā mācījās teātra vēsturi. Viņa atcerējās – reiz lekcijā viņš pieraksta, ko saku, bet redzu, ka vēl kaut ko dara.

Pieeju paskatīties, kāpēc viņš ir tik izkliedēts, neuzmanīgs, saku – parādiet, kas jums tur ir! Uz ceļgaliem nolikta Gratovska grāmata par teātra režiju. Andrejs saka – es to dabūju uz vienu vakaru, nav citas iespējas, pasniedzēj, lasu, kur vien varu. Viņa zināja, kas tā par grāmatu, tāpēc vairs nebija ko teikt.

– Opera Valentīna bija jūsu abu veltījums…

– Andrejs zināja, ka gribu to rakstīt, bet neiespaidoja, tikai teica – tev būs ļoti grūti. To teica arī Valentīna – tas laiks ir ļoti smags un sarežģīts. Diemžēl Andreja nebija klāt, kad to operu iestudēja. Varbūt viņa atbalsta tai procesā pietrūka, bet viņš no teātra jau bija prom. Valentīnu uzveda 2014. gada decembrī, bet no Andreja tika vaļā 2013. gada septembrī.

– Esat ciemojušies pie Valentīnas Berlīnē?

– Pa vienam. Kopā gribējām viņu apciemot pagājušā gada februārī, bet neizdevās, jo Valentīna bija saslimusi.

– Visai Latvijai demonstrējāt draudzību, solidaritāti, kad teicāt, ka iesiet prom no amata, ja Andreju neatstās valdē...

– Varbūt tāda bija mana iekšējā sajūta, bet ne viss tā iznāca. Varbūt daudz ko nesapratām savā starpā, arī visu to katlu, kas ārpusē. Daudz tajā brīdī iespaidoja arī Valentīna. Viņa man piezvanīja un teica – Artur, jums ir kaut kas jāizdara, jūs sabruksiet tajā intrigu mudžeklī, kas sacēlies, neizturēsiet.

Jūs ne tikai kā komponists zaudēsiet radošo enerģiju, bet arī sevi kā cilvēks. Tas bija pēdējais piliens. Turklāt Valentīna nekad nezvanīja agri no rīta, visas sarunas notika vēlu vakaros, bet tajā rītā viņa teica – es visu nakti neesmu gulējusi, gribēju ar jums par to runāt. Un tam bija milzīga nozīme. Biju tik apjucis, un viss tā griezās... Iespējams, tajā vasarā mums ar Andreju vajadzēja vairāk izrunāties. Tad mēs saprastu, kā darīt.

– Kā izvērtās tie notikumi? Viņš aizgāja, un jūs?

– Paliku kā mākslinieciskais padomnieks. Ļoti labi sapratu, ka tad, kad nāks jaunais vadītājs, es teātrim vairs nebūšu vajadzīgs. Domāju – man vajag būt tad, kad atnāk mans pēctecis; vēl nezināju, kas tas būs. Ar teātri bija noslēgts līgums, ka rakstu operu, sapratu, ka palieku vienkārši kā radošais, komponists. Tie bija pāris mēneši pēc tam, kad Andreju atstādināja no amata, tāds pārejas, bezvaldības posms…

– Tagad rūpējaties par mūziku filmai Žagari.

– Mūzika ir piemeklēta, drusciņ no izrādes Trīs māsas, ko Andrejam komponēju Dailes teātrī 2016. gadā. Filmā skan arī mūzika no Lauva ziemā, kurā Juris spēlē galveno lomu, tā izrāde pa daļai tiek filmā atspoguļota; Andrejs skatās, uzņemts mēnesī, kad viņš aizgāja, vēl bija paspējuši nofilmēt. Skan kaut kas no opermūzikas. Palīdzēju režisoram kā konsultants ar savu teātra un kino pieredzi.

– Ko jums nozīmē koncerts Draugi – Andrejam Žagaram? Ar kādām sajūtām to gaidāt, būsiet klāt?

– Jā, man tur laikam pat kādi vārdi jāsaka… Man tas nozīmē daudz – atcerēties ļoti tuvu cilvēku, domāt, kā viņam patiktu, ko viņš gribētu dzirdēt. Programmā cenšamies atgādināt par viņa izrādēm – Klīstošo holandieti, Karmenu, Jevgeņiju Oņeginu, Manonu Lesko, Traviatu… Spēlēs Nacionālais simfoniskais orķestris, dziedās Kristīne Opolais, Egils Siliņš un Mihails Čulpajevs. Koncerts būs divās daļās. Andrejs sekoja, ko Cēsu koncertzālē dara Juris, filmā labi redzams, ka viņš interesējas, arī mūža pēdējos mēnešos, cenzdamies iespaidot, uzzināt, kas notiks.

– Egils Siliņš bija viens no Andreja cilvēkiem?

– Jā. Andrejs viņu ārkārtīgi augstu vērtēja, vienmēr teica – redz, kā Egils izgājis Eiropā, tik augstā profesionālā līmenī. Viņš kā jauns basbaritons vēl nedziedāja Vāgneru, bet pēdējos gados to dara ļoti daudz. Un viena no Andreja kaislībām bija Vāgnera mūzika. Viņš teica – latviešiem ir slavens mākslinieks, kas šajā jomā ir sasniedzis tādus augstumus. Viņam tas ļoti imponēja. Domāju, Andrejam patiktu, ka Egils piedalās koncertā.

– Un Egils tagad pa tiem pašiem logiem vēros kanālu, pa kuriem kādreiz Andrejs skatījās uz Rīgu.

– Nujā… Man pat liekas, ka Egils stājas amatā novembra pirmajās dienās – tieši tad, kad notiek koncerts Andrejam.